Pretī bezgalībai

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon2006 ietvaros

Listen, the snow is falling over town
Listen, the snow is falling everywhere
Between your bed and mine
Between your head and my mind
Yoko Ono

Knuts pasit uz priekšu netālu gulošo akmentiņu, īsi ieskrienas un aizsper pāri ielai. Tas nokrīt otrā pusē uz trotuāra, pāris reizes īsi palecas un apstājas, saplūzdams ar saviem radiniekiem, kā vēloties paslēpties no pāridarītāja acīm. Bet Knuts vairs neskatās. Debesīs ir parādījies pirmais mākonis pēdējās divās nedēļās.

Pagaidām tas vēl ir niecīgs, vien tikko manāms. Tomēr tā jau ir cerība. Knuts nospļaujas un atkal paskatās lejup, meklēdams jaunu akmeni. Tepat viens guļ.

Pieliekšanās; atpakaļ izstiepta roka; lidojums; trieciens pret tuvējās mašīnas stiklu; signalizācijas gaudoņa. Beidzot. Troksnis. Svētlaime.

Knuts vienīgais zina, cik ļoti viņu ir nokaitinājis pilsētā valdošais klusums, kas šķiet aizbāzis visas mutes un ciešā kārtā apklājis mājas, ielas, debesis un zemi. Arī viņa kurpju vienmērīgais ritms, tām minūti pēc minūtes triecoties pret sakarsušo asfaltu diez ko nepalīdz. Un statistikas grāmatas vēl runā par piecdesmit pieciem tūkstošiem iedzīvotāju... Muļķības.

Bet pirms pāris nedēļām Knuts pats bija izslēdzis mūziku, lai klusumā varētu apbrīnot skatu aiz loga. Sniga. Ātri kalendāram uzmests skatiens: 19. jūnijs. Acis vēlreiz pievērsās ārpasaulei. Lielas, pēc izskata gandrīz pūkainas sniegpārslas nesteidzīgi laidās lejup, pārklādamas mašīnas, māju jumtus un cilvēku atkailinātās rokas.

Nenolaizdams acis, viņš bija apsēdies uz palodzes un atvēris sānlodziņu, lai ļautu apziņu piepildīt pēkšņi pilsētu pārņēmušajiem sniegpārslu tūkstošiem un miljoniem. Rēns vējš skāra viņa kājas un lēni kustināja bikšu galus. Laiks bija apstājies, un telpa sagruvusi, nespēdama izturēt savu svaru. Mirklis bija kļuvis par vienīgo patieso dzīves jēgu. Tajā bija nojaušamas atbildes uz vēl neuzdotiem un nekad neuzdodamiem jautājumiem – Knutam šķita, ka atliek vien klusā balsī pajautāt, lai tas viss kļūtu zināms. Bet vārdi salauztu mirkli caurvijošo burvestību, un Knuts klusēja. Ir brīži, kad vārdi grauj nevis rada.

Knuts atsāk gājienu. Viņš vēl aizvien nespēj saprast, kāpēc tik pēkšņi bija izgājis no mājas un devies uz priekšu, bez mazākās nojausmas par ceļa mērķi vai iemeslu. Viņš zina, ka būtu gājis arī tad, ja pakaļ steigtos izmisīgs lūgums nepamest sievu, māju un cerību pēc labākas dzīves. Bet nekā tāda nebija. Durvis atvērās un viņš izsteidzās tām cauri. Vieglāk kā jebkad agrāk. Laikam līdzīgi toreiz jutās arī Maija, viņš nodomā, atceroties, kā sieva no pagraba bija ieskrējusi virtuvē, katram pakāpienam spēcīgi piesitot ar savām gumijas galošām. „Tu mani sauci?” viņa prasīja, aizelsusies, nespēdama atgūt ceļā pazaudēto elpu un skatīdamās vīrā, kurš, jau aizmirsis par nesen viņa lūpām pārkritušo saucienu, sēdēja uz palodzes un raudzījās dārzā augošajās ābelēs. „Kas noticis?” viņa gribēja jautāt, bet laikus pamanīja ārā notiekošo.

Sajūsmas sauciens. Pret Knutu pavērsts mirdzošu acu pāris.

„Es iziešu paskatīties uz sniegu, Knut!”

Prieks, uzdrīkstēšanās, satraukums, neticība, apmulsums, kopība, pārliecība, reibums, atkarība, beigas, muļķība.

„Tūlīt būšu atpakaļ!”

Durvis atvērās.

Durvis aizvērās.

Bet Knuts turpināja sēdēt uz palodzes, aizmirsis par Maiju, par datorā iesākto rūpnīcas inventarizācijas pārskatu; aizmirsis par klusumu sev visapkārt un, jā, arī par sniegu. Viņš grima mirklī ar visu savu būtni, ar jaunības enerģiju un vecuma apdomību. Tomēr mirklis drīz vien izšķīda laikā, liekot Knutam piecelties un atkal pieiet pie datora. Emociju pārņemtam, viņam nekas cits neatlika, kā iezīmēt visu līdz šim uzrakstīto, izdzēst to un sākt no jauna.

vējš
ābeļu paceltajās galvās
sniegs
apbēris to izstieptās rokas

Tas nebija ziņojums, bet tikpat labi varēja arī būt. Rūpnīcā vairs nevienu neinteresēja darbs: pastāvēja tikai sniegs ābeļu zaros, sniegs trotuāru malās, sniegs mašīnu logos, sniegs tavos matos un manās acīs. Un sniegs jau ir dzejolis: to vajag tikai pierakstīt. Klaviatūra aizrautīgi klabēja zem Knuta pirkstu pieskārieniem. Tur bija dzirdami polārlapsu soļi rīta sērsnā un aukstais Arktikas vējš, dārdošie Alpu šļūdoņi un lēni zarus klājošās sniegpārslas. Viss.

Otrpus logam, sniegs tikmēr apklāja Maiju, paslēpjot viņu savās skavās, kā cerēdams iesaldēt viņu un pasargāt no turpmākās dzīves. Viņa kādu laiciņu ļāvās sniega solījumam par mūžīgu tagadni, tomēr beigās uzmanīgi nopurināja to no pleciem un devās atpakaļ, ceļā vēl uzmezdama skatu tuvējām mājām, no kurām arī bija izgājuši cilvēki – pa vienam, pa diviem vai pat veselām ģimenēm.

Atkal mājās, atkal siltumā un patvērumā no pasaules un dzīves.

Aizrāvies vārdu un jūnija sniega mežonīgajā dejā, Knuts pat nebija dzirdējis atveramies mājas durvis. Maija pienāca pie viņa, pieskārās plecam un klusu noteica: „Iešu, atgulšos,” – tikai tad Knuts saprata, ka vairs nav viens. Viņš pamāja ar galvu un atkal pievērsās rakstāmajam, vien attālināti dzirdot guļamistabu durvju kustību.

Mākoņu armija pamazām pulcē papildspēkus un acīmredzot gatavojas triecienam. Pagaidām gan vēl kaut kur tālu, pie apvāršņa, tie tomēr brīdina, ka jāpasteidzas. Un, kurpēm reizi pa reizei nošvīkstot pret saulē sakarsušo asfaltu, Knuts turpina doties uz priekšu, mēģinādams novaldīt pēkšņi uz lūpām uzplaukušo smaidu – nepiedienīgu šeit un tagad. Nē, tomēr slēpt nav jēgas. Pēkšņi uzplūdušās laimes vilnis ir pārāk spēcīgs – un pēdējās pāris nedēļās prieks nav bijis biežs viesis viņa sirdī. Šādos brīžos patīkamām atmiņām ir lielāka vērtība kā jebkad. Un tobrīd, Maijai apguļoties vēl no vecvecākiem mantotajā gultā, Knutu vēl nebija pārsteigusi atklāsme par notikumu turpinājumu.

Beidzis rakstīt, viņš bija iegājis guļamistabā un palūkojies uz mierīgi elpojošo Maiju: viņas puspavērtajām lūpām, aizvērtajām acīm un vaļējiem matiem. Gulošā skaistule. Knuts klusu piegāja pie loga: sniegputenis bija beidzies. Viņš to atvēra, brītiņu stāvēja, ieelpodams sniega atsvaidzināto gaisu, tad iegāja atpakaļ darbistabā.

Laime.

Bet ilgi tā nevarēja turpināties – tagad Knuts to saprot. Tāpat kā mūžīgos mātes atgādinājumus, ka no pēkšņi uznākušas laimes jābaidās ne mazāk kā nelaimes – kaut diez vai arī viņa nojauta, ka pierastie vārdi ir kas vairāk kā no aizlaikiem nākusi paruna. Lapu šalkoņa vējā.

Knuts strauji izelpo, kā gaidīdams no mutes izveļamies garaiņu mākoni. Bet tas nenotiek. Protams. Brīnumu jau tāpat ir gana. Mierīgs, silts vējš glāsta viņa rokas. Brīnišķīga diena piknikam vai futbola spēlei. Vai pārgājieniem, apdomājot dvēseli pastāvīgi grauzošos notikumus.

Īss skatiens uz pamales pusi. Tuvojas.

Nākamajā rītā pēc sniegputeņa Knuts bija uzmodies pirmais. Jau tas vien viņu pārsteidza: parasti laikā, kad viņa apziņa tikai sāka pamazām uzpeldēt virspusē, Maija jau vismaz stundu bija piecēlusies un kaut ko klusām darīja virtuvē, darbistabā vai kur citur. Bet todien viņa gulēja tieši tāpat kā iepriekšējā vakarā, atgriezusies no ābeļdārza. Brītiņu palūkojies sievā, Knuts tomēr piecēlās un devās uz virtuvi, pagatavot sev pusdienas.

Radio diktore kaut ko stāstīja par karu, kas sācies kaut kur bezgala tālu. Bet tas bija pārāk tālu un mirušo vēl bija pārāk maz, lai tas spētu kādu ieinteresēt. Knuts sēdēja pie galda un jau bija atvēris vecu žurnālu, kad beidzot izdzirdēja kluso Maijas balsi. Viņš iegāja guļamistabā, sagatavojies redzēt, ka sievu ir pievarējusi slimība. Tā arī bija: viņa joprojām gulēja gultā, tikai nedaudz pacēlusies no spilvena. Nedaudz bālāka seja, nedaudz mirdzošākas acis, nedaudz karstāka piere. „Laikam esmu apaukstējusies,” viņa noteica, vainīgi smaidot. Tikai ar pūlēm varu pakustēties... droši vien tomēr nevajadzēja vakar skriet sniegā bez mēteļa un cepures...”

Knuts centās uzmundrinoši pasmaidīt pretī un, noteicis: „Atnesīšu tev brokastis!” Maijas acu pavadīts devās atpakaļ uz virtuvi. Uzvārījis tēju un pagatavojis maizītes, viņš atgriezās pie sievas. Viņa atkal gulēja – virs segas bija redzama tikai galva un labā roka.

„Sniegs ir beidzies?”

Knuts paskatījās pa logu. Saule jau bija augstu, un viņš redzēja, ka zāle un ābeles ir pilnīgi sausas.

„Jā. Snigt beidza drīz pēc tam, kad tu biji atgriezusies mājās.”

„Tu to apstādināji?” Maija prasīja, pēkšņi saliecoties uz augšu.

Knuts skatījās viņā, nezinādams, ko atbildēt uz jautājumu, kurā nebija iespējams saskatīt nekādu loģiku.

„Nē... kāpēc tu tā jautā?”

„Nezinu,” pārsteigta par pašas vārdiem, Maija atkal atkrita gultā.

Knuts nopūtās un, līdz ar tēju, uz žurnālgaldiņa nolika arī maizītes. Tas būs grūtāk, kā viņš bija cerējis.

„Man tomēr šķiet, ka vēl aizvien snieg,” noteica Maija, sasprindzinādamās, lai varētu aizsniegt ēdienu. „Ja ne ārā, tad vismaz manā galvā.”

Dobjš būkšķis, rokai atsitoties pret galda malu. Un vēlreiz. Knuts novērsās. Bija grūti iztēloties, ka Maija, kas tagad ar izmisuma pilnām acīm nesekmīgi centās paņemt pie sevis šķīvi ar karstām siermaizītēm, ir tā pati būtne, kas vēl nesen spēja graciozi slīdēt cauri visbiezākajam pūlim, ne reizi neaizķerot nejaušu garāmgājēju. Viņš gribēja palīdzēt sievai, bet īss, nikns skatiens apstādināja Knuta roku pusceļā.

Beidzot, lēnām, pa centimetram vien piebīdot roku pie šķīvja, Maija to satvēra, paņēma vienu maizīti un tikpat lēnām centās to ievirzīt sev mutē. Atkal pagriezies pret sievu, Knuts ar aizžņaugtu sirdi skatījās uz Maijas trīcošajām kājām, kas neizprotamā ritmā cilājās augšup-lejup. Pēkšņi viņas roka spēji parāvās augšup un maizīte devās brīvajā lidojumā, piezemējoties tikai aiz gultas.

Asaras viņa acīs.

Asaras viņas acīs.

„Snieg... vēl aizvien snieg...” Maija teica, aizvērusi acis un atkal atkritusi gultā. „Es jūtu: sniegs pamazām pārklāj manu prātu...”

Knuts apstājas. Vairs nav, kurp iet. Pilsētas robeža. Aiz tās: ceļš uz nekurieni desmitiem kilometru garumā. Un mākoņi uzbrūk tieši no turienes.

Atpakaļ. Parasti ikvienu garāmgājēju aprej suņi, bet šodien arī tie klusē, kā sapratuši, ka saimniekiem ir svarīgākas rūpes par iespējamajiem laupītājiem. Tomēr Knuts vēlreiz apstājas. Ir grūti griezties atpakaļ, ja visu laiku esi gājis tikai uz priekšu. Vēl jo vairāk, ja mājās gaida slimnieks. Kā tur teica ārsts?

„Man ļoti žēl...”

Kā – žēl? Tu taču esi ārsts – un viņi nežēlo, bet ārstē. Knuts gribēja kliegt, bet viņam pēkšņi bija beigusies elpa, un neviens vārds nespēja pamest jau atvērto muti.

„Es patiešām nespēju izskaidrot, kas noticis ar Maiju. Dažas pazīmes liek domāt par hronisku alkoholismu – bet, ja nemaldos, ar to viņai nav bijušas problēmas?”

Knuts piesarka un papurināja galvu. „Nē, mēs tikai svētkos iedzeram pa glāzei vīna, bet neesmu redzējis, ka viņa jebkad būtu lietojusi kaut ko vairāk. Arī tovakar ne – pa to esmu pārliecināts.

„Nešaubos,” pasmīnējis par steidzīgo Knuta atbildi, atteica ārsts. „Mani vairāk uztrauc, ka ļoti daudziem pilsētniekiem ir gandrīz identiski simptomi, un es neko nevaru darīt, lai palīdzētu viņiem – vai Jūsu sievai.”

Saprotošā pazemībā Knuts nolieca galvu. Viņš domāja par kopā pavadītajiem gadiem, par neskaitāmajām dienām un naktīm, kad viņiem šķita: viens bez otra viņi nespētu izdzīvot ne stundu. Likās – visu šo dienu ilgas un skumjas pamazām bija nogulsnējušās Knuta sirdī un tagad strauji uzpeldēja augšup, pārsteidzot viņu nesagatavotu.

„Starp citu, sakiet lūdzu, Maija vakar nebija izgājusi ārā sniegputeņa laikā?” jau garderobē kurpes aujošā ārsta balsī bija dzirdams nedaudz apsūdzošs tonis.

„Jā, tā bija. Drīz pēc tam, kad sāka snigt, es viņu pasaucu – Maija tobrīd tīrīja pagrabu no pērnajiem gurķiem un ievārījuma – un mēs brītiņu skatījāmies pa logu, bet tad viņa izgāja ārā, ābeļdārzā. Jūs domājat, ka viņa ir saslimusi tāpēc, ka izgāja ārā bez cepures un mēteļa?”

„Jā.. nē, es nezinu. Vienkārši visi, kas šodien ir līdzīgā stāvoklī kā Maija, vakar bija izgājuši sniegā... Tā nevarētu būt tikai vienkārša sagadīšanās. Bet precīzāk varēšu pateikt tikai pēc tam, kad būs izdarītas visas analīzes.”

Un ārsts izgāja pa durvīm, atvadām pamājis Knutam ar roku un noteicis: „Visu labu!”

Bet Knuts palika viens. Brītiņu nosēdējis, cenzdamies apkopot sajūtas un saņemties drosmi, viņš beigās piecēlās un iegāja pie Maijas. Viņa bija gulējusi, tomēr, ienākot Knutam, atvēra acis un aizvainoti nočukstēja: „Man sāk šķist, ka tu tīšām uzlaidi man slimību: arī ārsts izturējās ļoti dīvaini. Un kāpēc viņš atnāca tik vēlu? Laikam tu vienkārši gaidīji, kamēr mans stāvokli pasliktinās, pirms izsaukt viņu!”

„Nē, puse pilsētas ir apslimusi pēc vakardienas sniegputeņa.”

„Tu domā, ka es nesaprotu?”

Knuts nopūtās un sajuta acīs dzimstam asaras. Beigu sākums.

Nodzēstas gaismas, aizslēgtas durvis, aizvērtas acis. Mieram nevajag daudz – un Knuts jūt, ka pilsētu caurvijušais klusums, ko iztramda vien viņa kurpju hipnotiskais ritms, tām triecoties pret Saulē kust sākušo asfaltu, varētu kalpot kā labākais miera vēstnesis kopš Pikaso baloža. To ritmā vajadzēja sacerēt dziesmu, kuras vārdos un melodijā strāvotu pasaules gaisma un aizvien tikai augšup skrienošās pazemes liesmas. Knuts iesmejas: tīši skaļā balsī, tramīgi skatoties sev visapkārt, kā vēlēdamies redzēt vai viņa smiekli spēs atmodināt putnus no letarģiskā miega un likt tiem atsākt savas dziesmas, kas pēdējās dienās bija pieklusušas.

Nekā.

Klusums. Aizvien tikai klusums. Jau vairāk kā nedēļu, - bet tagad tas ir iesūcies ikvienā dzīvoklī un ikvienā istabā, iznīcinot jebkuru vēlmi pamest to, lai izietu ārā. Bet vēl pirms nedēļas cilvēki to darīja par spīti nevarīgajiem slimnieku guļamistabās, viņu vaidiem un saucieniem pēc palīdzības. Pirms nedēļas...

Knuta dzīvoklī bija sapulcējušies vairāki viņa paziņas. Uz virtuves galda kūpēja sešas tējas krūzes, pamazām piepildot šauro telpu ar reibinošiem garaiņiem. Pieci pēdējo dienu salauzti cilvēki sēdēja pie tā, nespēdami sevī atrast vārdus, kuri varētu iznīcināt nomācošo klusumu. Neviens nebija pieskāries ne tējai, ne namatēva sagatavotajām maizītēm. Šķita, ka viņi nav pat tās pamanījuši: tik izklaidīgi bija kļuvuši vakardienas policisti, mācītāji un tirgotāji, kuru dzīvēs slimnieku kopšanā nu bija kļuvusi par viņu vienīgo profesiju un funkciju.

Klusu čīkstot, atvērās guļamistabas durvis. Pa tām virtuvē ienāca Knuts. Raižpilns smaids viņa sejā.

„Maija guļ,” viņš nočukstēja, tā dodams zīmi arī pārējiem, ka trokšņot nevajadzētu. Tiesa, tās bija veltas pūles: klusākas viesības neviens no ciemiņiem vēl nebija redzējis.

Beidzot Knuts apsēdās pie galda un iedzēra īsu malku. „Ir kādi jaunumi no ārsta?” viņš apjautājās, cenzdamies piešķirt balsij bezrūpīgu toni. Neizdevās. Sanākušie viesi nolaida galvas vēl zemāk un debesu vietā vēroja galdauta vienmērīgo rakstu.

„Nekā jauna,” beidzot atsaucās Knuta kaimiņš – mācītājs. „Es šorīt biju iegājis pie viņa, bet neko neuzzināju. Visas analīzes vēl nav izdarītas, bet tās, kas jau ir galā, nerāda neko īpašu: viss esot normas robežās.” Viņš noslaucīja karstumā sasvīdušās rokas pret biksēm.

Neviens nereaģēja. Jau iepriekš bija skaidrs, ka ārsts nespēs palīdzēt – un viņš pats to nebija slēpis. Tomēr ikviens dziļi sirdī bija glabājis cerību uz brīnumu. Un tagad arī tā bija iznīcināta: lēni, bet rūpīgi, neatstājot vietu atdzimšanai.

„Kā jūtas Maija?” iejautājās tuvējā veikala īpašniece, kurai pretī bija apsēdies Knuts.

„Joprojām drudzī runā par sniegu, kas nepārtraukti krītot viņas prātā. Bet tagad viņa vairs neatpazīst mani un reizēm pat lūdz, lai pie viņas atnāk vīrs. Agrāk tā nebija...”

Jautātāja pamāja. Viņai, tāpat kā pārējiem pie galda sēdošajiem, tas nebija nekāds pārsteigums: visiem mājās bija tādi paši slimnieki, kas apmulsuši vērās viņos, nespēdami atpazīt savus vīrus, sievas vai vecākus. Kas sākās ar vienkāršu koordinācijas zudumu un brīžiem neloģisku domāšanu, tagad bija aizgājis krietni tālāk. Un ceļš draudēja turpināties.

„Man tomēr šķiet, ka tas ir Dieva sods,” domīgi ieteicās mācītājs, skatīdamies jau dzist sākušajā tējas krūzē. „Es nezinu, par ko, bet tas viss kopā izskatās pārāk aizdomīgi. Varbūt mēs klusībā esam grēkojuši tik spēcīgi, ka Viņam neatlika nekas cits kā sodīt visu pilsētu, lai atgrieztu mūs uz pareizā ceļa.”

„Skaidrs, ka sniegs nebija gluži no šīs pasaules,” noraidoši kratot galvu, noteica viens no pilsētas policistiem. „Bet tas nenozīmē, ka tas noteikti ir Dieva roku darbs. Padomāsim loģiski: kas gan varētu radīt kaut ko tik nežēlīgu? Tās noteikti nav mums zināmas būtnes – noteikti ne no šīs planētas.”

„Nesāc, lūdzu, atkal ar saviem citplanētiešiem,” protestēja Knuts.

„Bet viss taču saskan: viņi ir ieradušies uz Zemes un vēlas to pakļaut. Kā gan vēl labāk to izdarīt kā ar dabas parādību palīdzību, pašiem paliekot aizkadrā.”

„Kāpēc tad tieši mūsu pilsēta? Un kāpēc mēs nemirstam, bet pamazām zaudējam prātu?”

„Varbūt tas viņiem ir tikai mēģinājums: pārbaude, vai plāns maz var izdoties. Es nezinu...”

„Tad labāk beigsim par to.”

Un viņi atkal sēdēja pie galda, klusēdami un vēlēdamies pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes un doties pie sev tuvajiem.

Pie sev tuvajiem...

Tagad vienīgais, ko viņi vēlas ir zaudēt jebkādas atmiņas par tiem, kas reiz bija tuvāki par visu citu  viņu dzīvē. Arī Knuta solis aizvien palēninās, viņam tuvojoties mājām, kurās – un to viņš zina – bezspēcīgi guļ Maija ar griestiem pievērstu statujas tukšuma skatienu.

Satumsis. Mākoņi jau ir tieši virs Knuta galvas.

Iespējams, Knuts būtu varējis vieglāk samierināties ar notiekošo, ja Maija būtu nokļuvusi pašreizējā stāvoklī uzreiz, nevis soli pa solim kāpjot dziļāk savā neprātā. Rezultāts ir vieglāk paciešams kā ceļš uz to. Vēl aizvien Knutam aizverot acis, viņa apziņā viena pēc otras uzpeldēja ainas no pēdējo dienu vakariņām ar Maiju: šķita, ka tieši pirms tām viņa nokāpj par pakāpienu zemāk.

„Man bail... kur es esmu nokļuvusi?” kā nebeidzamu mantru atkārto Maija, pārmaiņus uzmezdama skatu gan Knutam, gan ābeļdārzam, kas nedaudz bija redzams arī cauri aizvilktajām žalūzijām. Knuts klusē. Viņš zina, ka nu jau ir bezcerīgi sievai kaut ko atgādināt vai ieskaidrot.

„Kur es esmu? Pasakiet man vismaz to!”

Knuts aizver acis. Varbūt tā izdosies noslēpties.

„Kāpēc šeit visu laiku snieg?”

Un tad viņa pārstāja reaģēt uz skaņām.

Maija joprojām guļ, neievērodama mitros palagus – tāpat kā vakar, aizvakar un divas nedēļas pirms tam. Tagad viņa ir pacēlusi galvu un klusēdama skatās uz galda stāvošajā šķīvī ar kūpošas tējas krūzi un trijām siermaizītēm.

„Ēd... tās tev palīdzēs atkopties...” vienmuļā balsī atkal un atkal atkārto Knuts, kaut redz un saprot: viņa nedzird ne vārda no tā visa, un viņa acīs ir redzamas tika trulas bailes. Šķiet, tās cilvēkos nodzīvo ilgāk par jebko citu. Maijai krītot aizvien dziļāk, visas pārējās emocijas pamazām pazuda, aizvien vairāk atsedzot pirmatnējās bailes, kurām nevarēja redzēt nekādu pamatojumu – Knutam liekas, ka, pat guļot gultas drošībā, Maiju aizvien spēcīgāk pārņem bailes no kritiena – vai varbūt no sniega, kas nerimstoši krīt viņas prātā.

...un jebko citu.

Beidzot Knuts ir piegājis pie mājās un, īsi nopūties, atver durvis. Klusums. Maija droši vien guļ. Viņš atver arī guļamistabas durvis. Jā, guļ: Knuts dzird viņas elpu un redz cilājamies krūtis. Bet acis ir atvērtas. Knuts pārliecas virs sievas. Acis, pat nenomirkšķinājušās, tukši skatās vīrā, nē, tās tomēr neskatās nekur. Knuts pamāj ar roku virs tām: nekādas reakcijas.

Knuts paskatās ārā pa logu: virs ābeļdārza sapulcējušies mākoņi jau ir Maijas acu melnumā.

Snieg.

Un atkal Knuts redz lielas sniegpārslas parādamies kaut kur augstu-augstu gaisā. Tagad jau, lēnām šūpojoties, lido lejup. Nu jau tās ir nokļuvušas līdz zemei un pamazām apklāj ābeļu zarus, māju jumtus un upeņu krūmus.

Knuts iziet no guļamistabas, atstādams tur Maiju ar viņas plati atvērtajām acīm un cieši aizvērto prātu. Tagad durvis. Rokturis nospiests, un viņš ir ārā. Svaigs gaiss. Vēsas sniegpārslas pieskaras viņa kailajām rokām – vispirms bikli, tad aizvien drošāk un drošāk.

Varbūt tie tomēr ir ciemiņi no citas planētas, nodomā Knuts. Varbūt viņi vienkārši ir izsalkuši pēc zināšanām un sūta miljoniem niecīgus sniegpārslu lidaparātus, lai tie iesūktos cilvēku prātos, un tos pamazām izēstu, uzkrājot sevī visas to spējas un funkcijas.

Bet vairs nav laika domāt. Nu jau viena pēc otras atveras arī citu pilsētas māju durvis un pa tām ārā nāk vēl veselie iemītnieki: dažs steigšus, cits lēnām un uzmanīgi, bet drīz vien ielas, pagalmi un piemāju dārzi ir pārpildīti. Daži dzied, citi stāv klusēdami un cerību pilnām acīm raugās augšup, no kurienes pie viņiem steidz vienīgā iespēja atkal būt vienotiem ar sev tuvajiem.

Un sniegs turpina krist: uz sakarsušā asfalta, cilvēku matos, apģērbā un prātos.