Pierādījumi par citplanētiešu eksistenci un ciešu mijiedarbību ar senās Latvijas tautu iedzīvotājiem, pamatojoties uz latviešu tautas pasakas „Ķēves dēls Kurbads” analīzi.

Lekcija nolasīta LatCon 2010 "Ceļojums laikā" ietvaros 2010. gada 22. maijā.

Latviešu folklorā ir atrodamas daudzas pārliecinošas un neapgāžamas liecības, kas vēsta par citplanētiešu mijiedarbību ar zemiešiem, konkrēti – senās Latvijas iedzīvotājiem. Savā pirmajā referātā es jau pierādīju divu dažādu citplanētiešu rasu – gigantu un polimorfu – regulāriem kontaktiem un sadarbību ar cilvēkiem, kas bieži vien noveda pat pie dzimumsakariem un jaukteņu rašanās. Protams, ka savu pēcnācēju dzīve citplanētiešos izraisīja dzīvu interesi, viņi vēlējās tajā piedalīties un, ņemot vērā gigantu un polimorfu nesaskaņas, tas bieži vien noveda pie sadursmēm. Liecības par šīm sadursmēm ir skaidri saskatāmas latviešu tautas pasakās.

Kā pamatu savai analīzei es ņēmu pasaku „Ķēves dēls Kurbads”, jo tajā ir atrodams plašs materiāls par citplanētiešu eksperimentiem ar cilvēkiem, kuru es šī referāta gaitā rūpīgi izpētīšu.

Šī pasaka, šķiet, ir konkrēta cilvēka – Kurbada dzīves apraksts. Kā jau rāda pats pasakas nosaukums, tās galvenais varonis ir polimorfu jauktenis, varētu pat teikt, ka ģenētisks eksperiments, pēc pasakas teksta spriežot, aukstasinīgs nelietis, sadists un slepkava, lai gan pasakas autors, cilvēks, acīmredzami pats ir cilvēku pusē, par viņa izvairīgi stāstītās Kurbada dzīves gaitas liek šausmās nodrebēt civilizētam lasītājam.

Polimorfiem acīmredzami ir ārkārtīgi augsti attīstīta ģenētikas zinātne un droši vien pilnībā izpētīti ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku DNS. Paklausīsimies, ko pasaka saka par Kurbada rašanos.

Pēc īsta bezbērnu atraitnes bēdu apraksta lasām:

„Atpakaļ laižot, braucēji ierauga netālu no mājām, pār upi braukdami, lielu zivi uz krastu izlecam. Zivs tā ķeparājās, it kā nespētu atpakaļ tikt. Puisis knaši izlec no ratiem un domā zivi noķert, bet zivs atlec ūdenī atpakaļ, sacīdama:

«Lai nāk pati saimniece, tad ļaušos!»

Ies saimniece, jā - zivs atkal izlec uz krastu un saka:

«Klausies, saimniece, paņem mani, nokauji, izvāri un apēdi, tad Laimiņa dēlu dos, tik pieraugi, ka neviens cits no manis ne kumosa nebaudītu!» „

Tomēr kalpone saimnieci nepaklausa, nogaršo zivi, bet iekšas izmet mēslainē, kur tās apēd ķēve. Un nākamajā naktī gan saimniecei, gan kalponei, gan ķēvei piedzimst dēls.

Tātad, ko mēs varam secināt? Pirmkārt, acīmredzami, polimorfi ir atklājuši, kā var sakrustot dažādu rasu ģenētisko materiālu un radīt vairoties spējīgus indivīdus. Turklāt ir iespējams iegūt pēcnācējus ne tikai ar humanoīdiem, bet arī ar dzīvniekiem – vismaz siltasiņu dzīvniekiem. Ja ņem vērā, ka zivs ir aukstasiņu radījums, jāsecina, ka polimorfu spējas ir gluži vienkārši apbrīnojamas. Piedevām atcerēsimies, ka fertila, ja tā varētu iztiekties, ir visa zivs miesa un pat tās iekšas.

Es vēlētos izvirzīt hipotēzi, ka šī mistiskā bezsugas zivs ir bijis kaut kāds androgīns vairojamais materiāls ar iebūvētu saziņas sistēmu, lai nodrošinātu šī materiāla kontaktus ar surogātmāti – mēs redzam, ka zivs var noteikt cilvēka dzimumu un ar pusi viņa nevēlas kontaktēties.

Apbrīnu izraisa arī šo bioloģisko eksperimentu augšanas ātrums un unikālā izdzīvotspēja – nonākot surogātmātes kuņģī, šis vairojamais materiāls ir spējis kaut kā izsūkties cauri tā sieniņām, nokļūt dzemdē un vienas nakts laikā nobriest – šis augšanas ātrums strauji pārsniedz pat Svešo rekordu!

Turklāt šajā citātā arī parādās polimorfu rasei raksturīga viltība – lai novērstu uzmanību no savas rases, zivs norāda, ka pēcnācēju saimniecei sagādās Laima –  plaši pazīstama gigantu rases pārstāve.

Tātad, gaidītā viena eksperimentālā modeļa vietā ir iegūti veseli trīs – turklāt viens no tiem pat nav humanoīdu sievietes iznēsāts, bet – vēlreiz jāapbrīno polimorfu ģeniālā ģenētika – visi trīs modeļi ir humanoīdi un ārēji neatšķiras no cilvēkiem.

Taču pasaka norāda arī uz dažām atšķirībām – konkrēti, ķēves dēls Kurbads ir daudz spēcīgāks par cilvēkiem, kā arī aug ātrāk par tiem. Interesanta ir viņa ievērotā diēta – pasaka liecina:

„Viņa mīļākais ēdiens ir riekstu kodoli, dzēriens - ķēves piens”. Turklāt šī diēta ir izvēlēta apzināti – aicinot pusbrāļus uz varoņdarbiem, viņš saka: «Tas, kas vārīts un cepts, tas tai gudrībā nevar nākt kā tas, kas zaļš apēsts.» - tātad, Kurbads ir mūsdienās plaši izplatīto svaigēdāju garīgais priekštecis.

Kā jau iepriekšējā referātā pierādīju, daudzi polimorfu rases pārstāvji cilvēkus uzskata par zemāku rasi, saviem kalpiem. Daži šādu polimorfu pārstāvji ir atļauju neprasot un īri nemaksājot ievākušies Kurbada saimnieka jaunuzceltajā mājā. Pasaka liecina, ka šie polimorfi nav piekrituši pārrunām un uzvedušies visai izaicinoši, kas mūsu eksperimentālajam modelim nav pa prātam un viņš nolemj atbrīvot dzīvojamo platību. Nākamais pasakas fragments stāsta par šo cīņu.

Atšķirībā no pusbrāļiem, Kurbads vienmēr veic iepriekšēju izlūkošanu, uzzinot pēc iespējas vairāk par pretinieku. Acīmredzot polimorfa asinis viņam ir devušas spējas saprast citas nehumanoīdu rases, jo viņš noklausās dažādu mājas sienās dzīvojošu kukaiņu, bet vēlāk arī gājputnu un abinieku sarunas, kuras pārējie brāļi nedzird – laikam tomēr cilvēku ģenētiskais materiāls nedāvā tik plašas iespējas.

Pasaka par no nedod nekādas sīkākas liecības, bet no tālākiem notikumiem ir skaidrs, ka Kurbada māte ķēve ir pati vai nu polimorfs vai jauktenis, jo viņa ne tikai māk sarunāties ar savu dēlu, bet arī ir viņam sniegusi plašu informāciju par polimorfu rasi, tās īpatnībām un veidiem, kā ar to cīnīties, kā arī apmācījusi pārveidot vielas no attāluma, droši vien izmantojot kādu tālvadības sistēmu – ejot cīnīties ar jodiem, viņš brāļiem saka:

„Drošības labad nolikšu te uz loga ūdens kausu. Ja viņā ronas piens, tad man cīnoties labi klājas, bet, ja asinis, tad skrieniet pie manas mātes, lai tā nāktu palīgā.”

Viņš cīnās pēc kārtas ar trīsgalvu, sešgalvu un deviņgalvu jodu. Spriežot pēc pasakās minētajām sarunām, visi trīs no sākuma, nevēlēdamies cīnīties, piedāvā sacensības. Šķiet, ka viņiem ir ļoti attīstītas plaušas, jo viņi piedāvā izpūst no patiltes naudu, un ne pārāk laba atmiņa, jo viņi īsti neatceras, kurā vietā stāv kāda nomināla monētas – un izpūš no patiltes kapara naudu, Kamēr Kurbads – zelta. Es patlaban neesmu atradusi izskaidrojumu šādām dīvainām sacensībām.

Lai nu kā, sacensības viņi zaudē un ir spiesti cīnīties ar zobeniem. Ja pirmie divi pretinieki tiek uzvarēti viegli, trešais – deviņgalvis – ir grūtāk uzvarams. Šī polimorfa sugasbrāļi ir bijuši plaši izplatīti visā Eiropas teritorijā – liecības par monstru, kuram, nocērtot vienu galvu, ataug cita vai pat vairākas vietā, ir izplatītas no Grieķijas līdz Krievijai. Tik pat izplatīts ir arī viņu nogalināšanas veids – nocirstie kakli ir jāpiededzina ar uguni. Šī pazīme varētu liecināt, ka konkrētā polimorfu pasuga reģenerācijas ziņā līdzinās austerēm vai, teiksim, mūsu ķirzakām, kurām ataug nokritusī aste.

Pasaka liecina, ka šiem polimorfiem ir bijuši pavadošie izlūkroboti, nomaskēti par Zemes dzīvniekiem, taču jāsecina, ja tie ir šaura profila – izņemot ātrumu,  - varbūt pat reaktīvo dzinēju – viņi nekādu lielu labumu nedod: „ziņu nesēji - deviņi suņi kvelkdami pa laukiem, deviņi vanagi svelpdami pa gaisu”. Kad sākas cīņa, šie pavadoņi vienkārši pazūd.

Pēc uzvaras pār visiem trim jodiem Kurbads veic vēl vienu izlūkošanas kampaņu, uzzinot, ka jodiem ir sievas – raganas, kuras, protams, vēlēsies atriebties par savu vīru nāvi. Vēl interesantāk – šīs raganas visu laiku ir kukaiņu formā mitinājušās polimorfu ieņemtajā mājā, divas naktis nav nekā darījušas (izdarām secinājumu par viņu mīlestību pret saviem vīriem), bet trešā joda nāve šķiet nu pārāk daudz. Man ir aizdomas, ka šīs raganas ir kaut kas līdzīgs Terminatora modelim T-1000, kas spēj pieņemt jebkādu formu - viena no raganām pārvēršas par gultu, viena – par strautu un viena – par čūsku un sumpurni.

Tomēr atšķirībā no T-1000 šīs raganas var nogalināt ar zobena palīdzību. Man ir hipotēze, ka šīs raganas un vispār polimorfi ir rada Anglijas elfiem, kuriem ir nāvējošs dzelzs pieskāriens, bet nekaitē zelts, sudrabs un citi metāli. Acīmredzot Anglijā viņu populācija ir bijusi lielāka un turienes iedzīvotāji ir izdarījuši secinājumus, kamēr Latvijā šī viņu dzelzs nepanesamība nav atklāta.

Divas raganas Kurbads uzvar, trešā, acīmredzami, ir gudrāka un uz laiku nomaskējas.

Kurbadam, šķiet, polimorfu mednieka dzīve iepatīkas un viņš nolemj to turpināt.

Nākamais viņa medību objekts ir velns, kuram ir vājība uz cilvēku sievietēm, turklāt daudzskaitlī – viņš ir nozadzis veselas trīs māsas, vietējā valdnieka meitas.

Noķēris velnu (šķiet, ka šis eksemplārs nav pārāk gudrs, ja jau atkārtoti apmeklē savu nozieguma vietu – pirti), Kurbads ar spīdzināšanas palīdzību noskaidro, kur velns tur savas gūsteknes. Lai gan pasakas min tikai sišanu ar rungu, mans liekas, ka tās kaut ko noklusē – diez vai runga vien varētu piespiest velnam atklāt savas bāzes vietu. Tradicionāli šai polimorfu sugai, viņš dzīvo pazemē, nomaskējis ieeju zem akmens. Tiesa, no sākuma velns mēģina atpirkties ar stabulīti - tālvadības pulti, kas izsauc palīgus – 10 mazus rūķīšus, šķiet, robotiņus. Brāļi jau iepriekš ir teikuši Kurbadam, ka nevēlas kļūst par polimorfu medniekiem, bet viņš – visi vadoņi ir autoritatīvi- neļaujas traucēties un ņem viņus līdzi. Tomēr pazemē līst brāļi atsakās, Kurbads liek rūķīšiem uzcelt viņiem māju un sagādāt ēdienu – un tas tiek izdarīts , citēju, „acumirklī”. No kā varam secināt, ka šiem robotiem piemīt spēja pārveidot matēriju atomārā līmenī, no vieniem objektiem radot citus.

Nonācis pazemē, Kurbads uziet saimniecības ēku un secina, ka velni ir sagādājuši sev no cilvēku vidus veselu kalpotāju štatu, kurš nav pārāk lojāls pret savu saimnieku, un labprāt palīdz Kurbadu paslēpt. Tomēr pret sievietēm šiem polimorfiem ir lielāka cieņa – tās dzīvo katra savā pilī – sudraba, zelta un dimanta – un pieder katra vienam velnam.

Ātri uzveicis jau pirmīt piesisto pretinieku, Kurbads, tā teikt, veic ķīlnieku atbrīvošanas operāciju. Velna sieva, vecākā no māsām, izsniedz viņam artefaktu – trauciņu, kuram labajā pusē ir stipruma zāles, kreisajā – nestipruma, kas atņem spēku uz veselu gadu. Nešaubos, ka patiesībā šīs zāles ir lietojamas pavisam savādāk, jo liktos neloģiski, ka kāds glabā tik viegli sajaucamā veidā divas tik pretējas iedarbības vielas.

Lai nu kā, ar šo zāļu palīdzību Kurbads uzveic arī abus pārējos velnus un – skat vien! – izrādās, ka viņš nav vis tik tīrs altruists, kā gribētos pasakas stāstītājam, ja pat tas ir spiests atzīt, ka:

„Kurbads izskaidro īsi un strupi, ka neesot vis nācis tādēļ pestīt, lai pateicības dabūtu, bet tikai tādēļ, lai jaunākā nāktu pie viņa par sievu un abas otras māsas pie pusbrāļiem, kuri virszemē pie cauruma palikuši.”

Turklāt viņam kārojas ne tikai pašas meitas, bet arī viņu pilis. Nu – uzvarētājus netiesā – un cilvēks tomēr ir labāks, kā velns, tādēļ meitas izstāsta, kā pilis var paņemt līdzi – trīs reizes apnesot ap pili konkrētās meitas vaiņagu, tā (pils) pārvēršas par olu. Mūsu priekšā acīmredzami ir vēl viena polimorfu tehnoloģija, vielas transformācija un saspiešana. Žēl, ka šī tehnoloģija nav izdzīvojusi līdz mūsu dienām – tas būtu ārkārtīgi ērti ceļojumu laikā.

Glābšanas operācija iet uz beigām, meitas jau pa virvi ir uzvilktas virszemē, bet pēdējā brīdī parādās dzīva palikusī ragana, kura tomēr rīkojas visai negudri – nevis pagaida, lai Kurbads uzrāptos pietiekami augstu un nosistos, bet vienkārši pārgrauž virvi, atstājot viņu pazemē. Un atkal pazūd.

Kurbads dodas izlūkos un drīz vien secina, ka gan cilvēku, gan polimorfu populācija šeit ir samērā liela – netālu dzīvo vēl viens polimorfs – sumpurnis, kā jau parasts savas rases pārstāvis – sadistisks un mantkārīgs. Kurbads vienojas ar cietušajiem, kuru vidū ir arī cits polimorfs - putns – ka ar tā palīdzību tiks virszemē, ja nogalinās sumpurni. Ko arī izdara. Izrādās, ka no šīs bāzes uz virszemi ved arī apkārtceļš, tomēr tas ir pietiekami garš, lai polimorfam būtu jālido deviņas dienas.

Lai nu kā, nonācis virszemē, Kurbads nolemj beigt algotņa –polimorfu mednieka gaitas, apprecas ar dimanta pils īpašnieci. Tomēr polimorfi, kā mēs zinām, ir visai atriebīga rase, un ragana – deviņgalvu joda atraitne – izvērš partizāņu karu pret Kurbadu. Viņa savāc veselu nelielu armiju, lietā tiek likti ķīmiskie vai pat bakterioloģiskie ieroči, kā arī šķiet, fiziska spīdzināšana:

„Tomēr raganas, laumas, nedod miera ne dienu, ne nakti, te gan mīļie lopiņi maitāti, gan druvām kaitēts, gan pavalstnieki, apakšnieki vārdzināti.”

Kā mēs redzam, šeit vairs nav runas par zemes iekarošanu – ragana ir nolēmusi iznīdēt visu zemi – arī lopus un augus.

Kurbads no nezināmiem avotiem ir uzzinājis, ka vismaz šim konkrētajam polimorfu veidam – raganām – kaitē sāls, tādēļ iziet per raganu ar mūsuprāt visai dīvainu ieroci – 3 birkaviem sāls un 3 birkaviem sālījuma. Ja ņem vērā, ka viens birkavs ir aptuveni 167,52 kilogrami, varam secināt, ka pret vienu raganu Kurbads ir izlietojis vairāk nekā 500 kg sāls, precīzāk, 502,56 kg sāls un tik pat daudz sālījuma. Starp citu, šis ir vienīgais skaitlis, kurš mums dod zināmu priekšstatu par Kurbada fiziskajām spējām – viņš ir spējīgs panest vairāk nekā tonnu svara – un par raganas apmēriem – jo viņa vienā paņēmienā ir apēdusi visus 3 birkavus sāls.

Ragana cīņai ar Kurbadu ir pieņēmusi tipisku pūķa izskatu – „nāk pa gaisu čūska šņākdama, spārnus klabinādama, ar atplēstu rīkli. Kurbads nostājas un drāž trīs birkavas sāls rīklē. Šī nošķaudās vien un skrien uz jūru slāpes dzesēt”.

Ja pūķis vienā paņēmienā var aprīt 500 kg sāls, varam aptuveni iedomāties viņa izmērus. Un pēc šīs maltītes vēl ir spējīgs palidot, lai dzesētu slāpes kur – jūrā. Acīmredzot prāta spējas no šīs vieglās uzkodas raganai neuzlabojās. Otrs variants – ragana ir samērīgāku apmēru būtne, kura vienkārši ir atlidojusi garenā, atklāta tipa helikopterī, kurā Kurbads, kurš, protams, nav pazīstams ar modernajiem satiksmes līdzekļiem, iemet sāli, un ragana vienkārši dodas uz jūru izbērt lieko kravu, pie viena nedaudz paindējot arī jūru – turpinot bioloģisko uzbrukumu.

Lai nu kā, Kurbds nav spējīgs pārvietoties pa gaisu ,tādēļ divas reizes pēc kārtas – jo ragana atgriežas, lai turpinātu cīņu, bet dabū sejā sālījuma pustonnu – pazaudē viņas pēdas. Toties atrod kaut ko daudz labāku – šķiet, ka gigantu rases mehāniķi, kurš maskēšanās nolūkā dēvē sevi par debesu kalēju, un kurš sagādā Kurbadam sakarīgu transporta līdzekli - Viņš nokalšot tādu zirgu, ar kuru, kamēr linu sauja izdeg, varēšot trīsreiz pasaulei pāri tikt, pie kam tik ļoti jāsargājoties, ka jājējs atpakaļ neskatītos. Debesskalējs nokaļ zirgu - tik spožu kā zvaigznes.

Šis transporta līdzeklis pats par sevi ir izpētes vērts. Tātad, tas ir spožs, ļoti ātrs un – nezinu kādēļ – ar iebūvētu pašiznīcināšanas funkciju, turklāt ar specefektiem – kad Kurbads, raganai pakaļ dzīdamies, paskatās atpakaļ, citēju, „pērkoni dūc, zibiņi šaudās un zirgs nozūd”.

Kurbads nolemj izmēģināt jau reiz izlīdzējušo artefaktu - stipruma/nestipruma zāles. Bet šis artefakts izspēlē ar savu tagadējo, tāpat, kā iepriekšējo īpašnieku nelāgu joku – kamēr Kurbads guļ diendusu (padomājiet tikai, karagājiena laikā, bez sardzes - nu, pats vainīgs!) – ragana samaina zāles vietām. Es tiešām esmu ļoti zemās domās par dažu polimorfu prāta spējām – kādēļ gulošais Kurbads netika vienkārši nogalināts, man nav skaidrs. Lai nu kā, Kurbads uz gadu zaudē savu spēku un turklāt kāds velns, Raganas sabiedrotais, uz šo gadu salīgst Kurbadu sev par kalpu uz visai neizdevīgiem noteikumiem – „ja darba dēļ kurš katrs no abiem dusmotos, tad tam trīs sloksnes gaļas no muguras ārā.” Ar vārdu sakot, tiek veikta stratēģiski lieliska operācija, lai uz gadu aizvāktu armijas vadoni no aktīvas karadarbības lauka.

Velns uzdod Kurbadam dažādus nejēdzīgus uzdevumus – ganīt zaķus, govis utt., bet Kurbads ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem tiek ar tiem galā, tiesa, izmantodams savu mazo tālvadības pults izsaukto robotu palīdzību.

Te nu man atkal jāpievēršas Kurbada morālajai stājai. Jau iepriekš mēs varējām novērot, ka viņš ir aukstasinīgs aprēķinātājs, bet tagad mēs redzam, ka viņš piedevām vēl ir arī sadists – velna govīm viņš satriec kāju, lai tās lektu (uz trim pārējām), bet zirgiem – iegriež augšlūpu, lai tie smietos, bet sunim sasit visus sānus, lai tas neskraidītu apkārt, rādīdams, cik liels gabals jāapar pa dienu, un citādi spīdzina nabaga nelaimīgos dzīvniekus un nīdē ārā sava darba devēja mantu. Un, kas pats briesmīgākais, viņš nodarbojas arī ar absolūti nepieņemamu mierīgo iedzīvotāju slaktēšanu. Kad Velns lūdz pārvest mājās un pabarot viņa bērnus, Kurbads nogalina visus velna bērnus, nositot tos pret ratu riteni vienu pēc otra. Un, kas pats baisākais – vēl izņirgājas par viņu līķiem, apsēdinot tos pie galda uz sabāžot to mutēs ēdienu. Jāsaka, ka es velna vietā būtu sen izrēķinājusies ar šādu kalpu, štrunts, par trim ādas sloksnēm no muguras, bet šis eksemplārs, acīmredzami, ar drosmi neizcēlās.

Beigās, kad velns, šo ņirgāšanos neizturējis, mēģina Kurbadu nosist ar parastu cirvi, bet Kurbads, kā jau parasti, visu izspiegojis, izvairās no atentāta un sāk vajāt mūkošo velnu ar visu tā pārpalikušo ģimeni, līdz beidzot to nogalina, sievu iegrūžot ūdenī un velnu gļēvulīgi nositot no mugurpuses.

Atminējies savu veco desantnieka dabu, Kurbads pa ceļam uz mājām rotaļādamies iznīcina vēl veselu polimorfu populāciju.

Atgriezies mājās, Kurbads kādu laiku dzīvo mierā, bet polimorfi, alkdami taisnīgas atriebes par savas tautas genocīdu, ar raganu – deviņgalvu joda atraitni priekšgalā, noslēdza koalīciju ar veselām deviņām citām valstīm. Acīmredzot Kurbads bija sakritis uz nerviem arī kaimiņiem, jo, pēc teicēja vārdiem spriežot, karapulks pret viņu ir savācies diezgan pamatīgs, un to vadīja milzis – tātad, ar kaut ko Kurbads bija sakaitinājis arī gigantu rases pārstāvjus.

Beidzamajā cīņā gigantu rases pārstāvis smagi ievainoja Kurbadu, un to beidzot izmantoja arī ragana, saindējot viņa brūci, bet Kurbads, palikdams uzticīgs saviem karavīra principiem, paņēma kapā līdzi abus savus pretiniekus:

„Kurbads jau nosita milzi ar vāli gar zemi, bet, kamēr domā zobinu vilkt, lai milzim galvu šķeltu, tamēr milzis ievaino to ar zobina asmeni kreisajā plecā. Čūska, ragana, to redzēdama, uzlaižas, spārnus klabinādama, uz Kurbada galvu un iespļauj savu nāvīgo žulti viņa ievainotā plecā.

Kurbads paceļ kreiso roku un nospiež čūsku, raganu, paceļ labo roku un pāršķeļ milzim galvu un tad, nāvīgās žults nonāvēts, krīt uz savu vāli un mirst.”

Nav īsti skaidrs, kādēļ šai cīņā netika izmantoti polimorfu rasei parastie masu iznīcināšanas ieroči un modernās tehnoloģijas, varu tikai pieņemt, ka pret viņu rasi vērstais genocīds bija polimorfus tā nokaitinājis, ka viņi vēlējās iznīcināt Kurbadu savām rokām, kas, kā rāda vēsture, viņiem izdevās.

Toties mēs varam secināt, ka Kurbads ir izmantojis slaveno senlatviešu cīņas metodi – vienā rokā vāle, otrā zobens. Ieteiktu to ņemt vērā mūsu karotājiem, rekonstruējot senlatviešu cīņas skolu.

Noslēgumā var secināt, ka, dzīvodams cilvēku vidū, Kurbads, neskatoties uz savu polimorfu māti, tomēr uzskatīja sevi par cilvēku rases pārstāvi, savu dzīvi veltot mātes rases iznīcināšanai. Tāpat jāsecina, ka šis polimorfu ģenētiskais eksperiments beidzās daļēji neveiksmīgi – viņi pierādīja, ka polimorfiem un cilvēkiem var rasties dzīvotspējīgi indivīdi, labi karotāji, taču, tā kā nav liecību par Kurbada bērniem, nav zināms, vai viņš ir bijis fertils. Varbūt tas ir arī labi, jo mēs nevaram būt pārliecināti, ka nākamajās paaudzēs neparādītos mātes – ķēves gēni.