Prom no Tolkīna

pirmaisskan037Paredzamība un pārsteigums: režisora Pītera Džeksons Hobita triloģijas otrā filma mīt viduvējības zonā

Kad 2012.gada vasarā režisors Pīters Džeksons paziņoja, ka Dž.R.R.Tolkīna pasakas Hobits ekranizācija sastāvēs no trim filmām plānoto divu vietā, Tolkīna un Džeksona cienītājus pārņēma dalītas jūtas. It kā jau lieliski – vēl vairāk stundu Gredzenu pavēlniekam līdzīga piedzīvojuma, tomēr šoreiz uzmācās šaubas, vai šis lēmums attaisnosies no scenārija viedokļa, jo stāsts par to, kā Hobits kopā ar burvi un trīspadsmit rūķiem dodas atņemt pūķim Smogam rūķu karalisti Ereboru, nešķiet nemaz tik garš, lai stieptu pa trim kinolentēm. Triloģijas pirmās daļas (Hobits. Negaidīts ceļojums) noskatīšanās bažu sarakstu tikai papildināja: Tolkīna pasaule šeit likās daudz tālāka no Tolkīna nekā iepriekšējās Džeksona filmas – vulgarizēta, holivudiskota, vizuāli pārlieku nedabiska. Saglabājās gan cerība, ka nākamajās daļās viss varetu uzlaboties. Otrajai filmai – Hobits. Smoga posta zeme – bija jāsniedz atbildes uz abām minētajām raizēm. Viena no atbildēm ir izrādījusies paredzama, otra – tieši pretēji.

 

 

Pārmērības un pārpratumi

Sāksim ar paredzamo. Hobita mārketinga ieroči bija Gredzenu pavēlnieka laurus plūkušās komandas – režisora, scenāristu, aktieru – atgriešanās, kā arī iespaidīgas datoranimācijas metodes un tehnoloģiskās inovācijas, kas ne tikai solīja gādāt vēl nebijušu vizuālo pieredzi, bet arī izmaksāja pamatīgu kambari rūķu zelta. Tomēr tieši otrais no šiem spēkiem ir kļuvis par filmu vājo vietu: pēc daudzu domām, aizraušanās ar datoru sniegtajām iespējām radīt un mainīt attēlu Hobitā ir kļuvusi pārmērīga. Acīmredzami butaforisku krāsu, skaņu, gaismu izmantošana guvusi nomācošu pārsvaru pār īstiem kokiem, īstām klintīm, īstu zāles zaļumu, saules gaismu pār kalniem – autentiskiem dabas attēliem, ar kuriem tik bagāts bija Gredzenu pavēlnieks un kuri arī Hobita pirmajā daļā vēl bija sastopami, taču otrajā ir minimāli. Turklāt Negaidītajā ceļojumā datora ģenerētās bildes vēl bija pieklājīgi nostrādātas, savukārt Smoga posta zeme raisa pat paviršības iespaidu. Sevišķi tas lec acīs, kad varoņi dodas cauri tumšās maģijas apsēstajam Drūmmežam, kurš brīžiem izskatās pēc bezveidīgas pelēku toņu masas. Tiesa, jāmin arī gadījums, kurā datoranimācija sevi attaisnojusi ar uzviju: filmas galvenais antagonists, varenais pūķis Smogs ir lielisks.

Tomēr kopumā samocītais attēls ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicinājis attālināšanos gan no Tolkīna, gan no paša Džeksona, kura agrākais rokraksts otrajā Hobita daļā jūtams vēl mazāk nekā pirmajā. Diemžēl tas nav vienīgais. Šķiet, filmas veidotāji ir sapratuši, ka Hobits vairāk nekāciti Tolkīna darbi ir bērnu pasaka, un centušies ievērot šo nosacījumu, bet izvēlējušies tam nepareizos līdzekļus. Oriģinālavota asprātīgo dialogu vietā nākuši banānmizu kritienu līmeņa komēdijas elementi, skaisto dziesmu vietā – sliktas galda manieres. Turklāt vismaz puse no rūķiem, visnotaļ cildeniem Viduszemes iemītniekiem, ir degradēti līdz patruliem, plakaniem komiskajiem tēliem bez individuāla rakstura. Protams, Pītera Džeksona klases režisors var atļauties eksperimentēt un attālināties, kādā virzienā vēlas, tomēr diez vai šoreiz viņš ir izvēlējies to labāko ceļu.

Cerība mirst pēdējā

Negaidīta izrādījusies atbilde uz otrām bažām: stāsta notikumi ne tikai nav izstiepti, bet ir pat sasteigti, piemēram, minētā Drūmmeža aina, un trešajai daļai vēl atlicis gana daudz materiāla. Tiesa, ne bez savas cenas: oriģinālajam stāstam daudz kas ir pievienots, turklāt tam izmantoti ne tikai bagātīgie Tolkīna krājumi, bet arī pilnīga jaunrade. Piemēram, spriganā meža elfu sieviete Tauriela, kuru atveido kanādiešu aktrise Evandželīna Lilija, ir absolūts Džeksons & Co izdomājums, kam atvēlēta nozīmīga otrā plāna loma. Personāžs ir interesants un lieliski atsvaidzina sižetu, lai gan šķiet, ka radīts vienīgi kā partnertēls, uz ko iedarboties Orlando Blūma atveidotajam Legolasam. Viņš tāpat kā Keitas Blānšetas Galadriēla vai Kristofera Lī Sarumans, oriģinālajā Hobitā neparādās, tomēr Gredzenu pavēlnieka filmās šie aktieri ar Džeksona Viduszemes vīziju ir saauguši pārāk cieši, lai būtu iespējams pievilt fanu cerības uz viņu aigriešanos. Gan viņi, gan pārējie filmas aktieri – Īans Makilens, Lī Peiss, Ričards Ārmitedžs u.c. – ar saviem uzdevumiem tiek galā ļoti labi, nemaz nerunājot par Mārtinu Frīmenu, kurš turpina izcili spēlēt galveno lomu – no omulīgas dzīves izrauto hobitu Bilbo Bagisu. Mazā raksturlomā iejuties arī populārais komiķis, aktīvists un aktieris Stīvens Frajs, savukārt britu zvaigzne Benedikts Kamberbečs šoreiz slēpjas aiz milzīga, sarkana, runājoša pūķa zvīņotāj ģīmja.

Dzirkstoši aktieri, paris iedvesmojošu ainavu un viens no iespaidīgākajiem pūķiem kinovēsturē ir filmas lielākie trumpji; diemžēl saraksts ar to arī beidzas. Pietrūkst Tolkīna dzīvīguma, cildenuma un asprātības, pietrūkst Džeksona agrīnās elegances. Tomēr nākamgad gaidāmajai pēdējai daļai – Hobits. Turp un atpakaļ – vēl aizvien ir iespējas izglābt šo triloģiju no viduvējības. Uz to tad arī naivi cerēsim.