Saules vampīrs - grāfs Drakula.

Nodaļa no Aleksandra Dugina grāmatas “Konspiroloģija” (2005.) otrās daļas “Saules krusta karš”.

Vampīru tēma no zināma laika ir kļuvusi ļoti populāra literatūrā, teātrī un kino. Kādreizējā Austrumeiropas folkloras un lauku teiksmu sastāvdaļa, sākot ar romantisma laikmetu ieņem stabilu vietu gotiskajā romānā, kopā ar Drakulu un Frankenšteinu kļūstot gandrīz vai par klasisku mūsdienu masu kultūras sižetu. Vampīrfilmu skaits praktiski ir kļuvis vienāds ar detektīvu, trilleru, vesternu un mīlas romānu skaitu. Mīlestības un nozieguma tēmas ir ārkārtīgi populāras pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ — bailes un dzimuminstikts ir galvenie cilvēka instinkti, tāpēc interese pret tiem neatslābst. Taču kāds sakars ar to ir vampīriem? Šie eksotiskie radījumi no Viduslaiku leģendām un izolēto dekadentu-romantiķu slimīgā interese uz melno folkloru nekādi neierakstās tajās aktuālajās tēmās, kas masveidā uztrauc mietpilsoņus visā pasaulē... Pamēģināsim saprast šo jautājumu un noskaidrot iemeslus tik dīvainajai parādībai kā «vampiromānija».

Vampīru arhetips solārajās mistērijās.

Sižeti par atdzīvojušamies ļauniem miroņiem — vampīriem, upiriem, vurdalakiem, kas dzer nevainīgu upuru asinis — īpaši izplatīti Balkānos un Dienvidaustrumu Eiropā. Uzskata, ka vampīru dzimtene ir Rumānijas daļa Transilvānija. Bet pats pazīstamākais vampīrs, kas kļuvis par prototipu daudzām leģendām, ir bijusi vēsturiska persona — rumāņu kņazs Vlads Tepešs, kuru citu vidū raksturoja neiedomājama drošsirdība (un cietsirdība) kristiešu cīņā pret turku iekarotājiem. Interesanti, ka paši rumāņi Vladu Tepešu uzskata par nacionālo varoni, kas veicis daudzus patriotiskus varoņdarbus. Taču drosmīgais kristietības sargātājs pēc nāves neuzvedās, kā taisnības cīnītājam vai parastam cilvēkam pienākas. Viņš arī no kapa turpināja savu dzīvi, tikai — pārdabisku... Tagad, lai paildzinātu savu eksistenci, viņam bija vajadzīga īpaša pārtika — cilvēku asinis. Viņš pārvērtās par Drakulu — tas ir, «drakonu», šausmīgu monstru, kas naktīs iznāca no kapa un dzēra apkārtējos ciematos izvēlēto upuru vai vēlīno ceļinieku asinis.

Nespriedīsim par pašu fenomenu, kas saistās ar Vlada Tepeša personību, kas turpmāk kļuva par pašu populārāko un pazīstamāko vampīru (īpaši pateicoties Brema Stokera romānam «Drakula»), atzīmēsim, ka šajā stāstā izteiksmi ir atraduši daudz arhaiskāki mīti un teiksmas, kas nāk no tālas senatnes.

Vampīru sižeta pamatā atrodas senais mīts par ziemas saulgriežiem, kas ir tipisks daudziem citiem sakrālākiem sižetiem arhaiskās un mūsdienīgākās mistērijās. Sākotnēji tradīcijās saules ikgadējās metamorfozes tika uzskatītas par visa Visuma eksistēšanas, tajā skaitā, arī par cilvēka likteņa modeli. Ikgadējais saules cikls tika izteikts arī globālajos kosmiskajos periodos un visai pastarpinātās un fragmentārās parādībās — tādās kā cilvēka dzīve. Saules gads bija kopējais mērs starp makrokosmosu un mikrokosmosu, lietu mērs un modelis, kas kalpoja eksistences organizēšanai — laikam, telpai, sociālajām attiecībām, mākslai, kultūrai, reliģijai utt.

Saules gadā svarīgākais punkts bija ziemas saulgrieži, kurā rudens saules kustība uz leju, uz ziemas centru, kraisi mainījās un pretējo — uz pavasara augšupceļu. Šis brīnumainais punkts vainagoja centrālo, svēto notikumu, kas vienlaikus bija nāve un augšāmcelšanās, pāreja no vecās dzīves uz jauno. Tas ir pats paradoksālākais cikla moments. Tas apvieno sevī pretējas lietas: nāves tumsu, ziemas atsvešinātību, aukstumu un nāvi, šausmas un ļaunumu no vienas puses un jaunu dzimšanu, ieņemšanu, «labo vēsti», nākošā Pavasara garantēšanu no otras puses.

Saule tika uztverta kā varonis, glābējs, pasaules gaisma, kas nolaižas apakšzemes labirintā, lai pēc tam ar triumfu iznāktu no turienes no otra gala. Tajā mirklī, kad likās, ka tā ir mirusi, tā pēc būtības piedzima no jauna, svaiga un attīrījusies.

Leģendas par vampīriem bez šaubām ir dēmonizētas un tautas atmiņas tumšākajos stūros iekļuvušas vissenākās, solārās iniciācijas mistērijas. Līdzīgi kā pirmskristietības dievi (pat paši gaišākie un labvēlīgākie) vēlāk tika vienādoti ar tumšajiem dēmoniem, tā arī lielā saule no sākotnējām tradīcijām tika pazemināta līdz drūmajiem stāstiem par Transilvānijas briesmoņiem.

Vācu vārds «vampīrs» visdrīzāk ir izcēlies no senslāvu vārda «upirj», «opir», kuru daži etimologi saista ar sakni «paritj», «parhatj», tas ir, «lidot», kā arī «elpot». «Vampīrs» ir pirmskristiešu jēdziens «dvēselei», kas iziet cauri kristiskajam «ziemas saulgriežu» punktam, nāves pauzei, aiz kuras seko jauna dzīve, jauna piedzimšana.

Kristietībā šis senākais sakrālais sižets pārgāja gaišajā vēstījumā par Glābēja likteni, kas ar savu nāvi veda cilvēci pretī jaunai un auglīgais, dievišķai dzīvei. Sākotnējais sižets par saules nolaišanos tumsas labirintos un tās jaunu augšāmcelšanos sastopams arī pareizticīgajā mācībā. Un pārsteidzoši, ka pievienošanās šai jaunai, dievišķai dzīvei kristiešiem notiek tieši ar Tā Kunga aisņu nobaudīšanu!

Citā kristietības galvenajā aktā — kristībās — ticīgais nomirst (trīs reizes iegremdējoties kristāmtraukā), lai atdzimtu kopā ar Kristu un tērptos jaunās, baltās, izredzēto drānās.

Bez tam pareizticībā ir tēma, kas vēl vairāk atgādina senāko arhetipu - «Glābēja nokāpšanu ellē». Kristus pēc sišanas krustā nokāpj pašos zemākajos radīšanas reģionos, lai izvestu no turienes Augšāmcelšanās gaidās mokošos pirmtēvus, patriarhus, pareģus, valdniekus, taisnīgos.

Sižetos par vampīriem tas pats scenārijs atkārtojas tumšā, drūmā garā — tā vietā, lai miesa atdzimtu saulainajā Otrās Atnākšanas momentā, te ir runa par baismīgu kadaura atdzimšanu kapličas zarka tumsā. Saulainās, jaunās dzīves vietā vampīrā mirgo saraustīta, tikko gailoša eksistence. Dieva Dēla upurēto asiņu vietā Transilvānijas monstri vardarbīgi dzer parastu, cilvēcisku būtņu dzīvās asinis...

Taču pārāk viena virziena un moralizējoša attieksme pret vampīrisma tēmu būtu pārsteidzīga un vienkāršota. Dēmoniskais konteksts, iespējams, ir tikai rezultāts tam apstāklim, ka runa ir par vienas uz otras uzslāņotām viena un tā paša sakrālā scenārija versijām. Jau senajiem grieķiem bija tendence novietot senos dievus, kuri kādreiz bija gaiši un pozitīvi, tumšos un zemākos pasaules reģionos, pēc tam, kad to vietā nāca jauni, daudz jaunāki dievi, kas atkārtoja senos sižetus modernākā, jaunākajiem kultūras normatīviem atbilstošā formā. Vēl vairāk, mūsdienu tradicionālistu pētījumi parādīja, ka reliģiskās mācības ārējās puses tīri negatīvā attieksme ir raksturīga pret iepriekšējiem garīgajiem kultiem, kas tiek veikta kā masām nepieciešams, visai nosacīts vienkāršojums. Ezoterisko organizāciju laukā šī nosacītība bija acīmredzama. Seno laiku mīti un leģendas, bez šaubām, nes sevī kādus satraucošus elementus, tāpēc ka visbiežāk no tiem saglabājas zemākie, maģiski-materiālie aspekti, tajā pašā laikā garīgās un uz debesīm vērstās daļas sevī uzsūc jaunie reliģiskie institūti, tās tiek intergētas jaunā kontekstā. Taču tomēr tas viss nav pamats arhetipa, kas atrodas šo sižetu un teiksmu avotā, dēmonizācijai.

Citiem vārdiem, leģendas par vampīriem to arhetipiskā dimensijā ir senu tradīciju atbalss, kas saistās augstāko saules jaungada mistēriju. Tajā iemiesojas cilvēciskās tradīcijas pārliecība, ka nāve kā pilnīgs gals vienkārši neeksistē, ka aiz liktenīgās kapa robežas bez šaubām sākas jauna eksistence un šī eksistence ir tikpat konkrēta un materiāla, cik reāla (vai arī spocīga, ja kadām patīk), tāda pati kā uz Zemes.

Sekss un jaundzimušo upurēšana.

Nepieciešamais elements visos stāstos par vurdalakiem un upiriem ir apstāklis, ka viņi sūc savu upuru asinis. Bieži šī līnija detalīzējas ar norādi uz dzimumu specifiku = vampīri-vīrieši dzer meiteņu un sieviešu asinis, bet vampīreses-sievietes barojas no jaunekļu un vīriešu asinīm. Dažos gadījumos svarīga loma ir vecumam: bieži par priviliģētiem upuriem kļūst bērni. Tā pati dzimuma un vecuma īpatnība upuru specifikā tiek novērota plašākā leģendu un teiksmu saimē par melnajiem magiem, burvjiem, raganām, ļaunajiem brīnumdariem, briesmoņiem utt.

Tādā veidā melnais vampīriskais rituāls ir saistīts ar erotismu un tiešām dzimumattiecību sekām — bērnu dzimšanu. Ja ņem vērā solāro simbolismu, kas atrodas vampīru protosižeta pamatā, tad tāda sakarība ir saprotama. Bērni simbolizē «jaunu dzīvi», Jaunā gada piedzimšanu pēc galvenā maģiskā mirkļa — ziemas saulgriežiem. Jaundzimušā simbols ir atšķirības zīme visu arhaiskāko tautu Jaunā gada mistērijām. Likumsakarīgi tās parādās arī stāstos par vampīriem. Taču, tā kā šajos stāstos viss ir infernāls, dēmonizēts, tad jaundzimušie šeit spēlē upuru lomu.

Dzimšanai pa priekšu nāk saiešana kopā. Jaunās saules dzimšanai arhaiskos kultos pa priekšu nāca ierogāmija — debess un zemes svētās laulības, ko ar rituālu aktu tēloja priesteris un priesteriene vai valdnieks ar valdnieci. Garajā ziemas naktī debess un zeme ir melnas, robežas starp tām nav redzamas, tās ir savijušās kāzu apskāvienos, vienā, nedalāmā būtnē. Erotiskais moments vampīru leģendās ir atmiņas par šo rituālo ierogāmiju. Tā kā vampīra tēls ir arhaiskajos plastos neapzināti izkropļots saules vai debess tēls, tad viņa attiecības ar jaunavām-upuriem ir savdabīga «ierogāmija». Turklāt, fakts, ka vienkārša dzimumakta vietā vampīrs izsūc upura asinis, absorbējot tādā veidā viņas dzīves substanci, norāda uz šīs ceremonijas maģiskās iniciācijas raksturu. Ja parasts pāris pēc dzimumakta ir spiests atkal atdalīties viens no otra, tad upirs saplūst ar «līgavu» us mūžu, divas esības kļūst par vienu, realizējot maģisko androginātu.

Stāsti par vampīresām, kas turpina nāru, sirēnu, senās pasaules mitoloģijas briesmoņu-sieviešu līniju, ir simetrisks analogs analoģiskam rituālās ierogāmijas kulta kompleksam. Dažās mitoloģijās pati saule tiek attēlota kā sieviete, princese, valdniece utt. Attiecīgi, mīta centrā parādās sieviete. Konkrēti runājot, sieviete, kā galvenais mitoloģiskais tēls, norāda uz sižeta lielāko senatnīgumu attiecībā pret mītu ar centrālo vīrieša tēlu. Matriarhālie, sakrālie institūti ir senāki par patriarhālajiem.

Tātad, vampīru leģendās erotisko tēmu un zīdaiņu nolaupīšanas esamība var tikt izskaidrota ar to, ka mīts pieder pie tā paša kalendāra rituālu solārā kompleksa, kas tikai papildina visu ainu.

Asins maģija un Krusta spēks.

Tagad būtu laiks jautāt, kāpēc stāsti par vampīriem obligāti satur tēmu par upura asiņu izdzeršanu?

Asinis tradicionāli tiek uzskatītas par īpašu maģisku substanci, pašas dzīves ekvivalentu. No šejienes dažu reliģiju aizliegums lietot asinis uzturā — piemēram, jūdaismā. Ebrejiem ir aizliegts ēst gaļu tādā gadījumā, ja dzīvniekam papriekšu īpašā veidā nav notecinātas asinis. Šim mērķim pie sinagogām eksistē īpašs kulta amats - «griezējs». Tikai tādu dzīvnieku gaļa, kuriem iepriekš ir nolaistas asinis, tiek uzskatīta par rituāli tīru, «košergaļu».

Asinis ir saistītas ar uguns principu. Dažreiz tās uzstājas kā tiešs uguns analogs visā tās sarežģītajā simbolismā, bet dažreiz pasvītro tās zemāko aspektu — svelmi, toties, augstākais aspekts — gaisma — saistās ar nervu sistēmu (par to sīkāk raksta R. Genons grāmatā «Spiritu maldi»). Asinis ir miesas un psihiskā līmeņa savienojošā instance. Bet orgāns, kas dzen asinis pa organismu, sirds, tiek uzskatīts par orgānu, kura centrā (mazais sirds kambaris) atrodas kāda viela (ēteris), kas pieder subtīlajam līmenis («Brahmas vieta» induismā). Tādā veidā, asinis ir sabiezināts uguns vai pat gaisma, koagulēts «zvaigžņu plāns», materializēta izpausme tam līmenim, kuru okultisti, sekojot Paracelsam, sauc par «astrālu» jeb «zvaigžņu gaismu». Senās tradīcijas uzskatīja, ka cilvēka dvēsele, kas ierodas pasaulē no transcendentāliem reģioniem, kustoties materiālā ķermeņa virzienā, ietinas vairāk apvalkos. Visi apvalki ir dažāda blīvuma zvaigžņu gaisma, bet pati dvēsele nonāk mūsu pasaulē pa caurumiem debesīs, kurus mēs uzskatām par «zvaigznēm». Asinis šādā interpretācijā ir šo plāno apvalku, kuru saites sniedzas zvaigžnotajās tālēs, pēdējā sablīvēšanās pakāpe. Ķermenis ir saistīts ar dvēseli ar asins un zvaigžņu gaismas palīdzību, kas pēc būtības ir tikai vienas un tās pašas substances dažādi stāvokļi.

Ja ņem vērā šādus arhaiskus priekšstatus, tad asins loma sižetos par vampīriem kļūst saprotama. Vampīrs dzer savu upuru asinis tāpēc, ka viņs barojas ar zvaigžņu substanci, kas atrodas telpā starp parasto miesīgo barību un virsdebess eņģeļu pasaules garīgajiem stariem. Viņa gadījumā nav runa ar garīgo nemirstību, bet par kvazifizisko eksistenci, par eksistences turpināšanu aiz parastās dzīves robežām.

Asins motīvs precizē to, ka vampīrisko leģendu cikls ir arhaiskā, solārā kulta simbolisma izmantošana vidējā pasaulē. Tieši šī detaļa ienes mūsu stāstījumā specifiski baisu, drūmu, mēlnās maģijas raksturu.Sākotnējās tradīcijas saulgriežu kulta kompleksa garīgo pusi integrēja kristietība. Tur tā ir pacelta līdz augstākajam, dievišķās gaismas līmenim. Vai vēl precīzāk: kristīgajā tradīcijā eksistē vienlaikus visas iespējas lai realizētu silārā sižeta iniciācijas dabu.

Eiharistija var attiekties uz garīgo eņģeļu plānu un uz kristieša psihoziziskās struktūras pārveidošanu. Taču šis kristietības iniciācijas potenciāls sen jau nogājis otrajā plānā un attiecas uz slēgtajām ezoteriskajām organizācijām, slepenajām isihastu mācībām, «gudrās darīšanas» praksi. Ārējā tradīcija, saglabājot svētās mistērijas formu, ir zaudējusi skaidru apziņu, ka tai ir iesvētīšanas raksturs. Šī iemesla dēļ «maģiskā», pārveidojošā kristīgās Eiharistijas puse ir nedaudz pabalējusi un tiek apzināta drīzāk kā alegorija.

Šī iemesla dēļ arī vampīrisma tēma ir guvusi plašu izplatību, it kā pa sētas durvīm cenšoties ienest svarīgākos iniciācijas sižetus un rituālus kultūras apritē. Dievkalpojumu apmeklēšana un Svētais Vakarēdiens ir kļuvuši par tik obligātiem kristieša dzīves elementiem, ka maģiskais, pārdabiskais, pārveidojošais moments šajos notikumos ir pamatīgi pabalējis. Lai atgrieztu šai tēmatikai nopietnību un svinīgumu, dziļumu un krāšņo jēgu, ir vajadzīga apburošā un šausmīgā parodija, kas problēmu novirza nakts murgu un unikālas, briesmīgas pieredzes sfērā, piedodot pēcnāves dzīves, asins maģijas, zvaigžņu ķermeņa uc. lietām ekstravagantas aktualitātes garšu.

Tā Viduslaiku karnevālos, ākstu dejās un saturnāliju mistērijās groteska un dabisko proporciju pārspīlēšana, vispārpieņemtā kulta apzināta parodēšana nebija vis nihilistiska graušana, bet gan sakrālā, nepieciešamā integrālā komponente, kurai pirmkārt, bija jāieslēdz sevī ne tikai gaišos, bet arī tumšos esības aspektus, un otrkārt, tā periodiski bija spiesta ar groteskas un kontrolēta antinomisma palīdzību dot tradīcijas un kulta pozitīvajai pusei svaigumu, efektivitāti un spēku.

Pievērsīsim uzmanību sekojošajai detaļai. Tieši sižetos par vampīriem reliģiskā kristietības simbolika, īpaši krucifikss, krusts atjaunoja savu nozīmi kā pārveidojošs garīgais ierocis, atgriežot sev seno maģiskā, gaismas ieroča lomu, nekļūstot par ierastu un pat banālu kultūras atribūtu.

Krusts spēj apstādināt šausmas iedvesošo vampīra agresiju. Asinis, ko Pestītājs ir lējis cilvēces vārdā, ar savu varenību aptur tumšo monstru, kas cenšas izsūkt cilvēkiem asinis, atņemot viņiem dzīves zvaigžņoto aspektu. Šajā gadījumā vampīru cikls neizrādās nemaz tik ļoti negatīvs, izpildot attiecībā pret gaismas pilnvērtīgo tradīciju atklāti pozitīvu lomu.

Vampīru stāstu satraucošie aspekti.

Viss stāstītais attiecas uz kopējiem spriedumiem attiecībā uz vampīru sižetu arhetipisko pusi. Taču tas vēl netuvina mūs izpratnei, kas izskaidrotu dīvaino popularitāti, ko šī tēma ir ieguvusi mūsdienu kultūrā. Protams, arhetipi cilvēku psihē ir ļoti spēcīgi, neatkarīgi no tā, vai viņi to apzinās racionāli vai nē. Taču, redzams, eksistē vēl papildus faktori.

Te mēs pietuvojamies daudz plašākai un mazpētītai tēmai — slepeno organizāciju un iniciācijas biedrību iespaidam uz mūsdienu pasauli. Šodien maz ir to, kas šaubās, ka slepenie ordeņi un mistikas biedrības spēlēja milzīgu lomu tradicionālo civilizāciju dzīvē (atcerēsimies kaut vai sufistu tariku un bruņinieku ordeņu lomu islamā un Viduslaiku Eiropas politikā). Uzskata, ka Jaunajos laikos viss ir izmainījies un racionālie likumi ir stājušies «Tumšo laikmetu palieku» vietā. Pēc mūsu domām, šī vispārējā pārliecība, kas tiek uztverta kā aksioma, tomēr nav tik viennozīmīga. Taču, ja jautājums par ezotērikas iespaidu uz politiku ir visai samudžināts, tad viss daudz maz ir skaidrs par iniciācijas organizāciju iedarbību uz mūsdienu kultūru. Te var runāt par sekojošo: pat paši racionālākie Jaunāko laiku vēstures periodi un pat paši mūsdienu racionālākie un «saprātīgākie» kultūras un zinātnes darbinieki ir pakļauti mistisko faktoru iedarbībai, kas ir spēlējusi svarīgu lomu pašu dažādāko kultūras pārstāvju estētiskajā un garīgajā izaugsmē. Pat tādi mūsdienīgā, reālistiskā romāna radītāji kā Balzaks un Zolā ir aizrāvušies ar ezotērismu un ir bijuši iniciācijas biedrību biedri. Ko vēl neteikt par simbolistiem, dekadentiem, romantiķiem utt., kuru daiļrade bez misticisma vispār nekādi nav atšifrējama?

Arī vampīru tēma te nav nekāds izņēmums. Vispazīstamākās «Drakulas» versijas autors Brēms Stokers bija ļoti interesantas, maģiskas organizācijas «Zelta ausma» («Golden Dawn») biedrs, to dibināja angļu rozenkreiceri un augstākie masoni speciāli, lai nodarbotos ar operatīvo maģiju un pētītu pašas bīstamākās un varenākās Rietumu ezotērisma puses. Organizācijā ietilpa tādi pazīstami cilvēki, kā mags un hipnotizētājs Samuils Māzerss, slavenais dzejnieks Viljams Batlers Jeits, īru separatistu pasionārija Moda Gonna, filozofa Anrī Bergsona Moina māsa, populārais angļu rakstnieks Bolvers-Litons, baismais, melnais okultists Alisters Kroulijs utt. Tā vai citādi, šī organizācija un tās biedri ļoti lielā mērā iespaidoja mūsdienu Rietumu kultūru, nosakot tās daudzas galvenās tēmas līdz pat šodienai. Visbiežāk iespaids bija netiešs un pastarpināts. No «Zelta ausmas» koncentrētās un operatīvi-maģiskās vides iespaids izplatījās uz pazīstamiem kultūras darbiniekiem atšķaidītākā veidā, bet tie savukārt, padarīja zināmas tēmas un sižetus pieejamus plašām masām. Te palīdzēja literāro viduvējību armija, kas tiražēja plaģiētos variantus tālāk. Bez tam, «Zelta ausma» aktīvi sadarbojās ar citām okultiskām organizācijām - «Austrumu tampliēru templi», «Miriamas ķēdi», masoniem, hermētiķiem, teosofiem, antroposofiem un rozenkreiceriem, bet tie savukārt, savus impulsus deva mākslas bohēmai un zinātnes elitei (pirmkārt, humanitārai), kas tradicionāli interesējās par pasaules dībvainībām, neparastumu un grotesku.

Tādā veidā, «Drakulas» autors - «Zelta ausmas» biedrs — ir augstākā mērā izteiksmīgs un pārdomas rosinošs fakts. Īpaši interesants tas kļūst, ja ņem vērā to, ka pašā «Zelta ausmā» tika praktizēti rituāli, kas saistījās ar «asins maģiju» un pāreju «Zvaigžņotajā» starpsaulē! Bez tam, aktīvi tika pētītas arī senās, solārās mistērijas un rituāli.

Tagad cits piemērs. Pirms kāda laika visai populāra bija bija vampīru tēmai veltītā filma ar slavenā dziedātāja un aktiera Deivida Bovija piedalīšanos «Bads». Tur vampīru pāris tika rādīts visai pievilcīgā gaisotnē — kā būtnes, kas savā attīstībā stāv augstāk par pārējo cilvēci. Taču apbrīnojamas ir divas detaļas: varones-vapīreses vārds «Miriama» un Deivida Bovija piederība ezotēriskajai organizācijai «Austrumu tampliēru ordenis», ko 20. gados pilnīgi reorganizēja pats Alisters Kroulijs, pārnācējs no jau minētās «Zelta ausmas». «Miriama» ir cita, līdzīga struktūra — itāļa Džuliano Kemerca iniciācijas ordenis, kuru daži autori vaino par bīstamas maģijas prakses izmantošanu, kas tuva vampīrismam. Kā raksta viens ezotēriķis, kas parakstās ar pseidonīmu «Aleksandrs de Dannans», kādreizējais «Miriamas ķēdes» loceklis, bet vēlāk pārgājis uz ezotērisko katolicismu, Kremerca sekotāju vidē cirkulē informācija, ka pēc nāves viņa ķermeni nolaupīja daži «brāļi» un «atgrieza dzīvē». Protams, XX gadsimta beigās tam ir ļoti grūti noticēt. Ja šo rindu autors pats nebūtu pazīstams ar dažiem cilvēkiem, kas bija iesaistīti šajā stāstā (ar to, kas sevi sauc par «Aleksandru de Dannanu», ar rumāņu rakstnieku, ezotēriķi, kas dzimis tieši Transilvānijā, Žanu Parvulesku un vēl dažām pilnīgi negaidītām figūrām...), tad arī pats es neko vairāk par skepsi neizjustu.

Interesanti, ka Stokera romāna «Drakula» darbība sākas Minhenes viesnīcā «Četras sezonas». Kaut kādas nejaušas sakritības dēļ tieši tur, nedaudz vēlāk iemājo satraucoši pazīstamā barona Zebotendorfa «Tules biedrība», par kuras filiāli kļūs baismīgā Vācijas nacionālsociālistiskā partija. «Asins» tēma, ar kuru var pārvarēt nāves robežu saistīs nacistiskos ezotēriķus ne mazāk kā «Zelta ausmas» magus, nemaz jau nerunājot par solāro mitoloģiju un leģendām par Sonnenmensch - «saules cilvēku».

Vai aiz leģendas par Drakulu — neskaitot arhetipus — neslēpjas vēl kaut kāda konkrēta un šausmīga realitāte? Kaut kāds biedējošs, neizzināts noslēpums?

Iedrošināsimies uzdot sev uzdot bīstamu jautājumu: varbūt tēma, par ko ir runa, nav tikai simbolisku tēlu apkopojums?

Lords Drakula, «Zaļā drakona ordenis», noslēpumaini okultie institūti, kuriem ir dīvaina varā pār mūsu laikabiedru prātiem un dvēselēm...

Mēs varētu formulēt dažas hipotēzes šajā sakarā. Taču pagaidām atturēsimies...

Pēc vampīru tēmas paviršas aplūkošanas vismaz viens apstāklis ir skaidrs. Mūsdienu masu kultūras interese par tiem nebūt nav nejauša. Mēs esam iezīmējuši dažus šīs parādības aspektus. Galīgo spriedumu par izšķirošo tā vai cita faktora nozīmi izdarīt ir visai grūti. Sagrupēsim tikai vairākas hipotēzes par vampīrisma ekstravagantās popularitātes iemesliem mūsu dienās, neuzstājot ne uz vienu no tām.

1. Vampīru sižets ir saistīts ar senākajiem, arhaiskajiem kulta un rituāla priekšstatiem par Saules nāvi un atdzimšanu ziemas saulgriežos. Šie senie priekšstati nav pilnībā izgaisuši no cilvēku zemapziņas, kļūstot par to, ko Karls Gustavs Jungs sauc par «arhetipu», «kolektīvās zemapziņas» stabilo elementu. Taču, kā visi uz apziņas perifēriju atstumtie arhaiskie motīvi, solārais mīts pakāpeniski ir ieguvis baismu, šausmīgu raksturu, apaudzis ar daudzām biedējošām detaļām un uztraucošiem sīkumiem.

2. Solārais mīts, kas ir vampīru leģendu pamatā, velk zināmas paralēles ar kristīgo doktrīnu, tikai tajā līdzīgās tēmas — nāve un Augšāmcelšanās, Dieva Dēla asinņu nobaudīšana, kas dāvā nemirstību utt. - ir pasniegtas augsti apgarotā, «debesu» plānā. Laika gaitā, kad kristietība zaudēja savu maģisko dimensiju, reālās pārveidošanās dzīvo mistiku (kā tas bija Viduslaikos), svarīgākais sakrālais sižets sadalījās. No vienas puses, baznīcas mistērijas tika traktētas tikai kā ētiska alegorija un atgādinājums par vēsturisko Pestītāja atnākšanas neizbēgamību, no otras puses, maģiskā puse nodalījās, atdzīvinot zemapziņā gulošos senos mitoloģiskos sižetus jau ārpus kristīgā konteksta. Tā kristietības aizstāvis un rumāņu patriots Vlads Tepešs pārvērtās par leģendāro, šausmīgo vampīru Drakulu.

3. Vampīrisms ir reāli eksistējoša anomālija, kas saistīta ar bioloģosku deģenerāciju vai izvirtību. Vampīru mītu popularitāte atspoguļo mūsdienu cilvēka psihē sakrātās novirzes un perversijas. Šī hipotēze tomēr caur Junga «dzīļu psiholoģiju» apvienojas ar teoriju par «kolektīvo bezapziņu», jo saskaņā ar «dzīļu psiholoģiju», visas cilvēciskās perversijas un kompleksi, kā arī sapņi un garīgās slimības ir nekas vairāk, kā atbalss arhaiskajiem priekšstatiem par pasauli un tās dabu, kas kultūras apstākļu dēļ ir nomodā esošās apziņas neatšifrēta. Te mēs pārceļamies uz citu sfēru — uz polemiku par «dzimumperversiju» dabu.

4. Vampīru tēmatika, kā citi ejošie šausmu filmu scenāriji un melnā literatūra stiprina cilvēkos ticību pārdabiskajam, kas tā trūkst mūsdienu dzīvē. Tas var dot arī pozitīvu rezultātu, jo atgādina cilvēkam, ka ir reģioni, kur pret ļaunuma un tumsas spēkiem iedarbojas tikai garīgie ieroči — Krusta spēks un lūgšanu tīrība. Nebūtu brīnums, ja noskaidrotos, ka aiz zināmiem sižetiem un šī žanra mākslas darbiem varētu atrast pēdas, kas ved pie jezuītiem vai vēl dziļāk konspirētām Vatikāna ideoloģiskajām nodaļām. Viens piemērs, romāna «Ekzorcists» («Sātana izdzinējs»), pēc kura tika uzņemta viena no pašām pazīstamākajām šausmu filmām, autors Viljams Pīters Bletijs ir viens no ASV vadošajiem Jezuītu ordeņa aktīvistiem.

5. Pavisam «dīvaina» hipotēze. Eksistē īpaša, maģiska, okultā tradīcija, kas praktizē vampīrismu uz īpašas tumšās doktrīnas bāzes. Minētās ķēdes locekļiem piemīt īpaša anormāla varenība un paņēmieni, kā iespaidot civilizācijas dažādus (pirmkārt, kultūras) procesus. Šie bīstamie spēki ir ieinteresēti «banalizēt» mītu par vampīriem, lai padarītu šo tēmu ierastu, zināmu un ne tik biedējošu. Zināms, ka cilvēks panes anomāliju daudz mierīgāk, ja tā viņam ir kļuvusi ierasta. Šis apstāklis īapaši ir redzams ilgu militāru konfliktu zonās: vietējie iedzīvotāji tik ļoti pierod pie līķiem, mocībām, izvarošanām, marodierisma un nāvēm, ka uzskata to par pilnīgi «normālu» lietu...

Varbūt patiesa ir kāda viena no šīm hipotēzēm. Varbūt, ka vienlaikus vairākas... Varbūt, ka visas kopā.

http://arcto.ru/modules.php?name=News&file=article&sid=1321

Daži vārdi par autoru.

Netulkoju, jo nebiju pārliecināts, vai vajag? It kā jau pilnīgi nav par rakstā minēto tēmu. Tomēr, zināšanai pievienoju izvilkumu no Vikipēdijas:

Александр Гельевич Дугин — российский политический деятель, философ, политолог, социолог. Его политическая деятельность направлена на создание евразийской сверхдержавы через интеграцию России с бывшими советскими республиками, и в первую очередь русскоязычными территориями за пределами Российской Федерации, особенно Восточной Украины и Крыма.

Американский политолог Стивен Шенфилд в своей работе «Русский фашизм» утверждал, что «ключевой для политических воззрений Дугина является классическая концепция „консервативной революции“, направленной на ниспровержение пост-просвещенческого мироустройства и установление нового порядка, в котором должны быть возрождены героические ценности почти забытой „Традиции“. Именно приверженность данной концепции позволяет четко идентифицировать Дугина как фашиста»

В эпоху сотрудничества в НБП Дугин не отвергал звание фашиста: Лимонов печатно называл его «Кириллом и Мефодием фашизма»[6](а также «Кириллом и Мефодием новых левых»[46].)

 

В 2000-х Дугин, как указывалось, пытается формально дистанцироваться от фашизма. В своей книге «Четвёртая политическая теория» (2009) он заявляет, что «Либерализм, коммунизм и фашизм — идеологии двадцатого века — изжили себя. Потому необходимо создание новой, четвёртой политической теории»[47].

Многие специалисты отмечают эклектизм идеологии Дугина, которую считают комбинацией взаимоисключающих идей.

Биофизик Борис Режабек [52], анализируя защиту Дугиным диссертации, которая прошла 20 декабря 2000 г. в Ростовском государственном университете и называлась «Эволюция парадигмальных оснований науки (Философско-методологический анализ)»[53]приводит примеры анекдотических, по его определению, ошибок в школьном курсе физики, которыми изобилует диссертация.

Также, по мнению Бориса Режабека, она содержит абсурдные высказывания в области философии[55]. Присуждение Дугину ученой степени Борис Режабек называет «фарсом»[7].

Одновременно Александр Дугин подвергается резкой критике со стороны радикальных националистов, которые обвиняют его в интернационализме, видя в его построениях продолжение советской имперской идеологии, только лишённой марксизма[56].

К идеям Дугина положительно относятся такие общественные и политические деятели, как журналист Первого канала РФ Михаил Леонтьев[57], высокопоставленный сотрудник Администрации Президента РФ Иван Демидов[58], декан философского факультета СПбГУ Ю. Н. Солонин[59], ведущий программы «Судите сами» Первого канала М. Л. Шевченко[60].

Писатель и публицист, главный редактор газеты «Завтра» Александр Проханов сказал, что

Александр Дугин – выдающийся русский человек. Это звезда, встающая на нашем небосклоне. Во многом ему нет равных. Он проходит огромные исторические пласты, воскрешает прежние архетипы. Дугин совмещает русские традиции и модернистский авангард. Думаю, что его евразийский пафос обладает такой притягательностью, что будет собирать толпы поклонников и последователей. Дугин – один из ярчайших идеологов наших дней.[4]

http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%94%D1%83%D0%B3%D0%B8%D0%BD,_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B4%D1%80_%D0%93%D0%B5%D0%BB%D1%8C%D0%B5%D0%B2%D0%B8%D1%87

[Eirāzisti ir kustība Krievijā, NVS un dažās postsociālisma valstīs, kas sapņo, ne tikai par PSRS atjaunošanu, bet pat vairāk — par milzīgas Eirāzijas Impērijas nodibināšanu, nav jāskaidro, ar kādas tautas vadošo lomu tajā — t.p.