Pulkveža Foseta liktenīgā ekspedīcija.

1 FosetsFjodora Perfilova raksts no izdevuma "Samije veļikije", 2016. gada 10. numura.

1925. gadā britu pulkvedis Persijs Fosets ar savu dēlu un viņa draugu devās riskantā operācijā Brazīlijas džungļos, mēģinot atrast seno, pazudušo atlantu pilsētu. Ekspedīcija pazuda bez pēdām Amazonijas zaļajā ellē. Ir pagājuši jau vairāk nekā 90 gadi, simts cilvēki ir gājuši bojā, meklējot Foseta un viņa pavadoņu pēdas, taču vēl līdz šim ticamu faktu par mazās, bet visai labi apgādātās ekspedīcijas pazušanas iemesliem nav.

Dzīve kā garš ceļojums.

Persivals Harisons Fosets piedzima 1867. gadā Torkijā (Dēvonas grāfistē). Ceļojumu alkas viņš noteikti ir mantojis no sava tēva Edvarda B. Foseta, kurš bija Britānijas karaliskās ģeogrāfijas biedrības biedrs.

1906. gadā Bolīvijas valdība izteica lūgumu Lielbritānijas Karaliskajai ģeogrāfijas biedrībai, lai tā komandē uz valsti pieredzējušu topogrāfu, lai noteiktu precīzas robežas ar Peru un Brazīliju. Runa ir par to, ka šajā pierobežu rajonā auga kaučuka koki, kas tolaik sāka nest lielus ienākumus. [Mākslīgais kaučuks vēl nebija izgudrots - t.p.] Lai izbēgtu no konfliktiem, visīsākā laikā vajadzēja precīzi nospraust šajā vietā robežu starp valstīm. Kā jau jūs sapratāt, veikt šo darbu aizsūtīja Persiju Fosetu.

Jāatzīmē, ka Fosets bija ļoti apmierināts ar šo uzdevumu, viņš ne tikai ieguva iespēju iepazīt jaunu valsti, tās dabu un vēsturiskos pieminekļus, taču ieguva arī zināmu neatkarības daļu.

Leģendas par senajām pilsētām.

Pirms savas pēdējās ekspedīcijas, Fosets ne reizi vien ir sacījis, ka visi iepriekšējie ceļojumi pa Dienvidamerikas džungļiem ir bijuši tikai sagatavošanās šim pašam svarīgākajam ceļojuma viņa dzīvē. Tā bija īpaša ekspedīcija, britu pulkvedis devās Brazīlijas džungļos ne tādēļ, lai precizētu kartes un nospraustu robežas, viņš grasījās atrast ļoti senu, pazudušu atlantu pilsētu.

Rīcības plāna pamatā viņam bija "Rokraksts 512", ko viņš atklāja Riodežaneiro arhīvā. XVIII gadsimta dokuments saturēja atklājuma aprakstu, ko paveica 1753. gadā portugāļu dārglietu mednieki, kuri bija uzgājuši senu, mirušu pilsētu Baijas provinces attālā nostūrī. Par to, ka Brazīlijas selvā (tā tur sauc džungļus) ir senas, zudušas pilsētas, liecināja arī britu ceļotājs un pētnieks - apakšpulkvedis O'Sallivans Bērs. Saskaņā ar viņa pierakstiem, viņš personīgi bija apmeklējis ļoti senas pilsētas drupas, kas atradās dažu dienu gājiena attālumā no Salvadoras.

Atpakaļceļā viņus gaidījis necerēts atklājums. Pārvarējuši purvainu ieleju, viņi atdūrās kalnu grēdā. Likās, ka šie augstie kalni ar kraujām nogāzēm nav pārvarami, taču ceļu viņiem norādījis briedis, kas metās no viņiem kalnu aizā. Tajā izrādījās taka, kas veda uz kalna virsotni. Pārsteidzoši, bet tā noteikti bija mākslīgi radīta, tā bija apstrādāta un vietām atgādināja vecu bruģi. Kad viņi pacēlās virsotnē, tad lejā, otrā pusē kalnu grēdai, plašā ielejā viņi ieraudzīja milzīgu pilsētu.

Viņi ilgi gaidīja, pētot pilsētu, un tikai pārliecinājušies, ka iemītnieki to sen kā pametuši, nokāpa lejā. Viņi izgāja cauri trīs arkām no milzīgām akmens plātnēm un gāja pa ielu, ko klāja kolonnu un akmeņu atliekas. Abās pusēs atradās mājas no lieliem akmens blokiem, kas bija rūpīgi piedzīti viens pie otra. Iespējams, ka pilsētu ļoti sen bija sagrāvusi spēcīga zemestrīce. Māju iekšienē viss bija pārvērties putekļos, pilnīgi sairis. Iela aizveda uz plašu laukumu, kur atradās augsta kolonna no melna akmens, ko augšā rotāja jaunekļa statuja.

Laukumam piekļāvās iespaidīgas ēkas fasāde ar plašām akmens kāpnēm un kolonnām, visdrīzāk tā bija pilsētas valdnieka pils. Pils portālā bija cilnis: vīrieša tēls ar lauru vainagu uz galvas. Zem attēla bija saglabājies kāds uzraksts. Pilsētas centrs no zemestrīces bija cietis visvairāk, te visur bija redzamas milzīgas plaisas, kas dažas ēkas bija aprijušas pilnībā. Nogurušajiem portugāļiem pilsētas pētīšana nebija ne prātā, viņi to atstāja un gar upi devās tālāk, cerot atrast kādu eiropiešu apmetni.

Pēc piecdesmit jūdzēm parādījās liels ūdenskritums, tam blakus portugāļi atrada bagātīgas sudraba rūdas gabalus. Iespējams, ka tās bija tās leģendārās raktuves, ko viņi meklēja, taču viņiem vairs nebija spēka izpētīt šo vietu. Viņi tikai iegaumēja zīmīgākos orientierus, lai pēc tam atkal te atgrieztos. Portugāļi sekmīgi aizkļuva līdz civilizētām vietām, viens no viņiem uzrakstīja atskaiti par atrasto pilsētu un nosūtīja to portugāļu kolonijas vietvaldim. Taču viņš neko neuzsāka.

Astotā ekspedīcija izrādījās liktenīga.

[1]

Persijs Fosets nopietni domāja, ka vietējā selvā var atrasties pazudušas atlantu pilsētas.

"Nevajag ar nevērību atmest ideju, ka Atlantīdai varēja būt sakari ar to sauszemes daļu, ko mēs tagad saucam par Brazīliju. Tāds pieņēmums, neatkarīgi no tā, vai to atzīst zinātne, palīdz izskaidrot vairākas lietas, kas citādi var palikt par neatminētiem noslēpumiem".

Viņš atrada sponsorus savai pēdējai ekspedīcijai. Tā nebija liela: Fosets paņēma līdzi savu vecāko dēlu Džeku un viņa draugu Reliju Raimelu.

Ekspedīcijas mērķis bija atrast pilsētu "Z", tā Fosets sauca kādu ļoti vecu pilsētu Matugrosu teritorijā. Kur pulkvedis par to bija ieguvis informāciju, tā arī palika noslēpums. Pilsētu, ko bija atraduši portugāļi un, kas bija aprakstīta "Rokrakstā 512", viņš plānoja apmeklēt atpakaļceļā. 1925. gada maijā nelielā ekspedīcija devās ceļā, pēdējā ziņa no tās bija telegramma, ko Fosets sūtīja sievai. Tajā viņš pastāstīja, ka viņi pārcēlušies pār Amazones dienvidaustrumu pieteku Šingu. Vairāk nekādu ziņu no pulkveža un viņa ceļabiedriem nepienāca, viņi pazuda bezgalīgajā selvā.

Devies ceļā, Fosets atstāja zīmīti, kur lūdza nesūtīt glābšanas ekspedīciju, ja pēkšņi viņi neatgriežas. Pēc viņa vārdiem, tas novestu tikai pie veltīgiem upuriem. Te ceļotājam bija pilnīga taisnība: apmēram 13 ekspedīciju laikā, kas mēģināja atminēt Foseta un viņa pavadoņu pazušanas iemeslus, gāja bojā apmēram 100 cilvēki. Vai nav tiesa, ka pārāk augsta cena, lai uzzinātu trīs cilvēku pazušanas noslēpumu? Turklāt nevarēja teikt, ka izdevās iegūt kaut kādu viennozīmīgu rezultātu.

Pazīstamais dāņu ceļotājs un rakstnieks Arne Falks-Ronne 1960. gados bija Matugrosu. Viņa grāmatā, kas izdota 1991. gadā, viņš raksta, ka uzzinājis par Foseta likteni no Orlando Viljasa Boasa, kurš ir zināms Brazīlijas indiāņu cilšu pētnieks. Viņam esot izdevies personīgi runāt ar vienu no britu pulkveža slepkavām. Aina esot bijusi tāda. Kad Fosets un viņa pavadoņi cēlušies pāri upei, viņi nejauši nogremdējuši lielāko daļu no dāvanām, kas bija paņemtas līdzi, lai veidotu attiecības ar indiāņiem. Kad viņi apmeklējuši kalapalo indiāņus, tad viņiem nav bijis ar ko pielabināties indiāņiem; vienīgi tas, ka ceļinieki jau bija sasirguši ar dažādām kaitēm.

Jāatzīmē, ka ceļojuma pašā sākumā, kad vēl bija iespējams sūtīt tuviniekiem kādu ziņu, Fosets savā vēstulē raksta:

"Džekam ceļojums nāk par labu. Baidos par Reliju - vai viņš izturēs ceļojuma pašu grūtāko daļu. Kamēr mēs gājām pa taku, viena kāja viņam no ērču kodieniem ir uzpampusi un ir vienās čūlās.."

Var jau būt, ka tieši tad vajadzēja griezties atpakaļ vai arī vismaz nosūtīt Raimelu uz tuvāko apmetni? Diemžēl ekspedīciju dalībnieki bieži kļūst par sava entuziasma, lepnuma, atbildības par iztērēto sponsoru naudu ķīlniekiem, tāpēc, kad būtu jāgriežas atpakaļ, viņi dodas uz priekšu.

Jādomā, ka ceļinieku izskats, kad viņi satikās ar kalapalo, bija visai nožēlojams. Indiāņi nolēma viņus nogalināt. Džeka un viņu drauga ķermeņus tie iemeta upē, bet vecāko Fostetu, saskaņā ar savām tradīcijām, apglabāja. Falks-Ronne liecina, kādā reizē, kad viņš pats apmeklēja kalapalo cilti, viens no indiāņiem pilnīgi apstiprināja ziņas, ko bija ieguvis Viljass Boass. Pēc manām domām, šis stāsts liekas pilnīgi reāls un visdrīzāk atbilst patiesībai.

Līdz šim pulkveža Foseta un viņa ceļabiedru pazušanas noslēpums nedod mieru dažiem pētniekiem un žurnālistiem. Jau divas reizes (1951. un 1998. gadā) it kā ir tikušas atrastas Foseta atliekas, taču nekādi nopietni pierādījumi tam nav. Parādījušās pat īstas leģendas, kas saistītas ar pulkveža likteni. Pēc vienas, viņš esot zaudējis atmiņu un kļuvis par kanibālu vadoni, pēc citas Fosets nemaz nav domājis atgriezties, jo gribējis izveidot džungļos kaut kādu reliģisku kopienu, kas balstīta uz teosofijas principiem.

Pagājis jau visai liels laika posms, iespējams, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim, kā beidzās drosmīgo pētnieku mūžs. Par leģendu palikušas arī viņu neatrastās atlantu pilsētas.

P.S.

Artūrs Konans Doils daļēji sava profesora Čelendžera tēlu ir aizņēmies no Persivala Foseta.

Krievu rakstnieki fantasti Mihails Jemcevs un Jeremejs Parnovs ir sarakstījuši stāstu "Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums" (1965).

Iespējams, ka Fosets ir iedvesmojis arī Indiana Džonsa radītājus.

Animācijas filmas "Augšup" radītāji esot savu tēlu - veco vīru, kas realizē jaunības sapņus - radījuši, domājot par Fosetu.

Duglass Prestons un Linkolns Čailds par savu izdomāto varoni Aloizu Pendergastu no tehnotrillera "Relikts" saka, ka Persijs Fosets ir viņa vecvectēvs no mātes puses.

2003. gadā iznākusi krievu dokumentālā filma «Проклятие золота инков / Экспедиция Перси Фоссета в Амазонку».

Nākošgad uz ekrāniem iznāks mākslas filma "Zudusī pilsēta Z" (The Lost City of Z), kas veidota pēc Deivida Granna bestsellera "The Lost City of Z: A Tale of Deadly Obsession in the Amazon" (2009).

Pulkvedis Fosets pieminēts arī te: http://epadomi.lv/interesanti_neparasti/pasaules_noslepumi/23032013-pa_pazemes_iedzivotaju_pedam