Rēgmalis

Darbs piedalījies literārajā konkursā LatCon 2006 ietvaros

Ar spalgu šalkoņu virpulis aiztraucās pāri piesnigušajam mežam, pa ceļam atbrīvodams no sniega smaguma nolīkušās

galotnes. Mētra ar skatienu pavadot viņas prātu sniega garu radīto virpuli, no aukstuma un bailēm sarāvusies čokurā klusi murmināja lūgšanu Meža mātei. No virpuļojošām sniega pārslām un stindzinošā vēja, trauslo sievietes augumu pasargāja platie egļu zari. Ierušinoties zem gadu gaitā sabirušajiem biezo, sauso, aso skuju slānī vismaz nedaudz varēja saglabāt tik dārgo siltumu, kas novilcināja neizbēgamo nāvi no sala vai bada.

-Neviens man nepalīdzēs.- Mētra sāpīgi nodomāja.- Tik vilki saplosīs vai kāds mošķis aizraus sev līdzi peklē. Neviens neguldīs manu augumiņu Zemes mātes klēpī. Neviens nepamielos silti izkurinātajā pirtiņā manu dārgo veļus. Neviens…

 

 

No jauna atminoties šī rīta pieredzētās šausmas, kuras vēl aizvien tik dzīvas stāvēja acu priekšā, viņa gauži apraudājās.

Rīta cēliens pagāja ierastā ziemas ritmā- pabarojot mājlopus, izrīkojot meitas, un vīru prombūtnē bez darba klimstošos dreļļus.

Tēvs ar Medni un brāļiem aizjāja uz pils sētu pie kalēja salabot ieročus gaidāmajam lielajam sirojumam uz nešpetno zemi.

Svētku karašām vajadzēja daudz miltu un nogurdinošajā darbā viena otru nomainošās meitas pukodamās jau otru dienu laiski māla kviešus. Saknis uz dziesmu pielieto riju aiznesa vēl vienu maisu no palienes tīruma kūluma. Ik gadus pavasaros upītes appludinātajā palienes tīruma izauga apkārtnē visbrangākie kvieši, kurus pietaupīja sēklai, svētkiem un tirgošanai.

Mētra saģērbās tā siltāk, lai pārāk nesaltu ejot uz svētavotu, kur viņa cerēja izlūgties svētību savam pēc diviem mēnešgriežiem pasaulē nākošajam mazulim. Sagatavojusi svētavotam paredzēto ziedu, viņa piekodināja dreļļiem atvilkt pietiekami daudz siena no tālīnās meža pļaviņas, un izgāja laukā no dūmu pieblīvētās tumšās istabas. Saltais, spirgtais gaiss patīkami ieplūda dūmu izkostajās krūtīs un viņa brītiņu pastāvēja izbaudot elpas plašumu. Ziemas saule sāpīgi griežot pie mijkrēšļa pieradušajām acīm nespodri rotājās visapkārt laukiem augošo egļu meža galotnēs. Blīvā mākoņu sega jau divas nedēļas neļāva snauduļojušajai saulei paraudzīties uz baltā sniega klāto zemi un šodien gan mazs, gan liels izmantoja reto izdevību pasildīties tās zobaini siltajos staros. Apsnigušā salmu jumta augšgalā melnēja sodreji, kurus tur izsvaidīja pa nakti guļošā resnā vārna. Par saimes locekli dēvētā vārna jau trešo ziemu tur ziemoja un vairākkārtīgi pie cilvēkiem meklēja glābiņu no nekaunīgā ūpja ķetnām. Dūmi no aukstajā ziemā dienu nakti kurošā pavarda izvēlušies laukā pa dūmulūku gausi stiepās augšā izzūdot dūmakā.

Apradusi ar dienasgaismu, Mētra lēnītēm brida pa naktī sasnigušo sniegu uz netālu meža ielokā čalojošo svētavotu. Kad no mežmalas varēja saskatīt avota lokus tik tīkami sildošo sauli aizsedza tumšs mākonis ar savu parādīšanos, sabojājot rāmo rīta noskaņojumu.

Mežmalā ļaunu priekšnojautu vadīta viņa apstājās un palūkojās apkārt. Kaut kas zaļi baltā meža segas piesegts uzdzenot šermuļus ar ļaunu aci aplūkoja viņu.

-Vilks!

Pazibēja Mētras galvā, bet, kad no koka aizsega izvēlās vairāki desmiti kažokādās tērpti bruņoti vīri viņa saprata skaudro patiesību.

-Sirotāji!

Tāpat Mētras apjēdza bēgšanas mēģinājuma veltīgumu un palika rāmi stāvot, līdz divi vīri pieskrējuši klāt rupji atrāva viņas kažoku un alkatībā gailējošām acīm norāva sudraba rotaslietas. Uz mirkli piemirsuši viņas klātbūtni viņi skaļā nesaprotamā valodā iesāka apjūsmot to skaistumu un smagumu. Garos apdriskātos aitādas kažokos tērpušies sirotāji, cik varēja spriest pēc zem kuplajām rudajām bārdām redzamajiem vienādiem sejas vaibstiem bija brāļi, kas ne īpaši labi satika, jo abi par kaut ko skaļi strīdējās. Augumā raženākais vicināja milzīgu oškoka milnu, kam līdzās nestāvēja otra brāļa kara cirvis. Raženākais pamanījis viņas kuplo vēderu nicīgi nosmējies iegrūda visu sudrabu savā azotē, ar brīvo roku pagrūdis Mētru jaunākajam brālim, aizsteidzās prom. Augumā nīkulīgais kaut ko novervelējis savā valodā nemākulīgi sasējis viņas rokas, nogrūda aukstajā sniegā un aizsteidzās pie pārējiem, kas jau veda un nesa laukā maurojošos, kviecošos lopus. Ik pa brīdim sirotāji saķīvējās viens otram no rokām grābdami, ķerdami iepatikušās mantas. Drelli Sakni, kurš mēģinot aizsargāt sētas mantu, ar šķēpu ievainoja vienu no uzbrucējiem, par biedinājumu citiem divi šerpākie sacirta gabalos. Vienos kreklos salā sniegā izdzītās sievietes vaimanāja, bērni skaļi kliedza raudāja, bet dreļļi sadzīti bariņā ārēji mierīgi uztvēra savu saimnieku maiņu.

Neviens no viņiem burzmā neieraudzīja, ko pirmā ieraudzīja Mētra- tēvs ar brāļiem un Medni aulekšiem izdrāzās no meža un par spīti nesamērīgajam sirenieku pārsvaram nevilcinoties metās cīņā.

Nepamanīti viņi ietriecās labumu dalīšanā iekarsušo sirotāju pulkā ar zirgiem sabradājot pāris ceļā gadījušos. Mednis uzdūris uz lielā šķēpa vienu no sireniekiem, nenoturējies zirgā nolidoja zemē, kamēr tēvs ar brāļiem vienu pēc otra dūra un kapāja panikā sniegā klūpošos svešā labuma kārotājus. Pulka neliešus nomaitāja pirms tie pēc pirmā izbīļa attapušies, ka tikai nieka saujiņa uzbrūk, sasparojušies no visām pusēm metās virsū.

Tēvu un vecāko brāli Sarmi ķēra vairākas bultas, bet Ķīvbuļa un Dzedra mugurās vienlaicīgi iedūrās garie pīķi. Asiņu un svešinieku satracinātie zirgi nometuši Mētras nedzīvos īsteniekus aizaulekšoja pa ceļam izvairoties no aiz pavadām ķerstošo sirotāju alkatīgajām rokām. Nemaņā guļošajam Mednim divi vilkādās tērpti pajauni vīrieši nocirta galvu un uzmaukuši uz garas kārts, to parādīja uzvaras skurbulī aurojošajiem sireniekiem, kas tikai tagad ieraudzījuši kādu postu ir nodarījuši viņas sētas sargi, savu vīru zaudējuma satracinātie metās virsū bariņā sadzītajiem dreļļiem, sievietēm, bērniem. Mētra šausmās aizmiedza acis un aizspieda ausi, lai nedzirdētu savu ļaužu pēdējos kliedzienus.

Kad viņa attapās, visas ēkas rūkdama pārņēma stipra uguns, bet viņu kratīja raženākais rudbārdis. Pēc viņa dusmu izķēmotās sejas un žēlabainajiem nesaprotamajiem vārdiem varēja saprast, ka jaunākais rudbārdis ir kritis no viņas īstenieku rokām vai ir zirgu sabradāts. Sirotāji savākuši brango laupījumu un savus ievainotos steigšus, nepaceļot nokritušās mantas, pameta postažas vietu. No dižās saimes vienīgā dzīvi palikusī Mētra raženākā rudbārža sitienu paskubināta steidzās galvenajam pulciņam vēl aizvien tā pa īstam neaptvērusi notikušā briesmas un bēdīgās nākotnes izredzes.

Spēcīgs sitiens pa muguru nogāza viņu sniegā. Bārdainais pāri darītājs, ar pūlēm saturot salaupīto, apveltīja Mētru ar jaunu pat caur biezo kažoku jūtamu sāpīgu sitiena gūzmu.

Sajutusi noslīdam rokas saturošos valgus, Mētra ar atsvabinājušos roku izrāva savu mazo dūcīti un zibenīgi ietrieca rudbārža atsegtajā kaklā, kurš atvēzējies jaunam sitienam ar visu mantu nastu, sabruka pār Mētru aptašķīdams viņu ar bagātīgi izplūstošo asiņu strūklu. Atsvabinājusies no trīsošā auguma Mētra pavērās apkārt meža biezoknī. Pārējie varēja atgriezties, lai uzzinātu aizkavēšanās iemeslu, tādēļ noslaucījusi asiņaino dūcīti rudbārža kažokā viņa paķēra tā nolaupīto kūpinātās gaļas gabalu, un taisījās bēgt, kad uzmanību pievērsa blāvais sudraba spīdums sniegā.

Viņas vecvecmātes pakavsakta! Paķērusi dzimtai tik dārgo rotu pa galvu pa kaklu ieskrēja meža biezoknī atstājot savās asinīs rīstošos  varmāku.

Tumsa nomainīja krēslu, kad viņa bezspēkā ieslīga sniegā. Brītiņu atguvusies Mētra palīda zem egles biezajiem nokarenajiem zariem zem kuriem biezā slāni gulēja sakritušu sausu skuju un zariņu gūzma. Mazuļa kustības atsvieda atpakaļ īstenībā, atstājot rūgtās atmiņas pagātnē.

Mazulim drīz jānāk pasaulē un viņa, diženās saimes pēdējā atvase, nevar tik vienkārši ņemt un nomirt zem egles, kā no mājas izdzīta izkalpināta drellene. Nevar!

Siltums un patīkams nogurums ieplūda kaulos kā ar roku noņemot sala un pārdzīvotā mokas. Viss tapa tik viegls un pašai nemanot Mētra ieslīga miegā.

Šodien vējš ar saviem skarbajiem pieskārieniem netraucēja mierīgo noskaņu. Visapkārt zaļoja zālīte, pirmie pavasara ziedi kāri tvēra siltās saules pieskārienus.

No paugura, uz kā stāvēja Mētra, pavērās krāšņs skats uz zaļojošo mežu un pļavām. No ielejā redzamajām mājām debesīs lēnām kāpa dūmu strūkliņa.

-Mētra! Mētra!- Baltmatains puišelis aiz sajūsmas spiegdams brāzās viņai pretī pīdamies sava garā krekla malās.

-Austri! – Mētra iesaucās un steidzās pretī aiz laimes plīstošajai atvasei… Acu priekšā pavīdēja jau cita aina.

-Māt! Man tas ir jādara! -Staltais Austris piekļāvis viņu -Mētru sev klāt maigā, bet stingrā balsī mierināja.

Mētra skumji sakārtoja viņa apmetni izvairoties pieskarties lielajam melnajam kara cirvim, kas karājās pie Austra platās jostas.

Kara cirvja drūmā aura izraisīja Mētrā stindzinošās šausmas, ko nespēja noslāpēt gudrās sievas pareģojums, ka Austris atgriezīsies ar līgaviņu un jaunu cilti….

Prieks pielija viņas sirdi, kad tālumā parādījās Austris, aiz kura nāca ļaužu milzums.

-Austri!…

-Mētra! Celies!

Mētra pamodās un pa apsnigušo zaru starpu ieraudzīja staltu, zaļā seģenē tērptu sievieti, kuru greznoja skaistas apsūbējuās rotaslietas.

Sieva lūkojās tieši virsū Mētrai it kā biezie egles zari nemaz neaizsegtu skatienu. Viņas, no pirmā acu uzmetiena, šķietami skarbās acis pauda sāpes un vēlmi palīdzēt.

-Mētra! Mums nav laika! Vajātāji ir uz pēdām. Steidzies aiz šīs nokalnītes, kur ieraudzīsi divus milzīgus akmeņus, kuriem pāri klajās trešais. Caur tiem izejot tu paglābsies no ļaunuma kalpiem, kas tūlīt pat, ja vēl mirkli kavēsies, te ieradīsies, lai saplosītu tevi. Pasteidzies Austra un sevis dēļ!

Sieva notrīsuļoja un izzuda. Svaigi sasnigušajā sniegā nebija ne mazāko pēdu, kas apliecinātu redzētā patiesumu.

-Sapnis? Māņi? Meža māte!

Mētra neticīgi pakratīja galvu un tūdaļ pat šausmu tirpas pārskrēja pāri augumam. No tālienes atskanēja viņas cilts ļaudīm tik pazīstamais gari stiepts izsalkuma pilns kauciens. Mēdījums ir viņa, par to šaubu nebija, jo ik miesas daļiņa juta briesmīgās nāves pieskārienu.

-Vilks? Uzkāpt kokā?

Cik ilgi tur augšā viņa salā, vējā izturēs un, ja tas ir suņpurnis? Meža māte noradīja uz nokalnīti, tad arī jāsteidzas turp.

Aizvien skaļumā pieaugošāka kauciena pavadīta Metra klupdama krizdama izspraucās biezo krūmāju biežņu un ieplakā, noras vidū ieraudzīja milzīgu, akmeņu velvi. Katrs no mājas lieluma apsūnojušajiem, apsnigušajiem balstīja uz tiem gulošo iegarenu milzeni. Mūžīgo akmeņu veidotā velve nepieliecot braucējam galvu ļāva brīvi izbraukt pajūgam.

-Tas taču ir... Rēgmalis!

Atpazinusi vietu Mētra šausmās sastinga. Te ir tā vieta, kur ļaudis nereti spokainus rēgus bija manījuši un tāpēc no tās turējās cik vien var nostāk. Attapusies, ka no diviem ļaunumiem viens jau karsti elso aiz muguras jebkurā brīdī varot apraut viņas un mazuļa dzīvības Mētra, ko vien varēja pa sniega kupenām brida uz vienīgo Meža mātes norādīto patvēruma vietu.

Priekpilns aiz muguras izskanējušais uzvaras kauciens aizcirta ausis un viņa nolemtības pārņemta apstājās, pagriezās uz vajātāju pusi. Brangu vilku bara priekšgalā ar zvērojoši sarkanām acīm uz viņu lūkojās sen pieminētais suņpurnis. Milzīgā vilka ķermeni rotāja baismīgi ķēmīga cilvēka galva ar gariem izlocītiem ilkņiem pa kuriem tecēja staipīgu putu šķērpatas.

Piepeši bez jebkāda iemesla noras malā augošā egle iebrakšķējās un acumirklī uzgāzās virsū suņpurnim un diviem laikā sāņus neatlekušajiem vilkiem, tos ar saviem kuplajiem zariem piespiežot pie zemes. Mētra vairs tālāk neskatījās notiekošajā, bet, ko kājas nes traucās velves virzienā. Piespiestais suņpurnis nevarot atbrīvoties no zaru žākles izdeva bezprātīgus, dusmu pilnus rēcienus.

Vilki pārvarējuši izbīli, apmetuši eglei loku traucās jau pie glābiņu sološās velves nokļuvušā upura. Pirmais līdz Mētrai nokļuva gaišpelēks jaunulis, kurš neprasmīgi kampdams norāva viņai kažokādas apmetni un nekavējoties laboja pieļauto kļūdu mezdamies tai no jauna virsū. Mētra neprātīgajā izmisumā izmeta plati atvāztās rīkles īpašniekam roku ar mazo dūcīti. Vairāk pieredzējis vilks viegli būtu izvairījies un nākamā mirklī iecirstu savus zobus neaizsargātajā rīklē, bet jaunulis vai nu nepievērsa tam uzmanību vai arī baidoties, ka kāds cits to apsteigs un cirtās tieši virsū mazajam dūcītim, kas netraucēti ieslīdēja plēsoņas neaizsargātajā kaklā.

Mētra zaudēja līdzsvaru vilkam uztriecoties virsū un viņa kopā ar jau beigto uzbrucēju iekūleņoja akmeņu velvē.

Atvērusi acis Mētra attapās koša vasaras zaļuma pārpilnā noriņā. Kautkāds smagums spieda kājas. Palūkojusies viņa bailēs iespiedzās, bet gandrīz tūdaļ pat aprima. Nedzīvais vilks bija jau sastindzis un vairs neapdraudēja viņas mazuli.

Bet kur gan viņa ir nokļuvusi?