Sarkanais briedis – baltais briedis.

Krēslā Luņins piestāja krastā, lai pārnakšņotu. Vieta bija izdevīga – augsts krasts, noaudzis ar veciem kokiem. Apakšā pie kraujas stiepās plata smilšu josla, pie ūdens sablietēta, kraujas pusē – mīksta, drūpoša un saules sasildīta. Kaut kur krastā gulēja no augšas sakritušo koku stumbri – upe pakāpeniski izskaloja augsto krastu. Luņins piesēja kuteri pie melnā, raupjā, ar saknēm ūdenī iegrimušā celma. Kuteri viegli šūpoja sīkajos viļņos. Telti viņš nolēma uzcelt augšā. Tur viņu nekaitinās moskīti – no lejas bija redzams, kā lokās no vēja koku galotnes.

Luņins uzkrāva telti uz muguras un sāka kāpienu. Krauja bija veidota no drūpoša smilšakmens un sagūlušām, taču nodevīgi vājām kvarca smiltīm. Luņins tvērās pie saknēm un dzelkšņainajiem krūmiem, kas padevās negaidīti viegli, tāpēc nācās ar visu ķermeni spiesties pie kraujas, lai nenoslīdētu atpakaļ.

Nekas jau nekavētu Luņinu palikt lejā un pārnakšņot kuterī, taču Luņins vēlējās stundu atpūsties, nesteidzīgi padomāt un prātā iztēloties šodienas trofeju pārskatīšanu. Trofejas palika kuterī, taču Luņins tās zināja no galvas. Ne jau atradumi tagad bija svarīgi, bet idejas, ko tās varēja apstiprināt, kas bija pārāk svaigas, lai kļūtu par teoriju. Augšā pūta svaigs vējš, kas bija smēlies spēkus virs upes spoguļa. Tālais krasts jau slīka miglā. Vējš bija izdzenājis moskītus. Uzslējis telti un paēdis, Luņins apsēdās ar muguru pret līko stumbru, pārkāris kājas pār krauju. Kaut kur netālu sasaucās putni. Lūza kāds zars. Luņins klausījās meža balsis, taču tās viņam netraucēja. Viņš zināja, ka briesmu gadījumā paspēs ar vienu lēcienu sasniegt telti un ieslēgt spēka lauku. Luņins pieliecās un paskatījās uz kuteri. Arī tas bija drošībā. Kuteris no augšas izskatījās maziņš, kā vabolīte, ko viļņi bija pieskalojuši krastam. Luņins sajuta, ka tuvojas vientulības lēkme, kas viņu vajāja kā slimība. Te nebija savējo. Tikai svešie. Arī Luņins bija svešais. Tāpat kā ģeologi, kuri arī kaut kur, tūkstošiem kilometru attālumā no šejienes, bija uzslējuši teltis un sēž ap tām, ieklausoties meža un stepes balsīs. Arī botāniķis kaut kur nakšņo. Viens. Luņins paskatījās augšup. It kā zinātu, ka tieši tagad Stacija lido virs viņa. Stacija bija koša zvaigznīte. Nekas vairāk, kā zvaigznīte. Varētu ielūkoties teltī un izsaukt Staciju. Un pajautāt, kāds, piemēram, te rīt būs laiks. Atbildēs, novēlēs labu nakti. Dispečeram ir garlaicīgi. Viņš nevar to vien sagaidīt, kad arī viņam būs iespēja nolaisties lejā. Viņš ir ģeologs. Vai ģeofiziķis. Viņam liekas – planēta ir tik interesanta un bagāta, ka viņam nebūs laika izjust savu vientulību. Varbūt, ka viņam ir taisnība. Iespējams, ka Luņins ir izņēmums.

Planēta varēja būt pavisam citāda. Pilnīgi savādāka. Varbūt, ka, apzinoties to, ka Luņins negaidot bija atminējis tās skumjo noslēpumu, viņš arī mocījās no vientulības.

Stacijā viņš bija vienīgais paleontologs. Sākumā viņš strādāja kopā ar ģeologu partiju. Pēc tam atstāja tos. Tik un tā viņš varēja tikai zīlēt, ko gaidīt, veicot virspusēju izlūkošanu. Ne vairāk. Veikt plānveidīgu meklēšanu, sagatavoties laikus, nāksies darīt citiem. Luņinam atlika tikai negaidīti atklājumi un minējumi. Viens no negaidītajiem atklājumiem notika vakar. Otrs šorīt.

No rīta viņš bija atradis otro apmetni. Tā izrādījās jaunāka par vakarējo...

-Uh, - atskanēja no krūmiem. Tāds „uh” varēja nozīmēt tikai vienu – uzbrukuma signālu. Luņins metās pie telts, paguvis nodomāt, ka, par laimi, plugi nekad neuzbrūk klusi. Vienmēr atstāj tev sekundi pārdomām. Lai gan, ne vairāk kā sekundi.

Viņš nepaspēja paslēpties teltī. Plugi metās pie viņa no slēpņiem aiz stumbriem un no augšas, no koku galotnēm. Krītot zem karstās vilnas smaguma, Luņins tomēr aizstiepās līdz spēka aizsarglauka pogai, laiks piespieda pie zemes viņa kājas nedaudz zem ceļgaliem. Viņš vilka kājas, cenšoties tās saliekt, taču to izrādījās grūti izdarīt – ne lauka dēļ, kā tāpēc, ka viens no plugiem paspēja ar ķepu ieķerties viņa zābakā un stiepa to uz savu pusi. Pārējie trīs vai četri sitās pret neredzamo sienu, kas atdalīja tos no Luņina.

Pustumsā bija redzams, kā spīd viņu pēc Zemes mērauklas pārāk lielās, sarkanās acis. Tāpēc viņu nikno purnu izteiksme likās divdomīga – acis nekādi nesaistījās ar ilkņiem atvērtajās mutēs un grumbām, reta apmatojuma klātajā, zemajā pierē. Acīs varēja redzēt izbrīnu, apjukumu un pat tādu kā žēlošanos. Lai gan plugi nepazina žēlumu un žēlsirdību. Viņi bija neuzvarami un drūmi plēsoņas, nakts valdnieki. Acu lielums un forma bija viņu nepieciešamība. Viņi redzēja gandrīz pilnā tumsā.

Zābaks palika pluga ķepā, tas tūlīt pat iecirta tajā zobus, taču izbaudīt laupījumu nepaguva. Otram plugam, lielākajam, radās greizsirdība. Plugi aizmirsa par Luņinu. Viņš zināja, ka ne uz ilgu laiku – atgriezīsies. Pagaidām viņi rāva gabalos zābaku.

Luņins iekārtojās pie ieejas teltī un sataustīja aiz sevis kinokameru. Gaismas stars, kas nāca no tās, atklāja tikai melnu, lielu murskuli, kas kustējās kā bišu spiets, - plugi kāvās. Tad aiz kokiem parādījās liels, nobriedis tēviņš. Viņš gāja uz divām ķepām un lika tās pārliecināti un stabili. Viņš neskatījās uz tukšo kautiņu: viņu interesēja lielāks laupījums – telts un cilvēks tajā.

Plugs nepievērsa uzmanību gaismai – tikai acu zīlītes sašaurinājās līdz diega resnumam, Luņins skatoties uz viņu caur kameras videomeklētāju un spiežot zem sevis neapauto kāju, neviļus pasmaidīja. (Kad šo gigantisko pērtiķu pirmās fotogrāfijas nonāca Stacijā, dakteris Pavlišs no „Kosmosa” pavisam nopietni sacīja: „Tur laikam ir pabijis Gustavs Plugs”. Gustavu Plugu zināja daudzi. Viņš bija galvenais ārsts uz „Zemes-14”, viņam bija eņģeļa raksturs, spēja atrast slimības par pēc skata visveselākajiem kosmonautiem un atbaidoša āriene. Viņš bija līdzīgs melnai gorillai. Tikai ar brillēm. Tad arī Pavlišs uzzīmēja uz fotogrāfijas brilles, un pitekus nosauca par plugiem.)

-Esi sveicināts, dakter Plug, - Luņins sacīja zvēram, kas lēni tuvojās. –Es liekos kā viegls medījums? Ar mani var izrīkoties pēc džungļu likumiem? Tad pamēģini iedomāties, ka arī es varu jūs apēst...

Uz mirkli Luņinam likās, ka spēka laiks var uzdot. Viņš pat izstiepa baso kāju un paspēra to uz priekšu. Kāja atdūrās pret šķērsli. Luņins tūlīt pat nodomāja, ka vajadzēs rīt aizlidot uz Staciju, ar basām kājām te ilgi nepastaigāsi.

Barvedis izplāja ķepas uz neredzamās sienas un piespieda tai purnu. Viņš bija nikns. Luņins iedvesa viņam atmiņas. Tieši tāpēc Luņins šodien izturējās pret plugiem bez tās intereses, ar kādu, uz lauka dzīvot pieradušais pētnieks izturas pret nesaprātīgo dzīvību sev apkārt. Šodien Luņins izjuta dažas visai pamatotas aizdomas. Aizdomas uzjundīja apmetnes.

Pavisam tās bija divas. Vakardienas, iedobē uz nogāzes, kur vairākas, ne visai dziļas alas skatījās uz zālainu pļaviņu. Vienā no aliņām Luņins vakar atrada kvēpu pēdas, bet uz grīdas, zem sikspārņu mēsliem, virtuves atkritumus – sasistus kaulus, izdedžus un krama šķembas. Pēc pusotras stundas, attapies un atguvis elpu pēc darba ar kamerām un fiksatoriem, Luņins izsauca Staciju un paziņoja dežurantam par atradumu. Runāja Luņins mierīgi un tāpēc sākumā dežurants neapzinājās viņa vārdu svarīgumu.

-Pierakstu koordinātes, - dežurants vienaldzīgi atbildēja tāpat, kā dienas laikā atbildēja dažādām grupām, katra no tām bija pārliecināta, ka tās šodienas atklājums ieies vēsturē. – Paleolītiska apmetne... Iepriekšēja virtuves atkritumu analīze... astoņsimt-deviņsimt gadu plus-mīnus pieci... Pagaidi, - dežurants pēkšņi ieteicās. – Kādi tur virtuves atkritumi?

-Kauli, - Luņins sacīja. – Izdedži.

-Tu ko gribi teikt?..

-Vai ziņojums pieņemts? Turpināšu darbu, - Luņins teica un atslēdzās, iedomājies, kāds tracis sacelsies pēc viņa ziņojuma, kā tas velsies pa Staciju, atraujot no steidzama un nesen vēl Paša Svarīgākā Darba fiziķus, astronomus, zoologus, pārcelsies uz planētu un kļūs par lejā strādājošo grupu sarunu tēmu. „Paklausies, vai zini, ko Luņins atradis?” Piecas minūtes pagāja mierīgi. Luņins nekļūdījās par šo klusumu. Viņš sēdēja uz akmens un gaidīja notikumus.

-Luņin, - teica balss rācijā. – Vai tu mani dzirdi?

Runāja ekspedīcijas šefs Vologdins.

-Dzirdu, - Luņins teica, košļājot tievu stiebriņu.

-Vai tu nekļūdies?

Luņins ignorēja tādu pieņēmumu.

-Luņin, ko tu klusē?

-Es jau nosūtīju ziņojumu.

-Tu tiešām esi pārliecināts?

-Jā.

-Mēs izsūtīsim tev grupu?

-Pagaidām nevajag. Nekas īpašs jau nav noticis.

-Ej nu ej.

Luņins iedomājās, kā visa Stacija stāv aiz šefa muguras un klausās sarunu.

-Klausies, Vologdin, - Luņins sacīja. – Jā, es atradu paleolīta apmetni. Taču es nezinu, kas ir tās bijušais saimnieks. Pēc mūsu mēroga apmetne ir svaiga. Tātad, ja uz planētas patiešām ir saprātīgas būtnes, tad tās nav izgājušas no troglodītu līmeņa. Pretējā gadījumā mēs tās jau sen būtu atraduši.

-Kāpēc tad agrāk neviens nebija redzējis pat pēdas?

-Ko tad mēs zinām par planētu? Strādājām te tikai trešo mēnesi. Mūsu ar nav tik daudz.

-Tomēr planēta jau visa ir uzfilmēta, un katra liecība...

-Viņi laikam dzīvo mežā.

-Varbūt tie ir plugi?

-Neceri. Par plugiem tev pastāstīs Lī. Viņš to baram seko jau divas nedēļas. Baisi zvēri, mazliet organizētāki kā gorillas, toties desmit reizes niknāki un spēcīgāki. Lieliski iztiek bez uguns.

-Tad tu tiksi galā?

-Jā. Vari atsūtīt kapsulu. Ielikšu tajā visas filmiņas. Paši paskatīsieties savām acīm. Neko sensacionālu neapsolu.

-Tūlīt izsūtām. Tu, man liekas, nenovērtē atklājuma nozīmi.

-Tas jau nav pat atklājums. Es uzdūros apmetnei nejauši. Taču jebkādā gadījumā tagad iešu lejup pa upi. Varbūt vēl kaut ko ieraudzīšu.

Kapsulu pēc filmiņām atsūtīja tieši pēc divdesmit minūtēm. Luņins pa to laiku jau bija pārcēlies uz kuteri, lai paēstu pusdienas. Kapsulā viņš atrada Volodjas Lī zīmīti. Personīgas dabas. „Parīt beidzu tēmas apstrādi. Varu pievienoties”. Uz zīmīti Luņins atbildēt nesāka. Ja varēs – atlidos.

Dienas laikā viņu vēl desmit reizes izsauca Stacija. It kā Luņins atrada, nevis paleolīta pēdas, bet gan vismaz pilsētu ar dzelzceļu. Un pēc katras stundas atklāja vēl pa kādai pilsētai.

Tā arī pagāja diena. Un šorīt viņš atklāja otro apmetni. Varbūt viņš pat agrāk paleolītu bija palaidis garām. Necerējis atklāt. Meklēja kainozoju, vienā vietā uzdūrās uz triasu. Uz cilvēku pēdām neskatījās.

Tagad acis grozījās, kā radaru iekārtas. Vai nav noskaldīts krama gabals? Vai nav ieeja alā tumšais plankums uz kraujas? Apmetne izrādījās neliela, atkritumu maz. Toties bedrē, ko pa pusei bija aizbērušas smiltis, Luņins atrada pirmo galvaskausu. Un skeleta paliekas. Galvaskausu nācās savākt pa gabaliņiem – to bija sadragājuši spēcīgi plēsoņas zobi. Varbūt arī sugas brāļu zobi. Apmetne piederēja humanoīdiem. Luņinam izrādījās taisnība, ar plugiem tai nebija nekāda sakara. Divreiz zemāki par plugiem, daudz tievāki kauli, ar slīpu piere un slīpu zodu, tie tomēr bija daudz tuvāki saprātīgiem cilvēkiem, nekā melnie pērtiķi. Pariņķojis pa apmetni, Luņins atrada vēl dažus cilvēciska izskata kaulus. Un spēja apjaust, ka iemītniekiem bija uzbrukuši. Turklāt ienaidnieki viņus bija ne tikai apsituši, bet arī aprijuši apmetnes iemītniekus.

Patērējis dažas stundas trofeju vākšanai un fiksācijai, kapsulu saņemšanai un nosūtīšanai, sarunām ar apmeklētājiem, kas kā plūdi saradās ar kuteriem un flaieriem, Luņins devās tālāk. Jau tad viņam radās pirmās aizdomas, taču pārbaudīt tās viņš nespēja. Šajā joslā dzīvoja arī lāči un plēsoņas, kas bija līdzīgi lieliem vilkiem. Taču ne vieni, ne otri, kā noskaidroja Lī, neveidoja barus. Diezin vai tie spētu iznīcināt visus apmetnes iedzīvotājus, skaitā pāri desmit. Nogalināt un burtiski saplosīt sīkos gabalos. Palika tikai plugi.

Un tagad, sēžot teltī - ar vienu zābaku, un skatoties uz nikno, putas šļakstošo pluga-barveža purnu, Luņins izjuta pret viņu gandrīz vai naidu. Daba ir cietsirdīga pret saprātu. Nenostiprinājies, neiemācījies apzināties savu potenciālo varenību, tas izrādās esam spēcīgu ienaidnieku vidū, un cīņa ar tiem visu laiku kā Damokla zobens karājas virs pašas saprātīgās dzīvības eksistences. Ienaidnieki – gan te, gan uz Zemes vienmēr ir ar zobiem un nekaunīgāki, kā saprātīgo būtņu senči. Viņus vajag pieveikt ar viltību, paslēpties no tiem, izdzīvot... lai gan bez spēcīgiem ienaidniekiem arī nekļūsi saprātīgs.

Plugs joprojām nevēlējās atteikties no laupījuma. Luņinam pat likās, ka plugs spriež, ka cilvēks ir viens no troglodītiem un vienādo viņu ne tikai ar laupījumu, bet arī ar niknāko ienaidnieku, ar ko nav sadalījis varu pār planētu.

Varonim pievienojās pārējie plugi, kas sekmīgi bija tikuši galā ar zābaku. Beigu beigās Luņiņam apnika skatīties uz spalvainajiem un niknajiem purniem, viņš uzšķīla apžilbinošu zibsni un plugi aizmuka.

Uzreiz aizmigt neizdevās. Izsauca Volodja Lī. Viņš, izrādās jau bija pabeidzis pētīt švīkas uz cilvēku kauliem. Pēdas atbilda plugu zobiem. Vaina izrādījās pierādīta. Beidzot aizmiegot, Luņins saprata, ka viņa stāvoklis uz šīs planētas ir mainījies. Viņš vairs nebija tikai pētnieks. Viņam bija jākļūst arī par aizstāvi. Iespējams, ka cilvēku šeit ir palicis pavisam maz. Plugi izrādījās bīstamāki ienaidnieki, kā alu lāči mūsu senčiem.

Nākošā dienā nācās atgriezties Stacijā. Zābaka dēļ. Likās kaut kā neērti lūgt dežurantam: „Esi tik mīļš, atsūti man kapsulā labās kājas zābaku, četrdesmit otro numuru, vēlams melnu. Manējo plugi apēda”.

Vajadzēja parunāt arī ar Lī un šefu, lai iedod flaieri vismaz uz divām nedēļām, lai zemā lidojumā izpētītu lielās upes baseinu.

Vēlāk tās gan izrādījās trīs nedēļas, ko viņi vadīja, pētot baseinu, atgriežoties uz Staciju, lai izpētītu materiālus. Lai censtos apgāzt secinājumus, ko apstiprināja jaunie atradumu.

Plugi uz šejieni bija atnākuši pirms četriem tūkstošiem gadu. Pavisam nesen. Varbūt no cita kontinenta, kur viņu bija milzum daudz. Pa šo laiku pirmie cilvēki uz planētas jau bija iemācījušies skaldīt akmeņus un iededzināt uguni. Cilvēki nebija gatavi cīņai ar milzīgajiem pērtiķiem, kas bija organizēti niknos baros, kas varēja redzēt naktī tikpat labi kā dienā, ar tik biezu kažoku, ka šķēpu akmens uzgaļi nespēja to caurdurt. Mežos izkliedētie cilvēku pulciņi viens pēc otra kļuva par niknu uzbrukumu upuriem. Izpostītās un pamestās apmetnes bija tūkstoš piecsimt, tūkstoš, astoņsimt gadu vecas. Beidzot liela, sekla ezera krastā, starp zilganu iežu klintīm, kas slējās debesīs kā izplesti pirksti, Luņins atrada vienas no pēdējām, ja ne pašas pēdējās kaujas lauku. Te bija gājuši bojā vairāk nekā astoņdesmit cilvēku. Tepat bija arī plugu kauli. Cilvēki bija iemācījušies apvienoties, taču acīmredzot, bija nokavējuši. Kauja tika datēta, kā notikusi pirms pieciem simtiem gadu. Plus-mīnus desmit gadi. Meklējumus varēja pārtraukt. Neviens cilvēks uz planētas vairs nebija palicis.

-Ak, ja mēs būtu pasteigušies, - ierunājās kāds no fiziķiem. – Mēs viņu ar spēka lauku būtu noseguši.

-Pirms piecsimt gadiem?

-Varbūt, ka vēl pagājušā gadā pēdējie te slēpās? Mēs taču nezinām.

-Diez vai, - Lī teica.

-Es saprotu, - fiziķis sacīja. – Tomēr tik žēl jaunākos brāļus.

Nākamajā dienā Luņins aizlidoja uz lielo apmetni pie kraujas, kur no sārta smilšakmens uz upītes krasta bija izlūzušas melnas konkrēcijas un amonīti, gluži kā kalnu aunu savītie ragi. Tur bija ala, pie kuras arī pirms astoņsimt gadiem norisinājās kauja, laikam īsa, naktī, kā visas kaujas, kad ugunskura gaismā pie alas knosījās un rūca plugi, elšot atvairoties no šķēpu dūrieniem, aizvācot akmeņus, ar kuriem bija aizsprostota ieeja alā.

Luņins apskatīja visus alas kaktus, meklējot citas dzīves pēdas, pacēla makšķernieka āķīti no saliekta un apstrādāta kaula, atrada izdobtu akmeni, kurā no alas griestiem pilēja ūdens, Otrā, tālā eja uz alu bija plata un saule pielēja ar gaismu plato, smilšaino grīdu un gludās sienas. Pie vienas no sienām gulēja izcirsts akmens. Virs tā bija zīmējumi. Pirmie zīmējumi, kas tika atrasti uz planētas. Luņins aizturēja elpu, it kā baidoties, ka no gaisa sakustēšanās zīmējumi varētu sabirst, pazust. Kāds bija izvēlējies šo sienu, lai izteiktu uz tās savu apbrīnu par pasauli, apstādinātu kustību, apburtu to ar brīnumaino vienošanās spēku ar šo pasauli un topošo varu pār to. Tur bija uzzīmēts lācis – kuprains, ar nelīdzenām, vertikālām josliņām zem vēdera, kam bija jāattēlo gara vilna. Bija smieklīgi cilvēciņi – divas nūjiņas – kājiņas, divas nūjiņas – rociņas. Cilvēciņi kaut kur skrēja. Bija arī laiva un saule virs tās. Smilšakmens un krīts bija iemācījuši mākslinieku (vai varbūt tas bija šamanis?) izmantot dažādas krāsas. Saule bija sarkana, cilvēciņi – balti. Luņins lēnām virzījās gar sienu, lasot arvien jaunus zīmējumus.

Melns plugs. Sakumpis un atņirgtiem žokļiem. Plugs bija maziņš. Bet blakus liels, sarkans cilvēks, kurš bija caurdūris plugu ar šķēpu. Zīmējums bija meli. Māksla, vēl pa īstam neradusies, jau bija sākusi sapņot. Luņinam sabojājās oma.

Viņš atcerējās, ka kamera bija palikusi flaierā un jāatgriežas uz to. Taču pirms tam, lai ietu, viņš paskatījās ārpusē, vai tur arī nav kādi zīmējumi. Zīmējums bija. Viens. Plakans bluķis, kas pārkārās sienai pie ieejas, bija saglabājis to no lietus. Zīmējums bija lielāks par citiem, brīvāks līnijās, it kā ārpus alas mākslinieks varēja atkāpties no kanoniem, kas radās kopā ar mākslu.

Tas bija briedis, sarkans briedis, uzzīmēts viegli un it kā pavirši, fiksēts mākslinieka atmiņā lēciena brīdī.

Luņins skrēja pie flaiera. Pēc kameras. Viņam pat iesāpējās sirds. Viņš jau bija apradis ar domu, ka saprāts uz planētas ir gājis bojā, tikko paspējis rasties. Pat žēlums par to un pat saērcinājums pret plugiem bija tāds – abstrakts. Galu galā, viņa priekšā bija vēsturisks fakts. Taču brieža eksistēšana, lēciens izjauca abstraktās domāšanas gaitu.

Saprāta nāves galīgums kļuva par traģēdiju, kas aizskāra pašu Luņinu. No tā radās bailes, ka arī sarkanais briedis varētu iet bojā. No zemestrīces, lietus – velns zina no kā.

Viņš pateica tikai, uz sekundi ieslēdzis rāciju: „Atradu alu zīmējumus. Nofotografēšu, fiksēšu, pēc tam atkal nodibināšu sakarus. Gaidiet”. Paķēris kameru, konservantu, viņš steidzās atpakaļ. Viņš gāja ātri, taču piesardzīgi, cenšoties neuzkāpt uz kauliem un akmeņu šķembām. Kad līdz alas otrajai izejai palika daži soļi, viņš sastinga. Viņam likās, ka kāds tur ir. Jā, tagad viņš skaidri dzirdēja šņaukāšanos. Luņins uzkāra kameru uz pleca, uzlika roku uz blastera, kas šāva paralizējošas patronas. Šņaukāšanās nenorima. It kā zem klints dzinēju darbināja maza tvaika lokomotīve. Luņins uz pirkstgaliem aizgāja līdz alas malai un paskatījās laukā.

Ļaunākās aizdomas apstiprinājās. Sarkanā brieža priekšā sēdēja pietupies milzīgs, melns plugs un mēģināja iznīcināt zīmējumu. Luņins paņēma blasteri. Vēl nebija par vēlu. Taču neizšāva.

Viņš pamanīja, ka pluga ķepā ir krīta gabals. Ķepa drebēja no spriedzes. Šņaukājoties, iekaucoties, rādot žokļus, plugs skrāpēja ar krītu uz sienas. Tieši zem sarkanā brieža. Viņš jau bija uzvilcis gandrīz taisnu, horizontālu līniju, no tās gāja īsas svītriņas uz augšu. Svītriņas bija četras, dažāda garuma, viena nebija aizvilkusies līdz horizontālai līnijai, plugs sāka bakstīt ar krītu uz sienu, cenšoties ar baltiem punktiem savienot nogriezni ar līniju, pēc tam turpināja savu smago darbu.

Luņins saprata, ko cenšas attēlot plugs uz sienas. Briedi. To pašu, tikai baltu, apgrieztu ar kājām gaisā, nogalinātu, kļuvušu par barību. Plugs bija sācis veikt uzdevumu, kas nebija viņam pa spēkam. Ne viņa ķepas, ne acis nebija gatavas tam, lai nokopētu mākslas darbus. Vēl vairāk, lai veidotu radoši pārstrādātas kopijas.

Plugs vadāja krīta gabalu pa horizontālās līnijas galu – sanāca zvaigzne. Tā bija brieža galva. Nav svarīgi, ka tā nebija līdzīga galvai, Luņins un plugs saprata, ka mākslai ir tiesības uz nosacītību.

Plugs atkāpās no sienas, palieca purnu uz sāniem un sastinga, acīmredzot izbaudot sava darba augli. Viņa jau radās godkāre. Nūjiņās viņš redzēja milzīgu, vēl siltu brieža ķermeni un tāpēc nemeklēja salīdzinājumu ar to, ko mācēja paveikt iznīcinātie ienaidnieki. Tagad briedis vairs neaizbēgs. Viņš ir pieveikts. Luņins sajuta kaut kādu dīvainu pateicību, tādu kā maigumu pret melno pērtiķi un spēra soli uz priekšu. Šajā mirklī plugs atskatījās, it kā meklētu kādu, kas novērtētu viņa darbu. Cilvēka un pluga skatieni sastapās.

Plugs aizmirsa par briedi. Sarkano acu ābolos uzplaiksnīja bezjēdzīgs ļaunums, traks niknums un bailes kā zvēram, kas pēkšņi pārsteigts. Evolūcija, spērusi soli uz priekšu, vēl nebija tik spēcīga, lai noturētos uz jauna pakāpiena, solis bija aizmirsts. Protams, ne jau uz visiem laikiem.

Plugs meta ar krīta gabalu Luņinam – pie rokas nepagadījās nekā nopietnāka. Krīta gabals atlēca uz sienu, atstājot uz skafandra krūšu daļu baltu punktu. Luņins instinktīvi parāvās atpakaļ, paslēpjoties aiz klints izciļņa.

Kad paskatījās atkal, ieraudzīja tikai melnu punktu – pluga muguru, tas lauzās cauri brikšņiem.

Melnais punkts pazuda. Lapas trīcēja, it kā vējā. Zaru krakšķi noklusa.

Luņins pagriezās uz klints pusi. Ēnā akmens bija iekrāsojies ceriņu krāsā, bet uz tā spīdēja divi brieži. Sarkanais un baltais.

http://lib.misto.kiev.ua/BULYCHEW/22-43.p01.dhtml