Pilsētu leģendas

 Lekcija nolasīta LatCon 2011 "Leģendas" ietvaros 2011. gada 28. maijā

image001Ievads

Pilsētu leģendas, jeb kā tā apzīmē amerikāņi- Urban Legends, ir realitātes tēmas, kuras sastāda daļu no mūsdienu pasaules folkloras. Parasti tām par pamatu ir baumas, nostāsti, avīžu pīles u.t.t. diezgan bieži tā ir pamatotas uz mūsdienu sabiedrības bailēm.

Daļu pilsētu leģendu izdomā jokdari vienkārši savam priekam. Kā bija rādīts kāda seriāla vienā no sākotnējām sērijām. Daži jokdari vienkārši izdomāja priekš sevis stāstiņu, lai pabaidītu draugus, ka kādā pamestā mājā kādreiz esot dzīvojis vīrs, kurš nogalinājis savu sievu un sešas meitas un tagad viņa gars tupinot nogalināt jaunas meitenes. Nobiedējuši savus draugus viņi par šo gadījumu gandrīz jau bija aizmirsuši, kad viens no draugiem to publicēja interneta vietnē un gala rezultātā leģenda kļuva tik populāra, ka pat atdzīvojās. Ar šādām leģendām, kuras sākumā ir vienkārši joki ir slavenas ļoti daudzas pilsētiņas Amerikā un principā arī visā pasaulē.

Ļoti svarīgi ir spēt atšķirt leģendas no mītiem tā kā mīti atspoguļo globālo cilvēces attieksmi pret visumu un savu vietu tajā, cilvēka attiecības ar viņa dieviem un citus variantus. Mītiem ir savi dievu un varoņu panteoni, kas visbiežāk ir saistīti ar cilvēku reliģiozajiem pārdzīvojumiem. Savukārt pilsētu leģendām šīs īpašības nepiemīt. Tām ir daudz piezemētāks raksturs.

Vēsture

Pats termins „Pilsētu leģendas” rakstiskā veidā sāka izmantoties no 1968. gada un kā pirmie to izmantoja Amerikas un britu zinātnieki, kuri nodarbojās ar mūsdienu folkloras pētniecību. Kā līdzvērtīgi šim terminam tika izmantoti tādi termini kā „Patiesie stāsti” un „Mūsdienu leģendas”. Viss tā arī būtu saglabājies līdz mūsdienām, ja vien tajā laikā Jutas (ASV) universitātē nebūtu strādājis angļu valodas pasniedzējs Jans Garolds Brjūnvands. Kopā ar saviem studentiem Brūnvands nodarbojās ar to, ka pētīja mūsdienu folkloru un vienā savas karjeras brīdī saprata, ka ASV vajadzētu būt spiestiem izsniegt viņam finansējumu priekš tā, lai veiktu valstij sevišķi nepieciešamus pētījumus. Lai iegūtu nepieciešamo grandu savu pētījumu veikšanai viņš nolēma izpētīt mūsdienu amerikāņu folkloru daudz dziļāk nekā tas bija nepieciešams parastā mācību plānā. Savu pētījumu rezultātā 1981. gadā viņš publicēja grāmatu «The Vanishing Hitchhiker: American Urban Legends & Their Meanings». Pēc tam viņš izdeva vēl sēriju grāmatu par šo pašu tēmu, un dažās no tām aprakstīja terminu “Pilsētu leģendas”. Tā kā grāmatas bija sarakstītas zinātniski popularistiskā valodā (Un tās bija vairāk literāras nekā zinātniskas) - tad grāmatas izlasīja milzīgs daudzums cilvēku un termins ieviesās tautas sarunvalodā.

Pilsētu leģendu būtība.

Tā kā pats termins „Pilsētu leģendas” ir radies Amerikā tad nav nekā pārsteidzoša tajā, ka to saturiski papildināt sāka tajā pašā valstī. Pie kategorijas pilsētu leģendas sāka pieskaitīt visu sviestu, kāds vien varēja ienākt prātā turienes iedzīvotājiem. Par pilsētu leģendu pamatu bieži vien kļuva dažādu uz Ameriku emigrējušo tautu mīti, kuri laida savas saknes industrializācijas sabiedrībā. Tāpat uz pilsētu leģendām, ne mazo ieguldījumu pilsētu leģendām radīja zinātniski- tehniskā revolūcija, kad jaunākajām tehnoloģiskajām ierīcēm bailēs no tām piedēvēja kādu briesmoņu vai pat dievu spējas no seniem mītiem un leģendām. Kā pašu pazīstamāko šādi apstrādātu mītu mēs varam pieminēt internetu ar kura palīdzību viens dators kļūst par dievu un iznīcina visu cilvēci.

Izdomātās leģendas tika daudzreiz pārstāstītas un apauga ar daudzām detaļām, kuras atbilda vietai, kuru apdzīvoja stāstītājs. Tā, piemēram, pa visu Ameriku tika un tiek stāstītas leģendas par sievieti baltā. Pamats viņām ir visām viens un tas pats. Sieviete uzzinājusi, ka vīrs viņu krāpj, nogalina savus bērnus un izdara pašnāvību. Tomēr katrā pilsētā tā tiek stāstīta savādāk- balstoties uz šajā vietā kādreiz notikušajiem notikumiem un katrā vietā šī sieviete ir savādāka. Vienā viņa nogalina vīriešus, kas ir neuzticīgi savām sievām, bet kādā citā viņa ir tikai nelaimīgs gars, kurš mēdz parādīties garāmgājējiem.

Daļa leģendu balstās uz pilnīgi reāliem nelaimes gadījumiem vai citiem notikumiem, bet laika , tās pārstāstot, zuda dokumentālā vērtība. Stāsts apauga ar jaunām detaļām un pilsētas nomalē dzīvojusi vientuļā tantiņa pēc kāda laika mierīgi varēja kļūt par pašu īstāko raganu. Nostāsti sāka dzīvot paši savu dzīvi un to pirmējie avoti tika veiksmīgi aizmirsti. Ņemot vērā specifisko amerikāņu kultūru- amerikāņu leģendas bieži ir saistītas ar maniakiem un citādām psihiski nelīdzsvarotām personām (Šajā gadījumā man gribētos pieminēt, ka viena no šāda tipa pilsētu leģendām, gan nebija amerikāņu, bet gan Londoniešu un jau 1888. gadā. Stāsts par Džeku uzšķērdēju. Lieki minēt to, ka leģenda dzīvo vēl arī mūsdienās un ir kļuvusi par vienu no pasaulē populārākajām leģendām)

Leģendas parasti tiek stāstītas pēc principa „mana drauga draugs- man stāstīja? Vai arī mana drauga draugs piedzīvoja”

Pie pilsētu leģendām pieder visi tie mutiskās folkloras piemēri, kas nāk no aptuveni 19. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām un tās ir ne tikai pilsētas iedzīvotāju, bet arī lauku apgabalu iedzīvotāju stāstītas. Pēc tam, kad šis termins izplatījās Amerikā- Eiropas sabiedrība pameklēja pa savām pilsētām un atrada ne mazums savu pilsētu leģendu, kuras pētīt uzreiz metās vietējie folkloristi, bet pēc tam šo ideju pārtvēra visa pārējā pasaule.

Sākotnēji pilsētu leģendas izplatījās tāpat kā jebkurš cits folkloras darbs- mutiskā veidā vai ar preses palīdzību. Pēc tam pieejami kļuva telefoni, telegrāfi un pēc tam jau arī televīzija. Ar to arī viss turpinājās. Ar laiku sāka parādīties elektroniskas vietnes, kur apmainīties ar informāciju, kas spēcīgi ietekmēja izplatības ātrumus un plašumu. Pat vairāk par to. Daudzas leģendas sāka parādīties tikai virtuālajā pasaulē un bez reāla pamatojuma. Pie tādām leģendām var pieskaitīt galīgi sviestainus un viltus paziņojumus, kas spama veidā tika izsūtīti pa e-pastiem un stāstīja par viltus slepkavībām, noziegumiem un citiem gadījumiem. Tagad, gan ir jāpiebilst, ka šāda veida leģendu falsifikācija vairs nav modē.

Un tātad- kā tas darbojās. E-pasti, īsziņas un citā veidā iegūtie materiāli sāka kļūt apspriesti starp cilvēkiem ar viss biežāk, ka interneta palīdzību un, ja apspriestā ziņa ir patiešām kareivīga un to uziet tādi paši cilvēki, tad pat pēc informācijas nolieguma- paliek cilvēki, kas tai turpina ticēt un izplatīt tālāk. Tādā veidā arī izveidojas leģenda.

Tāpat var pieminēt blogerus, kuri dažreiz tik ļoti aizraujas, ka izdomā kādus notikumus, bet laika gaitā šie notikumi nonāk līdz televīzijas ekrāniem un vairs nav iespējams pierādīt, ka patiesībā tā ir bijusi veiksmīga falsifikācija. Arī šādā veidā mēdz rasties leģendas.

Krievijā termins „Pilsētu leģendas” netika izmantots līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem. Tam par iemeslu kalpoja tas, ka nebija pieejams internets, videomagnetofoni bija ne katram, bet pa televīziju rādīja tikai pāris kanālus, līdz ar ko iegūt šo terminu bija ne no kurienes un nebija arī ne kādas vajadzības. Līdz ar to Padomju Savienībā visi pilsētu leģendu dabas nostāsti tika saukti par baumām, pasakām, šausmu stāstiem, vienkārši leģendām vai muldēšanu. Viss izmainījās nākot pie varas Gorbočovam. Parādījās daudz vairāk televīzijas kanālu, parādījās liels daudzums videomagnetofonu- vēlāka arī internets un, pateicoties skolēnu prasmei uztvert visu jauno, termins diezgan lielā ātrumā sāka kļūt plaši izmantots iedzīvotāju zemākajos un vidējos slāņos.

Mūsdienās Krievijā par pilsētu leģendām sauc pilnīgi visu, kas ienāk prātā doto leģendu „Speciālistiem”. Pie tam vērā netiek ņemti nekādi laika rāmji (Kā saka, vēsture viņiem tomēr ir krietni senāka nekā ASV) pie pilsētu leģendām pieskaita leģendas sākot jau ar Ivana Bargā laikiem, bieži tās ir vērstas uz dažādiem apslēptiem dārgumiem, pazemes ejām, nolādētām vietām, spokiem u.c.

Padomju laikos aktīvu līdzdalību šāda veida leģendu radīšanā ņēma skolēni, kas pionieru nometnēs pa naktīm stāstīja viens otram šausmu stāstus par zārkiem uz ritenīšiem, dzelteniem aizkariem, melniem palagiem, plankumiem uz sienām un klavierēm- kā arī par daudz ko citu. Atšķirībā no mūsdienu skolēniem- oktobrēniem un pionieriem nebija iespējams lasīt Stīvenu Kingu vai skatīties šausmu filmas. Tāpēc varu jums garantēt, ka par tiem stāstiņiem, par ko mēs tagad tikai varam pasmaidīt. 7-9 gadus vecs bērns varēja aiz šausmām neaizmigt visu nakti.

Pilsētu leģendas un labums no tām

Attīstoties televīzijai un kino industrijai- sevišķi gudrie cilvēki sāka pelnīt naudu ar tautas folkloru. Sāka tikt uzņemtas tā saucamās mistiskās un šausmu filmas, kuru pamatā ir daļa vai pilnas pilsētu leģendu versijas. Kā piemērus tādām filmām var minēt „Kliedziens”, „Es zinu ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā”, „Mans asiņainais Valentīns”, „Pasakas pie ugunskura” un dabīgi arī filmu „Pilsētas leģendas”

Pēc tam sāka parādīties dažādi televīzijas šovi no, kuriem zināmākie varētu būt „Leģendu sagrāvēji”, „Pilsētu leģendas” un „Brainiacks” kuri tāpat sagādā ne mazums ienākumu saviem radītājiem.

Tāpat pilsētu leģendas nav pagājušas garām arī seriāliem. Atcerēsimies kaut vai tos pašus „Slepenos materiālus” vai arī jaunmodīgo „Supernatural” ir pat uzņemts speciāls bērnu pilsētu leģendu seriāls, kurā pieminēti bērnu spoku stāsti par nogrieztiem pirkstiem gaļasmašīnā un tamlīdzīgiem spoku stāstiņiem, seriāls saucas „Zosāda”

Tāpat ekranizēt visādas baumas un nostāstus mīl Krievijas televīzija, kurai par labākajiem šāda tipa raidījumiem varētu uzskatīt „Neiespējami, bet fakts” un „Acīmredzamais- Neticamais”

No pārējās cilvēces daļas neatpalika arī rakstnieki, kur par piemēru var minēt Stīvenu Kingu un Klaivu Barkeru, kā arī lielu daļu viņu sekotājus, kuru stāsti arī ir balstīti uz pilsētu leģendu bāzes.

Derētu atzīmēt, ka dažas leģendas ir veikušas tieši pretēju ceļu. Tas ir no kino, televīzijas, preses vai rakstniekiem tās ir nonākušas tautā un kopā ar pievienotu izdomu ir kļuvušas par pilntiesīgām pilsētu leģendām

Vēl derētu pieminēt, ka dažreiz pilsētu leģendas kļūst par pamatu dažādām emblēmām, flaijeriem un citām fīčām priekš ārzemju tūristiem. Tā piemēram kādu laiciņu atpakaļ Ņujorkas dabas aizsardzības departaments pārdeva t- krekliņus ar krokodilu, kurš līda ārā no kanalizācijas lūkas un ar uzrakstu „Leģendas atdzīvojas...”

Sistemātiski pilsētu leģendas var iedalīt

  • Sazvērestības- leģendas par visu veidu sazvērestības teorijām. Musoni, Ilumināti, Vatikāns. Parasti runa iet cilvēku grupu, kuri ir apņēmušies visiem iespējamajiem veidiem sagrābt varu pasaulē. Tāpat šajā kategorijā ietilpst arī nostāsti par valstu sazvērestībām pret iedzīvotājiem un reālo faktu slēpšanu. Radikāliem un sociāliem eksperimentiem. Citplanētiešu eksistences slēpšanu. Pēdējā laika jaunākā leģenda ir par to, ka Ben Ladens ir miris jau pirms vairākiem gadiem, bet Amerikas valdība to ir slēpusi, jo viņai ir bijis izdevīgi uzsākt karus. Un šī ir tikai viena no desmitiem leģendu, kuras nepatiesums iespējams, ka kādreiz tiks pierādīts, bet tā būs apaugusi ar tik daudziem noslēpumainiem faktiem, ka neviens tam vairs neticēs. Bet par pašu slavenāko leģendu var uzskatīt Amerikāņu izsēšanos uz mēness
  • Kriminālās – Leģendas par neparastiem noziedzniekiem un noziegumiem. Pēdējā laikā tiem ir pievienojušies arī nostāsti par kibernoziegumiem un hakeriem. Šai pilsētu leģendu grupai nereti pieskaita daudzus ideālos un nekad neatrisinātos noziegumus. Par labāko šādas leģendas paraugu var uzskatīt leģendu par Džeku uzšķērdēju, kas nāk no Anglijas.
  • Kontakti ar citplanētiešiem un tehnoloģijas- NLO, Zona 51, Rouzvela, melnie helikopteri, Vīri melnā. Šajā kategorijā ietilpst viss, kas ir saistīts ar citplanētiešiem un nezināmā tehnoloģiskām ierīcēm. Šajā kategorijā ietilpst arī „fašistu lidojošie šķīvīši” un „Slepenā fašistu bāze Antarktīdā” Šeit pat var pieskaitīt arī vienu no sazvērestības leģendām un tieši leģendu par to, ka Amerikas valdība slēpj savus kontaktus ar citplanētiešiem. Pie tehnoloģisko sazvērestību iedalījuma var minēt leģendas par to, ka dažām valstīm ir slepeni ieroči, ar kuru palīdzību var mainīt zemes atmosfēru un gravitāciju. Kā populārāko no pēdējiem var uzskatīt apgalvojumu par to, ka pagājušās vasaras karstumi ir izraisījusi atmosfēru mainošu ieroču testēšana.
  • Nezināmais- Lietas, kuras pēc no pirmā acu uzmetiena ir grūti saprast vai arī vispār nav iespējams. Parasti tā mēdz būt krāpšanās priekš viegli iespaidojamiem cilvēkiem. Piemēram, Elektroniskās balss fenomens, Planēta Niburu, 25. kadrs
  • Sadzīves – tieši ar viņu graušanu nodarbojas leģendu sagrāvēji. Piemēram, par sadzīves pilsētas leģendu var nosaukt baumas par to, ka kola ir spermicīds vai arī par to, ka cilvēks ar pīrsingu var piesaistīt sev zibeni. Un tādu leģendu ir ļoti daudz uz ko norāda jau seriāla sezonu skaits vien. Uz doto momentu tās ir deviņas

Šis iedalījums nav pilnīgs, jo, piemēram, tas pats Brūnvands veica savādāku klasifikāciju balstoties tikai uz amerikāņu pilsētu leģendām un nepievērsdamies citām pasaules valstīm.

Pasaulē tiek izmatoti vēl arī šādi Pilsētu leģendu iedalījumi.

  • Mūsdienu pasakas – ļoti jauks un patīkams iedalījums, kurš ļauj arī mūsdienu pasaulē cerēt uz laimīgām beigām. Pie tāda tipa leģendām pieder, piemēram, nostāsti par to kā nabadzīga pārdevēja no laukiem aizbrauc uz lielpilsētu un tur sāk strādāt pie miljonāra, kuru gala rezultātā apprec. Visām mūsdienu pasakām ir laimīgas beigas.
  • Leģendas par nolaupīšanām- par nolaupītājiem šādos gadījumos parasti tiek norādīti citplanētieši, noziedznieki un slepenas organizācijas. Plašāk pazīstamā leģenda ir par cilvēku nolaupīšanu uz orgāniem, kurus tālāk pārdod melnajā tirgū. Reāli gan tas ir izdarāms tikai tādā gadījumā, ja ir zināmi personas pilnīgi fiziskie dati, jo orgānu iegūšana ir dārgs process pat cilvēka nolaupīšanas un kaktu darbības gadījumā un nolaupītāji nav ieinteresēti, lai orgāni izrādītos nederīgi.
  • Industriālās- Noslīkšana mucā ar alu. Žurkas baltmaizes kukuļos. Desas no, kurām izvelk cilvēka pirkstu. Un citas, kas principā ir saistītas ar industriālo tirgu.
  • Apiešanās ar tehniku- Balstās uz arvien ātrāk attīstošos tehnoloģijas jomu. Par šādu nostāstu klasiku var saukt dzīvniekus mikroviļņu krāsnī, kaķus veļas mašīnā un krokodilus kanalizācijā. Parasti stāsta par sievietēm un trešo valstu iedzīvotājiem, par kuriem var rasties aizdomas, ka tie neprot apieties ar jaunākajām tehnoloģijām.
  • Bailes no valdības- pamatotas uz bailēm no dažādām valsts organizācijām. Policijas, KGB, FBR. Tāpat šeit tiek pieskaitītas leģendas par kriminālām autoritātēm, kas kontrolē katra savu apgabalu.

Izplatītākās pilsētu leģendas Krievijā.

  • Žurkas mutanti metro
  • Portāli uz paralēlām pasaulēm. Arī metro.
  • Kremļa zvaigznēs ir īsti rubīni
  • Leģendas par mistiskām vietām, kur visu laiku kaut kas notiek
  • Neparasti līdzīgas autokatastrofas dažādās pilsētās.
  • Rūķīši, kas dzīvo blakus.

Izplatītākās pilsētu leģendas Amerikā.

  • Aligatori Ņujorkas kanalizācijā (Nepatiesa)
  • Tūristu pāra nopirktais sunīts patiesībā izrādījās Meksikāņu žurka. (Nepatiesa)
  • Pāris studentu LSD iespaidā skatījās uz sauli tik ilgi, kamēr palika akli (Nepatiesa)
  • Sieviete nomirst pēc vairākiem solārija apmeklējumiem vienā dienā (Nepatiesa)
  • Pie ieejas kinoteātrī ļaundari dur cilvēkiem injekcijas ar AIDS vīrusu.
  • Kaza, kuru sita saimnieks- saimnieku nobadīja līdz nāvei (patiesība)
  • Skolēns, kurš gribēja pabiedēt draugus un izlikties par pakārušos kaut ko sajauca un pakārās patiesībā (Patiesa)
  • Betmena kostīma instrukcijā ir rakstīts „Ar šo kostīmu nevar lidot” (patiesa)
  • Feministe tiesā vinnēja 5 tūkstošus dolāru no taksista, kurš viņas priekšā atvēra durvis (patiesa)

 

Pilsētu leģendas Latvijā.

Arī Latvijā tāpat kā visā pasaulē eksistē savas pilsētu leģendas un pat notiek festivāli kā, piemēram, 2011. gada 1.-3. jūlijā Valmieras pilsētas svētku ietvaros notiks starptautisks kultūras festivāls "Eiropas pilsētu leģendas".

„Projekta ideja ir aicināt viesus izstāstīt savas pilsētas stāstu. "Stāstus un leģendas veido paši cilvēki, tās ir mūsu pieredzes un domāšanas veida vēsturiska liecība. Cilvēku darbība var tikt atspoguļota dažādos veidos - caur dziesmām, dejām, mākslu, mūziku, sociālām aktivitātēm. Tā var izpausties tradicionāli, moderni, amizanti un pārsteidzoši. Aicinām izstāstīt savu stāstu, tādējādi darot citam citu bagātāku, iedvesmotāku, lepnāku par savu kultūru un vēsturi," stāsta pašvaldības ārējo sakaru koordinētāja Sanda Deisone. „

Tā kā pamatā nav iespējams teikt, ka Latvijā nav zināms par pilsētu leģendām. Arī pats termins „Pilsētu leģendas” ir diezgan plaši izplatīts latviešu interneta tīmeklī.

Vispār ir pieļaujama doma, ka termins „Pilsētu leģendas” Latvijā tāpat kā Krievijā ir parādījies aptuveni 80. gadu beigās- 90. gadu sākumā, kad beidzot krita dzelzs priekškars un radās iespēja piekļūt ārzemju kultūras materiāliem, kuri agrāk bija aizliegti.

Populārākās latviešu pilsētu leģendas.

  • Kaķīšu un suņu belaši
  • Latvijas pilsētas pētnieku aprindās kādu laiku atpakaļ klīda leģendas par it kā jau uzbūvētām metro stacijām, un pat par metro tuneļa posma esamību, kas klusībā ticis tomēr uzbūvēts. Šobrīd gan jāsaka, ka visas iespējamās staciju un tehnisko būvju atrašanās vietas ir pārbaudītas un nekādi taustāmi pierādījumi metro esamībai nav atrasti. Bet paliek jautājums - kur palika Rīgai it kā piešķirtie 250 miljoni rubļu, par kuriem rakstīja prese?
  • Milzu žurkas mēslainē.

 

Latvijas pilsētu leģendām ir daudz vairāk kopēja ar Krievijas nekā ar Amerikas pilsētu leģendām kaut vai tāpēc, ka Latviešu pilsētu leģendas tāpat kā Krievijas meklē nevis 19. gadsimtā, bet krietni vien agrāk. Pamatā lielu daļu no stāstiem par noslēpumainām zvanu skaņām naktīs un pa pilīm klīstošiem sieviešu rēgiem arī var attiecināt pie pilsētu leģendām.

Tas esot noticis 1. pasaules kara laikā, kad visi ceļi bija pilni ar bēgļiem. Bijusi viena viesnīca ceļa malā, kuras īpašnieks centies no tā iedzīvoties. Kad tāds bēglis palūdzis naktsmājas, viņu labi uzņēmuši, bet naktī uz sienas pie nabaga gultas parādījies sarkans plankums, kas tapis arvien lielāks un no tā izlīdusi roka ar garu dunci un nodūrusi cilvēku. Tad gulta, kas izrādījusies pieskrūvēta pie grīdas, kopā ar to apgriezusies otrādi un cilvēks iekritis pagrabā, kas bijis pilns ar skeletiem un pussasdalījušamies līķiem. Gulta atkal atgriezusies savā vietā, viesnīcnieks paņēmis nelaimīgā mantas sev, istaba tikusi sakārtota, gaidot nākošo upuri. Tā daudzi cilvēki pazuduši, kamēr nelieši beidzot tikuši atmaskoti.
2. Tas esot noticis pirmskara Latvijas brīvvalsts laikā. Sākuši pazust cilvēki tieši no ielas vai aizgājuši uz parku. Parasti, nelaimīgi vai tādi, kas pēc tādiem izskatījušies. Policija sākusi izmeklēšanu un tā viens tāds bēdīgs sēž parkā uz soliņa. Te pēc kāda laika viņam blakus apsēžas vēl viens un sāk apvārdot: "Jums laikam kāda nelaime? Es nevaru paiet garām redzot, ka jums bēdas. Es varu palīdzēt. Te tāda neērta runāšana, nāciet pie manis uz mājām, mēs aprunāsimies un es centīšos jums palīdzēt!" Policists ar mieru. Viņi iet, bet viņiem slepeni seko. Nonāk vienā dzīvoklī. Pa to laiku otrs policists, izsaucis papildspēkus, sagaida tos un iebrūk dzīvoklī. Un ko redz? Viņu kolēģi vairāki vīri izģērbuši un sasējuši, un gatavojas nogalināt, bet otrā istabā jau pie griestiem aiz kājām karājas vairāki līķi, kuriem notecina asinis. Tā nu noskaidrojās, ka banda ievilinājusi cilvēkus, lai vēlāk viņu līķus sadalītu un gaļu piedāvātu gaļas veikaliem.