Pirmo reizi cilvēces vēsturē.

1395134527 2073299028Vēl viens apaļš gadu skaitlis sasniegumam kosmosa apgūšanas vēsturē tuvojas. 1965. gada 18. marta notikums.
Kosmonauts, kas pirmo reizi cilvēces vēsturē izgāja atklātā kosmosā, nespēja ielīst atpakaļ kuģī. Viņš brīvi planēja 5 metru garas tauvas galā, taču, kad pienāca laiks atgriezties, izrādījās, ka skafandrs ir piepūties un nekādi nelien iekšā slūžu kamerā.
Lai ielīstu atpakaļ, viņam nācās samazināt spiedienu skafandrā līdz 0,27 atmosfērām — tāds gaisa spiediens uz Zemes ir 3 kilometru augstumā virs Everesta. Brīnums, ka viņš šādos apstākļos nezaudēja samaņu. Taču tagad viņu iekšā nelaida otrās slūžas. Ielīst tajās izdevās tikai rupji pārkāpjot instrukciju — ar galvu pa priekšu, nevis ar kājām. Sabrucis blakus biedram, tikko paguvis atvilkt elpu, viņš saņēma ziņu — automātiskā sistēma, kas nodrošina atgriešanos uz planētas, ir salūzusi. Atkal, pirmo reizi cilvēces vēsturē, kuģi nācās atgriezt uz Zemi manuāli, ar pašu rokām. Un te jauna ķibele: jaunajā kuģī «Voshod-2» vienīgais iluminators bija vērsts uz sānu pusi. Tur varēja redzēt tikai zvaigznes. Palaidīsi dzinēju ne uz to pusi, atgriešanās vietā aizlidosi vēl tālāk un paliksi kosmosā uz mūžīgiem laikiem.

Kosmonauti izmisīgi rāpoja pa kabīni, mēģinot no visdažādākiem leņķiem paskatīties iluminatorā, mēģinot pēc atmiņas saprast, kur atrodas Lielā Lāča zvaigznājs, kur Zeme, un beidzot iedarbināja dzinēju. Laikam jau smieklīgi skan, bet atkal — tā bija pirmā reize cilvēces vēsturē, kad kosmonauti ieņēma savas vietas krēslos, raķetes dzinējiem darbojoties, kad paātrinājums varēja viņus izsmērēt gar sienu. Joprojām viņiem bija mīkla, kurp kuģis viņus nes.
Nolaišanos viņi atceras maz. Atžilba, izrāpās no kuģa. Apkārt kupenas līdz jostas vietai. Auksti, mīnus 30. Uz kuģa bija daudz glābšanās līdzekļu — makšķerāķi, haizivju atbaidīšanas līdzekļi, viena pistole TT un tā tālāk. Tikai par aukstumu neviens nebija padomājis. Kosmonauti novilka skafandrus, izlēja no tiem piecus litrus sviedru katrs, kaili iededza ugunskuru , rūpīgi satinās visā, ko atrada un sāka gaidīt, periodiski pārraidot Morzes ābecē SOS. Garākā tekstā nolēma neizplūst, ko tur izplatīt tādas ziņas pa visu planētu? Mēs — padomju kosmonauti, atrodamies mārrutks zina kur, mums ir slikti...
Signālu ekranizēja eglītes. Kosmonauti to saprata un sāka virzīties pa kupenām. Beigu beigās signālu uztvēra Bonnā. Vācieši paziņoja Kremlim. Mūsējie nenoticēja. Tajā laikā vienīgais, ko Vadības centrs zināja par pazudušajiem kosmonautiem, bija tas, ka viņi ir piezemējušies kaut kur Krievijā. Simtiem helikopteru tika pacelti gaisā un ķemmēja apkārti. Tajā pašā laikā pa televīziju ziņoja, ka kosmonauti ir sekmīgi nosēdušies un atpūšas sanatorijā. Pauze starp šo ziņu un pašu kosmonautu parādīšanos ekrānos stipri ievilkās. Neizturējis, Brežņevs piezvanīja Koroļovam un jautāja, kāda velna pēc. Koroļovs nikni atbildēja: «Mana lieta ir palaist kosmonautus, Jūsējā — ziņot. Jūs pasteidzāties, nevis es».

Beidzot viens no helikopteriem pamanīja ugunskuru un divus nelaimīgus kosmonautus tam blakus. Taču šajā vietā nolaisties nebija iespējams. Kājām uz turieni devās slēpotāju grupa, lai ar cirvjiem attīrītu laukumu. No debesīm nokrita dāvanas — silts apģērbs un kaste ar konjaku. Viss apģērbs palika karājoties kokos, bet konjaks plīsa. Kosmonauti tikko paguva izvairīties no visa, kas krita no gaisa, un drūmi lamājās.
Autors saka, ka tīšām ir rakstījis piedzīvojumu romāna stilā, lai labāk saprastu kontrastu. Vienkārši, tas ir Alekseja Arhipoviča Ļeonova dokumentālā ieraksta pārstāsts. Kā apgāžot pilnīgos murgus, uz viņa krūtīm spīdēja divas Padomju Savienības varoņa zvaigznes. Es viņam iedot desmit — lai būtu vairāk nekā Brežņevam, par katru «pirmo reizi cilvēces vēsturē» šajā lidojumā. Visas šīs reizes ir tik krieviskas...
http://fishki.net/1265141-vpervye-v-istorii-chelovechestva.htm