Saules sistēmas planētu pavadoņi zinātniskajā fantastikā.

Lekcija nolasīta StarSpace 10 Suntažu publiskajā observatorijā 12.10.2013.

 Pavadonis-01

Kosmiskajā fantastikā tās neatņemama sastāvdaļa ir ceļojumi uz citām planētām un, kamēr astronomija un reālā kosmonautika nebija veikusi savus atklājumus, izfantazēties varēja par visu ko. Protams, fantastu uzmanība vispirms tika pievērsta pašām planētām, taču arī to mēneši netika aizmirsti. Zemes Mēnesi tomēr šoreiz liksim mierā, jo kādā no iepriekšējām reizēm par to jau bija runa. Merkūrs un Venēra ir planētas bez pavadoņiem, tāpēc tūlīt ķeramies klāt Marsam un tā abiem pavadoņiem. Īpaši tāpēc, ka ar to saistās vienas no manām pirmajām atmiņām par kosmisko fantastiku.

 

 

Pirmais romāns, ko lasīju par kosmosu bija Ivana Jefremova "Andromēdas miglājs", bet viens no pirmajiem - Vladimira Mihailova garstāsts "Sevišķa Nepieciešamība". Pavadonis-02 Tas ir labu laiku Latvijā dzīvojoša krievu (padomju) rakstnieka pirmais lielākais darbs (1966.), kas iznāca latviešu valodā un apskatīja tajos laikos populāro hipotēzi, ka Marsa pavadoņi ir mākslīgi, citplanētiešu vai marsiešu radīti objekti. Garstāstā, dodoties ekspedīcijā uz Marsu, notiek padomju kosmosa kuģa avārija un tas spiests nolaisties uz Marsa pavadoņa Deimosa. Izrādās, ka Deimoss ir nevis dabisks pavadonis, bet gan tālas kosmosa civilizācijas sūtnis... turklāt, pamests, bet tā automātika darbojas, nodomājusi, ka kuģis no Zemes ir bojāts pašu kuģis, kas neatbild mātes kuģa signāliem. Tāpēc kuģis tiek ievilkts pavadonī un automāti cenšas to salabot, bet - sabojā neatgriezeniski. Varonīgie padomju kosmonauti nekrīt izmisumā, bet izpēta atnācēju kuģi, atklāj, kā ar tā transportniekiem nokļūt atpakaļ uz Zemi un izglābjas. Vispār, piedzīvojumu gabals, pēc kura fantastikas āķis ir lūpā uz visu mūžu.

Arī citu tā laika padomju fantastu darbos Marsa pavadoņi ir mākslīgi: brāļu Strugacku "Pusdienas ciklā" - Klejotāju stacijas. Uz Fobosa ir izvietojies noslēpumains citplanētiešu objekts Jevģeņija Hrunova un Levona Hačaturjanca grāmatā "Sveicināts, Fobos!". Arī Ariadnas Gromovas un Viktora Komarova grāmatā "Pa nezināmā pēdām", Vasīlija Golovačova "Regulumā"Pavadonis-03, bet Aleksandra Kazanceva Faetu seriālā Foboss ir faetoniešu bāze.Pavadonis-04 Vēl var minēt rumāņu fantasta Radu Noras garo stāstu "Trīs no Siriusa". Edgara Raisa Berouza Barsuma romānos Pavadonis-05, Foboss ir pazīstams ar vārdu Turija un skrien pa orbītu ap Marsu tādā ātrumā un tik zemu, ka liekas, ka iedrāzīsies kalnos. Marsa valdnieks Džons Kārters apmeklēja Turijas miniatūro civilizāciju romānā "Marsa zobeni". Uz Turijas dzīvo taridi, kas pēc skata līdzīgi sarkanajiem marsiešiem, tikai viņu āda ir gaiša un mati zili, kā arī visai baigi radījumi - masenas. 1955. gada zinātniski fantastiskajā romānā "Marsa mēnešu noslēpums", kura autors ir Donalds Volheims Pavadonis-06, Foboss un Deimoss ir nomaskēti starpzvaigžņu kuģi, ko būvējusi citplanētiešu rase no Vēgas sistēmas, kas bēg no iedomātiem marodieriem, kuri nemaz tādi nav. Un beidzot, Denisa Feldhema Džonsa romānā "Koloss un Krabis" Foboss un Deimoss ir dzīvas, saprātīgas būtnes, kas grib nozagt Zemei ceturto daļu no visa skābekļa, lai pasargātu sevi no radiācijas.

Dodoties tālāk prom no Saules mēs cauri asteroīdu joslai nonākam pie Jupitera. Pašreiz, pēc ziņām, ko atradu Internetā, Jupiteram jau ir atklāti 67 mēneši. Daudzi zinātnieki uzskata, ka to ir bijis vēl vairāk, bet Jupiters tos galu galā ir pievilcis sev klāt un "aprijis". Protams, ar tik lielu mēnešu skaitu Jupiters nevarēja izsprukt no rakstnieku-fantastu uzmanības. kaut vai tāpēc, ka lielākie mēneši ir pietiekami interesanti paši par sevi: Ganimeds - vispār lielākais pavadonis Saules sistēmā, lielāks pat par Merkūru. Io ir Saules sistēmas čempions vulkānu daudzumā, Eiropu klāj ledi un zem tiem slēpjas okeāni, bet Kalisto vispār par vienu ceturtdaļu sastāv no ledus. Rakstnieki-fantasti ar visdažādākām saprātīgām un nesaprātīgām būtnēm ir apveltījuši pašu Jupiteru. taču nav aizmirsuši arī tā pavadoņus. Brāļu Strugacku garstāstā "Ceļš uz Amalteju" tieši stāstīts par dramatiskiem notikumiem uz kosmiskā kuģa, kas dodas uz turieni. Aleksandra Tjurina kiberhuligāniskajā romānā "Vai datori baidās no elles liesmām" uz Jupitera dzīvo no Zemes ievestie veltņtārpi - virpotāji, kas tur ieguvuši milzu apmērus un spēj ceļot kosmosā. Pavadonis-07 Cilvēki to izmanto, jo iemācījušies pieslēgties tārpu neironu ķēdēm un vadīt to kustības. Tārpus izmanto kā kara kuģus. Lai iekāptu kuģī, jāļauj sevi apēst, bet desantēšanās notiek pa otru galu. Uz Jupitera pavadoņa Eiropas, tās okeānos dzīvo gigantiski polipi, hidras, jūras zvaigznes, kuru stari stiepjas vairākus simts metru tālu, medūzas, gliemji un simtiem kilometru gari plakanie tārpi. Lai padarītu šīs neviesmīlīgās pasaules pievilcīgākas, cilvēki tās kolonizē, kā piemēram, Roberta Hainlaina romānā "Fermeris debesīs" Ganimeds iegūst atmosfēru un tur sāk ierasties kolonisti no Zemes. Jupitera mēneši tiek kolonizēti arī vairākos citos darbos. Džeka Viljamsona romānā "Siti kuģis" (1943, publicēts ar pseidonīmu Vils Stjuarts) Padomju Savienība veido bāzes uz Jupiter mēnešiem, kamēr amerikāņi būvē kodolbāzi uz Mēness. Pavadonis-08Tomēr, jāsaka, ka fantastus ļoti piesaista arī pats Jupiters, jo uz tā var izfantazēt visneiedomājamākās dzīvās būtnes.

Stāstus un romānus par Jupitera mēnešiem, un par visiem pārējiem arī, var iedalīt divās lielās grupās: tie, kas tapuši laikos, kad par šiem pavadoņiem nekas prātīgs nebija zināms un tad var fantazēt, ko vien grib, un tajos, jau mūsu laikos, kad faktu ir pietiekami daudz un ar tiem nākas rēķināties. Par pirmā veida piemēru labi var kalpot Frenka Pola zīmējumu sērija par dzīvi uz Saules sistēmas planētām un to mēnešiem.

Tāda, lūk, izskatās dzīve uz Io, Kristāliskas pilsētas, dārgakmeņi starpplanētu modes kronī. Šeit valda ārt-deko arhitektūra: industriāls dizains un arhaisms, stūrainas formas un liela krāsainība. Bet kosmonauts ar ieroci, vai tiešām vietējie viņam ir tikai vērtīgi kažoki? pavadonis-09

Srenlija Veinbauma īsajā stāstā “Trakais mēness” (1935) Io ir mājvieta divām vietējām rasēm, lunijiem ar balonveidīgām galvām un žurkveidīgajiem slinkeriem.

Aizeka Azimova jauniešiem domātajā romānā “Lakijs Starrs un Jupitera mēneši” (1957) uz Io norisnās cīņa starp Lakiju un Sīriusa spiegu. Azimovs šeit lieto pseidonīmu Pols Frenčs, tāpēc ka viņa romāni par Lakiju ir sarakstīti pavisam nenopietnā, ''ne-azimoviskā” stilā.Pavadonis-10

Maikla Svenvika ar Hugo balvu apbalvotajā, īsajā stāstā “Mašīnas spēcīgais pulss” (The Very Pulse of the Machine;1998), Io pasaule ir tēlota kā vulkāniska, sērūdeņraža klāta pasaule, kurā notiek spēcīga elektriska plūsma starp Io un Jupiteru. Pavadonis-11

Kima Stenlija Robinsona romānos “Galileo sapnis” (2009) un “2312” (2012) tiek rakstīts par cilvēku kolonijām uz Io, 29. un 24. gadsimtā, attiecīgi. Io ir visai bīstama vieta un lava te spēlē visai svarīgu lomu.

Eiropu Frenka Pola senajos zīmējumos apdzīvo draudzīgi vēžveidīgie, kuriem Zemes kosmonauts dāvanai ir atvedis Ganimeda dinozauru, kas nomedīts ar 1. pasaules kara laika šauteni. Pavadonis-12 Eiropiešu pilsētas, kā redzam, ir būvētas no caurspīdīgas plastmasas. Otrajā attēlā ir redzama Eiropa, kādu to iedomājās 1903. gadā, tā ir ilustrācija no Kamila Flamariona grāmatas “Astronomija dāmām”.

Artūra Klārka Pavadonis-13romānos “2010.: Odiseja Divi” (1982), “2061.: Odiseja Trīs” (1988) un “3001.: Beidzamā Odiseja” (1997) atnācējus ieinteresē zem Eiropas ledus atklātās, primitīvās dzīvības formas, tāpēc Jupiters tiek pārveidots par zvaigzni, lai tās varētu evolucionēt. Pēc piecdesmit gadiem Eiropa jau ir kļuvusi par tropiskā okeāna pasauli, kurā cilvēkiem vairs nav vietas. Tajā pašā laikā siltā Ganimeda ekvatoriālajos apgabalos izveidojies liels ezers. To apsilda jaunā saule Lucifers, bet cilvēku kolonijas centru sauc par Anubisa pilsētu.

Jana Duglasa romānā “Europa Strike” (2000) Pavadonis-14, sens atnācēju kuģis tiek atrasts okeānā zem pavadoņa virsmas, tā atklāšana 2067. gadā izraisa kauju starp Ķīnas karaspēku un ASV jūras floti.

Mišela Savāža darbā “Eiropas gūstekņi” (2002) Eiropa ir pārvērsta par planētu – cietumu.

Kima Stenlija Robinsonaromānā “Galileo sapnis” (2009), Galileo Galilejs tiek aizvests uz 29. gadsimta Eiropu, kur kolonisti dzīvo Venēcijai līdzīgā pazemes pilsētā, kas izcirsta ledū. Tur atrodas arī plašs, dzīvu organismu pilns okeāns.

Atgriežamies pie Frenka Pola: viņa Ganimeda iemītnieki Pavadonis-15 ir saprātīgi kaķi – viņi iegūst enerģiju no Jupitera magnētiskā lauka. Tik attīstīta tehnoloģija viņiem nemaisa jāt uz dinozauriem un vicināt šķēpus. Loģika rāda, ka noņemt ķiveri ganimediešu priekšā ir slikta ideja.

Arī Lī Breketas īsajā stāstā “Dejojošā meitene no Ganimeda” (1950) pavadoni klāj džungļi un vulkāni. Pavadonis-16

Pola Andersona romānā “Ganimeda sniegi” (1954), terraformeru grupa ierodas uz Ganimeda, kur jau divus gadsimtus eksistē amerikāņu reliģisko fanātiķu ciemats Ikss. Pavadonis-17

Lestera del Reja romānā “Bēgošais robots” (1965) stāsta sākumā galvenais varonis Pols un viņa robots dzīvo kolonijā uz Ganimeda. Pavadonis-18

Ganimeds Maika Resnika “Ganimeda dievietē” (1967) un “Pakaļdzīšanās uz Ganimeda” (1968) ir zobenu un piedzīvojumu planēta. Pavadonis-19

Tagad – Kalisto. Šī mēneša galvaspilsēta ir uzcelta uz ezera un to sauc Serenisa. Frenks Pols Kalisto sauc par “citplanētiešu Venēciju”. Atšifrējam, gaisā pastāvīgs mitrums, leļļu krūzīte kafijas maksā 10 eiro, puse no muzejiem ir slēgta kārtējo plūdu dēļ, kanāli ož pēc kanalizācijas, bet gondolas pa kanāliem peld retāk, nekā kaut kas ar līdzīgu nosaukumu. Pavadonis-20

Aizeka Azimova stāstā “Kalisto briesmas” (1940) uz pavadoņa ir atmosfēra, kas sastāv no oglekļa dioksīda un to apdzīvo lieli gliemji, kas izmanto magnētisko lauku, lai nogalinātu savus upurus.

Lins Kārters ir sarakstījis astoņu romānu Kalisto sēriju (1972-1978), kas sastāv no romāniem: “Džandars no Kalisto”, “Kalisto melnais leģions”, “Kalisto gaisa pirāti”, ”Kalisto trakā imperatrise”, “Kalisto prāta burvji”, “Lankars no Kalisto”, “Ilana no Kalisto” un “Kalisto renegāti”. Laikam jau vairāk nekas nav jāpaskaidro – tie ir Berouza stila romāni.Pavadonis-21

Artūra Klārka radītajā Visumā īsā stāsta “Jupiters Pieci” (1951) darbība notiek uz Amaltejas un stāsta par to, kā cilvēks jūtas uz debess ķermeņa ar tik mazu gravitāciju. Arī vēlākos darbos Klārks turpina saukt Amalteju par Jupiteru Pieci.

Nesen ir tapusi pavisam jauna zinātniski-fantastiska filma “Europa Report” (“Ziņojums no Eiropas”) Pavadonis-22, kas stāsta par to, kā astronautu grupa pēta Jupitera mēnesi Eiropu. Zem tās lediem viņi atklāj svešas dzīvības formas. Tas, protams, izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, bet – kas to lai zina. Uz ekrāniem filma iznāca šogad.

Filmas treileri var noskatīties šeit: http://www.youtube.com/watch?v=cbw9hlBnG74

Savukārt šajā fragmentā var redzēt fantāziju par Jupitera mēneša Eiropas tālāko izpēti:

http://www.youtube.com/watch?v=e6d9P7F5Px8

 

Tālāk prom no Saules atrodas Saturns un viņa pavadoņi. Protams, arī slavenie Saturna gredzeni. Kā zināms, tie sastāv no ledus, tāpēc fantastu darbos sastopams motīvs par ledus iegūšanu un nogādāšanu uz vietām, kur kosmosā apmetušies cilvēki. Taču vēl spēcīgāks ir kosmiskā tūrisma motīvs, jo otras tik unikālas planētas saules sistēmā nav. Gredzeni ir vairākām planētām, taču tik iespaidīgu nav nevienai. Vai kāds brīnums, ka tos var izmantot, gan parastam tūrismam, gan kāzu ceļojumiem. Kas var būt labāk, kā sarīkot kāzas uz Saturna gredzenu fona?

Tā nu, kāzu kruīzi kosmiskajās jahtās virs saulē zibošās Saturna gredzenu plaknes, orbitālo viesnīcu tīkls, no katras redzams savs unikāls skats uz gredzenu un pavadoņu sistēmu, “geizeru ieleja” uz Encelāda, gaisa slaloms uz Japeta: visam, kas var atnest naudu, nauda ir jāatnes. Larijs Nivens “Aizsargā”, Volters Viljams “Inkarnācijas dienā” un Aleksandrs Tjurins “2012. gada Tēvijas karā”, kaut arī pavisam dažādi, taču ir vienisprātis, ka Saturna liktenis ir priecēt acis vieniem un pildīt kabatas citiem.Pavadonis-23

 

Alastera Reinoldsa romānā “Ledus stumšana” (2005) atklājas, ka Saturna pavadonis Jānuss īstenībā ir ar apvalku klāts citplanētiešu kosmiskais kuģis, kas negaidīti atsāk lidojumu un dodas prom no Saules sistēmas zvaigznes Spicas virzienā, cilvēki, kas jau bija izveidojuši koloniju uz mēness, kļūst par kuģa apkalpi. pavadonis-24

Aizeka Azimova 1958. gadā sarakstītajā romānā “Lakijs Starrs un Saturna gredzeni” varonis zinot, ka Mimass ir gandrīz pilnībā veidots no ledus, vada savu kuģi uz sadursmi ar to, izkausējot tā virsmu ar saviem ieročiem, un tādējādi paslēpjot kuģi tā iekšienē, lai izvairītos no saviem ienaidniekiem, cilvēkiem no Sīriusa sistēmas. Pavadonis-25

Granta Kallina zinātniski-fantastiskajā romānā “Saturnālija” Mimass ir vieta, kur atrodas citplanētiešu artefakts un arī cilvēku kolonija un kalnrūpniecības centrs M-bāze. Pavadonis-26

Japāņu anime “Kosmiskais karakuģis “Yamato 2199”” ceturtajā epizodē kuģis pietur pie Encelāda, lai iegūtu retu metālu, ko izmantot kuģa remontam un rastu iespēju pārraidīt briesmu signālu, notiek cīņa ar ienaidniekiem, bet Yamato apkalpi izglābj ledus geizers.

Atsevišķos fantastikas darbos parādās arī citi Saturna pavadoņi: Diona, Tetiss, Reja, Fēbe, Hiperions. Dena Simonsa romānā “Hiperions” planēta tā ir nosaukta, jo pirmie cilvēki, kas to kolonizēja, bija ieradušies tieši no šī Saturna mēneša.

Vairākos sacerējumos ir pieminēts Japets.

Tā ir vieta, kur norisinās Pola Andersona īsā stāsta “Saturna spēle” darbība.

Kima Stenlija Robinsona futūristiskajā romānā “Baltās atmiņas” (1985) uz Japeta atrodas padomju kolonistu pēcnācēju apmetne, kas saglabājusi komunistisko, politisko sistēmu.

Vladimira Mihailova stāstā “Strautiņš uz Japeta” (1971) vēstīts par kosmonautu bojā eju uz šī pavadoņa.

Kā jau pats lielākais pavadonis, Titāns ir arī visvairāk fantastu iemīlēts un visdažādākajos veidos attēlots. Pavadonis-27

Vēlreiz atcerēsimies Frenku Polu, šoreiz viņš mums parāda Titānu. Dabiski, ka tā iedzīvotāji ir vēlējušies būvēt titāniskas celtnes, kas atgādina krāsns dūmeņus. Vai arī krāsns dūmeņus, kas atgādina mājas. Humanoīdiem, kas dzīvo zem Saturna gredzeniem obligāti ir jābūt svītrainām kā bitēm. Titānu klāj purvi (liekas, ka tajos laikos visus citus debess ķermeņus klāja: vai nu tuksneši, vai džungļi, vai purvi). Astronauti tajos laikos izkāpa no kuģa, pat nepaskatoties pa iluminatoru, kas tos sagaida, tāpēc vienu no viņiem sagrābj briesmonis. Kas ilgi pozēs pārējiem astronautiem, kas mēģinās to sašaut, protams, ka ar pulvera šautenēm.

Patiešām... Saturna lielākajam pavadonim Titānam fantastikā ir īpaša, goda vieta. Iesākumam, tas ir ne vien čempions pēc lieluma Saturna svītā, bet arī ieņem otro vietu visā Saules sistēmā. Pēc izmēriem viņu pārspēj, un tikai nedaudz, Jupitera Ganimeds. Toties Merkūrs, kaut arī planēta, jūtami atpaliek no tā. Titāna diametrs divas reizes pārsniedz Mēness diametru, bet smaguma spēks sastāda apmēram vienu septīto daļu no Zemes smaguma spēka. Toties temperatūra gan: 170-180 grādi zem nulles.

Taču interesantu Titānu dara, ne jau tā izmēri. Iesākumam, tas ir vienīgais pavadonis mūsu sistēmā, kuram ir bieza atmosfēra, tik bieza, ka tā virsmu nav iespējams saskatīt optiskā teleskopā. Četrus simtus kilometru biezais gāzes slānis 98% sastāv no slāpekļa.

Tomēr, skābekļa nav nemaz un palikušie divi procenti ir metāns un piemaisījumi. Taču tā jau ir piekasīšanās, jo uz Titāna veidojas īsti mākoņi un pat ir nokrišņi. Taču arī atmosfēra nav pats galvenais. Titāns ir vienīgais debess ķermenis, neskaitot Zemi, uz kura noteikti ir atklāts šķidrums. Šķidruma lomu tur spēlē metāns, bet sauszemes lomu, spēcīgs ūdens ledus.

Viss tas, kopā ņemot, intriģē fantastus tik ļoti, ka Titāns literatūrā parādās pat biežāk, nekā tā tētis Saturns. Gredzenotajai planētai nav virsmas, tā kā visa aktīvā dzīve Saturnam tuvajā telpā, kādu fantasti iedomājas uz planētas virsmas, tiek Titānam.

Piemēram, Alfrēda Bestera “Sātaniskajā interfeisā” pavadonis-28Titāna metāna ūdens ietver sevī kādu organisku savienojumu kompleksu, kas ir tik vērtīgs un unikāls, ka to, pārvarot milzīgas grūtības nogādā uz Zemi, izcērtot no virsmas milzīgus sasalušā ūdens kubus. Zemes cilvēki ir laimīgi. Protams, Titānam no tā nav nekāda labuma, taču cilvēce vienmēr ar vieglu roku paņem visu, ko spēj sasniegt. Besteram patērētāju attieksmes kvintesence ir viena Saturna gredzena likvidēšana, izmantojot to, kā būvmateriālu.

Viljama Bārtona garstāstā “Titāna krāsas” Pavadonis-29Titāns kļūst par pēdējo patvērumu cilvēkiem pēc Zemes bojā ejas. Neviesmīlīgā, ledainā pasaule zem oranžajām debesīm, mirusi telpa, sasalušās smiltis, kas katru reizi mežonīgi gurkst Saturna izraisītā paisuma dēļ. Virsmu klāj metāna-etāna sniegs, kas veido slīkšņu no organiskajiem polimēriem, kurā ļoti viegli nogrimt. Dzīvot cilvēki var tikai hermētiskos kupolos – Titāns nav piemērots dzīvei. Taču dzīvība tur ir: sarežģītu polimēru veidojumi, kuriem piemīt kaut kas līdzīgs instinktam un, kas izskatās līdzīgi daudzkrāsainām gļotām. Kā tie spējuši evolucionēt līdz saprātam, nav skaidrs, bet nedaudzajiem izdzīvojušiem Zemes cilvēkiem viņi dod otru iespēju.

Taču daudz biežāk Titāns kļūst par briesmu avotu. Tieši no turienes atlido Zemi gandrīz neiekarojušie parazīti, kurus slavenajā Roberta Hainlaina romānā dēvē par „leļļu meistariem”. Pelēkas, nedaudz caurspīdīgas būtnes ar redzamiem iekšējiem orgāniem pašas par sevi bija gandrīz bezspēcīgas. Taču „piesūkušās” pie cilvēka nervu mezgla, tās pilnīgi pakļāva cilvēka gribu, pārvēršot to bezemocionālā, taču visai gudrā, pavēles izpildošā automātā. Ar tiešu fizisku kontaktu titānieši varējā sapludināt savu saprātu tā, ka principā veidojās kolektīvais saprāts ar kopēju apziņu. Vairojās titānieši kā amēbas, ar vienkāršu dalīšanos.

Pavisam citāda ir iznākusi titāniešu agresija Filipa Dika romānā „Spēlmaņi no Titāna”. Pavadonis-30Silicijorganiskie vugi-telepāti, uzvarējuši Zemes cilvēkus karā, uzņemas savdabīgu šefību pār pāri palikušajām cilvēces paliekām. Šīs būtnes savā dabiskā izskatā atgādināja gļotu kaudzi, precīzāk, želejveida citoplazmu, kas pārvietojās lienot, taču bija visai labi telepāti. Viena no galvenajām to īpašībām izrādījās azarts un pāri palikušos cilvēkus viņi iesaistīja spēļu sērijā – taču aizbildniecība pārvērtās vēlmē kontrolēt un pakļaut, un vispār, viss izrādījās pavisam savādāks, nekā sākumā likās varoņiem... Nu, Filipam Dikam jau citādas lietas nemaz nav.

Taču pats pazīstamākais „Titāna” romāns droši vien ir Kurta Vonnegūta „Titāna sirēnas”. Titāns tur ir – paradīze. Pavadonis-31

Pavadonis kļūst par patvērumu vienam Tralfamadoras puķu audzētājam un skulptoram: Titāna kūdra izrādās lielisks materiāls skulptūru veidošanai, jo pakāpeniski mainīja savas īpašības no pakļāvīga māla uz dimanta cietību. Vispār jau visa pārējā darbība Vonnegūta romānā notiek uz Zemes un Marsa, bet uz Titāna dzīvo brīnišķīgie un brīvie, zilie putni, izmērā apmēram kā Zemes ērgļi. Bet vēl tur ir daudz, ļoti daudz mākslas darbu, tajā skaitā trīs brīnišķīgu meiteņu-sirēnu portreti, kas kā mozaīka izlikti uz tīra, caurspīdīga ūdens baseina dibena.  Un tas arī ir galvenais, kas cilvēcei būtu jāzina par Titānu.

Kas attiecas uz Saturnu, tad mums vēl ir laiks izlemt, vai demontēt tā gredzenus rūdā, ūdenī, dārgakmeņos un citplanētiešu artefaktos, vai piešķirt tā planetārajai sistēmai rezervāta statusu, lai iekasētu no atnācējiem no citām galaktikām ieejas maksu.

Džona Varlija romānā “Titāns” (1979). Pavadonis-32Pētniecības kosmiskais kuģis “Gredzenu pavēlnieks” dodas dziļajā kosmosā, septiņu cilvēku apkalpe grib izpētīt Saturna pavadoņus. Taču viens no pavadoņiem izrādās ļoti savāds, to sauc par Temīdu, tā diametrs ir 1300 km, taču, tuvāk to apskatot, astronauti ierauga, ka tas ir mākslīgs. Kas tas īsti ir? Vai nezināmas rases kosmiskais kuģis? Mākslīgs asteroīds? Cilvēki nolemj izpētīt šo dīvaino objektu, taču... objekts pats sāk pētīt “Gredzenu pavēlnieku”, bet galvenais – arī tā iemītniekus – cilvēkus...

Tāda paša nosaukuma romānu 1997. gadā saraksta Stīvens Baksters, bet no mums tuvāku valstu autoriem var minēt poļa Vitolda Zegaļska stāstu “Piedzīvojumi Saturna gredzenos” (1968), kas iznācis stāstu krājumā “Petersena sala”.

Šogad uz ekrāniem iznākušajā filmā “Oblivions” arī minēts Titāns. Pavadonis-33Tā ir amerikāņu postapokaliptiskā, zinātniski-fantastiskā filma, kas balstīta uz Džozefa Kosinska izdevniecībai Radical Comics domāto, nepublicēto grafisko romānu ar tādu pašu nosaukumu.

Nedaudzie, izdzīvojušie cilvēki emigrē uz lielu kosmisko staciju, ko sauc par “Tet”, kas riņķo ap Zemi un tiek darbināta, izmantojot enerģiju, kas iegūta no okeāna ar kodolsintēzes palīdzību. Cilvēki grib doties uz Saturna pavadoni Titānu, lai sāktu jaunu dzīvi. Jā, aizmirsu pateikt, ka Zemi ir iznīcinājuši citplanētieši. Filmas oficiālais treileris: http://www.youtube.com/watch?v=dQ3Mt9yiz6k

Dodamies tālāk uz pārējām lielajām planētām.

Edmonda Hamiltona garstāstā "Pērkona Mēness dārgumi", kas sarakstīts 1942. gadā uz Urāna mēness Oberona tiek atklātas leviuma atradnes - tas ir minerāls ar negatīvu gravitāciju. Pavadonis-34

Te Hamiltons izrāda savu oriģinālitāti. Gandrīz visi autori kā viens apraksta tālo planētu mēnešus kā neiedomājami aukstas vietas, kur metāns un ūdeņradis uz virsmām pārvēršas sarmā, bet temperatūra nepaceļas augstāk par mīnus simts grādiem. "Pērkona Mēness dārgumos" Oberons - pats Pērkona Mēness - ir visīstākā elle: vulkānu izvirdumi, zemes garozas plīsumi, kas pilni ar magmu un cita anturāža, kas vairāk raksturīga Merkūram. Ko tik vērti pat nosaukumi: Liesmojošais okeāns, Degošais līcis, Sārtās smailes...

Vētrainās atmosfēras un kolosālās seismiskās un vulkāniskās aktivitātes dēļ uz Oberona ir ļoti grūti nosēsties. Un vēl tur dzīvo uguņi. Dīvaina dzīvības forma, kas radusies metālu sālīs un ir attīstījusies līdz daļējam saprāta līmenim.

... no karstās miglas parādās sagrieztas četrkājainas figūras, kas līdzīgas lieliem paviāniem. To ķermeņi metāliski spīd - parastā miesa nespētu eksistēt pat minūti šajā dedzinošajā svelmē. Purnos var redzēt tikai atplestās rīkles, kas pilnas ar spīdošiem metāla zobiem un plati novietotās, nekustīgās, kristāliskās acis. Uz pakaļkājām - dzelzs pakavi, uz priekškājām - milzīgi, metāliski nagi. Un, lai elles radījumu apraksts būtu vēl pilnīgāks - pie katras izelpas no briesmoņu rīklēm izšaujas liesmas...

Savukārt Titāniju - vēl vienu Urāna pavadoni Hamiltons pārvērš mežonīgos džungļos, kuros cilvēki izdedzina laukumus, lai uzbūvētu kosmisko ostu un pilsētu. Titānijas iedzimtie (kā tad bez tiem!) izskatās kā zaļas figūras ar milzīgām acīm bez plakstiņiem uz papagaiļiem līdzīgās sejas. Tērpti Zemes apģērba skrandās, viņi stiepj pretī cilvēkiem bezpirkstu rokas, lūdzot sāli - vielu, kuras uz Titānijas nebija un kas titāniešiem kļuva par narkotiku.

Iedomājieties Titāniju naktī. Gaiss virs džungļiem ir mitrs, pildīts ar kodīgu paparžveidīgo koku smaržu. Spīdoši, lidojoši ziedi slīd pa gaisu, atstājot neredzamas izcila aromāta pēdas. Biezoknī ļauni vēstoši kliedz koku kaķi - nelieli, zālēdāji, kas līdzīgi lemuriem. Debesīs atskan sausi sprakšķi, tur spārnus sasit pūķpiekūns. Bet virs horizonta ceļas spocīgs, zaļš starojums. Tas pastiprinās ar katru minūti, un lūk, kolosālais, zaļais Urāna vairogs uzpeld debesīs, aizņemot pusi no debess juma un lejot zaļu gaismu kā neticami liels smaragda mēness...

Uz Urāna sistēmu dodas arī pētniecības kreiseris "Mēness varavīksne" no slavenā Sergeja Pavlova tāda paša nosaukuma romāna. Pavadonis-35Urāns ir gigants ar apbrīnojamu zaļganzilgu nokrāsu, ar spocīgi mirdzošu gredzenu, kas uzdod zinātniekiem un desantniekiem milzums mīklu. Taču galvenās grūtības gaidīja uz mēnešiem. Lamatas slēpās pat uz pasakaini skaistās, mazās Mirandas, "sniega princeses", kā to bija nokristījuši Zemes kosmonauti. Tās neparastie sniega veidojumi slēpa ažūru "armatūru" no stipra ledus. Nosēsties uz virsmas, neielūstot ledus kavernās, bija sarežģīti, pacelties - vēl grūtāk.

Taču pats noslēpumainākais bija jau minētais Oberons. No tāda attāluma Saule likās kā košs, miniatūrs zirnis, ēnas bija garas, asas un ļoti biezas, kā no milzums prožektoriem. Virsma "... bija vāji sānu gaismas apspīdēta, sastāvoša no haotiskiem, netīra ledus krāvumiem. Izņemot ēnu darvai līdzīgo tumsu un nelielo, Saules apspīdēto laukumu košo baltumu, kas bija nopūderēts ar metāna un ūdens-amonjaka sniegu, visas pārējās krāsas šajā sasalušajā ainavā bija bālas... Lai gan dažas klintis pievērsa sev uzmanību ar joda dzeltenumu. Apledojums bija gaišāks: netīri balts, bāli dzeltens un blāvi zils..."

Tur bija arī visādi veidojumi, kas vairāk vai mazāk līdzinājās kādām arhitektūras konstrukcijām: stabiem, skulptūrām, grotiem, gliemežvākiem, arku viaduktiem...

Šie milzīgie veidojumi bruka kopā no mazākā pieskāriena, pārvēršot ainavu ierastākā, kļūstot līdzīgi parastām drupām vai pat Zemes dzīvojamiem kupoliem.

Fantastikas lasītājiem jau ierasto kosmisko cietumu uz cita Urāna pavadoņa - Ariela - izvieto Pols Makoulijs. Pavadonis-36 Tas ir stāsts par androīdu slepkavu “Mirušais nāk” (2007). Te Ariela ainavu galvenā atšķirība - milzīgas aizas - daudzu kilometru dziļi grābeni. Cilvēku darbība ir izmainījusi miljoniem gadu vecos skatus: tagad grābena dibenā izvietojas cietuma ferma: "bezgalīgi lauki ar pusvakuuma organismiem. Oranži, sarkani, melni, kā sodreji, rudi-brūni, koši dzelteni - tie stiepjas... uz visām pusēm līdz horizontam, līdzīgi kā Visumā lielākā lupatu sega..." Grābenu sedz plastikāta jumts, virs kura melnajās debesīs peld milzīgs zaļgans Urāns. Pats cietums stiepjas divdesmit kilometrus zem Ariela ledus virsmas, tā ir kolosālu izmēru vertikāla, cilindriska šahta. Ariels ir tikai nedaudz mazāk kā tūkstoš kilometru diametrā un galvenokārt sastāv no ledus; gravitācija uz tā ir ļoti zema. Gan ieslodzītie, gan cietumsargi ir īsti akrobāti, viņi tā vien lido šurpu turpu pa kabeļu vadiem un trapecveida sijām, sietiem un virvju celiņiem.

Šahtā ir savs mikroklimats, daudz koku, kas vertikāli aug no katras plaisas sienās. Ir arī savi dzīvnieki: savvaļas vāverpērtiķi un ģenētiski modificētie mājdzīvnieki, dziedošie circeņi.

Pasaulēs ar vāju gravitāciju ir problēmas ar vannu un dušu: ūdens līst uzreiz uz visām pusēm. Tāpēc populāras tur ir saunas un turku pirtis. Tās kļuvušas, ne tikai sabiedriskas vietas tīrības uzturēšanai, bet arī par savdabīgiem klubiem, līdzīgiem romiešu termām. Savas atsevišķas saunas bija dažādu reliģiju, dažādu orientāciju piekritējiem. Cilvēki tā arī runāja par sevi: "Es piederu 23. tvaicētavai".

Kima Stenlija Robinsona romānā “Zilais Marss” (1997) uz Urāna pavadoņa Titānijas atrodas cilvēku kolonija, bet divi romāna varoņi apmeklē arī Mirandu.

Donalda Volheima īsajā stāstā “Umbriels” (1936) šis pavadonis ir milzīgs, beigts dzīvnieks, kas ieradies nomirt lielo planētu orbītā, astronauti atklāj, ka viņu no iekšienes apēd milzīgs tārps.

Bez mēnešiem - cietumiem, Urānam ir arī mēneši - observatorijas.

Vispievilcīgākie ārpuszemes observatoriju būvei zinātniekiem likās planētu-gigantu pavadoņi: debesu atkritumu minimums un gandrīz nekāda magnētiskā fona. Svarīga bija arī pat pašu mazāko ledus garozu svārstību iedarbība uz superjūtīgajiem aparātiem.

Uzbūvētās observatorijas kļuva par Saules sistēmas acīm un ausīm. Gravitācijas, neitrīno, optiskie, gamma, radio un citi teleskopi, kas pieder dažādām valstīm. Zemledus mājokļi palīdzēja Oberona observatorijām būt par ļoti tīru teritoriju - pat nelieli skābekļa mākonīši vai ūdens tvaiki, kas izlauztos no pazemes telpām, varētu sabojāt zinātnisko eksperimentu. Plato virsma tika noklāta ar īpašu plēvi, lai neļautu ledum iztvaikot. Observatorijas stingri ievēroja radio klusēšanu un ļoti kontrolēja visu aparatūru, kas radītu radio traucējumus. Taču, kad sākās runas par kodoltermiskā ģeneratora palaišanu, kam beidzot vajadzētu piegādāt Oberonam pietiekoši daudz enerģijas, radās grūtības.

Tās īpašās struktūras ūdens ledus, kas arī deva Oberona plato tā unikālo, seismisko klusēšanu, nebaidījās no siltuma daudzuma, ko izdalītu ģenerators. Taču tas varētu izmainīt ledus kristālisko režģi - no amorfa uz parasto - heksagonālo - bet šis kristalizācijas process jau bija saistīts ar nopietnu siltuma izdalīšanos.

Tieši tāda ledus mēnešu ģeoloģijas zināšana atnesa Nikijai - nesen furoru sacēlušā Nika Gorkavija darba "Astromeitene" galvenajai varonei - daudzu miljonu lielo apdrošināšanas prēmiju. Oriģinālais nosaukums – "Astrovitjanka".

Semjuela Dilenija 1976. gadā sarakstītajā romānā “Tritons” cilvēces kolonijas atrodas daudzās Saules sistēmas daļās, arī uz Neptūna lielākā pavadoņa Tritona.

Pīrsa Entonija romānā “Makroskops” daļa no darbības arī notiek uz Tritona, uz kura norisinās terraformēšanas darbi.

Un tagad ceļojuma pēdējā daļa – Plutons, vairs ne planēta, bet tikai pundurplanēta, toties pati ar saviem pavadoņiem.

“Pirms negoda” (2007) ir romāns no sērijas “Zvaigžņu ceļš: Jaunā paaudze”, ko sarakstījis Pīters Deivids. pavadonis-37Milzīgs borgu zvaigžņu kuģis “izsūc” resursus no nesen no planētu kārtas atskaitītā Plutona, Harona, Niksa un Hidras, lai dotos uz Zemes orbītu.

“Saules sistēmas pierobeža” (1975) ir Larija Nivena īsais stāsts, kura darbība notiek 2640. gadā. Šeit Plutons tiek rādīts, kā no Neptūna aizbēgušais pavadonis, bet Saules sistēmas ārējās planētas ir Neptūns, Persefone, Kaina, Antenora un Ptolemaja, bet nosaukums Judeka ir rezervēts vēl neatklātai planētai.Pavadonis-38

Vērts atcerēties arī senu krievu, padomju fantasta Aleksandra Šaļimova garstāstu “Baltā kontinenta spoki” (1965. gadā viņa stāstu krājums iznāca arī latviešu valodā). Antarktīdas ekspedīcijas dalībnieki dramatiskos apstākļos atklāj citplanētiešu bāzi un svešos, kas pēc viena ekspedīcijas dalībnieka versijas varētu būt ieradušies no Plutona.

Toties nākošos fantastus gaida arvien tālākās mazās planētas, kuras droši vien arī ir pelnījušas savus stāstus, bet mēs atgriežamies atpakaļ uz Zemi. Pavadonis-39Pavadonis-40