Pirmā starpzvaigžņu

Antona Pervušina raksts no žurnāla "Jesļi" 2007. gada maija numura ir veltīts kosmiskajām, fantastiskajām filmām, kuru tēma ir pirmais starpzvaigžņu lidojums.

Bēgšana no Zemes.

Tiek uzskatīts, ka pirmais Zemes cilvēka lidojums kosmiskajā kuģī uz citām zvaigznēm ir aprakstīts nelielā, amerikāņu rakstnieka, diplomēta ķīmiķa Edvarda Elmera "Doka" Smita romānā. Romāna nosaukums bija "Kosmiskais cīrulis" ("The Skylark of Space") un tas bija publicēts 1928. gadā, žurnālā "Amazing Stories".

"Rakstnieku - fantastu iztēle burtiski nīka laukā, ierobežota Saules sistēmā," - rakstīja viens no agrīnās ASV fantastikas pētniekiem Sems Moskovics, - "kamēr 1928. gadā Edvarda Smita "Kosmiskais cīrulis" nepaplašināja garīgos horizontus līdz Galaktikas rosinošajam brīnumam".

Šo prioritāti gan var apstrīdēt. Tā padomju rakstnieks Viktors Gončarovs savā 1924. gada diloģijā: romāni "Psihomašīna" un "Starpplanētu ceļotājs", ne tikai apraksta kāda komjaunieša lidojumu cauri Galaktikai ar brīnumainu psihomašīnu, bet arī izdomā veselu starpgalaktisku cilvēci, kas iekaro visu mūsu Galaktiku un gatavojas iekarot arī kaimiņu galaktikas.

Taču rakstniekiem jau ir viegli - vajadzīga tikai papīra lapa un iztēle, lai apceļotu visneiedomājamākās pasaules. Kino ļaudis daudz ilgāk neriskēja parkāpt Saules sistēmas robežas, saprotot, cik tas būs sarežģīti - parādīt starpzvaigžņu plašumus uz lielā ekrāna. Bet likās, ka jau Flešs Gordons, populāra 1930-to gadu otrās puses fantastiska kinoseriāla varonis varēja doties starpzvaigžņu ceļojumā, jo doktora Zarkova uzbūvētais raķešu kuģis tik ļoti neatbilda priekšstatiem par tā laika kosmiskajām raķetēm un aparātiem, ka varētu lidot uz kurieni vien grib - kaut vai uz izdomāto planētu Mongo, kas pēkšņi parādās Saules sistēmā, kaut vai uz Centaura Alfu, kaut vai uz citu galaktiku. Taču - nez kāpēc neiedrošinājās.

Pirmā bezdelīga ("kosmiskais cīrulis") kino bija lente, kuras sižets lielā mērā bija veltīts starpzvaigžņu kuģa būvei. Tā bija visai pazīstama amerikāņu filma "Kad saduras pasaules", ko 1951. gadā uzņēma režisors Rudolfs Meits, kas to radīja pēc tāda paša nosaukuma Filipa Vilija un Edvīna Belmera romāna (1932.) motīviem. Viņš izmanto tiem laikiem klasisku ideju: Saules sistēmā ielido svešs kosmiskais ķermenis, kuram ir: vai nu jānokrīt uz Zemi, vai jāuzspridzina Sauli, vai jāizsauc globāla kataklizma. Ja romānā bija klejojošu planētu pāris, tad filmā to pašu lomu spēlēja sveša zvaigzne Bellosa, kuru tās lidojumā cauri izplatījumam pavadīja planēta Zīra. Pēc amerikāņu doktora Endrona zinātnieku grupas pētījumiem iznāk, ka zvaigzne izjauc līdzsvaru Saules sistēmā un Zeme iet bojā. Magnāta Sidneja Stentona vadībā sākas kosmiskā šķirsta - milzīga raķetoplāna būve, kam jānogādā 50 izredzētos: vīriešus, sievietes un bērnus uz Zīru. Svešās zvaigznes tuvošanās izsauks uz Zemes briesmīgas zemestrīces un plūdus. Amerikāņu valdībai nākas atzīt, ka Pastarā diena ir neizbēgama, un tā pieslēdzas šķirsta būvei. Raķetoplānā iekrauj visu nepieciešamo, lai atjaunotu civilizāciju: grāmatu mikrofišus, darba rīku paraugus, augu sēklas un dzīvnieku mazuļus. Pasažierus izvēlas no nācijas veselajiem pārstāvjiem ar loteriju. Pēdējā dienā pirms starta, kad Zeme jau burtiski dega zem kājām, Stentons mēģina iekarot kuģi ar ieroča spēku, lai arī pats dotos prom, taču drosmīgais zinātnieks Endrons atvaira bandītisko iebrukumu cilvēces pēdējai cerībai.

"Kad saduras pasaules" - savā veidā ir unikāla filma. Faktiski tā ir veltīta starpplanētu lidojumam, bet zvaigznes Bellosas esamība sižetā padara to par starpzvaigžņu lidojumu. Lente stāv nomaļus arī tāpēc, ka Holivudas kino no tīriem starpplanētu lidojumiem "Fleša Gordona" tipa filmās līgani un gandrīz nemanāmi pārgāja pie galvu reibinošiem jauno varoņu, tādu kā Supermens vai skaistule Barbarella, starpgalaktiskiem ceļojumiem, apejot svarīgu fāzi - stāstu par Pirmo starpzvaigžņu lidojumu. Bet tur jau atlika viens solis līdz "Zvaigžņu kariem"...

Zem pērtiķu planētas.

Tomēr iespaidīgie ASV panākumi kosmosā un pirmām kārtām - astronautu nosēšanās uz Mēness - iedarbojās uz kinematogrāfistiem. Viņi pārstāja baidīties no starpzvaigžņu ceļojumu tēmas. Beigu beigās dienas gaismu ieraudzīja visai cienījami žanra paraugi. To vidū, bez šaubām, izceļas piecu filmu seriāls, kas uzņemts pēc visai attāliem franču rakstnieka Pjēra Bula zinātniski- fantastiskā romāna "Pērtiķu planēta" (1963.) motīviem.

Pirmā filma "Pērtiķu planēta" uz ekrāniem iznāca 1968. gadā. Režisors Franklins Džejs Šefners, kurš vairāk bija pazīstams pēc intelektuālā autorkino, izveidoja satīrisku lenti, kurā visai indīgi izsmēja viņam zināmās todienu pasaules reālijas, tā bija pasaule, kas bija būvēta uz nevienlīdzību un nesaudzīgu ekspluatāciju. Ja ne šī satīriskā kaisme, ko meistarīgi sniedza pieredzējušais režisors, tad filma kļūtu par kārtējām holivudiskajām muļķībām, jo no zinātnes viedokļa tā neiztur nekādu kritiku. Tā, pirmā starpzvaigžņu kuģa apkalpe ar grūtībām saprot, uz kurieni un kāpēc lido. Oriona zvaigznājs kā mērķis izskatās pievilkts aiz ausīm, bet speciālās relativitātes teorijas efekti īstenībā grauj jebkādu lidojuma jēgu. Praktiskā atdeve no šī kosmiskā lidojuma nebūtu nekāda: zvaigžņu kuģis startē 1972. gada jūlijā, lai sasniegtu mērķi 2673. gada martā. Kuram uz Zemes pēc tik ilga laika būtu vajadzīgi ekspedīcijas rezultāti. To nesaprot pat ekspedīcijas dalībnieki. Spriežot pēc replikām, viņi uztver sevi kā tādus bēgļus no civilizācijas neprāta un pat ļoti lepojas ar savas it kā vēsturiskās misijas bezjēdzību.

Un tomēr filma iznāca neparasti kvalitatīva. "Pērtiķu planētas" radītājiem izdevās, ne tikai visai pārliecinoši parādīt pērtiķu civilizācijas sadzīvi, bet arī radīt vienu no viskolorītākajiem un apburošākajiem tēliem kino fantastikas vēsturē - šimpanzi Zīru (viņas lomu tēloja Kima Hantere), pērtiķu zinātnieci, kas saduras ar pārsteidzošu un anomālu, no viņas redzes punkta, parādību - runājošu cilvēku. Bet izteiksmīgais grims, ko speciāli filmai radīja Džons Čamberss un, kas parvērta aktieru sejas zvēru purnos, neslēpjot mīmikas bagātību, uz ilgu laiku kļūst par specefektu meistaru etalonu.

Vēl vairāk, filmas radītāji deva pavisam negaidītu attīstību Pirmās starpzvaigžņu ekspedīcijas tēmai - filmas beigās izrādās, ka zvaigžņu kuģis ir veicis ceļojumu, nevis telpā, bet laikā un ir atgriezies uz Zemes pēc cilvēku civilizācijas bojā ejas.

Otrajā filmā "Zem Pērtiķu planētas", kuru 1970. gadā režisēja Teds Posts, pirmajam zvaigžņu kuģim ar glābšanas misiju seko otrais kuģis (tas ir, viedie zemieši, nemaz nenogaidot paredzētos 700 gadus, tūlīt pat nosūta uz Oriona zvaigznāju glābējus). Glābēji nav oriģināli un tieši tāpat avarē uz tuksnešainā plato, un pēc tam atkal ir spiesti pierādīt savu saprātīgumu no tāda "citplanētiešu" pieplūduma galīgi apjukušajai Zīrai. Turpinot aizrautīgi atklāt Pērtiķu planētas noslēpumus, astronauti nonāk cilvēku-mutantu sektas gūstā, sekta pielūdz atombumbu un filmai ir negaidīti bezcerīgas beigas: cīņā astronauti uzspridzina pēdējo bumbu un bojā iet, gan sektanti, gan Pērtiķu pilsēta.

Tā kā pērtiķu civilizācija ir gājusi bojā, tad seriāla veidotājiem, lai tālāk virzītu sižetu, nākas atgriezties pagātnē. Filmā "Bēgšana no Pērtiķu planētas" (1971., režisors Dons Teilors) pērtiķu zinātniece Zīra un viņas vīrs Korneliuss zvaigžņu kuģī dodas atpakaļ laikā un nonāk XX gadsimta Losanželosā. Zinošie eksperti, kas pēta šo fenomenu, ātri saprot, ka te rodas klasiska laika cilpa un saprātīgie pērtiķi, kas ieradušies no nākotnes, var kļūt par ciltstēvu un ciltsmāti jaunai rasei, kas mantos Zemi pēc cilvēka izzušanas. Un - pats šausmīgākais - viņiem ir pilnīga taisnība. Džeja Lī Tompsona filmās "Pērtiķu planētas iekarošana" (1972.) un "Kauja par Pērtiķu planētu" (1973.) skatītāji var ieraudzīt, kā cilvēku planēta pakāpeniski pārvēršas par pērtiķu planētu. Kaut gan, šīs filmas vairs neatbilst mūsu sarunas tēmai. [Un, starp citu, ir krietni vājākas par pirmām trim. - ZG piezīme.]

2001. gadā jau slavenais kinofantastikas režisors Tims Bārtons uzņemas jaunu "Pērtiķu planētas" ekranizāciju. Daudzi domā, ka viņš filmēs Franklina Šefnera kulta filmas rimeiku. Citi atkal uzskata, ka viņš sekos pirmavotam. No Bārtona izvēles bija atkarīgs filmas nobeigums. Romānā Pērtiķu planēta patiešām ir sveša planēta, kas riņķo ap zvaigzni Betelgeizi, bet paradoksālais fināls, kad kosmiskie ceļotāji atgriežas uz Zemes un redz, ka arī šeit pērtiķi ir trumfējuši, pasvītro domu par cilvēka neideālo dabu un cilvēku civilizācijas trauslumu.

Tomēr pērtiķu pasaules piekritēju strīdiem nebija pamata - Bārtons izveidoja jaunu produktu, kurā dīvaini savijas, gan romāna sižets, gan kulta kinoseriāla tēma. Jaunajā ""Pērtiķu planētā" darbība notiek 2029. gadā. Cilvēki vēl nav iemācījušies lidot starp zvaigznēm, taču aktīvi tam gatavojas: uz lielas kosmiskās stacijas astronauts Leo Deividsons (Marks Volbergs) dresē šimpanzes, kuriem jākļūst par eksperimentālu kosmisko aparātu pilotiem. Viena lidojuma laikā viena no šimpanzēm iekļūst telpas-laika tunelī un Leo, aizmirsis instrukcijas, metas tai pakaļ. Te nu pieslēdzas arī citi "stacijas uzraugi" un rezultātā visa stacija arī ielido tunelī un cieš avāriju uz svešas planētas. Bet uz stacijas dzīvojošie pērtiķi rada jaunu civilizāciju, ar kuru tad Leo Deividsonam nākas iepazīties, kad viņš, paklejojis ilgāk minētajā tunelī, arī nonāk uz dotās planētas.

Kasiopejas pusaudži.

Uzņemt vērienīgu kinosāgu par pirmo lidojumu uz zvaigznēm mēģināja arī Padomju Savienībā. Tā kā starpzvaigžņu lidojumu tēma padomju zinātnieku vidū nekad netika uztverta nopietni, kinosāga izrādījās pusaudžiem domāta - ar pilsētas pasakas elementiem. Pirmā starpzvaigžņu ceļojuma vēsture ietilpa divās pilnmetrāžas filmās "Maskava - Kasiopeja" un "Pusaudži Visumā", kuras 1973. un 1974. gadā režisēja Ričards Nikolajevičs Viktorovs - izcils padomju kinorežisors, frontinieks, KPFSR Valsts prēmijas un Brāļu Vasiļjevu prēmijas laureāts.

Neskatoties uz dekorāciju nabadzību un kopējo specefektu zemo līmeni, Viktorovam izdevās radīt tiem laikiem iespaidīgas filmas.

Pirmās filmas darbība notiek mūsu laikos. No Visuma dzīlēm, zvaigznes Šedaras (Kasiopeja Alfa) sistēmas pienāk signāls ar saucienu pēc palīdzības. Zemes cilvēki nevar palikt vienaldzīgi uz saprāta brāļu saucienu un sākas zvaigžņu kuģa "ZARJA" ("Zvezdoļot Annigiļacionnij Reļativistskij Jadernij") būve, projekta autors ir jaunais izgudrotājs Vitja Sereda. Tā kā lidojums uz Šedaru ilgs ne vienus vien 10 gadus, tiek nolemts sūtīt pusaudžu komandu. Pateicoties atnācējam no nākotnes, kuru tēlo Inokentijs Smoktunovskis, par komandas locekli kļūst pats Sereda un pieci viņa draugi. Lidojums ir rūpīgi izplānots, taču uz kuģa ielavās "zaķis" - izgudrotājs - huligāns Fedja Lobanovs. Negribot viņš izdara tā, ka kuģis nonāk galapunktā ievērojami ātrāk. Nākošā filma jau ir veltīta tieši pašu bērnu piedzīvojumiem uz Kasiopejas Alfas sistēmas otrās planētas, kur varu ir sagrābuši kontroli zaudējuši roboti.

Neskatoties uz naivo sižetu un kaut kādu principiālu atradumu trūkumu, Viktorova diloģijai bija panākumi jauno skatītāju vidū un tā pat ieguva vairākas prestižas padomju un starptautiskas kinofestivālu prēmijas.

Portāli un tārpejas.

Pēc žilbinošajiem "Zvaigžņu karu" panākumiem kinofantastikā sāk valdīt "zvaigžņu opera", kurai ticamība detaļās vai tehnoloģijās pēc definīcijas nav vajadzīga. No šī laika un uz visiem laikiem kino Visumu sāk apdzīvot veiklie zēni, kuri izmantojot noslēpumainu hiperpiedziņu, ar saviem kuģiem sekundes desmitdaļās veic attālumus tūkstošiem gaismas gadu garumā.

Ja runa ir par tradicionālāku zinātnisko fantastiku, tad tā joprojām neiedrošinās izmantot tehniski realizējamu zvaigžņu kuģa projektu, kaut arī tādi jau eksistēja - pietiek atcerēties kaut vai kodolimpulsu un fotonu kuģus, kuru aprakstus varēja uziet, gan ZF-romānu, gan populār- zinātnisku grāmatu un rakstu lappusēs.

Kaut arī jau 1957. gadā amerikāņu fiziķis - teorētiķis Džons Vilers apraksta tā saucamās "tārpejas" (wormhole) - virstelpas tuneļus, kas savieno attālus Visuma punktus un atļauj gandrīz momentā nokļūt no viena punkta otrā - fantasti ilgu laiku nepiegrieza šai teorijai nekādu uzmanību. Pēc tam fiziķi pierādīja, ka mūsu Visuma likumi neaizliedz "dabisku" tuneļu veidošanos, un tātad nākotnē tārpejas patiešām var tikt atrastas un tās varētu izmantot cilvēku un kravu transportam milzīgos attālumos. Fantasti beidzot konstatēja, ka tuneļi kā fantastiskās pasaules elements ir daudz parocīgāki par hiperpiedziņu, ja gribam sūtīt uz zvaigznēm nevis tālus pēctečus ar džedaju zobeniem pie sāniem, bet savus, tādus sirdij mīļos līdzpilsoņus.

Viens no pirmajiem kinofantastikā visas tārpeju priekšrocības salīdzinājumā ar citiem kosmiskā transporta veidiem atainoja Rolands Emerihs vērienīgā, fantastiskajā trillerī "Zvaigžņu vārti", kas iznāca uz ekrāniem 1994. gadā. Arheoloģisko izrakumu laikā Gizas ielejā zem akmens vairoga atrod nesaprotamu iekārtu - milzīgu gredzenu, kas klāts ar hieroglifiem. Vēlāk gredzenu no Ēģiptes izved amerikāņi un uzstāda slepenā pazemes kompleksā Kolorado kalnos. Viss komplekss kopā ar aizsargierīcēm kļūst par pirmo starpzvaigžņu transporta līdzekli, kad ēģiptologs Daniels Džeksons atšifrē hieroglifus un noskaidro, ka senais gredzens ir "zvaigžņu vārti", caur kuru var nokļūt Kalta zvaigznājā (pēc citas versijas Kaliuma galaktikā). Specvienība, kuru vada pulkvedis Džonatans O'Neils (Kurta Rasela izpildījumā), iekļūst jaunajā pasaulē un uzsāk cīņu ar Senās Ēģiptes dieviem, kuri, pats par sevi saprotams, nemaz nav dievi, bet cilvēki, kas kalpo Ra - citplanētietim, pēdējam senas citplanētu rases pārstāvim, kuram piemīt paranormālas spējas. Un protams, amerikāņu karavīri pieveic ļauno monstru, ieguvuši vietējo iedzīvotāju atbalstu, kuri pēc daudzām verdzības tūkstošgadēm sajūt brīvības garšu.

Filma, pateicoties visai oriģinālajam sižetam, dinamikai u visai labiem specefektiem gandrīz uzreiz kļūst par klasiku. Pēc filmas parādās novelizācijas, bet galvenais - rodas gandrīz bezgalīgs TV seriāls "Zvaigžņu vārti: SG-1", kas startē 2001. gada maijā, izvēršas 10 sezonu garš un jau radījis meitas seriālu "Zvaigžņu vārti: Atlantīda". Pirmo sezonu sižetu veidojošā tēma bija pirmās Zvaigžņu vārtu specgrupas SG-1 cīņa ar citplanētiešu rasi - čūskveidīgajiem goajuldiem, kuri spēj iemiesoties cilvēku organismos, pakļaujot upuri savai gribai un pārvēršot to par jaffu. Ceļojot pa dažādajām pasaulēm un iepazīstoties ar to iemītniekiem, komandas losekļi pakāpeniski apgūst starpzvaigžņu politikas nianses un iegūst jaunus draugus un jaunus ienaidniekus.

Filma "Zvaigžņu vārti" atstāja jūtamu iespaidu uz fantastisko kino. Visdažādākie starpzvaigžņu portāli, hipertelpas koridori un mirgojoši tuneļi kļūst par gandrīz obligātu modernās kinofantastikas atribūtu. Tā, tieši mirdzošs tunelis ir redzams Roberta Zemekisa filmā "Kontakts" (1997.), kas uzņemta pēc tāda paša nosaukuma fantastiskā romāna, ko sarakstījis slavenais astrofiziķis Karls Sagans. Filmas galvenā varone, astrofiziķe Ellija Eroveja (viņu tēlo lieliskā Džodija Fostere), tic, ka eksistē citplanētu civilizācijas un mēģina uztvert to signālus, kas nāk no kosmosa. Galu galā, viņai tas izdodas. Pēc atšifrēšanas, zinātnieki atklāj, ka ziņojums satur kādas noslēpumainas mašīnas aprakstu - izskatās, ka tas ir transporta līdzeklis, kas ļauj ceļot starp zvaigznēm. Starptautisks konsorcijs finansē mašīnas būvi (filmā to tā arī sauc - Mašīna). Pirmo mašīnas eksemplāru iznīcina reliģisks fanātiķis, bet ar otro Eroveja dodas uz zvaigznēm, ieejot hipertelpas tārpeju sistēmā. Paciemojusies Vēgas sistēmā un pabijusi uz dīvainas, četru zvaigžņu sistēmas planētas, drosmīgā kosmiskā ceļotāja nokļūst ciemos pie augsti attīstītas civilizācijas pārstāvja, kas stāsta, ka tārpejas, pa kurām notiek šādi ceļojumi, ir radītas kaut kad ļoti sen - iespējams, ka to radījis tas, ko mēs saucam par Dievu...

Cits mašīnas variants, kas paredzēts, lai ceļotu telpā lielos attālumos, tiek parādīts kulta režisora Braiana de Palmas filmā "Misija uz Marsu" (2000.), kas pārblīvēta ar citātiem no kinoklasikas. Šī de Palmas lente ir ļoti vāja no zinātniski-tehniskās ticamības viedokļa un arī no mākslinieciskā izpildījuma. Tomēr, tā atstāj iespaidu vismaz ar ieceres mērogu.

Laikam jau šīs ieceres pamatā bija vēlme savākt un mākslinieciski izsvērt to modernās mitoloģijas daļu, kas attiecas uz Sarkano planētu un tās hipotētiskajiem iemītniekiem. Tāpēc arī tādi sižeta gājieni.

2020. gads. Uz Marsa, Cidonijas līdzenumā strādā pirmā ekspedīcija. Pētot apkārtni, zinātnieki atklāj anomālu struktūru. Mēģinot to izpētīt ar radaru, notiek katastrofa: pēkšņi radies virpulis nogalina zemiešus un tikai viens astronauts paliek dzīvs, patvēries bāzē. Lai viņu glābtu, uz Marsu dodas jauns kuģis, kas arī cieš katastrofu. Tomēr, astronautiem izdodas glābšanas misiju izsēdināt uz Sarkanās planētas virsmas, izdodas izpētīt arī nāvējošo anomālo struktūru, kas izrādās sava veida piemineklis senajai marsiešu civilizācijai, kas zaudējusi savu planētu pēc sadursmes ar gigantisku asteroīdu. Tie, kas izdzīvoja šajā kataklizmā, steidzami uzbūvē kosmisko kuģu floti un un dodas apgūt Galaktiku, bet viens no kuģiem paliek, lai izsētu dzīvību uz Zemes un nodrošinātu nākotnē kontaktu ar zemiešiem: tur pat, marsiešu pieminekļa iekšpusē atrodas arī teleports - ierīce acumirklīgam transportam telpā.

Tajā laikā, kad astronauti gatavojas atgriezties uz Zemes, viens no viņiem, Džims Makonnels (viņu tēlo pazīstamais aktieris Gerijs Sinaizs), nolemj izmantot teleportu, lai dotos pa pēdām marsiešu senčiem. Tādā veidā kārtējais starpplanētu lidojums pārvēršas par pirmo starpzvaigžņu lidojumu...

Pastaigas ar citplanētu briesmoņiem.

Uzmanību izraisa viena detaļa. Izņemot tikai pašu pirmo filmu par pasauļu sadursmi, kunematografisti nešaubās, ka galvenais, kamdēļ ir vērts organizēt Pirmo starpzvaigžņu ekspedīciju, it citplanētu dzīvības meklēšana, bet ideālā - saprāta brāļu atrašana. Uzreiz rodas jautājums, vai šie brāļi būs draudzīgi pret mums, vai arī cerētā kontakta vietā būs karš?

Šim sarežģītajam jautājumam veltīta, pēc ieceres unikāla, 25-minūšu gara anime filma "Tālās Zvaigznes balsis", ko radījis izcilais japāņu mākslinieks Makoto Sinkaji.

Sinkaji noteica sev uzdevumu - izveidot kārtīgu anime produktu, kas pilnīgi un viennozīmīgi piederētu vienam autoram. Visu filmu uzzīmēja, režisēja un ieskaņoja uz datora personīgi Sikaji. Vienīgais cilvēks no malas, kas tika uzaicināts uz filmēšanu, bija autora līgava Mike Sinohara, viņa ierunāja galvenās varones balsi, šī meitene dodas uz zvaigznēm, lai uzvarētu viltīgos atnācējus. Darbs pie filmas sākās 1999. gadā, bet beidzās 2002. gadā. Interese par Sinkaji jauno darbu bija tik liela, ka mēneša laikā filmu, kuru demonstrēja mazā 46 vietīgā kinoteātrītī, noskatījās vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku, bet DVD tirāža bija 50 tūkstoši eksemplāru, kas ir lielisks rezultāts pat komerciālajām anime filmām. Par šo darbu Makoto Sinkaji ieguva arī vairākas prestižas prēmijas. Filmas sižets fantastikai ir tradicionāls. 2039. gadā NASA ekspedīcija atrod uz Marsa plato Tarsis dīvainas drupas, kas pieder senas citplanētu civilizācijas pārstāvjiem, kurus pēc atraduma vietas nosauc par "tarsiešiem". Tarsieši atmostas, iznīcina ekspedīciju un atkāpjas līdz Saules sistēmas robežām. Pateicoties citplanētu tehnoloģijām, kuras Zemes cilvēki ir paguvuši izpētīt, cilvēce sasniedz jaunu savas attīstības līmeni un rada spēcīgu kosmisko floti, kas spēj kā līdzīgs ar līdzīgu cīnīties ar atnācējiem. 2047. gadā flote dodas meklēt tarsiešus, lai dotu tiem iznīcinošu triecienu. Ar vienu no kuģiem Tālajā kosmosā dodas arī 15 gadus vecā skolniece Mikako Nagamine, kurai piemīt izcilas spējas vadīt gigantiskus cilvēkveidīgus robotus - mobīlās kaujas vienības flotes sastāvā. Tomēr tarsiešu medības aizvien tālāk aizved meiteni no viņas klases biedra Noboru Terao, viņai visdārgākā cilvēka. Vienīgā iespēja uzturēt sakarus ir SMS-sūtījumi, kuru saņemšanu apgrūtina gaismas ātruma konstantais lielums. Jo tālāk flote aizlido no Zemes, jo ilgāk nākas Noboru gaidīt vēstules no Mikado. Filmas autors meistarīgi parāda situācijas traģismu, kur divus mīlošus cilvēkus šķir starpzvaigžņu telpas bezgalība un kuri nekad vairs nespēs būt kopā...

Tomēr vispārdomātākā filma par Pirmo starpzvaigžņu ekspedīciju uz šo laiku ir kanāla "Discovery" zinātniski-fantastiskais televīzijas projekts ar nosaukumu "Svešā planēta", kuru, ja es būtu filmas distributors Krievijā, es nosauktu par "Pastaigām ar citplanētu briesmoņiem" [Autors dod mājienu uz BBC seriālu "Pastaigas ar dinozauriem" - ZG piezīme.].

Projekta priekšvēsture ir šāda. 1990. gadā amerikāņu mākslinieks Veins Duglass Barlovs, ilgu laiku zīmējis vākus zinātniski-fantastiskajiem romāniem, izdeva krāsainu albūmu "Ekspedīcija: ilustrēta atskaite par reisu uz Darvinu IV, kas veikts mūsu ēras 2358. gadā". Albūms tika izdots kā artefakts no nākotnes pasaules. Dotajā laikā cilvēce ir gandrīz iznīcinājusi Zemes biosfēru un pati atrodas uz izmiršanas robežas. Tomēr, mākslīgu radījumu - jumu - radīšana palīdz cilvēcei apstādināt krīzi un ieiet atjaunotnes laikmetā. Jumi ne tikai palīdz atjaunot Zemes ekosistēmu, bet arī aktīvi pēta apkārtējo telpu. Šīs pētniecības rezultātā viņi atklāj apdzīvotu planētu Darvina sistēmā. Barlova albūms ir dokumentu kopojums par šo ekspedīciju uz Darvinu, ieskaitot skices, visvisādas shēmas, lauka pierakstus un vienkārši dienasgrāmatas. Māksliniekam ir izdevies, ne tikai radīt iekšēji nepretrunīgu nākotnes modeli, bet arī veikt sava veida varonīgu sasniegumu - aprakstīt pilnīgi svešu biosfēru, kurai nav analogu uz Zemes.

2005. gadā kanāls "Discovery" izveidoja lielu divsēriju telefilmu uz Barlova albūma bāzes. "Svešā planēta" ir vismodernāko animācijas tehnoloģiju apvienojums ar zinātnisko prognozēšanu. Filmas leģenda visai atšķiras no "Ekspedīcijas" leģendas. Darbība norisinās tuvākajā nākotnē. Pēc tam, kad orbitālie teleskopi ir atklājuši planētu sistēmu Darvina zvaigznei, tiek nolemts sūtīt uz to kuģi "Fon Brauns" ar antimatērijas dzinējiem, kuru vada mākslīgais intelekts. Startējis 2035. gada janvārī, sasniedzis 20% gaismas ātrumu, kuģis 2077. gada maijā iziet orbītā ap planētu Darvins IV, kas atrodas 6,5 zvaigžņu gadu attālumā no Zemes.Pēc tam uz planētas izsēžas divi autonomi roboti: Leo (Leonardo da Vinči) un Aiks (Īzaks Ņutons), lai izpētītu vietējo floru un faunu. Galvenie notikumi filmā arī ir veltīti šo robotu piedzīvojumiem uz svešās planētas virsmas. Viņi sastop visneiedomajākās dzīvības formas, kuru eksistenci pamato pazīstami zinātnieki, kas ir uzaicināti piedalīties filmā. Beigu beigās, roboti sastop arī primitīvu saprātu, taču, nepagūstot nodibināt kontaktu, iet bojā.

Nozīmīgs fakts. Filmu par Pirmo starpzvaigžņu ekspedīciju nav daudz, taču visas tās ir izcilas lentes, ko uzņēmuši pieredzējuši režisori. Rudolfa Meita, Franklina Šefnera, Rolanda Emeriha, Roberta Zemekisa, Braiana de Palmas vārdi daudz izsaka īstiem kino cienītājiem. Liekas, ka Pirmās starpzvaigžņu ekspedīcijas tēma ir tik pamatīga, ka to uzņemas veidot tikai ļoti nopietni kinematogrāfisti, kas nolēmuši pateikt kaut ko principiāli jaunu. Tāpēc es nemaz neizbrīnījos, kad izdzirdēju, ka Stīvens Spīlbergs gatavojas 2009. gadā izlaist filmu ar nosaukumu "Starpzvaigžņu" ("Interstellar"). Protams, arī viņš grib ierakstīt savu vārdu vēsturē. Ja Pirmā starpzvaigžņu ekspedīcija patiešām notiks, tad jebkurš, kas kaut mazākā mērā ar rindiņu vai kinokadru būs veicinājis tās tuvošanos, iegūs cerību uz nemirstību, ja viņa vārds tiks ierakstīs svešo planētu kartēs.

Pirmās starpzvaigžņu ekspedīcijas filmogrāfijas izlase.

1951. gads - "Kad saduras pasaules" ("When Worlds Collide", ASV).
1968. gads - "Pērtiķu planēta" ("Planet of the Apes", ASV).
1970. gads - "Zem Pērtiķu planētas" ("Beneath the Planet of the Apes", ASV).
1971. gads - "Bēgšana no Pērtiķu planētas" ("Escape from the Planet of the Apes", ASV).
1973. gads - "Maskava - Kasiopeja" ("Moskva - Kasiopeja", PSRS).
1974. gads - "Pusaudži Visumā" ("Otroki vo Vseļennoj", PSRS).
1994. gads - "Zvaigžņu vārti" ("Stargate", ASV).
1997. gads - "Kontakts" ("Contact", ASV).
2000. gads - "Misija uz Marsu" ("Mission to Mars", ASV).
2001. gads - "Pērtiķu planēta" ("Planet of the Apes", ASV).
2002. gads - "Tālās zvaigznes balsis" ("Hoshi no Koe", m./f., Japāna)
2005. gads - "Svešā planēta" ("Allien Planet", ASV).