Plakanās pasaules zinātne |X

DEVIŅI

SAŅEM KARSTU NAFTU, SUNS!

 Laukakmeņu kaudze plūstoši sagāzās un par nožēlu Arkkancleram aizpeldēja kaut kur pa izliektu trajektoriju.

- Nu ko, var uzskatīt par pierādītu, ka gigantiskais bruņurupucis no akmens nepalīdz, - nopūšoties bilda Galvenais Filozofs.

- Desmito reizi, - nopūtās arī Mūsdienu Rūnu Rīmēšanas Pasniedzējs.

- Vai es jums neteicu, ka bez helonija nevarēs iztikt! - Čudakulli sacīja.

Agrāko, tikpat nesekmīgo eksperimentu rezultāti lēnām griezās turpat netālu. Mazas sfēras, lielas... Dažām pat bija gāzes astes, kas sastāvēja no izmestiem ledus un akmens krāvumiem. Bija jūtams, ka jaunais Visums aptuveni zināja, kā tam jāizskatās, taču tomēr viss nekādi nespēja  uztvert pašu būtību.

- Bet galu galā, - Arkkanclers paziņoja, - kad cilvēkiem parādīsies tas, uz kā varēs stāvēt, viņiem radīsies vajadzība arī pēc tā, ko varēs elpot, vai ne tā?

Atmosfēras radās tūlīt pat. Taču tās nekur nebija lietojamas, jo bija pilnas ar tādām lietām, ko pat trollis neriskētu ieelpot.

- Tā kā dievu šeit nav, - Čudakulli paziņoja, - un vienkāršākās proves nerāda pat pēdas no dievraža*, mūsu pienākums ir visu novest līdz galam.

Augstās enerģētikas Maģijas ēkā pulcējās publika. Pat studenti izrādīja interesi, kaut parasti dienas laikā viņi vispār nebija redzami. Projekts solījās būt vēl aizraujošāks par nakti, kas pavadīta ar Heksu, piekožot siļķu-banānu picu.

Ēkā tika ienesti papildus soli. Projekts apauga ar visdažādāko instrumentu un iekārtu loku: izrādījās, ka katrs brīnumdaris, izņemot varbūt Viņpasaules Virvjuvīšanas Profesoru**, bija nolēmis, ka viņa darbam ir noteikti nepieciešama pieeja Projektam. Bet atļauju izmantot vienmēr atradās iespēja. Ja no ārpuses Projekts bija trīs metrus plats, tad telpa tā iekšpusē, liekas, paplašinājās ar katru sekundi. Galu galā, Visumā vietas ir pa pilnam.

Tajā pašā laikā, kad neizglītotie diletanti iebilda pret maģiskajiem eksperimentiem — bez šaubām, bīstamiem, tāpēc ka bija gandrīz viena iespēja no piecām, ka realitātes audumā varētu rasties plīsums, - iekšā nebija neviena, kas varētu iebilst pret kaut ko būtisku.

Lai gan, protams, bez starpgadījumiem neiztika...

- Beidziet kliegt, jūs tur abi! - iebļāvās Galvenais Filozofs. Divi studenti nikni strīdējās vai mazākais, skaļi un nepārtraukti atkārtoja savu atšķirīgo viedokli, ko pilnīgi noteikti varētu noturēt par strīdu.

- Es nezin cik ilgi esmu veidojis ledus lodītes, bet viņš uzmeta tam kaut kādu sasodīdu bruģakmeni, sēr.

- Bet es negribēju! - iebilda otrs students.

Filozofs pavērās viņā, mēģinot atcerēties vārdu. Parasti viņš nemēģināja iepazīties ar studentiem, tā kā uzskatīja tos par kaitinošu kavēkli Universitātes darbā.

- Un ko tad tu gribēji, ... manu zēn? - beidzot viņš ierunājās.

- Es...e-e-e... mēģināju trāpīt lielajā gāzes lodē, sēr. Taču mans akmens vienkārši... kaut kā aplidojai tai apkārt, sēr.

Galvenais Filozofs atskatījās. Dekāns tuvumā nebija. Pēc tam viņš paskatījās uz Projektu.

- O, lieliski. Tas ir. Brīnišķīgi. Tās lentītes... Kas tās ir iztaisījis?

Viens no studentiem pacēla roku.

- Ā, tad tu tas esi, - Filozofs novilka. - Skaistas lentītes. Lieliski. No kā tās ir?

- Es vienkārši savācu vienā vietā daudz ledus, sēr. Taču tas izkusa.

- Vai tiešām? Ledus kūst uz lodes virsmas?

- Lielās lodes, sēr.

- Vai tu par to pateici Tupsa kungam? Viņam tas noteikti patiktu.

- Es pateicu, sēr.

Galvenais Filozofs pagriezās pret citu studentu.

- Un tu, kāpēc tu svaidījies ar akmeņiem uz viņa gāzes lodi?

- E-e-e... Tāpēc, ka par trāpījumu tu dabū desmit balles, sēr.

Filozofs uzmeta studentiem pūces skatienu. Viss kļuva skaidrs.  Reiz naktī, kad viņam nenāca miegs, viņš ieklīda ESM. Studentu pūlis sēdēja noliekušies pie HEX klaviatūrām, kliedzot kaut ko tamlīdzīgu: «Man ir tarāns! Ha, nogaršo karstu naftu, suns!» Taču, izklaidēties tādā veidā ar veselu Visumu, laikam bija... netaktiski.

No otras puses, Galvenais Filozofs padalījās ar dažiem kolēģiem ar domu, kas viņam iešāvās prātā: drosmīgi izplest saprāta robežas arī bija... ne visai taktiski. Tomēr, ne jau velti bija izveidotas šādas robežas.

- Vai tu negribi ar to teikt, - viņš jautāja, - ka, izmantojot neierobežotu piekļuvi Projekta Visuma iespējām, jūs izmantojiet to... spēlei?

- E-e... Jā, sēr.

- Hm. - Filozofs paskatījās uz lielo gāzes lodi tuvāk. Daži nelieli akmeņi jau lēnām griezās tai apkārt. - Nu ko... iedodiet arī man uzspēlēt kādu reizi?

 

______________________

*Ļoti atvainojos cilvēkiem, ja esmu aizskāris kāda reliģiskās jūtas. (Krievu tulkotāja piezīme.)

**Mans paša izgudrojums, tā kā Profesors nav no NU «galveno» brīnumdaru vidus. (Krievu tulkotāja piezīme.)