Plakanās pasaules zinātne III

TRĪS
ES ZINU SAVUS BRĪNUMDARUS

Profesoriem nebija vajadzīgs daudz laika, lai saprastu problēmas vienreizīgumu, salīdzinot ar vispārēju iznīcību.

- Ja neviens nezinās, ka tas ir noticis, tad savā ziņā, tas arī nebūs noticis, - Mūsdienu Rūnu Rīmēšanas Profesors teica. Viņa guļamistaba bija vienā no pašiem aukstākajiem universitātes spārniem.

- Mūs noteikti neviens nevainos, - Dekāns piebilda, - pat, ja tas notiks.

- Vispār jau , - Dummings turpināja, brīnumdaru mierīgās attieksmes iedvesmots — ir teorētisks pamatojums tam, ka tas nevar notikt burvestību sastāvdaļas ārpuslaicīgās dabas dēļ.

 

<object height="370" width="390" codebase="http://download.macromedia.com/pub/shockwave/cabs/flash/swflash.cab#version=10,0,32,18" classid="clsid:d27cdb6e-ae6d-11cf-96b8-444553540000">

<param name="wmode" value="transparent" />

<param name="allowFullScreen" value="true" />

<param name="src" value="http://vision.rambler.ru/i/e.swf?id=rambler-news-video/1/25302&amp;logo=1&amp;where=video" /><embed height="370" width="390" src="http://vision.rambler.ru/i/e.swf?id=rambler-news-video/1/25302&amp;logo=1&amp;where=video" allowfullscreen="true" wmode="transparent" type="application/x-shockwave-flash"></embed>

</object>

- Vēl reiz? - Čudakulli palūdza.

- Sēr, ja gribam būt precīzi, tad kļūda neizsauks sprādzienu, - Dummings teica. - Un tas pēc maniem aprēķiniem nenovedīs pie tā, ka lietas pārstās eksistēt nākotnē no šī mirkļa. Tās pārstās eksistēt vispār, burvestību lauka daudzvirzienu kolapses dēļ. Taču, tā kā mēs eksistējam šeit, tad, sēr, mums jādzīvo visumā, kurā nekas slikts nav noticis.

- A, pazīstama dziesma, - Čudakulli teica, - tas ir kvantu dēļ, vai ne tā? Un ir citi mēs kaut kādā kaimiņu visumā, kur sliktais tomēr notika un šie bēdubrāļi uzsprāga?

- Jā, sēr. Vai visdrīzāk, nē. Viņi neuzsprāga, tāpēc ka iekārta, kuru būtu uzbūvējis cits Dummings Tupss, sabojātos un tādā veidā... viņš pārstātu eksistēt, lai tā netiktu uzbūvēta. Jebkādā gadījumā, tāda ir teorija.

- Es esmu priecīgs, ka mēs ar to esam tikuši skaidrībā, - asi pateica Galvenais Filozofs. - Mēs eksistējam šeit tāpēc, ka mēs eksistējam šeit. Un tā kā mēs eksistējam šeit, tad mēs varam ar tām pašām sekmēm arī sasildīties.

- Tādā gadījumā, mēs, liekas, esam nonākuši pie kopsaucēja, - Čudakulli teica. - Tupsa kungs, variet palaist savu infernālo mašīnu.

Viņš pamāja uz sarkanā kloķa pusi, kas atradās uz postamenta.

Es drīzāk gribētu uzticēt to godu jums, Arkkancler, - Dummings paklanījās. - Viss, kas ir vajadzīgs, tikai paraut aiz kloķa. Tas, khm, nolaidīs starpsienu, atļaujot plūsmai ieiet apmainītājā, kur parastā oktirona reakcija pārvērtīs maģiju siltumā un sasildīs ūdeni katlā.

- Tad jau tā patiešām ir kā viena liela tējkanna? - Dekāns jautāja.

- Jā, tā jau varētu teikt, - Dummings atbildēja, cenšoties saglabāt nopietnu seju.

Čudakulli satvēra kloķi.

- Varbūt pateiksiet dažus vārdus, sēr? - Dummings jautāja.

- Jā, - Čudakulli nedaudz padomāja, pēc tam viņa seja noskaidrojās. - Pabeigsim to visu ātri un tad iesim pusdienās.

Atskanēja skaļi aplausi. Viņš parāva kloķi. Bultiņa uz sienas skalas izkustējās no nulles atzīmes.

- Nu, galu galā, mēs neuzsprāgām, - teica Galvenais Filozofs. - Tupss! Priekš kam ir tie cipari uz sienas?

- Oh, ē-ē... tie... tie ir priekš tam, lai zinātu, līdz kādam ciparam tā ir aizgājusi, - Dummings teica.

- Ā. Skaidrs.

Galvenais Filozofs satvēra savas mantijas stērbeles.

- Kungi, es domāju, ka šodien ir pīle ar zaļajiem zirnīšiem, - viņš teica daudz ieinteresētākā balsī. - Labs darbs, Tupsa kungs.

Brīnumdari virzījās prom, no pirmā skata lēnā, taču īstenībā visai ātrā gaitā, kā jau brīnumdari, kas dodas ēst.

Dummings atviegloti nopūtās, taču tūlīt pat norīstījās, jo ieraudzīja, ka Arkkanclers, vispār jau, nemaz nebija aizgājis, bet tieši otrādi, diezgan rūpīgi apskatīja iekārtu.

- Ē-ē... vai pastāstīt jums vēl kaut ko, sēr? - viņš ātri pajautāja.

- Kad jūs to palaidāt pa īstam?

- Sēr?

- Katrs vārds manā jautājumā bija pietiekami īss un vienkāršs, lai to saprastu, Vai es tos kaut kā ne tā izvietoju?

- Es... mēs... tā tika palaista tūlīt pēc brokastīm, sēr, - Dummings pazemīgi sacīja. - Bultiņu uz skalas misters Turnepsems vienkārši pagrieza ar auklas palīdzību, sēr.

- Vai tā uzsprāga, kad jūs to palaidāt?

- Nē, sēr! Jūs taču... nu, jūs jau to uzzinātu, sēr!

- Es nospriedu,Tupss, ka jūs toreiz teicāt, ka mēs to neuzzinātu.

- Nu, nē, es domāju, ka...

- Es tevi pazīstu, Tupss, - Čudakulli sacīja. - Tu nekad nesāksi izmēģināt visu klātbūtnē kaut ko, ja iepriekš nebūsi pārbaudījis, kas sanāks. Nevienam taču negribas iegāzties ar seju dubļos, vai ne tā?

Dummingam pavīdēja doma, ka dubļi uz sejas — nav tik svarīga problēma, ja seja ir kļuvusi par daļiņu mākoņa daļu, kas izlido uz visām pusēm ar ātrumu, kas sastāda ievērojamu daļu no tumsas ātruma (8).

(8. Pagaidām nav izmērīta, taču domā, ka tā ir lielāka par gaismas ātrumu, tāpēc ka tumsa vienmēr pagūst paiet malā no gaismas ceļa.)

Čudakulli uzsita pa iekārtas melno apvalku, no kā Dummings jūtami salecās.

- Jau silta, - viņš teica. - Mantzini, vai tu tur jau esi kārtībā?

Mantzinis laimīgi pamāja.

- Tad jau lieliski. Labs darbs, Tupsa kungs. Iesim pusdienās.

Pēc kāda laika, kad soļi bija apklusuši, līdz mantzinim pēkšņi nonāca, viņam ir ticis, tā teikt, virves īsais gals.

Mantzinis, kā daudzi domāja, nebija traks. Tieši otrādi, viņš stingri stāvēja uz zemes, vienīgās grūtības bija tādas, ka tā bija kaut kādas citas planētas zeme, ar pūkainiem, rozā mākoņiem un maziem, jautriem trusīšiem. Viņam nebija iebildumu pret to visu, tāpēc ka viņam tā patika labāk, nekā īstā, kur cilvēki pārāk daudz kliedza, tāpēc viņš uz tās pavadīja pēc iespējas mazāk laika. Par nelaimi, šjā laikā vajadzēja arī uzņemt barību. Uz Brīnišķās Planētas ēdiens vispār nebija.

Mazliet smaidot, viņš nolika cirvi un devās prom. Galu galā, viņš sprieda, jēga, ka tā lieta tika pieskatīta nu... nebija nekāda... lai kas arī tā nebūtu, tik vienkāršu darbu tā varēja veikt arī pati, bez viņa uzraudzības.

Diemžēl misters Tupss bija pārāk noraizējies, lai būtu pietiekami vērīgs, bet pārējos brīnumdarus īpaši neuztrauca tas fakts, ka viss, kas stāvēja starp viņu un burvestību sadalītāju, laida burbuļus savā piena glāzē.

Visas daļas