Šausmu leģendu apvitā Elles pilsēta

Tumsā jūtami ļaunuma priekšvēstneši, garu pasaulei lēnām mostoties. Pa stāvo nogāzi dzenas pakaļ melns katafalks. No pamesta autobusa atskan bērnu čalas. Mežā mudž no mutantiem līdzīgiem briesmoņiem, kas izmisīgi meklē cilvēka miesu kārtējai maltītei. Baznīcas pagrabā sātanisti sveču gaismā pielūdz nelabo. Tās ir Hellataunas jeb, latviski tulkojot, Elles pilsētas baisākās mistērijas, kas vairāk nekā 30 gadu dzīvo no mutes mutē.

image001Tiek baumots, ka ceļš nolādēts. Ikvienam, kas naktī pa to brauks, noteiktā ātrumā ļaunuma spēki liks zaudēt kontroli.

 

 

Helltaunas noslēpumainā aura vilina un vienlaikus biedē. Pilsēta ir daļēji pamesta, un apkārtnē palikušie cilvēki pacieš regulāros nakts klejotājus, kas Helltaunas mežos meklē nolādētu autobusu ar spoku bērniem un sērijveida slepkavām vai arī izaicina likteni, braucot pa stāvo „pasaules gala” ceļu. Helltaunas leģendas visā valstī ir kļuvušas tik slavenas, ka daži cilvēki tam pievērsušies ļoti nopietni, lai beidzot atpestītu vietējos iedzīvotājus no to smagā gūsta. Lai arī liela daļa leģendu ir trīsdesmit gadu laikā radīti iztēles augļi, tomēr dīvaini, ka tik daudz spoku stāstu apvijuši vienu apgabalu. Kā teiktu liela daļa Helltaunas mistēriju kultivētāju: „Esiet laipni aicināti ellē!”

Izdzīti no mājām

Patiesībā Helltaunas šausminošais nosaukums ir segvārds. Lai arī cik nolādēts būtu apgabals, diez vai kāds izvēlētos to oficiāli nosaukt par Elles pilsētu. Amerikā gan ir ciems, kura nosaukums ir Elle, tomēr tas, tulkojot no vācu valodas, nozīmē – gaišs. Ar Helltaunu parasti apzī`me Ohaio štata Bostonas pārvaldes rajonu Augstkalnes apgabalā. Šo reģionu tā senās vēstures dēļ dēvē arī par Bostonas ražotnes rajonu.

Bostonas ciems, kas radies 1806.gadā, ir vecākais Augstkalnes apgabalā. Ciema pirmā ražotne uzcelta deviņpadsmitā gadsimta 20.gadu sākumā. Dažus gadus vēlāk, pateicoties Ohaio un Ēri kanāla būvniecībai, ciema iedzīvotāju skaits auga kā sēnes pēc lietus. Attīstījās papīra ražotnes, un cilvēki par darba trūkumu nevarēja sūdzēties. Kad 1880.gadā tika uzcelta dzelzceļa stacija, ciemu pārdēvēja par Bostonas ražotnes rajonu. Tas bija saistīts ar daudzajām papīra fabrikām, kas tur atradās. Kopš tā laia nosaukums saglabājies.

Gadu gaitā mazpilsēta nekādas lielas izmaiņas nepiedzīvoja. Neviens pat nenojauta, ka pēc vairākiem desmitiem gadu citi Amerikas iedzīvotāji Bostonas apgabala vietējos sauks par sātanistiem, baidīsies no viņiem un stāstīs aisinis stindzinošas leģendas. Pirmie vēstneši par gaidāmajām izmaiņām bija manāmi divdesmitā gadsimta 60.gadu beigās. Tas bija hipiju laiks, kad bohēma sita augstu vilni un puķu bērni kaismīgi iestājās par vides aizsardzību. Sākās valsts mēroga kustība, kas pauda bažas par mežu izciršanu. 1974.gadā, cenšoties glābt mežus, ASV prezidents Džeralds Fords parakstīja tiesību aktu, kas ļāva Valsts nacionālajam parkam iegādāties Bostonas ražotnes rajona zemi un izmantot to parka ierīkošanai. Tādējādi 1974.gada 27.decembrī simtiem hektāru zemes oficiāli pasludināja par valsts nozīmes atpūtas zonu.

Diemžēl šim tiesību aktam bija daudz smagākas sekas, nekā vietējie iedzīvotāji sākumā to varbūt apzinājās. Tas deva federālajai valdībai juridisku atļauju atpirkt no īpašniekiem mājas un zemes, lai pēc tam ierīkotu nacionālo parku. Gandrīz uzreiz pēc likumprojekta pieņemšanas valdība sāka uzpirkt mājas visā Bostonas rajonā un tā apkārtnē. Un īpašnieki bija spiesti pārcelties. Tolaik iedzīvotāji zināja – ja kāds klauvē pie tavām durvīm, iespējams, zaudēsi visu. Straujā pārvākšanās izskatījās gluži kā masu evakuācija. Apgabalu „aprija” Kujahogas ielejas nacionālais parks. Šis notikums izvērtās tik traģisks, ka 1984.gadā tam tika veltīta dokumentālā filma Vispārējā labuma vārdā (For the Good of All). Cilvēku sajūtas vislabāk raksturoja uz kādas mājas sienas uzkricelēts uzraksts „Tagad mēs zinām, kā jutās indiāņi”.

Tiklīdz valdība nopirka māju un īpašnieks izvācās, tai tika uzlikta zīme, kas aizliedza tuvoties, un visas durvis un logi aizsisti ar dēļiem. Tā māja stāvēla līdz brīdim, kad valdība noorganizēja tās nojaukšanu. Dažos gadījumos mājas tika apzināti nodedzinātas, rīkojot mācības vietējiem ugunsdzēsējiem. Garāmbraucējiem, kas nezināja patieso situāciju, varēja šķist, ka pilsēta izkūpējusi gaisā. Iespējams, tas bija laiks, kad garlaicīgais Bostonas ciems kļuva par šausminošo Elles pilsētu jeb Helltaunu.

Lielceļš uz elli

Baisu leģendu par Helltaunu ir tik daudz, ka šķiet – lai dzīvotu tādā pilsētā, ir jābūt pilnīgi trakam. Tāpēc bieži tiek baumots, ka Elles pilsētas drūmos mežus kā slēptuvi izmanto no psihiatriskajām klīnikām izbēguši pacienti, nežēlīgi sērijveida slepkavas, kā arī sātanisti, kas medī nepiesardzīgos tūristus, lai upurētu tos nelabā pielūgšanas rituālos. Tiek baumots, ka Helltaunas mežos bieži tiek izmesti noslepkavotu cilvēku līķi. Dažas leģendas gadu gaitā ir krietni izpušķotas, citas loģiski izskaidrojamas, bet vēl kādās slēpjas daļa patiesības. Jebkurā gadījumā tās pie dzīvības uztur cilvēku stāsti par piedzīvoto ļaunajā Helltaunā. Simtiem cilvēku ir ziņojuši par plaši izplatītu vardarbību, slepkavībām, vajāšanu, mežonīgu dzīvnieku uzbrukumiem, sātanistu kulta rituāliem un neizskaidrojamiem fenomeniem, kas raksturīgi Bostonas ražotnes rajona, Sagamorsa kalnu un Peninsulas apgabalam. Vietējie iedzīvotāji gan šos ziņojumus nesteidzas apstiprināt.

Elles pilsētā var nokļūt pa ceļu, ko dēvē par „pasaules galu”. Tā īstais nosaukums ir Stenfordas ceļš. Nogāze blakus ceļam rada ilūziju, ka braucat gar lielu bezdibeni. Tiek baumots, ka ceļš ir nolādēts. Ikvienam, kas nakts tumsā pa to brauks, noteiktā ātrumā ļaunie spēki liks zaudēt kontroli, un mašīna avarēs. Šai leģendai klāt nākuši nostāsti arī par sērijveida slepkavām, kas tā vien gaida izdevību uzbrukt un ar cirvi uzglūn garāmbraucošajām automašīnām. Iespējams, šī leģenda radusies tāpēc, ka Stenfordas ceļš beidzas ar strupceļu, turklāt tā stāvās nogāzes un straujie pagriezieni patiesi ir bīstami.

Raudošā bērna tilts un spoku autobuss

Pilsētu apciemo ne tikai piedzīvojumus alkstoši tūristi, bet arī vandaļi, kas traucē dažu pilsētā palikušo iedzīvotāju mieru, tāpēc Bostonas kapsētā uzstādīti prožektori, un pēc krēslas iestāšanās tā tiek slēgta. Bieži notiek nakts reidi, lai notvertu kapsētas postītājus. Ja cilvēku pieķer naktī Bostonas kapsētā, viņš tiek arestēts. Protams, arī kapsēta ir leģendu apvīta. Tajā mītot spoks, kas sēžot uz soliņa un lūkojoties debesīs. Patiesībā kapsētā nekāds soliņš nav atrodams. Citi stāsta, ka dzirdējuši rūcienus un vaimanas no kapavietām. Vēl kādi pamanās piebilst par kapsētā apglabāto bērnu skaitu, kas ir neparasti liels.

Hellataunas leģendās bērni ir visvairāk cietuši. Tomēr visspocīgākā vieta Elles pilsētā vairs nav atrodama. Vairāk nekā trīsdesmit gadus mežā vientuļi gulēja autobuss ar izņemtiem sēdekļiem, taču tagad tas ir aizvākts cilvēku lielās intereses dēļ. Stāsts par to, kā skolas transportlīdzeklis tur nokļuva, joprojām uzdzen šermuļus daudziem. Autobuss vedis grupu vidusskolēnu, kuri devušies uz kādu no slēpošanas kūrortiem Bostonas tuvumā. Vecāka gadagājuma sieviete autpbusu apturējusi un stāstījusi, ka viņas mājā atrodas smagi ievainots zēns. Autobusa vadītājs bija gatavs palīdzēt, mainījis maršrutu un iebreaucis mežā. Diemžēl, kad autobuss tuvojies mājai, sātana pielūdzēji to aplenkuši un nogalinājuši visus autobusa pasažierus un šoferi. Autobuss tur palicis vairāk nekā trīsdesmit gadus kā brīdinājums visiem, kas vēlas apciemot šo Elles pilsētu. Tiek stāstīts, ka reizēm varot redzēt nabaga bērneļus spokojamies autobusa iekšpusē, kā arī vienu no viņu slepkavām, kas sēžot aizmugurē un smēķējot cigareti. Patiesība ir daudz vienkāršāka. Kāda ģimene, kuras māja tika remontēta, izdomāja atvilkt uz mežu autobusu, lai tur padzīvotu, kamēr tiks pabeigti remontdarbi.

Amertikā ļoti izplatīti ir stāsti par raudošā bērna tiltu. No apgabala kāda tilta pirms daudziem gadiem nomests mazs bērns, un viņa dzīvību aizskalojusi Kujahogas upe. Daudzi ļaujas eksperimentam, lai redzētu spokojamies mazo bērnu. Cilvēkam jāatstāj mašīna uz tilta, jāaizslēdz, taču atslēga jāatstāj iekšā, līdzi paņemot rezerves atslēgu, un uz mirkli jāaiziet prom. Kad cilvēks atgriežas, mašīna ir klāta ar putekļiem un maziem pēdu nospiedumiem. Turklāt tā ir iedarbināta, bet joprojām aizslēgta.

Lai arī vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka Hellatauna nav nekāda spoku pilsēta ar pārdabiskiem fenomeniem, vienmēr atradīsies kāds, kas vēlēsies izbaudīt baisos stāstus uz savas ādas. Un, pat ja Hellataunas spoki ir tikai izdomājums, cilvēki neliksies mierā līdz brīdim, kamēr vien būs kāds, kas ticēs šausmeņu ainām līdzīgajiem stāstiem.

 

Citas Helltaunas baisās leģendas

  1. Katafalks. Leģenda vēsta, ka tiem, kuri apmeklēs Elles pilsētu, pakaļa dzīsies melns katafalks. Daudzi cilvēki ir ziņojuši, ka tos vajājis melns katafalks, kas pēkšņi pazudis. Izrādās, viens no iedzīvotājiem pirms daudziem gadiem, gatavojoties Helovīna naktij, nopircis katafalku, bet tas bijis tikai kā dekorācija.
  2. Pamestā māja. Protams, vientuļas ēkas vienmēr ir laba augsne spoku stāstiem. Vienā no Hellataunas pamestajām mājām redzēti spoki, kas katru nakti iededz gaismu mājas otrajā stāvā. Spoku mājas reputāciju pastiprina arī stāsts par 2004.gadā izdarītu pašnāvību.
  3. image003Lopkautuve. Netālu no kapsētas it kā esot atradusies lopkautuve. Citi apgalvo, ka tur kauti ne tikai lopi vien... Naktī ielūkojoties kautuves tumšajos logos, tur saskatāmas noslēpumainas sejas. Pētnieki gan ziņo, ka tā ir nevis lopkautuve, bet vecs šķūnis.
  4. image004Sātaniskā baznīca. Tiek stāstīts, ka visi pilsētas iedzīvotāji godina velnu, notiek dzīvnieku sakropļošana un visas malas ir nosētas ar sātana simboliem. Visi šie stāsti ir noveduši līdz baznīcai, kas joprojām atrodas šajā apgabalā. To dēvē par Sapju mātes baznīcu. Leģenda vēsta, ka šīs baznīcas pagrabā pulcējas sātanisti un visi krusti ir apgriezti otrādi. Izrādās, otrādi apgrieztie krusti ir vienkārši neogotiskās arhitektūras iezīme.
  5. Biedējošie mutanti. Hellatauna tiek dēvēta arī par mutantu pilsētu. Baumo, ka tad, kad valdība iegādājusies zemes un mājas, pilsētā ierīkota ķīmiskā izgāztuve, tāpēc palikušie iedzīvotāji pārvērtušies mutantos. Vietējie par šo salīdzinājumu noteikti ir ļoti neapmierināti.
  6. Peninsulas pitons. Pirms daudziem gadiem no ceļojoša zoodārza autobusa izbēdzis milzīgs pitons un atradis mājvietu Hellataunas tumšo mežu biezoknī. Tas ik pa laikam parādoties, lai nomedītu kādu cilvēku vai mājdzīvnieku.