Sargies no veļas mazgātājas!

Tamāras Trojanovas raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 23. numura.

Ziemeļanglijā, Skotijā, Īrijā, Holandē un dažās citās valstīs plaši ir izplatīta ticība banši - spocīgām raudātājām, kuras pareģo nāvi. Visbiežāk tās attēlo kā sievietes vai putnus. Tikšanās ar tām var būt bīstamas.

Sievietes-putni.

"Banši" gēlu valodā nozīmē "jātniece". To iedomājas kā raudošu jātnieci zirgā vai kā feju. Nereti spocīgās raudātājas apraksta kā sīkas sievietītes ar gariem, gaišiem vai tumši-rudiem matiem. Parasti tās tērptas pēc vietējās modes - kā likums - baltā, taču dažreiz arī pelēkā, brūnā vai sarkanā. Dažreiz lieka, ka viņas ķemmē savus matus. Banši parādās vakaros vai naktīs, pirms pašas rītausmas. To parādīšanos var liecināt skaņa, kas atgādina putnu spārnu švīkoņu, no šejienes mīts par to, ka raudātājas spēj pārvērsties vārnās - putnos, kas jau sen cilvēkiem asociējas ar viņpasauli. Ieraudzīt tās var to māju tuvumā, kur dzīvo tas, kuram drīz būs jāmirst. Gadās, ka spoki ieskatās mājokļa logos dažas stundas vai pat dienas līdz nāvei.

Solsberijā (Anglijā) pirms katra kārtējā bīskapa nāves virs pilsētas sāk riņķot lieli balti putni, kādi šajā apvidū vispār nedzīvo. Pirmo reizi tas notika 1414. gadā: putni lidinājās pār vietējās katedrāles jumtu. No tā laika tos novēroja daudzas reizes, turklāt divas reizes jau mūsu gadsimtā.

Vieni acīmliecinieki apraksta baltos pareģotājus kā albatrosus, citi - kā gigantiskas kaijas. 1911. gada 15. augustā kāda Edīte Olivera atgriezās mājās no vietējā baznīcā notikušām kora nodarbībām un pievērsa uzmanību baltiem putniem debesīs. Viņai tie izlikās kaut kādi nedabiski pēc skata. Tā kā mis Olivera bija dzirdējusi leģendas par putniem-vēstnešiem, viņa steidzās pie bīskapa Harolda Vordsvorta, kurš bija viņas garīgais tēvs, lai brīdinātu par iespējamām briesmām. Taču sieviete nokavēja - kad viņa atgriezās atpakaļ baznīcā, tad uzzināja, ka garīdznieks nupat ir miris ar sirdstrieku...

Spoks aiz loga.

Pēc teiksmas, banši raudas bija dzirdamas pirms īru nacionālā varoņa Briāna Boru nāves 1014. gadā, kā arī neilgi pirms ģenerāļa Maikla Kolinza slepkavības 1922. gadā.

Reiz īru bērneļi ieraudzīja uz klints pie pils, kas piederēja augstdzimušam lordam, mazu vecenīti, tērptu melnā. Viņa raudāja un sita plaukstas. Pēc tam bērniem pateica, ka tajā stundā, kad viņi satika dīvaino vecenīti, ir miris pils saimnieks.

Ievērots, ka vairums gadījumos banši vajā vienas un tās pašas ģimenes locekļus. Lēdija Fenšova savu atmiņu grāmatā raksta par gadījumu, kas notika viņas braucienā laikā, kopā ar vīru Īrijā. Laulātie apstājās lēdijas Onorē O'Braianas mājā. Jau pirmajā naktī lēdiju Fenšovu uzmodināja kāda balss. Logā ieskatījās sieviete baltā ar rudiem matiem un zaļām acīm. Viņas seja bija nedabiski bāla. Nepazīstamā kaut ko nomurmināja un izzuda, pārvērtusies mākonī. No rīta viesi uzzināja, ka divos naktī ir miris lēdijas O'Braianas slimais brālēns. Mājas saimniece nemaz nebrīnījās, kad izdzirdēja stāstu par spoku. Pēc viņas vārdiem, tas bija vienkāršas kārtas sievietes spoks, viņa kādreiz bija palikusi grūta no viena no O'Braianiem. Mīlnieks viņu nogalinājis dārzā, bet līķi noslīcinājis upē, kas tecējusi zem logiem. No tā laika pirms kāda no ģimenes locekļa nāves, noslepkavotā parādoties logā...

Nāvi nesošās.

Īrijā banši var pazīt pēc baigiem kliedzieniem, ko tās izdod. Taču dažreiz kliedzienu aizvieto veļas vēlējamo vāļu klaudzēšana. Leģendas par spocīgajām veļas vēlētajām, kuras pareģo nāvi, ir atrodamas pie daudzām Eiropas tautām.

Aprakstot veļas sievu-banši, visbiežāk to attēlo, kā maza auguma sievieti baltās vai zaļās drēbēs ar neglītu, kalsnu seju un basām kājām, kuru pirkstus savieno peldplēve, kā pīlei. Viņa parasti mazgā veļu pie ūdenskrātuves vakara vai nakts laikā. Mazgā viņa neko citu, kā vienīgi līķautu nākamajam mironim. Citi varianti – asinīm notašķīts apģērbs un asiņojošas iekšas. Šī darbošanās norisinās visu nakti, no krēslas līdz rītausmai.

Dažās vietās šo spoku satiek īpaši bieži, dažreiz baltā veļas mazgātāja paziņo cilvēkam, kuru no viņa radiniekiem sagaida nāve. Lai to izdibinātu vajag viņai pielavīties no aizmugures tā, lai viņa neizdzirdētu, tad viņa ir jāsakampj tik stipri, lai neizraujas, un jāuzdod šis jautājums, bet, saņemot atbildi, tūlīt jāskrien prom neatskatoties... Ja veļas mazgātāja apgriezīsies, pirms jautātājs paspēs viņai tuvoties, vai arī viņš nespēs viņu noturēt, spoks var izzust. Var būt vēl sliktāk – ja mazgātāja pirms pazušanas ar slapjo veļu pagūs uzšaut pa cilvēka kājām, viņš paliks par kropli visu atlikušo mūžu, zaudējot spēju staigāt... Ja cilvēks pieies spocīgajam radījumam pārāk tuvu vai sāks ar viņu tērzēt, viņa var cilvēku nožņaugt vai ievilkt ūdenī.

Reizēm mazgātāja saķer ziņkārīgo aiz rokas un ar viņa palīdzību izspiež veļu. Spiešanas laikā viņa salauž nelaimīgajam rokas... Pēc citas versijas tas gan notiek tikai ar tiem, kuri atsakās brīvprātīgi palīdzēt spocīgajai darbiniecei.

Tā kā sanāk, ka tuvoties banši vispār ir bīstami, var iekļūt visāda veida nepatikšanās. Labāk skatīties uz viņu no tālienes vai vispār bēgt projām.

Neviens nezina, vai ļaunu vēstošā radība kādreiz ir bijusi dzīva sieviete vai arī tas ir pilnīgi viņpasaules radījums. Eksistē versija, ka pirms nāves šie neradījumi patiešām ir bijušas veļas mazgātājas, taču pēc nāves ir saņēmušas sodu par sliktu veļas mazgāšanu. Runā arī, ka tās ir mātes, kuras nolādētas par to, ka nogalinājušas savus bērnus. Skotiem ir teiksma par veļas mazgātāju, kura mirusi dzemdībās, neizmazgājusi bērna autiņus. Viņu piespiež izpildīt savu pienākumu jau pēc nāves.

Vēlēšanos izpildošās.

Šī folkloras personāža analogi ir dažādām Eiropas tautām. Starp tām – Bavārijas raganas, lietuviešu laumas, slāvu vešticas. Slāvu mīti vēsta par rusalkām, kurām roku vietā ir putnu ķepas. Rusalkas parasti atrodas avotu tuvumā, izstiepj uz zemes audeklus un palagus, vai arī mazgā tos avota ūdenī... Vācu mitoloģijā figurē baltās, jūras sievas un niksi, čehu – baltās pannas. Tās visas nodarbojās ar to, ka mazgā kreklus un izkar mežā audumus. Bet poļu un galisiešu lisunkām vēlējamās vāles aizstāj lielās, nokarenās krūtis, ar kurām viņas var arī nožņaugt nejaušu liecinieku...

„Nāves mazgātājas” tēls ir radis atspoguļojumu arī literatūrā, galvenokārt pēc ķeltu sāgu motīviem. Tā sāgā „Da Hoka nama sagraušana” spocīgā mazgātāja Badba mazgā upē karaļa Kormaka zirglietas, stāvot uz vienas kājas un pieverot vienu aci, kas nozīmē piederību reizē divām pasaulēm – cilvēka un viņpasaules. Ūdens tajā laikā iekrāsojas asiņainā krāsā. Tādā veidā Badba pareģo karaļa bojā eju... „Kuhulina nāvē” mazgātāja skalo ūdenī varoņa sacirstās bruņas, kas arī pareģo viņa nāvi. Sāgā no cikla par Finnu Makkulu spokaina sieviete vārdā Morigana mazgā pie brasla „asiņainu laupījumu”. Garstāstā „Turlohu uzvara” Donha O’Braiens, dodoties uz kauju ar normāņiem, redz veceni, kura viņa acu priekšā mazgā ezerā nocirstas galvas un iekšas. Uz varoņa jautājumu viņa atbild, ka tās ir paša Donhas un viņa karavīru atliekas, jo viņiem lemts iet bojā nākamajā kaujā.

Starp citu, ne vienmēr mazgātāja-spoks nes tikai ļaunumu un nāvi. Runā, ja pareizi izspēlēt ar viņu spēli „jautājumi-atbildes”, tad var iegūt bagātību vai izārstēties no slimības. Ja nostājas starp banši un ūdens malu, tad viņa izpildīs jebkuras trīs tavas vēlēšanās. Taču, ja atradīsies drosminieks, kurš pieplaks pie vecišķās mazgātājas krūts un sāks to zīst, tad viņa viņu nosauks par savu audžudēlu un palīdzēs darbos. Taču kaut kas saka priekšā, ka labāk ar atnācējiem no viņsaules labāk nesaistīties nekādās attiecībās!