Romāns uzrakstīts. Kas tālāk?

2017. gada 24. janvāra saruna Centrālajā bibliotēkā.

Par minēto tēmu stāstīja redaktore Bārbala Simsone, sarunu ievadīja rakstniece Laura Dreiže.

Tātad jūs esat uzrakstījis romānu, gribat, lai to izdod grāmatā. Kas būtu jādara tālāk?

Bibliotēkā bija sanākuši cilvēki, kas raksta. "Zvaigznes ABC" redakcijas vadītāja un arī redaktore Bārbala Simsone sāk savu stāstu par to, kā top grāmatas. Tas ir process, ko var izstāstīt divās stundās, ja stāsta sīki. Taču Bārbala sola pastāstīt īsāk.

Autori ir visādi: daži vēl joprojām sūta ar roku rakstītus manuskriptus, arī mašīnrakstā. Tas tomēr ir pirmais paņēmiens, kā redaktoru nokaitināt, jo mūsdienās labākais paņēmiens ir sūtīt savu garadarbu digitālā veidā. Vislabāk - Word formātā. Noteikti būtu vēlama pavadvēstule, kurā pastāstiet, kas esat jūs, kas ir jūsu darbs. Daži autori baidās, ka viņu darbus kāds "nospers". Izdevniecības Latvijā nav tik daudz, lai kāds censtos būt tik nejauks.

Ja jūs esat sarakstījis grāmatu ar ilustrācijām vai komiksu. Attēlus labāk sūtīt atsevišķā pielikumā, nevis ievietojot tekstā. Tā ir vieglāk pēc tam radīt pašu grāmatu.

Ja darbs tiek iesniegts konkursam, tur, protams, tas jāiesniedz anonīmi, lai žūrijai nerastos viedoklis jau pirms darba lasīšanas.

Manuskriptu var sūtīt uz centrālo e-pastu vai uz konkrētiem e-pastiem, ja autors tos zina.

Tālāk darbs nonāk pie konkrētiem cilvēkiem, kuri tos lasa. Redaktori parasti strādā ar kāda konkrēta žanra darbiem. Nedēļā "Zvaigznē ABC" ienāk kādi 10 darbi, tāpēc lasīšana ir ilgs process. Iespējami trīs varianti pēc izlasīšanas: 1) darbs ir OK - ņemam; 2) darbs mums neder; 3) darbs ir labs, bet pie tā vēl jāpiestrādā. Pēdējais ir biežāk satopams. Kaut kas darbā ir jāpastrādā. Tā vēl nav rediģēšana, jo labo pats autors. Lai redaktors nekļūtu par līdzautoru. Darbs ir kaut kur jāsaīsina, varbūt kaut kur jāpagarina. Tāpat jāskatās, vai kaut kur neviļus nav sanācis kāds plaģiāts. Visi esam cilvēki, daudz lasījuši, saka, ka pasaulē esot kādi 25 ejošākie scenāriji, nejauši kādam var sanākt kas līdzīgs.

Darba pārstrādāšana nav nekas slikts, kaut arī redaktors nav Dievs, taču viņa ieteikumi parasti, ja tos ņem vērā, nāk tikai par labu. Tā jāuztver optimistiski. Ja pirmo lasītāju domas vairākos jautājumos sakrīt par labu kādas detaļas pārstrādei, tad tā tiešām ir vajadzīga. Lasītāji vēlāk būs vēl nežēlīgāki savos vērtējumos. Ārzemēs darbu pārstrāde ir vēl populārāka. Rīgā bija ieradusies lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstniece Rūta Šepete, pirms dažiem gadiem latviski iznāca viņas romāns "Starp pelēkiem toņiem" (jauniešu romāns par meiteni, par Sibīriju), autore stāstīja, ka pēc redaktora ieteikuma ir pārstrādājusi to 16 reizes - un darbs kļuvis par bestselleru. Ir taču bijis tā, ka, lasot grāmatu, jums liekas, ka it kā - iekšā ir, bet darbs neaizķer - ārā nenāk.

Autoram ir jāspēj argumentēt katru sava stāsta momentu. Citādi lasītājs viņam nenoticēs. Ir tāds labs teiciens, ko piemin Tolkins, "suspension of disbelief" ("neticības apspiešana"). [Terminu 1817. gadā ievieš dzejnieks Semjuels Kolridžs savā "Biographia Literaria" analizējot sava un drauga, dzejnieka Viljama Vordsvorta dzejoļu krājumu "Liriskās balādes" (1798) - ils] Tas nozīmē, ka, lasot kādu sacerējumu, lasītājs apspiež savu neticību lasītajam, bet autoram ir uzdevums, panākt, lai lasītājs viņam notic. Lasītājs zina, ka stāsts ir izdomāts (ja vien tas nav dokumentāls), bet viņam ir jānotic tam, ko raksta autors. Tomēr lasītājs jums notic līdz zināmai robežai, ja jūs šai robežai nekrietni kāpjat pāri, tad vienā brīdī viņš neticēs vairs nekam, ko jūs rakstāt. Arī Herberts Velss ir rakstījis: "Ja jūsu darbā var notikt viss, tad tas vairs nav ticami". Piemēram, daudzi no klātesošiem raksta fantāziju, pieņemsim, ka darbā ir rakstīts par kādu abinieku cilti, kas var dzīvot gan ūdenī, gan uz zemes. Ja jūs vēl dosiet viņiem spārnus, lai viņi varētu lidot, tad tas jau būs par daudz. [Piekrītu, arī man ir nācies lasīt fantāzijas darbus, kuros ir pārāk daudz fantāzijas, tāpēc zūd ticība šādas pasaules realitātei - ils]

Nedrīkst arī stāstījuma vidū pēkšņi ieviest jaunus spēles noteikumus, katram žanram ir savi noteikumi: ja jūs rakstiet, piemēram, erotisku romānu, tad tam nav beigās jāpāriet citā žanrā. Sižetiskais temps arī ir svarīgs: ja pēkšņi tas iet pilnā sparā un tad pēkšņi apstājās. Konkrētā darbā par veciem laikiem: romantika, mīlas stāsts, spraiga darbība un pēkšņi pašās beigās galvenais varonis brauc uz Rīgu, brauc un brauc - 19 lappuses garā tekstā... kāpēc, kaut arī uzrakstīts mākslinieciski un skaisti? Tik gari kā Andreja Upīša "Zaļās zemes" iesākums. Kāpēc? Bārbala ieteica šo epizodi svītrot, tā tiešām tur nav vajadzīga. Lasītājs gaida, kad beidzot būs kāzas, nevis pēkšņu brauciena aprakstu, "Zaļā zemē" tas vismaz bija iesākums. Bārbalai nav gadījies 16 reizes rediģēt tekstu, taču divi romāni, kas iznāks šogad, ir bijuši jārediģē 3 ar pus reizes.

Redaktors nedrīkst griezt ārā, likt klāt epizodes, mainīt dialogus. Tad viņš kļūst par līdzautoru, kas nav pieļaujams. Pēc tam, kad autors ir pakoriģējis savu darbu, tas atgriežas izdevniecībā. Gadās jau, ka autors nepiekrīt neko labot un meklē citu izdevniecību, taču jāsaka, ka nekoriģētais, izdotais darbs ar korekcijām būtu sanācis labāks. "Zvaigznē" ir 8 daiļliteratūras redaktori, bet Bārbala dod dažreiz rediģēt arī citiem, ja apnīk rediģēt populārzinātniskas lietas - par urīnterapiju, piemēram. Redaktors labo stilistiku un gramatiku, un pārbauda visu no jauna, arī to, ko te atradis cilvēks, kurš pirmais ir lasījis minēto darbu. Tiek meklētas loģikas kļūdas, teiksim, vai varonei pēkšņi nemainās acu krāsa utt. Arī, vai Latvijā pie jūras visur var redzēt sauli rietam jūrā? Vai dialogi izklausās dabiski? Vai darbā nav kāds desmit gadus cietumā nolauzis slepkavnieks, kad runā kā Rainis un bezmaz jau dzejā? Vai jaunieši runā tā kā jaunieši? Tas ir ārprāts, jo jauniešu slengs mainās ātrāk, nekā spēj izdot slenga vārdnīcu. Lai nesanāk tā, ka izdod grāmatu jauniešiem, bet viņi ir sašutuši, jo jaunieši tā nemaz nerunā, kā runāja pirms trim gadiem. Kā tagad skolā sauc meitenes? Vai tagad vēl saka "reāli"? Tiklīdz jaunieši jutīs, ka jūs rakstāt "kā no augstiem plauktiem", tas vairs nebūs tas.

Bārbala bija paņēmusi līdzi vienu no rediģēta manuskripta fragmentiem, lai parādītu, kā tas reāli izskatās. Tas vēl neesot tas trakāk labotais darbs. Katrs no labotājiem darbam iet pāri ar citu krāsu, tā var noteikt, kurš ko ir labojis. Pie katra labojuma jau nevar parakstīties. Redaktors labo ar zilu pildspalvu vai zīmuli. Ar zīmuli ir ieteiktie labojumi, ar pildspalvu - obligātie. Parasti attiecas uz gramatiku, ieteiktos labojumus apspriež ar autoru. Autors ar sarkanu tinti ievieš savas korekcijas. Redaktoram ir jāsaprot arī tas, ka reizēm autors raksta nepareizi ar nolūku (izceļot kāda tēla vai tēlojuma īpatnību). Piemēram, bērnu grāmatā "Lote no Izgudrotāju ciema" ir viens varonis, kas šļupst: "r" vietā izrunājot "l". Kāds lasītājs gandrīz nonesa izdevniecību sašutumā, ka grāmatā ir kļūdas. Bija ļoti grūti atrakstīties...

Redakcijas darbs nes labumu autoram, jo viņš sāk apjaust to, kā viņa darbu redz no malas. Redaktors un korektors ar labvēlīgu kritiku palīdz padarīt darbu labāku. Ja tas netiks izdarīts, kritizēs lasītājs un tā vairs nebūs labvēlīga kritika. Un, tad vairs neko nevarēs labot.

Beidzot viss ar autoru ir saskaņots, kas bieži ir bijis ilgākais process. Ja viss izdarīts, tad manuskripts tiek dots korektūrai. Te tiek precizētas rakstu zīmes, gramatika, reizēm korektori pieiet radoši un iesaka vēl kaut ko pamainīt tekstā, tas nav slikti. Svaigas acis: autors savu darbu ir lasījis daudz, arī redaktors to ir pārlasījis vismaz sešas reizes, tāpēc rutīnā var ko palaist garām. Labi zināms fenomens, ka tu jau sāc redzēt to, kam tur ir jābūt, nevis to, kas tur ir. Korektors labojumus izdara ar zaļu tinti. Un uz malām uzraksta savus ieteikumus. Tālāk seko darba ceļš pa izdevniecības nodaļām un manuskripts apaug ar visa veida piezīmēm un ieteikumiem. Vēl atsevišķi un plaši varētu runāt par ilustrētām grāmatām, jo tas ir īpašs stāsts. Jāsaprot, kurā vietā foto vai ilustrācija atradīsies. Parādās autortiesību jautājums.

Pieņemsim, ka korektūra ir atdevusi atpakaļ tekstu. Tālāk darbs nonāk ražošanā, tam piešķir konkrētu numuru, kas vairs nemainās – viens burts un četri cipari. Tas tiek darīts tāpēc, ka paša darba nosaukums var mainīties un arī autors pēkšņi izdomā sev savādāku pseidonīmu, ja negrib publicēt ar īsto vārdu. Darbs nonāk pie tehniskā redaktora. Viņš veido tā saukto darba paraugu. Tiek izvēlēti fonti, atstarpju lielumi. Teksts datorraksta lapā nav tāds kā grāmatā. Pilnīgi veltīgi, ja daži autori, labu gribot, savu darbu jau ir samaketējuši. Tiek izveidots ievadītais teksts. Tas ir tīrais, salabotais manuskripta fails. To vēlreiz sūta pie korektora (kā likums, pie cita), pēc tam tas atgriežas pie redaktora. Un atkal pie autora. Viens redaktors vienlaicīgi - strādā pie astoņiem līdz desmit darbiem. Tā kā viņam nedrīkst nekas sajukt. Turklāt šie darbi atrodas dažādos procesa posmos. Ja pēkšņi atklājas, kaut kas būtisks, kas nav pamanīts, notiek konsultēšanās ar autoru. Gadās taču, ka mēs izlasām to, ko mēs gribam izlasīt, nevis to, kas ir uzrakstīts. Bārbala stāsta, ka uz korektora galdu reiz redzējusi biezu, 10 gadu vecu grāmatu (pie viņiem ir visdažādākās grāmatas par valodu, kas laika gaitā mainās, piemēram, tagad vārdu dalīšana ir savādāka, nekā kādreiz; viss ir jāzina). Tad lūk, uz grāmatas dižiem burtiem bija rakstīts „Pareizirakstības vārdnīca”. Bārbala pat sabijusies, vai nav pašas izdevniecības grāmata. Par laimi, nē.

Tā ir tāda īpatnība, ka savus darbus sāk neredzēt, it īpaši – lielos burtus. [Jāpiekrīt. Kad Rīgā parādījās Benu aptieku tīkls, pirmo reizi šo nosaukumu ieraugot, nodomāju: vārds „Bērnu” uzrakstīts ar divām kļūdām... – ils] Liekas, dīvaini, bet tekstus ar lielajiem burtiem korektori burto, jo citādi var izlasīt, ko grib. Tomēr, ar visu to kļūdas grāmatās ir neizbēgamas un labi, ka tās ir tā saucamās ‘’druķenes”. Beidzot viss ir izlabots, teksts atkal nonāk pie redaktora, kurš pārvelk visus zīmuļa labojumus ar zilu tinti, akceptējot tos, piekrītot tiem. Tālāk teksts nonāk maketēšanā. Teksts tiek „aplauzts”. Tas ir, lai tas loģiski izvietots lapās. Piemēram, nevar dialogu iesākt vienā lapā, beidzot ar tekstu, kas norāda runātāju, bet pati runa ir nākamajā lapā. Tiek piedāvāti fonti, burtu lielumi utt. Romāniem, parasti vienādi, jo pārāk daudzi vienā grāmatā der tikai īpašā gadījumā. Paraugu apstiprina visi redaktori un arī autors. Tad tiek izveidots pirmais aplauzums, kur jau var redzēt, kāda izskatīsies reāla grāmata. Tas pēc tam trešo reizi iet uz korektūru un ceturto reizi atgriežas pie redaktora. Izklausās traki, taču katru reizi jūs šo darbu redzat savādāk. Pēc aplauzuma, jau kā grāmatu. Šajā stadijā vēl iespējams daudz ko labot. Lai nebūtu neloģiski pārrāvumi. Rindkopu maiņa ir bīstama, jo tad līdz ar to mainās visas lapas, tāpēc var gadīties, ka kaut kas pazūd. Tad redaktoram atkal jālasa viss no sākuma. Pēc visiem labojumiem tiek izveidots otrais aplauzums, kur redzams tituls un aizsargtituls. Tas vairs neiet uz korektūru. Tas atgriežas pie redaktora, kur tiek veikti pēdējie labojumi. Arī maketētājs ir cilvēks un var kaut kur kļūdīties. Ja viss ir labi, tad top makets. Tas jau ir iespiešanai gatavs darbs.

Paralēli visam procesam ir tapis grāmatas vāks. Tas, protams, ir apspriests ar mākslinieku, visiem citiem un autoru. Tikai tad, kad ir izvēlēts vāka noformējums, var tapt titullapa, tāpēc ka parasti tā top pēc vāka parauga. Grāmatai ir obligāts arī ISBN kods. Ir makets, vāks un titullapa. Tālāk jānospriež par tirāžu, kādi būs vāki: cietie vai mīkstie, vai būs kādas ekstras: vāciņos var būt tā saucamie „skaistumi”, folija, sudrabi, zelti, materiālu vāki – linu auduma imitācijas vai kāda cita dievišķīga daile utt. Būtībā, grāmata ir gatava, lai to nodotu tipogrāfijai. Pirmais tiek iespiests signāleksemplārs, apmēram pēc nedēļas – pirmais metiens.

Grāmatās, kurās ir daudzas fotoreprodukcijas, ir jānoskaidro autortiesību jautājums. Parasti viss iepriekšējais prasa to, ka grāmata izdevniecībā pavada vismaz pusgadu. Ja vajag, lai tā iznāktu ātrāk, tad iespējams arī ātrāk. Viss šis process atgādina liela dzirnavu rata griešanos. Mazā izdevniecībā šis process būs īsāks, jo tur nav tik daudz darba. „Zvaigznē” gadā iznāk kādas 516 grāmatas. Darbs aiz darba. Labāk, ja tas viss iet rindas kārtībā, taču gadās ārpuskārtas darbi: ja autoram ir kāda jubileja, ja ir īpašas vēlēšanās. Tagad daudzas grāmatas tiek izdotas valsts 100 gadu jubilejai par godu. Darbu ietekmē arī atvaļinājumu laiks – vasara. Piemēram, katrā nodaļā desmit cilvēku vietā palikuši tikai seši. Toties vasarā cilvēki mazāk lasa. Arī grāmatu prezentācijas vasarā mazliet nobremzējas.

Pēc tējas pauzes turpinājās individuālas sarunas, bet pasākums praktiski bija beidzies. Jācer, ka tagad ir kļuvis skaidrāks tas, kā top grāmata.

ildes apskatāmas šeit:

http://www.lffb.lv/fotogrammas/parejais/diskusija-par-to-ka-top-romans/index.html