Raunas svētvietu vārdotājs

image002„Šī ir ļoti svēta vieta ar svētītu ūdeni,” par Raunas Staburagu reiz teica Zilākalna Marta. Pirms pieciem gadiem Raunas Staburagā vārdotājs Edgars Rācenis apzinājās savu neparasto spēju palīdzēt cilvēkiem. Tagad viņš šurp nāk, lai pilnām saujām smeltu unikālo dabas enerģiju.

Pa senu ozolu ieskautu lauku ceļu dodamies lejup pie Raunas Staburaga – pēcledus laikmeta dabas objekta, kas pēc Daugavas Staburaga appludināšanas ir vienīgais šāds šūnakmens veidojums Latvijā. „Vārdotājs, tas skan skaisti, bet kāpēc ne dziednieks?” jautāju raženam puisim ar dzīvespriecīgām acīm. Edgars nesteidzīgi paskaidro, ka skanīgais dziednieka vārds pārāk komercializējies. „Ja cilvēks iet uz dziednieku skolu, lai iegūtu zināšanas sev, tas ir labi, bet, ja iet, lai iegūtu sertifikātu un pelnītu, zūd dziedināšanas jēga. Ja dziedināšanu kāds padara par biznesu un sāk domāt par naudu, spējas tiek atņemtas. Dakteris par savu darbu var prasīt samaksu, jo viņš daudzus gadus mācījies augstās skolās, bet spēja palīdzēt cilvēkiem tiek dota no augšas, no Dieva. Bībelē teikts, ka arī nabagam vajag ārstu”.

Senās burtnīcas

Pa koka kāpnītēm nonākam pie neparasti skaista, sūnām apauguša miniatūra ūdenskrituma. Īsts brīnums! Edgars rāda vietu, kur viss sācies. Noticis tā: reiz lauku mājas bēniņos viņš atradis burtnīcas ar maģiskiem vārdiem, kas datētas ar 1871.gadu. tās rakstījusi Edgara vectēva vecāmāte – izslavēta vārdotāja. Patiesībā tās ir skaistas lūgšanas, kas palīdz pret visādām cilvēciskām kaitēm un nebūšanām. Pēc tam viņš mācījies pie nu jau aizsaulē aizgājušās Vilku kakta Ernas, vācis zālītes, taisījis uzlējumus. Tagad ar cilvēkiem, kas nāk pēc palīdzības, Edgars strādā lēnām, uzmanīgi. Edgars nav burvis, viņš tikai mācās. Reizēm puse dienas paiet, runājot un prātojot, kādi vārdi palīdzēs, vai nāksies ieberzties ar sāli, dedzināt sveces, smērēties ar ziedi vai līst pirtī. Galvenie Edgara darba instrumenti ir paša biostrāva, Bībele, dziesmu grāmata un vecātēva vecāsmātes burtnīcas.

Gaiss te ir neparasti svaigs, smaržo pēc meža un pļavas puķēm. Smalkiem sudraba diegiem gar šūnakmens vaigu raud strautiņu tērcītes. Palecoties un kūleņojot pa akmeņiem, pa pašai vien zināmu ceļu steidzas Raunas upīte. Dabas orķestris savus skaņdarbus spēlē cilvēka dvēselei. Raunas Staburags nepārsteidz ar varenību, bet gan ar graciozitāti un samtainu maigumu, kam gribas pieglausties.

Edgars teic: Zilākalna Martai taisnība, avota ūdens te patiesi ir svēts un dziedinošs. „Ikvienam, kurš te atbraucis, es ieteiktu izskalot acis, nomazgāt muti un noskalot ķermeni. Ūdeni var ņemt arī dzeršanai. Es avotu ūdeni izmantoju pirts rituāliem un varu apgalvot: tas strādā!” Vārdotājs piebilst, ka visa Rauna ir ļoti stipra, ik uz soļa jūtama laba, miesu un garu stiprinoša enerģija. „Kad esi pārguris, basām kājām pabradā pa upīti, pieej pie Staburaga un drīz sajutīsi, kā spēks pieplūst un mundrums atgriežas.”

Iebrienu upē, un kājas apskauj tīkams vēsums. Avota ūdens plakšķēdams plīst rokās, un es dzeru no saujas kā bērnībā. „Te tu ņem no ūdens, Tanīsa kalnā – no zemes,” paskaidro vārdotājs. „Redz, kādi cilvēki, atskrien, aizskrien, negrib kājas slapināt, daba dod pilnām saujām, bet cilvēks negrib ņemt,” vērodams interesentu pulciņu, Edgars nosaka. Vai nervozais mūsdienu cilvēks, kas ilgāk par desmit minūtēm nejaudā dzīvot, neielūkojies savā iPhone, vispār spēj sajust dabas spēku? „Ja patiesi grib, tad var,” laucinieciski lēnīgi novelk Edgars.

Atnākt pēc spēka

Edgaram zīmīgs uzvārds – Rācenis, tāpat kā Zilākalna Martai. „Vai esat radi?” taujāju. Edgars brīdi minstinās, tad atrauc, ka negribot, lai Zilākalna Martas vārds tiktu lieki staipīts, tāpat pietiekot viltvāržu, kas uzdodoties par Martas skolniekiem, lai gan skolnieku viņai neesot bijis. „Martas fenomenu Latvijā vēl neviens nav spējis atkārtot un diez vai tuvākajā laikā spēs.”

Beigās tomēr izdibinu, ka baznīcas grāmatās saikni ar Martu Edgars atradis, bet vairāk netincinu. Lai Martas vārds paliek neaptraipīts un skaidrs kā Raunas Staburaga ūdens! Martas dzīvē bijušas vairākas svētvietas – Augstrozes pilskalns, kas atrodas uz Valmieras – Limbažu ceļa, Zilaiskalns, Raunas Staburags. Piemēram, Augstrozes pilskalnā Marta, vēl meitene būdama, redzējusi zīmīgas vīzijas par savu turpmāko dzīvi.

Edgars sevi uzskata par svētvietu sargātāju un teic, ka otra nozīmīgākā vieta, kur attīrīties un uzņemt gaišu enerģiju, ir senlatviešu apmetnes vieta, ko sauc par Zāģkalna svētvietu. „Latvijas valsts meži to grasījās izcirst, bet man kopā ar Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību ar lieliem skandāliem to izdevās nosargāt. Valsts mežu pārstāvis iebilda, ka arī 20.gadsimta četrdesmitajos gados mežs ir ticis izcirsts, bet toreiz kokus izveda ar zirgu un neviens akmeni neizkustināja. Enerģētiskā vieta atrodas Smiltenes ceļa malā, uz to jābrien cauri purvam un brikšņiem.”

Edgars atzīst, ka negribētu, lai uz to masveidā sāktu braukt ziņkārīgie un tūristi, kas ar savu enerģētiku piesārņotu vidi. „Mūsu senči uz svētvietu negāja katru dienu, un tūristu autobusi ar piecdesmit cilvēkiem uz to nebrauca.” Edgars skaidro, ka svešām acīm nepieejamas vietas ir saglabājušas savu spēku, bet tādas kā Pokaiņi, kurām dienā cauri iziet simt cilvēku, ir ļaužu domu piesārņotas.

Bilstu, ka man ir sajūta: Latvijā visi meži, upes, kalni, pļavas savā ziņā ir svētītas. Piemēram, ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjānis, pētot Latvijas enerģētisko struktūru, secinājis, ka mūsu zeme ir ļoti enerģētiska. Seno zināšanu pētnieks Ivars Vīks paudis, ka Latvijā ir vairāki tūkstoši tādu akmeņu, kas izstaro enerģiju. Zināms, ka visas svētvietas ir savstarpēji saistītas, bet, kā tās plānotas un veidotas, mēs pagaidām precīzi nezinām. Iespējams, svētvietu plānošana ar noteiktu mērķi ilgusi gadu simtus, pat tūkstošus. Senie raksti, dainas un novērojumi pētniekam ļāvuši secināt, ka svētvietās mūsu senči varēja ietekmēt laika apstākļus, paredzēt nākotni, dziedēt cilvēkus un palīdzēt tālumā esošiem, nelaimē nonākušiem saimes locekļiem.

Jā, Latvijā esot ļoti daudz enerģētiski stipru vietu, piekrīt mans sarunas biedrs. „Stipras vietas ir Gaujas senlejā pie Cīrulīšiem, un mani uztrauc, ka Gaujas Nacionālais parks tur ļauj Žagaram taisīt uzbērumus un bendēt avotus. Rakšos, kur atrodas minizoodārzs, gar senlatviešu akmeņu krāvumu iet kvadraciklu trase. Enerģētiskajā aplī tūristi kurina ugunskurus.”

Turpinu taujāt, vai parasts cilvēks var just, kura vieta ir īpaša. „Jūtīgāki cilvēki to zina nekļūdīgi, bet, ja personiskās izjūtas ir notrulinājušās, atliek pavērot apkārni. Piemēram, Tanīsa kalns, it kā nekas īpašs, bet palūkojiet, kā aug koki!” Enerģiju cilvēks izjūt kā siltumu. Izplešot rokas, enerģija pieplūst pastiprināti. Cilvēku pārņem viegluma sajūta, galva kļūst skaidrāka, pazūd drūmas domas, nervozitāte.

Kas darbiņu lēni dara

Pār Raunas upi sakritušie koki atgādina tiltus. Šis skaistums ir izsmalcināts, juteklisks, kaut kas pilnīgi pretējs virtuālajai videi. Edgars pārliecinājies, la lielākā daļa vainu ir uz nervu pamata, tāpēc ikvienam iesaka atrast savu spēka vietu, kurā attīrīties, neņemot līdzi telefonu un datoru. „Es šo situāciju ļoti labi zinu, puse Rīgas dzīvo uz nervu zālēm vai alkohola. Pie manis nāk gados jauni, karjerā veiksmīgi cilvēki, kam nervi ir pilnīgi čupā. Tad viņi saka: „Ātri novārdo, man jāskrien.” Viņiem iekšā ir dzinulis, ko vairs tik viegli nevar apstādināt. Es Rīgā ilgāk par stundu nevaru izturēt, jo enerģētika ir drausmīga, stress jaušams gaisā.”

Iebilstu, ka Rīga ir miera osta salīdzinājumā ar Maskavu,              Ņujorku, Londonu. Bet Edgars tikai turpina: „Nesaprotu, kā var tā dzīvot naudas dēļ. Cilvēks gatavs nomirt, ko bieži vien arī izdara. No četrkantaina būra viņš dodas uz biroju un atpakaļ, bet organisms, smadzenes, gars alkst pēc plašuma, brīvības, miera. Mēs neesam roboti, kas nevis dzīvo, bet funkcionē pēc noteiktas programmas. Ģenētiski cilvēks ir radīts dabiska skaistuma un brīnumu pilnai pasaulei.

Jaunie smejas, ka veci cilvēki ir dumji, neko nesaprot, bet paskaties, kā vecie lauku ļaudis dzīvo. Darbiņu dara lēnā garā, nesteidzoties un neiespringstot, pusdienas laikā nosnaužas un, redz, tik un tā visu padara. Ja darīsi bez steigas un mokām, pēc kāda laika konstatēsi, ka esi paguvis vairāk, nekā trakojot un dzenoties. No Dikļu puses pie manis bija atbraukusi 82 gadus veca tante un teica: „Dēliņ, man viss ir labi, bet zinu, ka tev tās rokas silda, pieliec man pie muguras, izgriezu sienu kraudama. Mani bērni, mazbērni sabēguši Rīgā, dzenas pēc naudas, dara darbu, kas nepatīk, un neatpūšas.” Skotijā redzēju perfektas darba drošības instrukcijas, kurās parādīts, kā pareizi jāceļ un jānes priekšmeti. Ja tu ķer, grāb un rauj, ātri vien satraumēsi muguru un locītavas, bet, ja nesīsi pareizi, nekas nesāpēs. Tas pats attiecas uz visām dzīves jomām.”

Latvieša meditācija uz soliņa

Edgars mūs ved uz otru Raunas enerģētiski spēcīgo vietu – Tanīsa kalnu. Zālē ieaugusi taciņa stiepjas līdz virsotnei, no kuras paveras skats uz kokos ieaugušiem namu jumtiem, pilsdrupām, baznīcu, Dzirnezeru, Raunas upi un Līčupi. Tanīsa pilskalns reiz bijis viens no lielākajiem un nocietinātākajiem seno latgaļu pilskalniem. Tas ticis apdzīvots jau kopš 6.gadsimta pirms mūsu ēras. Visai ticams, ka tur bijusi Satekles pils, kurā valdījis seno latgaļu virsaitis Rūsiņš. Tanīsa kalns tiek uzskatīts par vienu no iespējamām vietām, kur atradusies Beverīna. Kad 1927.gadā Tanīsa kalnā tika veikti arheoloģiskie izrakumi, tā ziemeļaustrumu daļā uzgāja 11. – 13.gadsimta koka celtni ar divām dzīvojamām telpām un krāsni priekštelpā.

„Bumbotāju, enerģijas meklētāju šodien te nav,” ar gandarījumu konstatē Edgars. Kas tie tādi? Izrādās, tā Edgars dēvē vietējos stiprinātā alus dzērājus. Viņš ir pārliecināts, ka nekvalitatīvajam alkoholam tiek pievienotas vielas, kas cilvēkam neļauj apstāties. No normāla šņabīša tādā stāvoklī nevarot nonākt. Edgars nelaimīgos uzskata par narkotiku saindētiem. „No viņiem nāk nevis alus, bet miroņu smaka. Latgalē, kur iedzer dzimtenīti, tādus skatus kā te neesmu redzējis. Cilvēki visos laikos ir dzēruši, bet vai tad viņi nodzērās tā kā tagad?”

Koki Tanīsa kalnā patiesi ir kā burvju mežā – stumbri izliekušies uz vienu, pēc tam uz otru pusi, it kā kāds neredzams spēks tos būtu vadījis, bet zari aug uz leju, nevis uz augšu, nolūzušās galotnes savijušās kā skrūvgriezis. „Ja Zilajā kalnā paiesiet nost no takām un iebridīsiet dziļāk mežā, redzēsiet tādus pašus dīvainus kokus,” stāsta Edgars.

Viņš domā, ka senie latvieši senajās spēka vietās saņēma tādu kā enerģijas bumbas triecienu, jo mācējuši savienoties ar dabu. Edgaram tāda vieta ir Zāģkalns. Tur viņš nostājas uz attīrošā, aukstā akmens, kas atbrīvo no visa negatīvā, pēc tam uzkāpj uz siltā, uzlādējošā akmens un sajūt, kā viņā, sākot no pēdām uz augšu, ieplūst senču, dabas un Dieva enerģija.

Pēc viņa domām, dabā nav sliktu enerģiju, tādas ir tikai pilsētās, cilvēku radītas. „Tagad visi daudzina Austrumu meditāciju, bet vai, apsēžoties uz soliņa mājas priekšā, klausoties putnus un vērojot saulrietu, senais latvietis nenodarbojās ar meditāciju? Šādi meditācijas soliņi ir pie visām vecajām lauku mājām. Kad no rīta izeju laukā un dzirdu, kā dzied putni, pa īstam sajūtu, ka dzīvoju. Nespēju iedomāties, kā var dzīvot daudzdzīvokļu mājās, kur to nevar izdarīt. Es pat ciematā jūtos kā sprostā, man vajag plašumu. Lielveikalā man fiziski slikti kļūst pēc minūtēm divdesmit, jo tajā krustojas daudzu cilvēku enerģētika,” stāsta Edgars.

Atgremo informāciju kā govs

No tehnoloģijām Edgars izmanto tikai telefonu. No datora viņš atteicies, jo negrib piebāzt galvu ar lieku informāciju. „Internets piesūcas un ievelk sevī, tas ir laika un domu zaglis, kas agresīvi uzbāžas ar negatīvu, nevajadzīgu informāciju. Pie manis ved piecus sešus gadus vecus bērnus, kam ir brilles un sāp galva. Kā nesāpēs, ja bērns caur         ām dienām dragā ar datoru. Braucot mašīnā, bērns pa logu neskatās uz skaistu ainavu, govīm, zirgiem, viņu neinteresē dzīve. Mazais spaida telefonu. Es braukāju mājas vizītēs, un, lai gan ir daudz gaišu, viedu cilvēku, ir tādi, kas pilnīgi neko nelasa, dzīvo iluzoru seriālu un dažu interneta portālu realitātē. Kad cilvēks sāk stāstīt, kā klājas seriāla varoņiem, man kļūst baisi no tā, kas notiek viņa galvā. Trakākais gadījums bija, kad pie manis atbrauca vairāki 30 – 40 gadus veci cilvēki un steidzināja: „Savārdo ātrāk mums tās sveces un ūdeņus.” Jautāju: „Kur tad jums tā jāskrien?” Viņi attrauca, ka jāpaspēj uz UgunsGrēka pēdējo sēriju.

Tajā brīdī nodomāju: „Zeme, atveries!” Reizēm cilvēkiem padiktēju vārdus no savām burtnīcām. Jo jaunāks, jo trakāks rokraksts, bet maziem bērniem ir jādarbojas ar pirkstiem, lai attīstītos smadzenes. Skolā tagad tiek piedāvāti vairāki atbilžu varianti, no kuriem jāizvēlas pareizais. Tie ir uzdevumi idiotiem! Ja kaut ko pa ausu galam esi dzirdējis, apvilksi pareizo atbildi, bet atmiņa tiek trenēta rakstot un atstāstot. Bēni skatās televizoru, bet fantāzija attīstās, lasot grāmatas. Kad bērnam lasu pasaku, viņš sāk funktierēt, kāds tas velns un tēva dēls varētu izskatīties. Palūkojieties uz pieaugušajiem – bariem skrien uz lielveikala atklāšanu, lai dabūtu karodziņu vai gaisa balonu.”

Ar burvju nūju pa galvu

Gar Raunas luterāņu baznīcu dodamies aplūkot Raunas pilsdrupas. Pils celta 13.gadsimta vidū un kalpojusi par vienu no Rīgas arhibīskapu rezidencēm, kurā arhibīskaps ar svītu uzturējās katru gadu no Miķeļiem (29.septembra) līdz Sveču dienai (7.februārim). Pie senā ēkā iekārtotās skolas atrodas dīķis ar strūklaku vidū. Dīķa malas izliktas ar glītiem dēlīšiem, turpat pārģērbšanās kabīnes. Tātad te var peldēties! Pīle ar pīlēniem pieslīd man pie pašām kājām un nebaidās nenieka.

Raunā koki patiesi ir citādi nekā citur Latvijā – senāki, raupjāki, dīvaini saritinājušies un izvijušies. Tomēr var jau būt, ka tā man tikai šķiet, jo tos vēroju uzmanīgāk nekā parasti. Pa parku dodamies pilsdrupu virzienā un runājam par to, ka vārdotājs vai dziednieks spēj palīdzēt vienīgi tam, kas to ļoti vēlas. „Ja cilvēks runā visādas muļķības, bet tikai ne par savu problēmu un es redzu, ka viņš neko negrib mainīt savā dzīvē, varu noņemt sāpes kā simptomu, bet veselāks sirdzējs nekļūs. Gadās, ka cilvēks gadu desmitiem ar savu dzīvesveidu bendējis veselību un, ieradies pie manis, bravūrīgi pieprasa, lai momentāni taptu vesels. Sak, iedod man ar burvju nūju pa galvu, lai pašam nekas nav jādara.”

Edgars ievērojis, ka tiem, kas tic Dievam, ir daudz labāki rezultāti. „Manās burtnīcās ir vārdi pret visādām kaitēm, bet tagad uzradušās modernas slimības, kuru kādreiz nebija. Tām vārdus nākas izdomāt pašam, ar paaugstinātu holesterīnu, nervu distoniju, prostatas vainām 19.gadsimtā neslimoja. Tagad katram otrajam vīrietim pēc četrdesmit ārsti izraksta zāles prostatai. Kas notiek? Līdzko cilvēks sāk lietot to ķīmiju, viņš izjauc visus organisma procesus un vairs nevar nedzert zāles. Ja pārtrauc, viņam kļūst slikti tāpat kā dzēroņiem, kas sēž uz lielajām alus bumbām.”

Edgars secina, ka daudzi vairs neprot priecāties par skaisto, labo. Cilvēks ir uzsēdināts uz negatīvas informācijas adatas. Visi kā nozombēti skatās raidījumu Degpunktā un gaida, pa parādīs kaut ko šausminošu. Ļaudis ir tendēti uz lētu, prastu blīkšķi, sensāciju ne no kā. Aizdegās Rīgas pils. Nu un tad? Pieņemam to vienīgi kā faktu. Patiesi, cilvēka psihe funkcionē tā, ka ilgstoši nespēj pārdzīvot cita nāvi. Cilvēks paraud, paskumst un dzīvo tālāk, rod prieku no dzīves, domā par nākotni. Turpretī plašsaziņas līdzekļi, nepārtraukti producējot nāvi, liek pārdzīvot daudzu cilvēku nāvi vēl un vēl. Negatīvā informācija nogulsnējas zemapziņā un ar laiku izpaužas dažādos izkropļotos veidos. Seko depresija, trauksmes sajūta, veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, agresija, empātijas trūkums, riebums pret dzīvi, fiziskas slimības.

Rožu vārdi

Edgara māja stāv kalna galā. Visapkārt tāds plašums, ka šķiet: te var ieskrieties un aizlidot. Viss izdosies! Ak, jā, un gavilēt gribas. Tālumā egļu galotnes kā adatas iedūrušās mākoņu spilvenos. „Kad Raunā pirku veco saimniecības ēku, ko vēlāk pats pārbūvēju par dzīvojamo māju, man teica: „Muļķi, nepērc, tur nav ūdens.” Staigāju ar rīksti un redzēju, ka tuvākā vieta, no kuras ņemt ūdeni, ir simt metru attālumā no ēkas. Šā iemesla dēļ iepriekšējie saimnieki vietu bija pametuši. Domāju, paskatīšos veco, tukšo aku. Divu metru attālumā atradu āderi, un tagad aka vienmēr pilna līdz augšai. To, ka varu meklēt āderes, man pirmajā tikšanās reizē pateica kāds vecs rīkstnieks. Gadās tā, ka stāv sena māja, kuras akā ūdens nekad nav trūcis. Blakus uzceļ jaunu māju, izrok aku, un ūdens pazūd. Tāpēc, ka ādere pārrakta.”

Vārdotāja pieņemšanas istaba iekārtota kalna nogāzē guļbaļķu pirtiņā. Apkārt klīst trīs miegaini kaķi, bet vakariņās no tuvējās, ļaužu pamestās fermas nākot kādi astoņi. Uz soliņa pirtspriekšā sagumis balta ģipša senlatviešu dieviņš. Deg zaļa svece, smaržo pēc vīgriezēm un bērzu slotām. Uz galda vecumvecas Dievvārdu grāmatas.

Edgars atklāj, ka cītīgi vāc zāļu tējas un pēc senām receptēm taisa uzlējumus. Tos gan sirdzējiem nedodot, jo uzlējumi ir stipri – ja sajauks un iedzers, nevis iesmērēs slimo vietu, var notikt nelaime. Edgars atceras, ka kāds vīrs, kas mīlējis paņemt uz krūts, palīdzējis saimniecības darbos. Vīrs nejauši atradis trīs litru burku ar struteņu uzlējumu spirtā un vienu litru izdzēris. Pēc tam veselu nedēļu zaļš staigājis, knapi izdzīvojis. Struteņu koncentrātu varot dzert pa tējkarotei kuņģa vai aizkuņģa dziedzera vainas gadījumā, bet lielākā daudzumā tā esot īsta inde.

Lūdzu, lai Edgars iesaka vienkāršu recepti, kā atjaunot izsīkušos enerģijas krājumus. „Cilvēkam nav jāskrien sev pa priekšu, bet jāieklausās, jāsajūt, kur ir viņa vadošā stihija, pēc tam jādodas pie tās un jāattīra sevi. Vajag paļauties uz intuīciju, jo dvēsele zina, kas mums vajadzīgs. Piemēram, es esmu zemes cilvēks, jau agri pavasarī man gribas iemērkt rokas zemē un rušināties. Es atjaunojos, staigājot basām kājām pa rīta rasu. Citam jumtu rauj nost no jūras, bet cits stundām lūkojas kamīna ugunī, nevar bez svecēm. Ir pavisam vienkāršas lietas, ko var darīt. Es tā arī saku: „Labi, jūs dzīvojat pilsētā, bet izstaigāties pa priežu mežu Rīgas tuvumā taču varat.” Nu, kā gan es varu palīdzēt cilvēkam, kurš sāk čīkstēt: „Oi, bet tur taču ērces.” Reiz vienu dāmu aizsūtīju prom. Viņa atbrauca mašīnā ar privāto šoferi, tos divdesmit metrus pa pļavu nonāca uz pirkstgaliem un sāka purināties, vai tikai te nav kāda ērce.”

Ielūkojos Edgara maģiskajās burtnīcās. Apdzeltējušas, plānas lapas aprakstītas ar tumši zilu tinti slaidā, nesalasāmā rokrakstā. Sarunai tuvojoties nobeigumam, Edgars lēni nolasa universālus rožu vārdus, kas palīdz noņemt sāpes: „Tā Kunga Jēzus Kristus vārdā lūdzas: Dieva dēls, Svētais gars, palīdzi man to cilvēku paglābt un tās sāpes atņemt. Mans Jēzus gāja jūrā, trīs rozes nesa saujā, tās slimākās rozes iemeta jūrā, to veselo atstāja pie manis. Marija māte lūdza Jēzum, palīdzi man to cilvēku paglābt un tās sāpes atņemt.”aisto, labo. eprot priecdaudz lab