Prāta vara jeb Varas iemiesojums

Kā lekcija nolasīts LatCon 2012 laikā 2012. gada 19. maijā

Vladimira Capļina raksts no almanaha "Poldeņ XX vek" 2011. gada oktobra numura.

Viens no literatūras žanra – fantastikas – pamatuzdevumiem ir izpētīt cilvēces attīstības nākošos ceļus un brīdināt no strupceļiem. Tāpēc izvēlējos iztulkot šo viscaur polemisko rakstu, kuram no pirmā acu uzmetiena ar fantastiku it kā nav sakara un tomēr...

Aste luncina suni”.

Apstākļos, kad cilvēku skaits strauji pieaug, personisko un kolektīvo sakaru daudzveidības un mijiedarbības laikā, ražošanas un patēriņa apjomu pieaugumā, strauji sarežģījoties sabiedriskajai un tehnoloģiskajai infrastruktūrai utt., pasaule neizbēgami veido sabiedrību ar hierarhisku un piramīdveida struktūru. Nav citas iespējas, kā izvairīties no haosa un anarhijas, vienlaikus saglabājot cilvēces stabilitāti un spēju virzīties uz augšu!

Šīs struktūras virsotne ir pārstāvēta ar tā saukto “varu”, tas ir, cilvēkiem, kas ieguvuši iespējas veikt spriedumus un pieņemt lēmumus pēdējā instancē praktiski par jebkuriem sabiedriskajiem jautājumiem. Tāpēc dabiski ir pieņemt, ka varas cilvēkiem ir jābūt ar spēcīgu un neatkarīgu domāšanu! Tas ir, viņiem jābūt vispusīgi izglītotiem, ar izgudrotāja prātu apveltītiem, tādiem, kas spēj saprast sarežģītus un daudzos veidos sasaistītus uzdevumus. Viņiem ir jābūt pārliecinātiem altruistiem un humānistiem, kas skaidri saprot sabiedriskās attīstības mērķus un virzienus. Viņiem jābūt spējīgiem uz dziļu abstrakciju, kas nepakļaujas neskaidrām emocijām, viņus nedrīkst iegrožot tradīcijas, dogmas, māņticība un stereotipi.

Šo imperatīvo prasību vietā pret domāšanas kvalitāti priekšroka tiek dota ekonomiskajām programmām, tā saucamajai “politiskās darbības pieredzei”, piederībai pie vadošās partijas, sekotāju skaitam, populistiskiem izteicieniem un... “ievērojamiem senčiem vai priekšgājējiem”!

Rezultātā, domāšanas kvalitātes nepieciešamajiem rādītājiem neatbilst neviens no daudziem simtiem agrāk un tagad esošajiem politiķiem, kas atrodas pie varas, tajā skaitā arī Krievijā. Par tādām varas stāvokļa sekām spāņu domātājs Hosē Ortega i Gasets rakstīja vēl XX gadsimta pirmajā pusē savā grāmatā “Masu sacelšanās”: “Valsts, valdība dzīvo vienai dienai. Tās nav atvērtas nākotnei, tām nav skaidra un atklāta priekšstata par to, tās neliek pamatus kaut kam jaunam, ko varētu jau saskatīt perspektīvā. ...Nezina, kur iet, tāpēc ka neiet nekur, neizvēlas un nebūvē ceļus, nerisina problēmas, visiem spēkiem izvairās no tām un tādā veidā riskē padarīt tās neatrisināmas”.

Varas iemiesojošo cilvēku neatbilstības iemesli vajadzīgajam domāšanas līmenim ir daudz – un dažu iemeslu negatīvā ietekme nav novēršama principā – piemēram, instinktīvs egoisms. Daļa no iemesliem varētu izzust vēsturiskā perspektīvā, pateicoties tehnoloģiju un izglītības attīstībai, taču tas varētu notikt arī daudz agrāk, tāpēc ka aiz dažiem iemesliem nestāv nekas cits, kā vienīgi viltus tradīcija. Pie šiem iemesliem var pieskaitīt vienu no būtiskākajiem, kas praktiski nekad nav skaidri pamatots: visi politiskās varas līmeņi vienmēr ir bijuši pārstāvēti ar “humanitāra domāšanas veida” ļaudīm vai vienkārši – humanitāru profesiju pārstāvjiem!

Šāds pieņēmums nav bez pamata. Kā piemēru varam salīdzināt amatpersonas, kas nesenā pagātnē vai vēl tagad ieņem augstākos posteņus varas hierarhijā Eiropas valstīs – prezidentus un premjerministrus – ar viņu profesionalizāciju. No 30 nejauši ņemtiem tāda ranga Eiropas valstu vadītājiem 29 cilvēki ir humanitāru profesiju pārstāvji (11 juristi, 9 ekonomisti, 5 politologi, 3 vēsturnieki un 1 filologs) un tikai viens dabaszinātnieks! Šie dati attiecas uz 2009. gadu, taču varam būt pilnīgi pārliecināti, ka arī šodien situācija ir tāda pati. Atliek tikai papētīt internetā. Var piebilst, ka pasaules bagātākās valsts ASV prezidents Baraks Obama un valsts ar pašu lielāko iedzīvotāju skaitu Indijas prezidents Pratibha Devi Singhs Patils ir juristi! Jurists ir arī pašreizējais Krievijas prezidents, bet bijušais un nākošais – ekonomists.

Analoģiska situācija ir visā pasaulē, absolūts varas pārstāvju vairākums ir humanitāristi. Tāda pati situācija ir arī starptautiskajās organizācijās. Visi astoņi cilvēki, kas viens pēc otra ir ieņēmuši ANO ģenerālsekretāra amatu, no šīs organizācijas dibināšanas brīža, arī ir humanitāristi: juristi, ekonomisti, politologi, filologi. Visi pēdējā gadsimta kari, starp citu, arī visi iepriekšējie, tāpat tika tādu valdību uzsākti, kuru sastāvā bija humanitāristi, lai kā viņus savā laikā arī nesauktu. Tas ir traģiski, jo “humanitārs domāšanas veids” nedod iespēju saprast, ka tādas lietas kā saprātīgums un sabiedrība atšķiras no visiem pārējiem dabas un dabiskiem fenomeniem tikai ar to, ka tās ir sarežģītākas matērijas organizācijas formas – un tikai! - un tāpēc ar tām jārīkojas tikai saskaņā ar parastiem dabaszinātņu kritērijiem, nevis ar humanitārajiem. Aleksandrs Rozovs rakstā “Vai misija CC ir neizpildāma?” pareizi atzīmē: “Pat pati skaistākā humanitārā ideja nevar aizvest pie pozitīviem rezultātiem, tā kā ignorē objektīvas cilvēka īpašības, kas piemīt, gan kā kolektīva dzīvnieka un civilizācijas pārstāvim, gan kā materiāli-informācijas sistēmas paveidam”.

Humanitāristi ir kļuvuši par dominējošo spēku, nosakot iekšējo un starpvalstu politiku, sabiedriskos procesus, izglītību, ekonomiku, zinātni, ražošanu, sadali, viņi iejaucas pat tehnoloģijās, kurās praktiski neko nesaprot! Situācijas nejēdzību varētu salīdzināt ar tādu, kur lielu karaspēka vienību vadītu, nevis kara stratēģi, bet gan štāba rakstveži un denščiki. Patiešām, “aste luncina suni”!

Uz šī fona fiziķe pēc izglītības un darba prakses, Vācijas kanclere Angela Merkele – vienīgais ne humanitārais speciālists no iepriekš minētās kohortas – izskatās pēc baltās vārnas. Taču, ja arī viņai būtu oriģinālas idejas un nestandarta pieeja ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē, viņa būtu pilnīgi bezspēcīga ko darīt, tādā vispārējā humanitāristu pārsvarā. Ekonomika sen jau ir kļuvusi globāla, pasaule ir atvērta un kaut ko radikāli izdarīt vienam vai diviem cilvēkiem nav iespējams.

Humanitārā izglītība tikai pastiprina “humanitārā domāšanas veida” trūkumus! Salīdzinot ar izglītību ražošanas vai dabaszinātņu sfērās, tā nekad neparedz sistemātisko disciplīnu studijas, tā vienmēr ir bijusi virspusēja, nekonkrēta, subjektīva, tai nav bijis mērķis attīstīt loģiku, analīzi, domāšanas dziļumu un spēju šaubīties. Visu to aizvieto emocionāli aizspriedumi un stereotipi, manipulācijas paņēmienu ar cilvēku apziņu apguve un demonstratīva nespēja skatīties uz problēmu racionāli.

Iestājusies civilizācijas sistēmas krīze un kārtējā globālā, ekonomiskā krīze 2008. - 2009. gadā, agrāk nepieredzētos apmēros – uzskatāmi demonstrē to, kādus nejēdzīgus priekšstatus un viltus kritērijus lēmumu pieņemšanai izmanto tie, kas šodien atrodas pie varas. Viņi uzslāņo kļūdu uz kļūdas, bezcerīgos mēģinājumos atrisināt sabiedrības problēmas, ar to pašu nosakot pasaules likteni un konkrēti – katru atsevišķa cilvēka likteni. Maksimums uz ko šie cilvēki ir spējīgi absolūtā vairākumā gadījumu – tas ir, meklēt bezcerīgus kompromisus un jebkādus paņēmienus, lai uz laiku apklusinātu pastāvīgi uzliesmojošos konfliktus. A. Rozovs turpina: “...katra konsekventi realizēta humanitāri pamatota politiskā doktrīna ir novedusi pie katastrofas, ja tikai tās attīstība nav tikusi pragmatisko sabiedrības spēku laicīgi apturēta. Turklāt, pilnīgi vienalga, kāda humanitāra (tas ir, mistiska) bāze ir likta doktrīnas pamatā. “Dievišķā providence” (judeo-kristīgajā vai islamiskajā sapratnē), “sociālais taisnīgums” (boļševistiskā vai nacistiskā traktējumā), “demokrātiskais humānisms” (mūsdienu Eiropas priekšstatos) pa dažādiem ceļiem ved uz vienu un to pašu bezdibeni”.

Tāpēc humanitārā pieeja sabiedriskajām problēmām, kas joprojām turpinās ar solījumu tās atrisināt, labākajā gadījumā ir tikai viltus tradīcija. Šādu situāciju būtu kardinālā veidā jāmaina. Šo nepavisam ne jauno domu konkretizēja KZA korespondētājloceklis A.M. Finkelšteins no KZA Lietišķās astronomijas institūta: “Agrāk vai vēlāk mums nāksies veikt izvēli starp civilizāciju kā politisko līderu valdīšanu, kas sola visu ko, bet kā likums, nesaprot to, par ko runā, un starp civilizāciju kā globālu zinātnieku un inženieru, tehnologu un zinošu ekspertu pārvaldītu kopumu... Grūti teikt, vai tur mūsu sabiedriskā dzīve būs jautrāka, taču nav nekādu šaubu, ka tā būs daudz taisnīgāka, komfortablāka un drošāka”.

Nozīmīguma imidžs.

Tomēr, humanitāristi ar visiem spēkiem uztur apkārtējos ilūziju, pat ne apzināti, ka pateicoties tikai viņu profesionālismam, kas tieši saistīta ar darbībām un procesiem sabiedrībā, tiks atrisināti galvenie konflikti un pasaulē tiks nodrošināts progress un uzplaukums. Tas atgādina kaut kāda pūšļotāja pūles izārstēt slimību, kad viņš nesaprot to, cik tālu viņa zināšanas ir no anatomijas, fizioloģijas, slimības dabas un organismā notiekošajiem procesiem. Humanitāristu vēlēšanās noturēties pie varas, tas ir, cīņa par elektorātu ved pie mēģinājumiem pārklāt savus savus vadošos lēmumus ar gudrības oreolu. Taču tās reālais trūkums ved pie neapzinātiem centieniem noturēt imidžu, izmantojot autoritatīvo vārdu “zinātne”. Pateicoties tam, ir radusies tāda neadekvāta parādība kā “humanitārā zinātne” blakus patiesajām dabaszinātnēm. Tam pašam mērķim kalpo arī apzināti uzspiests viedoklis par humanitārajām specialitātēm kā ļoti dziļām un “radošām” profesijām, kur cilvēki saspringta intelektuālā darba rezultētā sasniedz “radošas” augstienes! Ar humanitāru “daiļradi” kaut kādā mērā katru dienu nodarbojas visi cilvēki bez izņēmuma, bet pat nedomā, ka par to varētu pieprasīt kādu īpašu atalgojumu. Šajā sakarā varētu minēt kādu piemēru no slavenā XX gadsimta sākuma dziedoņa F.I. Šaļapina memuāriem . Viņš rakstīja: “”Reiz ziemā es, satuntuļojies kažokā braucu ormaņa ratos un izdzirdēju viņa jautājumu:

- Ar ko, kungs, nodarbojies? - Es dziedu, - es atbildēju. - Es jau arī dziedu! Es tev, kungs, jautāju, kur tu strādā?”

Par sasniegumiem tiek uzskatītas formālu klasifikāciju gūzmas, dažādu uzskatu un “pasaules ainu” haoss (kas ir tikai atklāta mēļošana), scēniskas rulādes, tēlošana, māka uznest krāsas uz audekla, kaut kādu nejēdzīgu, no tuvākās pilsētas izgāztuves savāktu, vecu konservu bundžu instalāciju vai dažāda veida mākslinieku līdz pat diplomātu tusiņu bohēmiskas ākstīšanās apspriešana! Dažādu pasaules uzskatu pamatojums, tas ir, dažādi uzskati par vienīgo pasauli ir acīmredzama loģiska muļķība vai nezināšanas izpausme!

Sacīto apstiprina fakti par to, kādas personības pasaulē iegūst publicitāti, kuru jubilejas, lielākoties, nokļūst uz skatuves un teleekrāniem, kuru viedokli par jebkuru jautājumu izprašņā teležurnālisti un avīžnieki, kurus parasti uzaicina dažādu konkursu žūrijās, kuriem uztic nacionālo karogu pacelšanas, ciemiņu un delegāciju sagaidīšanas“goda misijas”, kuriem jālasa apsveikuma runas utt.

Notiekošais izsauc neizpratni un liek saspringt, kaut gan ir skaidrs, ka nekādas sazvērestības vai ļaunu nodomu šeit nav. Humanitārās profesijas jau tā ir cilvēku ļoti pieprasītas daudzās nozarēs bez viltota “zinātniskuma” un “radošuma” spīguļiem vai atsauksmes uz titāniska intelektuāla darba nepieciešamību. Taču viss tas nepaiet bez sekām, tiek radīta noturīga ilūzija par humanitāro specialitāšu īpašo nozīmi sabiedrībā, dziļā ēnā atstājot tos, ka patiešām uztur un virza uz priekšu civilizāciju – darba cilvēkus, intelektuāļus-dabaszinātniekus un domātājus. Tas ir, tos, kuri neskatoties uz visām reālajām grūtībām turpina radīt un veidot materiālās un intelektuālās vērtības.

Tas ne reizi vien ir nolicis cilvēci asu problēmu, krīžu un pat katastrofu priekšā! Notiekošais reiz var kļūt arī par visas civilizācijas bojā ejas iemeslu. Lai atceramies epizodi, par kuru stāsta tās dalībnieki. 1955. gadā pēc sekmīgas ūdeņraža piecdesmit megatonnu superbumbas izmēģinājuma, svinīgas pieņemšanas laikā Kremlī viens no vadošajiem projekta autoriem, akadēmiķis A. D. Saharovs teica: “Lai arī tālāk notiek sekmīgi izmēģinājumi virs poligoniem un nekad virs pilsētām!” Uz to maršals M.I. Ņedeļins tūlīt pat aizkaitināts piezīmēja, ka zinātnieku uzdevums ir izstrādāt bumbas, bet, kur tās metīs, nolems politiķi!

[Komentāri ir lieki! Tikai jāpiezīmē, ka militārista paša teiktie vārdi atspēlējās: 1960. gada 24. oktobrī minētais maršals, tolaik jau Stratēģiskās nozīmes raķešu karaspēka virspavēlnieks gāja bojā, kad izmēģinājuma laikā, Baikonurā uzsprāga starpkontinentālā, balistiskā raķete P-16 – t.p.]

Dabiskā un humanitārā kultūra – ekskurss vēsturē.

Var rasties iespaids, ka “humanitārais domāšanas veids” ir mantojama īpašība, taču tas ir mīts! Vienkārši tāpēc, ka cilvēks piedzimst bez kāda saprāta, un attiecīgi, bez kāda “domāšanas veida”. “Domāšanas veids” ir gan mērķtiecīgas audzināšanas, gan bezgalīga skaita dažādu neapzinātu un gadījuma rakstura ārēju faktoru iedarbības rezultāts. [Šeit es atļaušos nepiekrist autoram, jo zināms saprātīgums piemīt pat embrijam, savādāk jau grūtniecības laiks neatstātu iespaidu uz tālāko dzīvi, taču – atstāj, ko zinu pat no savas pieredzes. Vienkārši, šie faktori sāk darboties jau pirms dzimšanas – t.p.]

Dabiski, ka civilizācijas eksistences un attīstības pamats ir cilvēces dzīves mākslīgi radītā vide. Tā radās “no nulles” ar lopkopju, zemkopju, amatnieku, strādnieku, tehniķu, inženieru, celtnieku pūlēm tūkstošiem gadu laikā, pēdējos gadsimtos to palīdz veidot arī dabaszinātnieki.

Tieši šie visi cilvēki reāli ražo pārtiku, sit naglas, liek ķieģeļus, rada mašīnas,, māca, ārstē, izgudro, izskaitļo un izmēģina perspektīvus mehānismus un iekārtas, pēta un piemēro cilvēka vajadzībām dabas procesus, nodrošinot augušās cilvēces darbības un dzīves spēju!

Šī cilvēces daļa vienmēr bija vislielākā un sastāvēja no cilvēkiem, kas, pelnot personīgi savai dzīvei iztiku, katru dienu un arvien lielākos apjomos, ne tikai atjaunoja civilizācijas eksistences materiālo bāzi, bet arī nodrošināja sabiedrības tālāko attīstību. Viņu radītās kultūras, ko varētu nosaukt par dabisko kultūru, pamatā bija uzskati, kas tieši bija saistīti ar minētajiem darbības veidiem. Hipotētiska šīs cilvēces daļas izzušana nozīmētu pilnīgu un bezierunu pašas civilizācijas izzušanu.

Nedaudz vēlāk radās apstākļi, lai parādītos cilvēki, kas realizēja sevi, mēģinot vadīt sabiedrības procesus vai to interpretācijas nerealizētās vai neiespējamās dzīves situācijās, nosacītā vai arī spēles imitācijā, tas ir, uz skatuves vai tēlotājmākslā, mūzikā, literatūrā, prātojumos par sabiedrību, cilvēku, Visumu utt. Visās šajās nodarbēs bija maz objektīvu zināšanu šo vārdu mūsdienu izpratnē, taču bez šaubām, viņi padarīja dzīvāku ikdienas darba un sadzīves rutīnu, piepildot to ar kaut kādu augstāku jēgu, radot mistikas oreolu, cilvēka sakrālo dabu un izskaidrojumu visam, kas dzīvē notiek. Atzīmēsim, ka humanitārās darbības pievilcīgums bieži bija saistīts ar to, ka tā neprasīja tiešu un ikdienas saskarsmi ar “netīro” ražošanu vai dabas parādībām un stihijām, tas ir, bija “tīrāka”. Viņu radīto kultūru sauc par humanitāro kultūru. Acīmredzami, ka samazinoties vai vispār izzūdot šai cilvēces daļai, ar civilizāciju nekas nenotiktu. Varbūt, ka dzīve kļūtu vienveidīgāka, taču visumā nekāda katastrofa nenotiktu. Var jau tankam piekārt zvārgulīšus vai apspriest jautājumu, kā pulkvedim uz deguna ir radusies kārpa – doties uzbrukumā būs jautrāk! Bet var arī nespraust un neapspriest neko – uz tanka kaujas spējām gan viens, gan otrs diezin vai atstās kādu iespaidu!

Humanitāristi vienmēr ir bijuši (un paliek) nosacīti maza cilvēces daļa, tāpēc vajadzība pēc viņiem ir daudz mazāk spiedīga, kā, piemēram, pēc celtniekiem. Tāpēc nav brīnums, ka šajā sfērā ir sīvāka konkurence, ir mēģinājumi pārliecināt apkārtējos savā neaizstājamībā, unikalitātē un – kā atzīmēts augstāk, sava darba zinātniskumā un radošumā. Ar to humatināristi, ne tikai baro savu patmīlību, bet arī rada ilūziju, ka viņu pretenzijas uz sabiedriskā pīrāga jūtamu daļu ir pamatotas, lai gan to nav “cepuši” viņi un dalīt to viņiem neviens nav licis!

Tomēr, viņu patmīlība un pretenzijas būtu pelnījušas tikai plecu paraustīšanu, ja ne ambīcijas uz varu un tādu jēdzienu kā īstā zinātne un īstā jaunrade devalvācija.

Tāpēc kultūru sadursme ir neizbēgama. XX gadsimta 60. gados šīs problēmas eksistenci atzina lielākais angļu domātājs Čārlzs Snovs savā lekcijā “Divas kultūras un zinātniskā revolūcija”. Viņš rakstīja: “Uz viena pola – kultūra, ko radījušas dabaszinātnes, uz otra – kultūra, ko radījusi humanitārā zinātne un mākslas daiļrade... Tajā pašā laikā, kad katrs dabaszinātnieks vai tehniķis savas izglītības ietvaros saņem tādas vai citādas humanitārās zināšanas vai vismaz spēj tās iegūt patstāvīgi, humanitāristi bieži neiegūst nekādu izglītību dabaszinātnēs un diez vai spēj tās apgūt”.

Protams, iezīmētā aina ir visai vienkāršota, taču būtība tur ir palikusi, iezīmējot reljefu vienam no būtiskākajiem iemesliem kāpēc ir civilizācijas sistēmas un cilvēku savstarpējās saprašanās krīze.

Autors uzskata par vajadzīgu uzsvērt, ka teiktajā nav nekādas diskriminācijas, augstprātības vai humanitāristu pazemošanas – tikai lietu reālā stāvokļa konstatēšana, kāds pašlaik eksistē mūsdienu sabiedrībā. Ja humanitāristi saglabātu objektīvu un adekvātu attieksmi pret savu lomu un savu pretenziju līmeni civilizācijas dzīvē, ja skaidri apzinātos, ka viņu darbošanās pilnīgi un galīgi ir atkarīga no cilvēces pirmās daļas eksistences, bet ne otrādi, tad situācija uz Zemes būtu daudz harmoniskāka kā tagad. Daudzi humanitārie darbošanās veidi saglabātu savu pievilcību un derīgumu, radot komfortablu un harmonisku fonu, un padarītu dzīvi daudz piesātinātāku.

Kultūru saplūšanas neizbēgamība – ekskurss nākotnē.

Ražošanas automatizācijas un racionalizācijas procesā un sadales attīstībā katra Zemes cilvēka dzīves galvenās intereses un nodarbošanās neizbēgami pārvietosies tieši uz humanitāro sfēru, kļūstot par hobiju vai papildinājumu profesionālā darbībā. Cilvēci plosošā divu kultūru problēma kļūs vienkārši nebūtiska, bet jebkura šaurā specializācija vai profesionalizācija liecinās vienīgi par intelektuālu aprobežotību.

Taču tas notiks, ne jau kā dabas izzinātāju “pārvēršanās” humanitāristos vai kā “humanitāra ekspansija” kaitējot ražošanai, bet pateicot tam, ka palielināsies brīvais laiks ražošanas efektivitātes palielināšanās, izglītības humanitarizācijas un prasību pret personības attīstības universalizācijas dēļ. Harmoniska veidošana tiks apskatīta, nevis kā process, kad cilvēks tiek “piebāzts kā maiss” ar savlaicīgi normētām dabaszinātnēm un humanitāriem faktiem, bet kā īstas izglītības organizēšanas sekas, kas dod katram pilnvērtīgas domāšanas principus. Vispārēja dabaszinātņu erudīcija katram kļūs tikpat nepieciešama un organiska, kā zināšanas un māka humanitārajās specialitātēs.

Taču galvenais, aizies nebūtībā tādas arhaiskas un atklāti parazītiskas “profesijas” kā politoloģija, diplomātija, starptautiskās attiecības, ekonomika (mūsdienu veidolā un sapratnē), mārketings, menedžments, kulturoloģija, justīcija, filozofija utt. Bet netaisnie un neproporcionāli lielie (lai neteiktu – kroplīgi lielie!) daudzu humanitāro profesiju pārstāvju ienākumi tiks novesti līdz kaut kādam veselā saprāta līmenim. Tāpēc dabiski ir pieņemt, ka perspektīvā iedalījums dabaszinībniekos un humanitāristos praktiski pazudīs pilnībā, tas ir, abu kultūru sintēze kļūs par vienu no cilvēces dzīves kopējās harmonizācijas izpausmēm.

Vara un domāšanas kvalitāte.

Kā jau tika atzīmēts, efektīgu valdīšanu var gaidīt tikai no cilvēkiem ar plašu redzes lauku, ne stereotipu domāšanu, tādiem, kas ir stipri loģikā un dziļās abstrakcijās, bez šaubām, ir ar analītisku un racionālu prātu. Viņu psihei ir jābūt spēcīgai, viņi nedrīkst pakļauties acumirklīgām emocijām, viņiem jābūt pārliecinātiem altruistiem un humānistiem. Šīs domāšanas kvalitātes potenciāli nav atkarīgas no profesionālās specifikas, taču pagaidām, kad civilizācija veidojas kā haotiska un nejauša forma, humanitāristu un dabaszinībnieku domāšana ir pamatā veidojusies dažāda un ne jau par labu humanitāristiem. Tādēļ pie citiem vienādiem parametriem, daudz lielāka ir varbūtība, ka šīs īpašības mēs sastapsim pie intelektuāļiem-dabaszinībniekiem vienkārši tāpēc, ka dabiskā izglītība un, jo sevišķi, profesionālā darba pieredze objektīvi prasa lielāku loģiskumu, sistemātiskumu, analītismu un racionālu domāšanu kā humanitāristiem.

Pa tiešās dabaszinībnieki, atšķirībā no humanitāristiem, lieliski zina, ka materiālā īstenība nepiedod emociju haosu un subjektīvismu domās, vadīšanos tikai pēc gaumes, mistiku, neracionālu izvēli un darbus – kas humanitāristiem ir norma. Tāpēc runa jau nav par to, ka vajag pielīdzināt profesijas vai tieši otrādi, profesionālu selekciju, izbīdot varas pārstāvjus. Vajag tikai saprast, ja cilvēki, deleģējot varas funkcijas, vadīsies pēc varas kandidātu domāšanas kvalitātes prasībām, nevis pēc tādiem šaubīgiem faktoriem kā pieredze politiskajā darbā, ekonomiska demagoģija, publicitāte un populisms, tad pārsvars neizbēgami būs tādu cilvēku pusē, kas būs spēcīgi ar savu dabaszinātņu vai inženieru stila domāšanas veidu. Novērojamais, absolūtais humanitāristu pārsvars varas gaiteņos pierāda tieši pretējo: racionalitāte un ne stereotipiska domāšana, spēja uz dziļu analīzi, abstrahēšanos un redzesloka plašums netiek uzskatīts par kaut cik svarīgām lietām personām, kas simbolizē varu! Tāda attieksme pret varas kvalitāti ir absurda, kaut arī vienlaicīgi – diemžēl, tā arī raksturo paša elektorāta masveida domāšanas primitīvismu!

Radīto situāciju steigšus ir jāmaina, taču tas kļūs iespējams tikai tad, ja kļūs skaidrs tas, ka līdz šai pašai dienai vara vienmēr faktiski ir tikusi sagrābta! Turklāt, vienalga – vai tā ir bijusi varas uzurpācija, kas balstījusies uz slepenu intrigu rindu, vara sagrābta ar spēku, ir bijusi konkrēta sabiedrības slāņa pēctecība vai arī valdījusi demokrātija. Turklāt, pēdējais variants ir pats demagoģiskākais un tāpēc īpaši nejauks. Patiešām, liekas, ka demokrātiskā ceļā uz varu bīdītajiem kandidātiem ir jāuzstājas debatēs, jācenšas savākt potenciālo vēlētāju balsis, bet paši vēlētāji atklāti apspriež un salīdzina pašus kandidātus un viņu programmas, pēc tam seko ārēji vienlīdzīgas, vienādi pārstāvētas visas tautas vēlēšanas, bez kaut kādas diskriminācijas un rezultātu viltošanas (ideālā gadījumā!).

Taču visa šādas “izbīdīšanas uz varu” pieredze rāda, ka vēlēšanu rezultāti vienmēr(!) izrādās tieši pretējie gaidītajiem – praktiski visās valstīs pie varas izrādās personības, kuru atrašanās pie varas šādā lomā cilvēcei nāk tikai par sliktu! Tas nozīmē, ka arī demokrātiska metode varas deleģēšanā neiztur nekādu kritiku! Respektīvi, “demokrātisko vēlēšanu” efektivitāte un demokrātiskums ir – vistīrākā fikcija!

Tas jau arī nav brīnums, jo pat sagatavotam cilvēkam tehniski nav iespējams kaut vai virspusēji izanalizēt un saprast visas priekšvēlēšanu programmas, novērtēt varas pretendentu domāšanas līmeni, biogrāfijas un cilvēciskās īpašības. Tā vietā jau priekšvēlēšanu stadijā pieslēdzas dažādi polittehnologi, imidžmeikeri, populisti, piāra speciālisti, tas ir, visdažādākie, parazitējošie nejēgas un atklāti meļi, kas ciniski sapņo ieņemt siltos valsts amatus pēc sekmīgām viņu izbīdītā kandidāta “vēlēšanām”. Viņi izmanto vēlētāju pilnīgo nekompetenci, lētticību, patmīlību un egoismu tā vietā, lai pamēģinātu palielināt elektorāta priekšstatus līdz elementārai kompetencei un palīdzētu vēlētājiem saprast notiekošo. No šāda secinājuma likumsakarīgi izriet atbilde uz jautājumu: kādā veidā pie varas var nonākt patiešām gudri un zinoši ļaudis? Šī tik sarežģītā un daudzām saitēm sasietā sistēma, kāda ir cilvēku sabiedrība, nevar palikt bez koordinācijas un nepārtrauktas kopējās attīstības virziena korekcijas.

Prāta vara.

 

Diemžēl šodien atbilde skan utopiski, lai neteiktu vēl vairāk – fantastiski, un tomēr – tā ir vienīgā, radikālā un loģiskā atbilde, kas izriet no esošās varas stāvokļa tumsonības.

Gudra vara var tikt veidota tikai no cilvēkiem ar visaugstāko sociālās atbildības līmeni, kas veidotu neatkarīgu un skaitliski ierobežotu struktūru – Domātāju Padomi, nevis no tautas “elektorāta” deleģētiem pārstāvjiem. Katram no Domātāju Padomes locekļiem ir jābūt ar augstu morāli un nesavtību apveltītam cilvēkam ar plašu erudīciju, dziļu, neatkarīgu, racionālu, analītisku un ne stereotipu domāšanu, kas ar visu savu dzīvi un darbiem ir pierādījis, ka viņš ir īsts savas valsts intelektuālās elites pārstāvis.

Amatiem, grādiem, tituliem, apbalvojumiem, profesionālajai sagatavotībai, konkrētiem “radošiem”, saimnieciskiem, zinātnes un tehnikas sasniegumiem vai atklājumiem utt. pašiem par sevi nav jāspēlē nekāda loma.

Domātāju Padomei ir jābūt pašam augstākajam, ne no kā neatkarīgam, pašregulējošam un neatceļamam orgānam. Augstākās politiskās, likumdošanas un izpildvaras funkciju iedošana vai atņemšana konkrētiem cilvēkiem ir jābūt vienīgi minētās Padomes rokās.

Vienīgais papildus noteikums, lai iegūtu varu, bez domāšanas kvalitātes noteikšanas, ir, nevis programmas, solījumi un personīgās vēlmes, bet kandidāta sapratne par to, kā ir jāorganizē harmoniska cilvēku sabiedrība. Tai jābūt šodienas kandidātu neskaidro paskaidrojumu vietā par to, kā viņi gatavojas izgrozīties no nelabvēlīgām situācijām mūsdienu ekonomikā, risināt nodarbinātības, izglītības, veselības aizsardzības uc. problēmas.

Tas nenozīmē, ka ikdienas problēmas pārstās būt aktuālas, taču tikai tad, kad tiks noformulētas prasības kandidāta domāšanas kvalitātei un viņa uzskatiem uz vēlamo nākotni, ir cerība, ka arī ikdienas problēmas tiks risinātas vislabākā, nestandartizētā, visefektīgākā un tālredzīgākā veidā. Varbūtība, ka vadošos amatos tiks izvirzītas aprobežotas, stereotipiski domājošas, pelēkas, nekompetentas, šaurpierainas, amorālas personības un karjeristi, kā tas vienmēr notiek tagad, būs minimāla vai pat tiks izslēgta pilnībā.

Uzsvērsim vēl vienu reizi: vara ir jānāk nevis no “tautas” un nevis no polittehnologiem, bet no Domātāju Padomes un tikai tai varas pārstāvjiem būs pilnībā jāpakļaujas.

Tāda varas organizācija nav principiāli neiespējama, tāpēc ka tā nepārkāpj nevienu dabas likumu, bet šādas shēmas izpratne un pieņemšana pilnībā atrodas cilvēciskās psiholoģijas robežās. Jo mērķis jau ir “prāta varas” organizēšana, kas vienīgā var harmonizēt sabiedrību un pilnībā izslēgt karjerismu, nekontrolētu varaskāri un pretenzijas uz mesiānismu, esot tajā pašā laikā intelektuāli ierobežotam.

... Viss augstāk teiktais atgādina sapņus par intelektuāļu Pasaules Valdību, pēc kuru nākšanas varas virsotnē uz Zemes it kā iestāsies miers, saticība un Dieva valstība. Taču līdzība ir tīri ārēja, tāpēc ka gudri cilvēki, tiekot pie varas, ir spējīgi atklāt savu potenciālu tikai gudras cilvēces vidē. Pa īstam efektīga tāda vara būs tikai pēc rūpīgas un pakāpeniskas sabiedrības iepriekšējas sagatavošanas un procesa visu detaļu izstrādes. Mūsdienu sociuma stāvoklī viss “prāta varas prāts” var tikt izmantots, lai lavierētu un nomierinātu. Taču pat šādos apstākļos prāta vara būs daudz efektīgāka un progresīvāka par visām citām esošajām varas formām!

[Uz vienu un pašu galveno jautājumu autors tomēr neatbild: “Kas būs tie supergudrīši, kas izveidos pašu Domātāju Padomi, kurai piederēs absolūta vara, kas kā zināms arī absolūti degradē cilvēkus – t.p.]

P.S. Kā jau biju paredzējis un cerēju, raksts izraisīja diskusiju un autora atsevišķu tēžu atspēkojumu – arī no dabaszinātņu (eksakto zinātņu) pārstāvju puses. Tā kā nekāda diskusijas stenografēšana īpaši nenotika, ceru, ka cilvēki kas to klausījās, izteiks savas domas arī Midzenī. Vienīgais mērķis, kāpēc šo polemisko rakstu tulkoju, jau bija – diskusijas izraisīšanu par šo acīmredzamo strīdu, kas velkas gadu desmitiem un, ko manā bērnībā sauca par strīdu starp “fiziķiem” un “liriķiem”.