Robinsona-ražošanas romāns "Marsietis".

Nikolaja Karajeva raksts no saitahttp://rus.postimees.ee/3354677/marsianin-robinzonno-proizvodstvennyj-roman

2015. gada 8. oktobrī. [Ja nepatīk spoileri - labāk nelasīt! Mani tie netraucē, kaut grāmatu vēl neesmu lasījis un filmu vēl neesmu redzējis - t.p.]

Ridlija Skota jaunās, fantastiskās filmas "Marsietis" paradokss ir apstāklī, ka mēs to gandrīz visi jau kaut kur esam redzējuši, taču lente (tāpat, kā grāmata, pēc kuras tā ir uzņemta) tik un tā aizkustina dvēseli.

Pēc Hamburgas skaita "Marsietis" ir diezgan otršķirīgs: tas ir kino par cīņu ar stihiju, par gara spēku, pateicoties kam cilvēks izdzīvo pašos tam nepiemērotākajos apstākļos, un par to, ka savstarpējā palīdzība ir homo sapiensa pamatīpašība. Īstenībā formula ir vienkārša: "Robinsons Kruzo" plus "Ierindnieka Raiena glābšana" pareizināta ar "Gravitāciju".

 

 

Šajā ziņā nav nekas pārsteidzošs, ka maz pazīstams krievu scenārists Mihails Rashodņikovs ir apvainojis kinokompāniju "20th Century Fox" plaģiātā - redz, 2008. gadā viņš esot izsūtījis studijām līdzīgu scenāriju, ko romāna "Marsietis" autors Endijs Veiers it kā esot nozadzis. Ja Veiers arī ir nospēris ideju, tad noteikti ne jau no Rashodņikova, bet gan no Daniela Defo. Lai pārnestu "Robinsona Kruzo" darbību uz Marsa, nav jābūt nekādam ģēnijam. Cita lieta, ka Veiers, kā saka, ir trāpījis uz laikmeta nerva - kaimiņu planētas pētniecība iet pilnā sparā un cilvēki, kuriem neinteresē vienīgi politika, cītīgi tiem seko.

Lomu nospēlēja arī neparastā reklāmas kampaņa romānam, ko sākotnēji Veiers publicēja savā mājaslapā, lasītāju skaits lēni, taču nepārtraukti auga. Rezultātā "Marsietis" kļuva tik populārs, ka sekoja kontrakts ar izdevniecību un tulkojumi citās valodās. Nu un pēc tam līdz filmai ar Holivudas zvaigznēm vairs nebija tālu...

Sarkani putekļi uz iluminatora.

Tātad: ļoti netāla nākotne. Ekspedīcija uz Marsu "Aress-3", ko vada kapteine Melisa Lūisa (Džesika Česteina), strādā uz Sarkanās planētas virsmas ierindas režīmā - ņem grunts paraugus un tā tālāk. Pēkšņi sākas smilšu vētra, kas draud apgāzt MUA (Marsa uzlidošanas aparātu), tā kā ekspedīcijai nākas steigšus pārtraukt visus darbus un lidot uz orbītu, bet no turienes atpakaļ uz Zemi. Pirms pašas izlidošanas vētras norauts aparāts caurdur astronauta Marka Votnija (Mets Deimons) skafandru un atmet cilvēku kaut kur kāpās. Ir nulles redzamība, uzlidot gaisā vajag pēc iespējas ātrāk, bet signāla no Votnija nav. Nolēmuši, ka viņš ir gājis bojā, komanda pamet Marsu bez viņa.

Taču, kā izrādās no rīta, Votnijs pat ir ļoti dzīvs - taču perspektīvas viņam galīgi nespīd. Viņš ir viens pats uz Marsa un nāve viņam draud praktiski no visām pusēm. Te nav gaisa - taču laime - Votnija rīcībā ir oksiģenerators, kas izstrādā skābekli un sadala ogļskābo gāzi. Uz Marsa nav ūdens - taču dzīvojamā modulī ir H2O reģenerators, tā kā pirmajam laikam pietiks. Enerģiju var saražot saules baterijas, ko vajag tikai attīrīt no smiltīm. Vēl Votnijam ir veseli divi Marsa visurgājēji un dažāda tehnika. Kas viņam nav, tas ir ēdiens, precīzāk, kaut kāds ēdiens dzīvojamā modulī ir, taču šis daudzums ir ļoti ierobežots - vairākus gadus neizvilkt. Nākamo ekspedīciju uz Marsu gaidīt vajadzēs ilgi.

Par laimi, Votnijs ir botāniķis, tā kā ēdamo viņš sev sagādās, turklāt visai asprātīgā veidā. Viņam izdosies pat nodibināt sakarus ar Zemi, kas tajā laikā jau būs novērojusi uz Marsa dīvainu, saprātīgu aktivitāti un visu sapratusi. Pēc tam NASA labākie prāti mēģinās saprast, kā izpestīt cilvēku no Marsa gūsta. Te arī izpaužas "Marsieša" jaukais, intelektuālais valdzinājums: visi varoņi un Votnijs pirmkārt, visu laiku sastopas ar jaunām un, liekas, ka neatrisināmām problēmām - un kaut kādā brīnumainā kārtā viņiem izdodas tās atrisināt. Grāmata šajā ziņā, teiksim atklāti, ir nedaudz gudrāka par filmu.

Visai ticama pasaka.

Grāmata mīļotāji par filmu biežāk atsaucas ar sajūsmu. Diemžēl, ir vairāki "ja", kas traucē pievienoties viņu balsu korim. Pirmais tāds "ja" ir saistīts ar to, ka "Marsietis" ir tuvās nākotnes fantastika, kas liekas reālistiska, taču bieži izrādās pat fantastiskāka par visīstāko fantāziju. Atceramies: par tuvās nākotnes fantastiku PSRS sauca zinātniski-fantastisko literatūru, kas vēstīja nevis par tālo nākotni, kur viss būs kaut kā savādāk (kā "Andromēdas miglājā" un "Grūti būt Dievam"), bet par tuvo nākotni, burtiski - par rītdienu, ko mēs varam iztēloties detaļās. 1930. gados tāda fantastika bija par krāsu televizoriem un īpaši olu dēšanā ražīgām vistām, bet mūsu dienās tās ir grāmatas par izdzīvošanu uz Marsa, līdz kuram mēs, pilnīgi iespējams, varēsim aizlidot nākošo 10-20 gadu laikā.

Taču, kā zināms, sātans sēž tieši detaļās un tuvās nākotnes bēda ir apstāklī, ka tā bieži "aplaužas" sīkumos. Lūk, tikai viens zinātnisks fakts: gravitācija uz Marsa ir tikai 40% no Zemes gravitācijas, tātad pārvietoties pa Sarkanās planētas virsmu un celt smagumus Votnijam būtu vieglāk, nekā tas parādīts filmā. No otras puses, Marsa smilšu vētra, kas tikko nenogalina Votniju un pārvērš astronautu par robinsonu, nevarēja būt ar tik graujošām sekām. No trešās, ja pārdegtu kaut viens vads oksiģeneratorā - ar Votniju būtu cauri. Endijs Veiers īstenībā ir konstruējis "Marsieti" ar tādu aprēķinu, lai varonis neaizietu bojā. Vai te vispār var runāt par ticamību?

Režisors Ridlijs Skots, starp citu, atzina problēmu ar zemās gravitācijas parādīšanu. Taču Ar Skotu ir tāpat kā ar ūdeni zosij - viņš ir slavens ar neticamiem sižetiem. Lai ko viņš arī neuzņemtu, "Robinu Hudu", "Gladiatoru" vai "Prometeju" - rezultāts ir viens - ļoti izklaidējošs kino, kam maz sakara ar realitāti un loģiku. Tāda pieeja strādā, kad mūsu priekšā ir pseidovēsturisks audekls (kurš ir stāvējis ar sveci pie Robina Huda gultas? kuram interesē, ka imperators Kommods ir gājis bojā pavisam ne tā, kā to parāda "Gladiatorā"?) vai pseidozinātniska fantastika, kas pēc savas būtības ir pasaka a la "Prometejs" ar tā nesaprotamajiem citplanētiešiem, kuri nezin kāpēc rada dzīvību uz Zemes un bioloģiskajiem sīkumiem, ko ierindas skatītājs sagremo bez domāšanas, bet biologi gandrīz vārtās pa zemi no smiekliem. Taču tuvās nākotnes fantastika pret šādiem sīkumiem ir daudz jūtīgāka. Jo tālāk telpā un laikā notiek darbība, jo labāk: piesieties Lukas "Zvaigžņu kariem" ar to "sen, senos laikos, tāl-tālā galaktikā" ir grūti pēc definīcijas, taču pie "Marsieša" - ļoti vienkārši.

Palīdzēt citiem cilvēkiem.

Vēl bez pretenzijām par "Marsieša" ticamību jāpārmet arī to, ka parādītā pasaule ir amerikocentriska. Jā, formāli "Aress-3" ir starptautiska misija, tajā ir viens Eiropas Savienības pārstāvis - Fogels (Aksels Hennijs), ko amerikāni sauc par Vogelu (mums nošķaudīties, kā tavu uzvārdu izrunā patiesībā). Jā, Votnija glābšanā piedalās Ķīnas Nacionālā kosmiskā pārvalde, kaut arī ne bez sava izdevīguma (filmā gan šis moments ir maksimāli notušēts). Taču ar to arī internacionālisms beidzās: viss pārējais - tikai ASV un tikai - NASA.

Protams, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur katrs velk segu uz savu pusi, un tomēr, visai dīvaini, ka politkorektums strādā tikai uz vienu pusi, ja ticam "Marsietim", tuvākā nākotnē neapšaubāms hegemons tuvajā kosmosā būs vienīgi Amerika, bet tai pakaļ seko Ķīna; Eiropa un Krievija paliks autsaideros, ko vispār var neminēt, bet vairāk kosmosā it kā neviens nelido. Realitāte liecina pavisam par ko citu: NASA programmas krīzes dēļ ir jūtami samazinātas, Ķīna neapturami raujas uz priekšu, ES un Krievija dara visu, ko spēj, un visām tām uz papēžiem min Indija un Japāna, tā kā pirmie cilvēki uz Marsa pilnīgi var runāt hindi vai urdu. Starp citu, visticamāk, Marsa ekspedīcijas apkalpe būs starptautiska - tādu klints bluķi visvieglāk ir pacelt visiem kopā.

Ar ko "Marsietis" ir labs - tad ar savu pamatdomu, kas viennozīmīgi pasaka, ka cilvēki ir vērtīgāki par metāla ripuļiem un papīrīšiem ar ūdenszīmēm: "Mana glābšana visdrīzāk izmaksāja simtiem miljoniem dolāru. Kāda muļķa botāniķa dēļ. Kāpēc bija vajadzīgs tā pūlēties? (...) Daļēji runa ir par apstākli, kas es pēc būtības esmu: progress, zinātne un starpplanētu nākotne, par ko mēs esam sapņojuši gadsimtiem. Taču īstais iemesls ir tāds: katram no mums ir instinkts, kas stāv pāri visiem citiem - palīdzēt citiem cilvēkiem. Dažreiz tam ir grūti noticēt, taču tā ir patiesība. (...) Jā, ir stulbeņi, kuriem uz visu ir nospļauties, taču viņi pazūd uz to cilvēku fona, kuriem citi cilvēki arī kaut ko nozīmē. Un, tāpēc man līdzi juta miljardi. Vai tas nav lieliski?"

Ļoti lieliski. Žēl tikai, ka realitātē to cilvēku, kuriem citi cilvēki kaut ko nozīmē, nav nemaz tik daudz, un jo tuvāk varas virsotnēm, jo viņu ir mazāk - varbūt tādus pa ceļam izbrāķē? Lai cik arī žēl nebūtu, pagaidām "Marsieša" sprediķis par savstarpējo palīdzību - arī ir tikai fantastika.

P. S. Žurnāla "Mir fantastiki" kosmisko robinsonu Top 10.

10. vieta. "Otrās iespējas" robinsoni.

Visa atdzīvinātā cilvēce no Filipa Hosē Fārmera "Upes pasaules" cikla (1971-1983) uz mākslīgās Upes planētas. Kāpēc tikai 10. vieta? Tāpēc, ka pasaule īpaši radīta, lai cilvēce izdzīvotu. Turklāt, ja aizej bojā, tevi atkal atdzīvina.

9. vieta. Pesimistiskais Robinsons.

Jans Koreckis no Ježija Žulavska romāna "Uz Sudrabainās planētas" (1902) uz Mēness. Kāpēc 9. vieta? Izmisums, kas novests līdz absurdam - cenšanās iegūt jaunas zināšanas pazudina gan fiziski, gan garīgi.

8. vieta. Robinsons otrādi.

Maksims Kammerers uz planētas Sarakša. Arkādija un Borisa Strugacku romāns "Apdzīvotā sala" (1969). Kāpēc 8. vieta? Tāpēc, ka Maksims ir ideāls Robinsons, gandrīz pārcilvēks šajā pasaulē.

7. vieta. Ideālais kareivis.

Ričards B. Ridiks no filmas "Ridiks" (2013) uz tuksnešainas planētas ar neviesmīlīgu faunu. Tēla autors Dēvids Nils Tuī un citi (2000). Kāpēc 7. vieta? Ridiks ir īsts izdzīvošanas meistars, kas var piemēroties praktiski jebkurai videi.

6. vieta. Nācijas tēvs.

Rods Vokers uz neapdzīvotas Zemes tipa planētas Roberta Hainlaina romānā "Tunelis debesīs" (1955). Kāpēc 6. vieta? Kā lielisks organizators Vokers uzņemas vadīt savu vienaudžu grupu, kas jau īpaši bija gatavojusies izdzīvošanas pārbaudījumiem.

5. vieta. Mūsu draudzīgā ģimene.

Robinsonu ģimene un tās pavadoņi uz Centaura Alfas sistēmas planētām no Irvina Allena radītā televīzijas seriāla "Kosmosā pazudušie" (1965-1968) un tāda paša nosaukuma filmas (1998; režisors Stīvens Hopkinss). Kāpēc 5. vieta? Nav ar pliku roku ņemami, visi speciālisti, bērni - īsti brīnumbērni utt.

4. vieta. Karā bez vēsts pazudušais.

Villiss Devidžs uz planetoīda Fairins IV no Barija Longiera garstāsta "Mans ienaidnieks" (1979) un tāda paša nosaukuma filmas (1985; režisors Volfgangs Petersens). Kāpēc 4. vieta? Slikts miers ir labāks par labu ķildu. Sena patiesība, kas liek vienādos apstākļos nonākušiem ienaidniekiem kļūt par draugiem.

3. vieta. Kosmosa konkistadori.

Planēta Tellusa un kosmiska mēroga katastrofas rezultātā uz tās nonākušie francūži un amerikāņi no Frēnsisa Karsaka romāna "Kosmosa robinsoni" (1955), kur neliela daļa no Francijas un ASV tiek pārnesta uz nezināmu planētu, kas derīga dzīvošanai, bet kuras fauna mēģina ar cilvēkiem izdarīt to pašu, ko daudz vēlākā darbā parāda Stīvens Kings savā garstāstā "Migla". Kāpec 3. vieta? Cilvēkiem ir labas starta pozīcijas un civilizāciju veidot no jauna galu galā izdodas.

2. vieta. Zvaigžņu bojskauti.

Nezināma planēta ar tropisku klimatu un septiņi pusaudži ar robotkaķi no anime seriāla "Izdzīvot uz neapdzīvotas planētas" (2003-2004; režisors Juičiro Jano). Kāpēc 2. vieta? Kaut arī stāsts bērniem, tomēr labs palīglīdzeklis kā izdzīvot robinsoniem - iesācējiem, kuri uzzina, kā iegūt uguni, uzbūvēt slietni, nenomirt badā un vispār iegūt daudz prasmju, kas vajadzīgas īstiem bojskautiem.

1. vieta. Profesija - Dzīvotmīlētājs.

Marks Votnijs uz Marsa no Endija Veiera romāna "Marsietis" (2011) [plus tāda paša nosaukuma filmas, par ko stāstīts augstāk lasītajā rakstā - t.p.]. Kāpēc 1. vieta? Ja arī kādam tuvākā laikā nāksies kļūt par kosmisko robinsonu, tad tieši tādiem cilvēkiem kā Marks.