Rūķu sabiedrotā Sibilla

image001Turpinot rakstu sēriju par Latvijas mistiskajām vietām, Citādā Pasaule viesojās Ēdoles pilī, lai iepazītos ar vietējo leģendu – Zaļo dāmu Sibillu. Savulaik divu brāļu iemīlēta, nodibinājusi draudzīgas attiecības ar vietējiem rūķiem, nu Sibilla klīst pa pils telpām, sargājot sienā iemūrēto zelta vārpstiņu.

Leģenda

Vārpstiņas un pils sargātāja

Kādu rūtu Ēdoles muižkunga dēls Johans aizgāja medībās un atstāja savu sievu Sibillu vienu pilī vērpjam. Pie viņas ieradās kāds no mežā dzīvojošajiem rūķīšiem un lūdza atļauju pils zālē rīkot rūķu karaļa kāzas ar nosacījumu, ka par to neviens nedrīkst zināt. Sibilla piekrita un, nesagaidījusi vīru vakarā pārnākam, devās gulēt. Kad Johans pārradās mājās, viņš sadzirdēja trokšņus un gāja lūkot, kas notiek pils zālē. Ieskatījies zālē pa aizslēgto durvju caurumu, Johans ieraudzīja rūķīšu kāzas, tā pārkāpjot Sibillas doto slepenības solījumu. Johans ātri vien piedzīvoja traģisku nāvi, un pēc tam rūķi Sibillai paziņoja, ka nu vaina izpirkta un vairs nedarīs pāri pils iemītniecei, kā pateicību uzdāvinot zelta vārpstiņu. Rūķītis teica, ka tā esot pils laime un jāsargā – kamēr tā būšot drošībā, celtne pastāvēšot. Sibilla lika vārpstiņu iemūrēt sienā, lai tā nepazustu, un allaž to uzmanīja – arī pēc savas pēdējās stundiņas viņa atrasta, cieši veroties liktenīgajā sienā. Nu Sibilla Zaļās dāmas izskatā klīst pa pili, sargājot sienā iemūrēto vārpstiņu. Runā, ka viņa gādājusi pat par vairāku arhitektu nāvi, kas bija iecerējuši dārgumu slēpjošo sienu pārbūvēt.

 

 

Sperot jau pirmos soļus pilī, pārņem savādas izjūtas. Vēlajā vakara stundā pils ir slēgta apmeklētājiem, satiekam tikai kādu no pils darbiniecēm, kura nav gatava runāt par Zaļās dāmas Sibillas leģendu, jo nevēloties sniegt neprecīzu informāciju. Viņa ļoti cienot neparasto pils iemītnieci. Par leģendārās dāmas eksistenci darbiniecei nav nekādu šaubu, lai gan viņas nav tikušās, bet tas esot tikai laka jautājums – vis notiks, kad pienāks īstais brīdis.

Asins liecība uz sienas

image002Ir daudz traģisku likteņstāstu un leģendu saistībā ar Ēdoles pili. Savulaik tajā dzīvojuši divi Ēdoles pilskunga mazdēli Fridrīhs un Johans. Abi iemīlējušies Dundgas pilskunga meitā Sibillā. Kad tas nācis atklātībā, brāļi sastrīdējušies un ātri vien nonākuši līdz duelim, kas norisinājies kādā no pils zālēm. Johans nodūris Frīdrihu, un viņa asinis nošļākušas zāles sienu, taču Johans to notīrījis un visiem apgalvojis, ka brālis miris ar sirdstrieku. Johans apprecējis Sibillu un, izrādot viņai jaunās mājas, atklājis, ka uz zāles sienas atkal parādījušās asinis. Turklāt tās vairs nevarēja nomazgāt. Lai noslēptu savu grēka darbu, viņš licis izgāzt sienu un tajā vietā uzbūvēt kamīnu.

 

ĒDOLES PILS

  • Celta 1269.gadā kā Kurzemes bīskapijas pils, taču 1561.gadā to nopirka Ulrihs fon Bērs no Hannoberes un savā īpašumā saglabāja līdz 1613.gadam, pēc tam nododot Verneram fon Bēram.
  • 16.gadsimtā uzcelts pils apaļais aizsargtornis jeb Aleksandra tornis.
  • Daudz cietusi karos, vairākas reizes dedzināta, taču vienmēr atjaunota. Tagadējo izskatu pils ieguva tikai 19.gadsimra 30.gados, kad tajā sāka saimniekot Ādolfs Verners Bērs.
  • 1905.gada revolūcijas laikā pili nodedzināja, atjaunošanas darbus uzsāka pēc gada, un tie turpinājās aptuveni desmit gadu.
  • Vienīgā pils Kurzemes bīskapijā, kas ir apdzīvojama vēl šodien.

Taču Johanu mocījusi sirdsapziņa par izdarīto. Reiz viņš redzējis viedu sapni, kurā saticis kādu sirmu vecīti, kas licis viņam uzcelt baznīcu. Tad nu Johans, lai izpirktu grēku, nolēmis celt baznīcu. Un Johana sirds uzreiz kļuvusi daudz mierīgāka.

Uz baznīcas altāra atrodams uzraksts „Atceries nāvi”, un tagad tur skan arī vienas no vecākajām ērģelēm Latvijā.

 

Leģendām apvītais akmens

Ēdoles ezera salas viducī atrodas kāds leģendām apvīts akmens. Vieni teic, ka tajā vietā jauns muižkungs pārakmeņojies, nobīstoties no neparastas ezera parādības, savukārt citi uzskata, ka akmens radies, kad Ēdoles raganas nobūrušas muižnieka dēlu, kurš solījies precēt istabeni, taču piemānījis meiteni. Zinātāji apgalvo, ka vēl šobaltdien pie akmens jūtama spēcīga enerģētika un jūtīgākiem cilvēkiem pat sametas nelabi ap dūšu.

 

Leģendas stūrakmens

Leģendā ir zināma daļa pierādāmas patiesības, taču vēsturnieki skaidro, ka patiesībā Ulriha fon Bēra dēli bijuši Johans un Verners. 1623.gadā Verneru nogalinājis viņa dēls Filips. Savukārt Sibilla Maidele bijusi Cīravas, nevis Dundagas muižkunga meita. Leģendā vēstīts, ka zem blakus uzceltās baznīcas apglabāts Sibillas vīrs Johans, taču realitātē tas bijis kāds cits vīrietis ar tādu pašu vārdu, jo apglabāts vairākus gadu desmitus pēc Sibillas vīra nāves. „Pils plānojums remontu un atjaunošanas darbu laikā vairākas reizes mainījies. Un nu arī zāles atrodas pavisam citās vietās, tāpēc iemūrēto vārpstiņu mūsdienās nebūtu tik viegli atrast,” skaidro sastaptā pils darbiniece.

 image005 

Negrimšanas garants

Netālu no Ēdoles pils aug Rūķīšu ozols. Savulaik to pieminējis pilskungs, apgalvojot, ka pie tā redzējis rūķīšus. Tie viņu mudinājuši saudzēt un pieskatīt vareno koku, pretējā gadījumā pils varot nogrimt ezerā. Ozols nolūza 2007.gadā, taču pils nenogrima. Tagad tajā vietā jauns koks – vēl gluži mazs Rūķīšu ozols.

 

Sataustāmā pagātne

Zaļa ēna, kas izslīd cauri sienām, klusi soļi nakts tumsā, neparasti trokšņi nav nekas neierasts pils darbiniekiem. Un arī daudzi pils apmeklētāji ne tikai sajutuši, bet pat dzirdējuši un redzējuši Zaļās dāmas klātbūtni. „Visbiežāk Zaļo dāmu varot sajust pagrabos. Patlaban tur notiek remontdarbi, un es tur esmu redzējusi vien sikspārņus, kas vēsumā bauda mieru,” teic pils darbiniece.

 

Kā radies nosaukums?

PIRMĀ LEĢENDA. Barons ilgi lauzīja galvu, kā nosaukt jaunuzcelto pili. Kādu dienu netālu no tās viņš saticis zemnieku, kurš sēdējis ceļmalā un kaut ko ēdis. Kad barons viņam jautājis, ko zemnieks dara, viņš atbildējis: „Ēd oles!” Tā nu barons, nespēdams šo atgadījumu aizmirst, nosaucis jauno pili par Ēdoles pili.

OTRĀ LEĢENDA. Kad Ēdoles pils celta, tās sienā iemūrēta meitene vārdā Eda. No tā cēlies gan pils, gan pagasta nosaukums.

 

Savukārt kāda regulāra pils apmeklētāja no blakus novada Arta ir pārliecināta par Zaļās dāmas Sibillas eksistenci, jo vairakkārt to sastapusi. „Esmu stājusies ar viņu kontaktos, sajutusi, zinu pagātnes smagumu. Pēc manām domām, pilī savulaik risinājušies daudz, daudz smagāki notikumi, nekā tiek atklāts mūsdienu cilvēkiem,” teic Arta. Bet neko vairāk stāstīt viņa nevēlas, jo uzskata, ka tā varot aizvainot tumsas spēkus.

Arta ar Sibillu tiekoties aptuveni reizi pusgadā, taču par sarunu abu sastapšanos īsti nevar nosaukt. „Iespējams vien sajust savādas enerģētiskas vibrācijas, dzirdēt meža šalkoņai līdzīgu skaņu un teju fiziski sataustīt traģiskos cilvēku likteņus. Ikreiz, izejot no pils, es it kā zinu kaut ko jaunu. Nav tā, ka kāds būtu man šo jauno informāciju pateicis, pačukstējis, man tā ir burtiski fiziski ielikta galvā. Zinu, un viss” teic Arta, mudinot cilvēkus nesmieties par dažādām pārdabiskam būtnēm, jo tā tikai varot tās sadusmot.