sapņu balle strazdumuižā 03.11.2010.

Andras Gustavsones atskaite

Uzreiz saku – atskaites rakstīt nemāku. Ņemiet par labi to, kas sanācis.

03.11.2010. bijām Strazdumuižas internātskolā vājredzīgiem bērniem vadīt kabineta spēli. Spēle saucās Sapņu balle. Sižets vispārīgi – princese ir devusies uz balli un pa ceļam viņai laupītāji atņēmuši mantu lādi un tāpēc viņa ir noskumusi. Vecākais posms devās meklēt laupītāju, vidējais posms – meklēt to mantu lādi, mazie palika izklaidēt princesi.

Braucēji un spēlētāji bijām seši – es, Seila, Durbals, Gints, Lauma, Torqemada.

Darbojoties ar bērniem – es ar Seilu darbojāmies ar mazajiem, Gints un Lauma ar vidējo posmu, Durbalam un Torqemadam tika vecākais posms.

Pasākums bija ieplānots uz stundām divām, sanāca pabeigt ātrāk. Nācās daudz improvizēt, jo – teorijā zināt vājredzīgo bērnu iespējas, varēšanas un nevarēšanas ir viens, bet praksē tas izskatās pavisam savādāk.

Bērni likās apmierināti, mēs – nezinu. Kļūdas un tamlīdzīgas būšanas bija pietiekami.

Man pasākuma izskaņa izkristalizējusies apmēram šādi:

Negatīvie momenti:

  1. Pasākuma sagatavotība „prasījās pēc vēl”.
  2. Komanda lieliska, bet savākta ar grūtībām tajā ziņā, ka izkristalizējās pēdējā nedēļā.
  3. Mūsu pašu teorētiskās, ne praktiskās zināšanas saskarsmē ar vājredzīgiem bērniem.
  4. izpalika mūsu fotogrāfiju meistars, jo viņam sanāca kā sanāca.

Pozitīvie momenti:

  1. Lieliska komanda. Ceru, ka mēs turpināsim sadarboties un veidot pasākumus.
  2. Mums tomēr izdevās bērnus iekustināt un radīt prieku.
  3. Mums beidzot radās praktiska izpratne par to, kādas problēmas ir mums pašiem saskarsmē ar tiem, kas ir kaut nedaudz savādāki. Ceru, ka mēs beidzot sapratām un turpināsim sadarbību. Mācīsimies paši un draudzēsimies ar šiem bērniem.
  4. Ir mūsu vēlme vēl kādu reizīti pie viņiem aizbraukt un darboties.

* * *

Laumas Klintsones atskaite

Šis stāsts brīžam būs daudzskaitlī, bet vispār tā pagaidām ir tikai mana personiskā atskaite.

Ieradāmies mazliet ar nokavēšanos, tāpēc izdevās izpētīt telpu un novērot cilvēkus daudz mazāk, nekā varbūt būtu vajadzējis, lai līdz galam visu izdomātu. Tomēr plāns vēl iepriekšējā vakarā bija pielabots, atrasti atjautības uzdevumi un visumā domāju, ka, tik maz zinot par auditoriju gan skaita, gan vecuma, gan stāvokļa ziņā, īpaši labāk sagatavoties mēs nebūtu varējuši.

Tālāk īsumā par mūsu plānu un to, kā tas izvērtās.
No plāna atkāpāmies vēl pirms pirmā posma, jo vismaz es sajutu, ka esmu uztraukusies daudz vairāk, nekā biju paredzējusi. Tāpēc vispirms izlēmām iepazīstināt mazliet ar sevi un palūdzām bērniem nosaukt viņu vārdus un viņu mīļāko stāstu, ko gandrīz visi spēja nosaukt bez aizķeršanās. Godīgi sakot, pie iepazīšanās iegūtā atklāsme par to, cik viņi ir dažādi, nebūt neatviegloja uzdevumu.

Pirmajā posmā bija paredzēts noskaidrot kaut kas vairāk, lai varētu sākt lādes meklēšanu, tāpēc bērni noklausās ziņas, t.i., pa kluso telefonu padod tālāk frāzes. Šis uzdevums ļāva mazliet saņemties, jo vismaz dažiem bija jautri. "Lielais mežs" pārvērtās par "mājā ir vējš", "vecais burvis" kļuva par "veco košļeni"..
Tomēr daļa palika samērā vienaldzīgi, bet turpat arī radās pirmās grūtības ar bērniem, kam ir tikai redzes traucējumi, un tiem, kam ir arī garīgi traucējumi, kāda meitene netika ar uzdevumu galā un labi, ka bija audzinātāja, kas nokārtoja visu, es, iespējams, būtu apjukusi.

Bet tomēr var teikt, ka puslīdz veiksmīgi tikām līdz otrajam uzdevumam. Te bija jāiet cauri mežam, tas ir, rokās sadevušamies uz apli, kamēr sapināmies, jo satikām vadātāju. Kāds puika ierosināja, ka viņš jānoķer un jāsadedzina. Mazliet radās neveikla situācija par faktu, ka vadātājs nav redzams, bet tūliņ piebildu, ka arī nav dzirdams, tā ka droši vien man pašai šī situācija izvērtās neveiklāka, nekā tā šķita bērniem. Un tomēr par valodu un spēju pielāgoties viņu uztverei nācās padomāt. Beigās tomēr tikām pie īstās atbildes un izgriezām uz kreiso pusi džemperus un jakas, varējām doties tālāk.

Trešajā uzdevumā, kurā iekš spēles uzdevums bija - jāpierāda zintniekam, ka bērni ir gana gudri, lai stāstītu viņiem, kā nonākt līdz pašai lādei, audzinātājas bērnus ļoti veiksmīgi sadalīja komandās. Vecākie skolēni bija vienā komandā, bet pārējās audzinātājas bērniem palīdzēja.
Te tomēr visspilgtāk parādījās, cik dažādi ir šie bērni gan pēc spējām, gan interesēm.

Visbeidzot bija kustību uzdevums, kas attēloja tikšanu pāri trim kalniem, trim lejām un trim purviem, lai tiktu līdz lādei, kas tika izpildīts.

Jāteic, ka, ja 11-15 gadus veci pilnīgi veseli bērni jau ir neizsakāmi dažādi, tad šeit atšķirību ir vēl daudz vairāk, ne tikai tā interešu dažādība, ko rada vecumu lielā amplitūda, bet arī vājredzības pakāpes uzlikto ierobežojumu atšķirība (kas vienam ir jau garlaicīgi, otru uztrauc un viņš to līdz galam nesaprot). Lai cik paradoksāli nešķistu, vieglāk pat būtu sarīkot uzdevumus bērniem, kas visi būtu pilnīgi akli.
Tur bija daudz problēmu, un domāju, ka katram šai vecuma grupā bija garlaicīgi vismaz vienā posmā, bet ļoti ceru, ka vismaz viens katram bija arī gana interesants.

Es nekādi nevaru mūsu posmu novērtēt augstu, tai pašā laikā atļaušos teikt, ka labāk mēs arī nevarējām. Man šī bija ļoti interesanta un nozīmīga jauna pieredze. Otrreiz, iespējams, varētu izdarīt labāk, tai pašā laikā bērniem šim pasākumam būtu jābūt vairāk brīvprātīgam, jo grūti arī strādāt ar jauniešiem, kam neinteresē šāda veida lietas, kopā ar tādiem, kas gatavi visā iesaistīties, kur turklāt daži gan gribētu, un tomēr nevar. Ja mēģinām pielāgot kaut ko tiem, kas var mazāk, tad mēs ierobežojam tos, kas var vairāk. Ja mēs gribam izklaidēt arī tos, kas var vairāk, tad tie, kas var mazāk, stāv malā un nespēj saprast, kas notiek. Nu, viela pārdomām katrā ziņā.

* * *

Gunta Veiskata pārdomas
(Šo Guntis man atsūtīja uz e-pastu kā savas pārdomas un atļāva ievietot pie atskaites. Domas ir vērā ņemamas)

Es tā arī līdz pat ģērbtuvei nesapratu, ko darīsim, un biju spiests paļauties, ka Tu jau zini, ko dari. Ja kas, te es aprakstu savas reālās izjūtas, kādas tobrīd bija. Man ir aizdomas, ka šoreiz pārāk daudz mēģināji pacelt viena pati. Vai pati apzinies, kāpēc tā?

Otrkārt, lai cik savādi, Tev noteikti vairāk... jāspēlē lomu spēles (par mani nemaz nerunāsim!). Pēc pasākuma, to atceroties, redzēju lietas, ko arī tajā situācijā varējām izdarīt labāk. Mums pietrūka improvizācijas varēšanas, taustāmi jutu saspringumu. Protams, lielu daļu var mēģināt norakstīt uz šoka momentu, redzot bērnus ar problēmām. Izņemot mani, jo ir bijusi augstskolā nodarbība Baldones internātā, kur ir bērni ar Dauna sindromu, ūdensgalvām un citām netīkamām problēmām. Bet -- ja gribam veidot jebkādus komerciālus projektus, steidzami jāmācās rast zibenīgus un pietiekami atraktīvus risinājumus jebkurā situācijā.

Pašā sākumā, manuprāt, vajadzēja pēc pirmo 20 sekunžu ievada sadalīt viņus pa rasēm, rūķi šeit, orki tur... Likt viņiem uzreiz kustēties un kaut ko darīt. Leģendu par princesi noteikti vajadzēja izspēlēt kaut kā radošāk, teatrālāk. Protams, pietrūka dārgumu lādes, kuras funkciju itin labi varēja izpildīt liels atkritumu maiss. ;-) To varētu izlikt zāles vidū un princese stāstītu, kādi viņai tur dārgumi. Vai arī Tu būtu varējusi tēlot aplaupītu karalieni un vaimanāt, ka pirāti nolaupījuši dārgumus.

Tad vēl es varēju, piedraudot ar pistoli, dārgumu lādi maksimāli teatrāli nolaupīt. Un tā tālāk.

Nezinu, protams, kas notika tajā laikā, kad biju izsūtīts trimdā. Var jau būt, ka tur bija viss štokos?

Bet šiem bērniem noteikti vajadzīgas galda RPG, par to esmu svēti pārliecināts. Vienu vai divas novadīt, un tad jau, kazi, kādam no viņiem būs entuziasms pašam(-ai) ķerties pie šprices. Tikai Braila metamkauliņus jāorganizē -- iespējams, jāuztaisa.

*  *  *  *  *

Beidzot izdomāju, ko varētu teikt Pollianna: to, cik forši, ka bijām tik daudzi, ko Tev izdevās saaģitēt. Tātad esam dzīvi, tātad varam kaut ko arī darīt!