Piejūras ciema leģenda

 Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros.

Februāra pēdējai dienai neraksturīgi silts gaiss glāstīja vaigus. Anabella stāvēja pie avota, lūkojās saules gaismas dzirkstu rotaļās dzidrajā ūdenī un ļāvās laiskām pārdomām. Viņa prātoja par vislielāko mīklu, kas viņu bija mocījusi jau kopš piecu gadu vecuma – mazo straumīti, kas plūda gar ciema nomali, līdz ietecēja jūrā, un savādo spēku, kas viņu pārņēma tās tuvumā.

Meitene notupās un uz brīdi iegremdēja plaukstas avota ledusaukstajā straumē. Acumirklī kā zibens šautra caur viņas vēnām iztraucās nez no kurienes radusies enerģija, tik stipra, ka lika noreibt. „Tagad es varētu satriekt visu pasauli kailām dūrēm,” Ana tīksmi nodomāja, izņemdama rokas no ūdens un pieceldamās. Mazs, aptuveni četrus gadus vecs puisēns, kas nemanāmi bija pielavījies aiz muguras, lika viņai salēkties. Bērns kareivīgi, kaut arī nedaudz nedroši, raudzījās augšup uz Anu un paziņoja: – Tu esi agana!

Viņš pat vēl neprata izrunāt burtu r, tomēr jau atļāvās aizvainot vecākos. Anai nācās valdīt aizkaitinājumu, kad viņa atmeta: – Pats tu tāds! Skrien atpakaļ pie mammas vai arī es tevi noburšu!

– Man no tevis nav bail! – puisēns iesaucās un izbāza mēli. – Un alī no tavas upes ne! Es tev palādīsu, ka esmu stiplāks! Skaties!

Viņš pieskrēja pie avota, gandrīz paklupdams, un, tikai mazu brīdi vilcinājies, pieskārās ar roku ūdenim. Nākamajā mirklī bērns gluži kā mests aizlidoja metru uz aizmuguri, nokrita ar pēcpusi sniegā un sāka brēkt pilnā kaklā. No mazajām rociņām klēpī pilēja asinis, un viņš cīnījās, lai ievilktu elpu starp nevaldāmajām elsām. Ana nervozi paspēra divus soļus atpakaļ, kad zēns laida vaļā lielo kaucienu:

– Mammmūūūūūūūū!

Meitene pat nepamanīja, no kurienes viņa uzradās, kad sarkanā mētelī ar ūdeļādas apkakli ģērbusies sieviete jau bija pieskrējusi un paķērusi nelaimīgo bērnu rokās. Pirms doties prom, viņa uzmeta Anai zvērojošu, naidpilnu skatienu.

– Ko tu nodarīji manam bērnam, netīrais skuķi? – viņa uzbrēca.

– Es viņam pat nepieskāros! – Ana sašutusi iesaucās.

– Un vēl melo! – šī sieviete runāja balsī, kas pauda klaju nicinājumu pret trīspadsmitgadīgo bērnu viņas priekšā. – Ja es būtu tava māte, es tevi noslānītu ar siksnu!

Auksti drebuļi pārskrēja mugurai un Anai šķita, ka pēkšņi visapkārt kļuvis tumšs. Viņa sažņaudza dūres tik cieši, ka nagi sāpīgi iegriezās plaukstās un juta, kā acis izspiežas no dubumiem. Meitene sakoda zobus un tikai blenza uz sievieti. Naids kā uguns uzliesmoja viņā – bija pamodusies kāda dziļi apslēpta būtnes daļa, kas sauca pēc atriebības, tumsas un nāves. Pirms neprāts pilnīgi pārņemtu viņu savā varā, Ana pagriezās un skrēja prom tik ātri kā vēl nekad. Šajā brīdī viņa bēga no sevis, viņa pati sev iedvesa šausmas, bet, melnajam niknumam norimstot, viņai sagribējās tāpat kā puisēnam ieslīgt mātes skavās un izraudāties, tāpēc viņa joņoja un mājām.

Aizvērusi aiz sevis šaurā, noplukušā dzīvokļa durvis, Ana ieraudzīja māti sēžam uz dīvāna, halātā ietinušos. Meitene noģērbās un apsēdās viņai līdzās.

– Kādēļ visi domā, ka esmu vainīga pie tā, ka avots mani ietekmē citādāk nekā viņus? – Ana uzdeva jautājumu. – Ne jau es nodaru viņiem sāpes, kad viņi pieskaras pie tā ūdens. Es tur neko nevaru darīt, nespēju to apturēt. Kāpēc neviens to neaptver?

Māte nopūtās un pavērās meitas sejā. – Jo viņi nesaprot, kādēļ tas tā ir. Viņi domā, ka avots ir ļauns, un, ja tu ar to draudzējies, arī tu esi ļauna. Anabella, es tevi lūdzu – turies tālāk no tā strauta!

– Cik reizes jau neesmu tev teikusi – es nespēju! Man ir tāda sajūta, ka šis avots ir daļa manis. Ja vien es pati spētu saprast, no kurienes rodas šis spēks un kā to paturēt pie sevis. Ja vien tas neizgaistu, līdzko aizeju no avota, es celtu pilis un apturētu autoavārijas! Tad es tiešām būtu varone!

– Nemuļķojies! – attrauca māte. – Ana, es baidos, ka mums nāksies pārvākties uz pilsētu. Es vairs nespēju izturēt šīs ciematnieku negācijas pret mums. Ja tu nespēj likt mierā to sasodīto strautu, mums jādodas projām. Sāksim jaunu dzīvi!

Ana pielēca kājās. – Ko tu runā! Vai tu esi jukusi? Es nekad, nekad nekur nebraukšu! Kāpēc vismaz tu nespēj mani saprast?

Viņa izskrēja ārā, lai nomierinātos. Vakara krēsla jau grasījās pāraugt melnā naktī, pamazām iedegās zvaigznes, vējš ledusaukstiem pirkstiem virpināja Anas melnos matus. Nopūzdamās viņa atspiedās pret mājas sienu un vēroja debesis. Šķita, ka gaiss ir elektrizēts, meitenei niezēja pēdas, gribējās skriet pie avota. Pēkšņa vēja brāzma iztraucās cauri bērzu pudurim, un tumšajās debesīs iegaismojās balta atblāzma – kā spokains lakats tā stiepās pāri debesjumam, ieskaudama zvaigznes un mēnesi, un Anu. Visbeidzot meitene juta, ka sirds palēnām kļūst vieglāka. „Rīt,” viņa nodomāja un devās mājās.

Nākamā diena atnesa atpakaļ ziemu, izgaisinādama cerības par tās beigām. Smagi sniega mākoņi aizsedza sauli un nomāca sirdis. Dirnot skolas solā un pēcpusdienā palīdzot mātei mājas darbos, Ana nepārstāja domāt par mazo zēnu, ko satika vakar. Kāpēc viņš bija uzvedies tik bravūrīgi? Gara acīm viņa vēlreiz vēroja sārtās asinis pilam no bērnišķīgi apaļajām plaukstiņām.

Tikai tad, kad diena jau sliecās uz vakarpusi, Anabella nonāca pie urdzošā strautiņa. Nezināma iemesla dēļ viņai vislabāk patika atrasties netālu no tā iztekas, kur avotiņš vēl bija diezgan sīks, bet dzīvespriecīgs. Vienīgi šodien tas šķita tikpat drūms kā pārējā pasaule, neskatoties uz to, ka bija iesācies pavasara pirmais mēnesis. Skumjas atkal pārņēma meiteni savā varā. Reizē ar tām viņa juta niknumu pret visu pasauli.

Nepievēršot uzmanību aukstumam un sniegam, Ana nospēra zābakus no kājām, novilka zeķes un uzlocīja bikšu galus. Viņa sakoda zobus, kad kailās pēdas iegrima stindzinošajā ūdenī, tomēr turpināja brist pa straumi uz priekšu. Avota gultne bija cieta un gluda kā klints, meitenes pēdas neatdūrās ne pret vienu oli. Spēks, kas jau ar pilnu sparu joņoja Anas asinīs, arī likās savādāks, kaut arī meitene nespēja pateikt kā tieši. Aukstums durstīja kājas kā ar adatām. Visapkārt skanēja kaitinoši trokšņi. Spēks traucās arvien ātrāk, atkal Ana juta sevī briestam kaut ko milzīgu, kas jebkuru mirkli varēja izlauzties. Viss viņas augums trīcēja un drebēja, viņa žņaudzīja dūres un grieza zobus, mēģinādama to apspiest, tomēr garš, mežonīgs, necilvēcīgs kliedziens izlauzās no Anabellas krūtīm un sašķēla debesis uz pusēm. Nevaldāmā niknuma lēkmē viņa izlēca no strauta un metās uz meža pusi ar vienu vienīgu domu prātā – izraut kokus ar visām saknēm, sašķaidīt, saplēst, iznīcināt!

Bet koki izrādījās pārāk tālu un, nonākusi pie pirmā priedes stumbra, Ana tikai elsodama atspiedās pret to ar rokām. Spēks bija viņu atstājis. Pēc īsas atelpas meitene nogurusi vilkās atpakaļ uz avota pusi. Lai nokļūtu pie saviem zābakiem – viņas kājas jau bija uztūkušas un zilas – un pēc tam mājās, Anai vajadzēja vēlreiz šķērsot avotu. Viņa tā spēku šodien jau bija baudījusi pietiekami, tādēļ ar aizturētu elpu divos platos soļos pārlēca tam pāri. „Spēks ir mainījies,” viņa nodomāja, soļodama atpakaļ pie laukakmens, kuram līdzās bija atstājusi apavus.

Pie tā viņu sagaidīja pārsteigums, kas lika vēlreiz iekliegties. Uz akmens sēdēja kāds zēns apmēram viņas vecumā un bez jebkādām ciešanu izpausmēm ar kājām šļakstināja ūdeni. Ana pārakmeņojusies skatījās uz viņu. Zēns pavērās pretī un uzsmaidīja. – Sveika, es esmu Edijs.

– Vai tev nemaz nesāp? – Ana neveikli izmocīja pār lūpām.

– Nē, – Edijs bezrūpīgi attrauca, – kādēļ gan lai man sāpētu?

– No avota ūdens. Visi, kas ar to saskaras, cieš. Visi, izņemot mani.

– Un mani! – piebilda zēns.

Ana neticīgi papurināja galvu. – No kurienes tu esi ieradies?

– Es te dzīvoju jau visu mūžu.

– Nemelo! Es tevi pirmo reizi redzu.

Edijs vēlreiz pasmaidīja. – Tad tu laikam neesi bijusi pārāk vērīga. Klausies, es atnācu, lai kaut ko pavēstītu. Gribu tev pastāstīt kādu senu leģendu. Ar mieru?

– Jā, – Ana apstiprināja, pārāk apstulbusi, lai atbildētu ko citu.

– Bet vispirms uzvelc zābakus un apsēdies man blakus.

Ana paklausīja, lai gan nenācās viegli iedabūt sasalušās pēdas apavos.

– Labi. Tātad, – zēns iesāka, – pirms daudziem gadsimtiem šajā vietā slējās liela un varena pilsēta. Tā kļuva par ietekmīgāko visā valstī un varbūt pat visā pasaulē ne tikai tādēļ, ka atradās pie jūras, bet arī pateicoties savai karalienei, kura bija slavena ar pārdabiski lielo spēku, kas viņai piemita. Viena pati viņa dzīvoja savā pilī un pārvaldīja pilsētu. Neviens neuzdrošinājās tai uzbrukt, pilsētā nekad nenotika nemieri, jo visi baidījās no valdnieces, kura spēja kailām rokām pievārēt divdesmit ar nažiem bruņotus laupītājus. It neviens nestājās pretī viņas varai un neiebilda viņas lēmumiem. Pateicoties karalienei, varenā pilsēta plauka un zēla.

Tomēr kādu dienu notika liela nelaime. Vējš plosīja koku galotnes, virs ēku jumtiem milza melni mākoņi un jau dienas vidū bija gandrīz tikpat tumšs kā naktī. Pa karaļpils augstākā torņa logu valdniece vēroja jūru, un tā raisīja viņā bažas. Nekad agrāk neredzēti, balti putaini viļņi kalnu augstumā sitās viens pret otru, krita un cēlās, un krāca tik neganti, ka visā pilsētā ļaudis nespēja sadzirdēt, ko runā blakus stāvošais cilvēks. Visus pārņēma paniskas bailes, bet karalienes celtais augstais mūris un arī viņa pati aizliedza tiem atstāt pilsētu. Vakarā vētra pieņēmās spēkā. Lietus gāza straumēm, visur zibēja balti zibeņi, pērkona dārdoņa sacentās ar briesmīgo jūras rēkoņu. Karaliene nedarīja neko. Pret šo dabas stihiju pat viņa bija bezspēcīga. Tomēr valdniece spītīgi nelaida cilvēkus ārā no pilsētas, un arī pati to neatstāja. Šī pilsēta viņai bija viss, un karaliene neticēja, ka kāds to spēs iznīcināt.

Taču tā notika. Piepeši iestājās kapa klusums, norima lietus, pārstāja negaiss, jūras virsma izlīdzinājās. Visa pasaule aizturēja elpu un pulsēja nezināmā gaidās, un tad tas nāca – neiedomājami milzīgs vilnis kā siena izauga pāri cilvēku galvām, pilsētas mūriem un pašām debesīm. Vīri un sievas nepaguva pat apskaut savus bērnus pirms tas triecās pret pilsētu un noslaucīja to no zemes virsas kā nieka putekli. Nepalika pāri nekā, izņemot ēku pamatus. Neizdzīvoja pilnīgi neviens. Izņemot karalieni. Pēdējā mirklī valdniece bija sakopojusi visu savu Spēku, lai ar pārcilvēcisku niknumu triektos vilnim pretī. Viņas pili vilnis aizslaucīja, tomēr tās īpašniece palika, kur bijusi.

Nākamajā rītā, kad atkal uzausa mierīga, gaiša diena ar dzidrām debesīm, karaliene klusēdama apstaigāja pilsētas gruvešus – cik nu to bija. Visi koki bija izrauti ar saknēm, ievainotā zeme mēmi vaidēja zem kājām. Vairākās vietās atsedzās māju pagrabi, citur mētājās tikai pāris sienu drupas, vēl citur nebija nekā. Pat ielu smagos bruģakmeņus vilnis bija pamanījies aiznest.

Viss, ko tas atstāja – karaliene un Spēks, kas tomēr nebija iznīcināts līdz ar viņas mīļoto pilsētu. Vēl joprojām tas, karsts kā uguns, riņķoja viņas asinīs. Bet valdniece zināja, ka no tā vairs nav nekādas jēgas. Vietas, kurai piederēja viņas Spēks un dvēsele, vairs nebija. Karaliene saprata, ka nekad nespēs doties dzīvot citur vai atjaunot pilsētu un izmitināt tajā jaunus cilvēkus. Tāpēc viņa uzrotīja sadriskātās kleitas piedurknes un ar rokām izraka nelielu gravu, kas stiepās no bijušās karaļpils līdz pat jūrai. Pēc tam karaliene nokāpa pils pagrabā, no kura gandrīz viss bija aizskalots vai arī saplēsts peldēja ūdenī, un sameklēja tur smailu nazi ar zelta rokturi. Kad satumsa nakts, viņa nostājās netālu no gravas sākuma. Balta mēnessgaisma lika dejot spokainām ēnām, un pasaule joprojām grima dziļā klusumā. Nevilcinoties karaliene iedūra nazi sev sirdī, un tajā pašā brīdī gravas sākumā no pazemes izšļācās dzidrs avots, kura straume, kļūdama arvien spēcīgāka un sārtodamās karalienes tumšajām asinīm, ienesa mirušo valdnieci jūras dzīlēs.

Kopš tā laika šajā vietā vienmēr plūdis dzidrais strauts, kuram senās pilsētas karaliene atdeva savu Spēku. Koki pamazām atkal ieauga zemē, un ēku drupas saēda laika zobs. Vienīgais, ko tas nespēja pazudināt, bija viens bijušās karaļpils pamata akmens, kas tā arī palika guļam avota krastā līdz pat šodienai.

Edijs apklusa. Anabella neizpratnē palūkojās uz viņu.

– Es zinu šo leģendu, – meitene satriekta nočukstēja.

– Vai tev jau agrāk kāds to ir stāstījis?

– Nē, – meitene papurināja galvu, – tomēr es to zinu. Tai ir arī turpinājums – ne velti karaliene nepaņēma Spēku sev līdzi kapā. Kad nāks īstais laiks, tas iemiesosies kādā, kam lemts turpināt darīt ar to dižus darbus. Spēka nēsātājs uzņemsies pilnīgu atbildību par to, un tikai no viņa būs atkarīgs, kādi šie veikumi būs – labi vai ļauni.

Ana domīgi paskatījās uz Ediju. – Tagad es saprotu avota noslēpumu. Es esmu nākamā šī Spēka nesēja. Drīz avots man to nodos pilnībā. Citiem šis ūdens nodara sāpes tikai tāpēc, ka viņi nav spējīgi uzņemt Spēku sevī: viss, ko tie jūt, ir ciešanas, ko karaliene atstāja aiz sevis līdz ar Spēku, jo ciešanas pazīst visi. Man ir sajūta, ka dziļi sevī es to visu esmu zinājusi vienmēr, bet tikai tagad aptveru pa īstam. Saki, Edij, - kā tu zināji? Kāpēc izstāstīji man šo stāstu? Un kas tu vispār esi?

Zēns neatbildēja. Tikai tagad Ana ievēroja, ka jau satumsusi bezmēness nakts. Jauniešus ieskāva baiss klusums; meitene vēroja klusi čukstošo avotu. Tā ūdens atstaroja gaismu, kuras nebija, un sīki vilnīši ņirbēja vējā, kurš arīdzan dusēja. Tad Ana atkal pievērsa skatienu akmenim un saprata, ka uz tā neviena nav.

– Edij! – viņa iesaucās, uzbangojot pēkšņām dusmām. – Nāc atpakaļ! Kur tu esi?

Meitene iebrida avotā un, zābakiem pildoties ar ūdeni, skrēja pa to uz priekšu, nepārtraukti saukdama zēna vārdu. Jo tālāk viņa skrēja, jo dziļāks kļuva avots. Kādā bedrē meitene pat iegrima līdz krūtīm, un nācās mesties peldus aukstajā ūdenī, lai no tās izkļūtu. Jūras šalkoņa arvien pieņēmās spēkā, un pēc desmit minūtēm Ana saprata, ka ir klāt. Viņa izbrida no avota un nokrita ceļos akmeņainajās smiltīs.

– Tas laiks ir pienācis, – viņa izdvesa starp elsām. – Šonakt Spēks būs mans!

Anabella piecēlās un sāka bezmērķīgi klīst pa pludmali. Jūra bija pilnīgi melna un tikpat kā neredzama, tikai brīžiem kāda viļņa galotnē iegaismojās balta putu vērpete. Viņa īsti nezināja, ko iesākt. Meitene juta, ka ir mainījusies. Nekad vēl viņa nebija viena naktī klaiņojusi pa pludmali, slapja no galvas līdz kājām. Dīvainā kārtā viņai vairs it nemaz nesala. „Es vairs nezinu, kas esmu,” Ana nodomāja. „Spēks mani mainīs uz visiem laikiem. Es nekad vairs nebūšu tikai dīvainā, visu atstumtā meitene. Es būšu leģenda.”

Ana bija nonākusi atpakaļ pie avota ietekas jūrā. Meitene iemērca plaukstas ūdenī, ļāva nesteidzīgajai straumei tās glāstīt un izbaudīja dzīvinošo Spēku, kas viņu pārņēma. Šajā vietā smilts bija viegla, irdena, un, pati nezinādama, kādēļ, viņa sāka tās rakņāt, mēģinādama iegremdēt rokas dziļāk smiltīs. Kad meitenei tas bija izdevies līdz plaukstas locītavām, Ana ar pirkstu galiem sataustīja kaut ko cietu. Vēl nedaudz parakusies, viņa izvilka no smiltīm spožu priekšmetu un aplūkoja to. Īsu brīdi viņa nesaprata, kas tas ir, bet tad ievēroja, ka lietiņas galā ir garens, smails asmens. Tas bija nazis ar zelta rokturi. Karalienes nazis!

Anabella iegavilējās priekā. Tātad tas viss ir patiesība! Viņa ir nākamā karaliene!

Meitene sažņaudza naža rokturi plaukstā un sāka joņot, ko kājas nes. Viņai vairs nevajadzēja skriet pa avotu, jo nazis uzlādēja viņu ar Spēku vairāk, nekā to jebkad bija spējis ūdens. Ana burtiski lidoja, ar pēdām tik tikko pieskardamās zemei. Visa viņas būtība nesa meiteni uz avota izteku, un jau pēc pāris minūtēm Ana bija nonākusi līdz laukakmenim, pie kura viņu atkal pārsteidza Edijs. Ana izbrīnīta apstājās.

– Ko tu vēl šeit dari? – viņa aizkaitināti uzsauca. – Vācies prom!

Pat cauri tumsai meitene spēja saskatīt, ka zēna sejā kārtējo reizi uzzibsnī smaids.

– Tu esi sapratusi nepareizi, – viņš sacīja. – Ne jau tev lemts nest tālāk Spēku. Es tev izstāstīju leģendu tāpēc, ka zināju – tu iedomāsies, ka esi karalienes mantiniece un novedīsi sevi līdz ārprātam. Paskaties uz sevi – par ko tu esi pārvērtusies šajās pāris stundās? No nevainīga bērna esi kļuvusi par asinskāru vilkati. Vai tu maz vēl atceries savu vārdu?

– Protams, atceros! – atcirta Ana, pārsteigta par to, cik absurds bija zēna teiktais. – Vai tikai tu pats neesi sajucis prātā? Jau kopš dzimšanas manā liktenī ir ierakstīts, ka tieši šonakt Spēks nonāks pie manis, un tu nepārliecināsi mani ne par ko citu. Par papildus pierādījumu tam, esmu atradusi karalienes zelta nazi. Tādēļ ej, no kurienes esi nācis, un ļauj man izpildīt manu uzdevumu!

Edijs piecēlās kājās un nostājās Anai pretī. No viņa plūda miers un nosvērtība, kas krasi kontrastēja ar Anas kūsājošo satraukumu.

– Anabella, – viņš uzrunāja meiteni vārdā, kaut gan viņa nekad nebija to zēnam izpaudusi. – Es negribu. lai mēs esam ienaidnieki. Bet es zinu par Spēku vairāk nekā tu. Es pratīšu to lietderīgāk izmantot. Padomā loģiski – ko tu ar to iesāksi? Novedīsi sevi postā tāpat kā karaliene tajā muļķīgajā leģendā, ko es sacerēju. Tādēļ atdod man to sarūsējušo krāmu un dodies mājās. Tu izskaties nogurusi.

Piepeši Ana tieši tāda arī sajutās, lai gan joprojām turēja rokā nazi. Uz brīdi viņa atkal kļuva par parastu meiteni, kas no rītiem iet uz skolu un naktīs rātni guļ savā gultā. Viņa sparīgi papurināja galvu, lai nokratītu šo sajūtu no sevis.

– Melis, – Ana izspļāva, – Leģenda ir patiesa, un es to turpināšu. Pat ja man nāksies tevi nogalināt!

Viņa pavērsa naža asmeni pret Ediju, kurš pat nepakustējās, tikai zobgalīgi smīnēja.

– Tu pat nenojaut, cik smieklīga pašlaik esi! Maza, trīcoša meitenīte, kas sola mani nodurt ar trulu bleķa gabalu! Es tev saku – ej mājās pie mammas, viņa noteikti uztraucas par tevi!

Ana grasījās atcirst kaut ko indīgu, bet negaidot sāka līt stiprs lietus, vēl vairāk izplūdinādams jau tā vāji saredzamo ainavu. Edijs izmantoja Anas mirklīgo apstulbumu un notrieca viņu no kājām, iegrūzdams avotā, taču meitene pamanījās nosargāt savu nazi un acumirklī pielēca kājās. Tagad abi stāvēja ūdenī, viens pretī otram. Straume zibenīgi pieņēmās spēkā, un Anai arvien grūtāk nācās noturēties uz kājām. Lietus gāza kā ar spaiņiem, iedārdējās negaiss. Aizmiglotu skatienu meitene redzēja kā Edija stāvs liecas viņai pretī. Viņa nepaguva apdomāt savu rīcību, jo spēcīgs straumes grūdiens pasvieda meiteni uz priekšu, un naža asmens ieurbās zēna krūtīs. Ana sadzirdēja asinis stindzinošu kliedzienu, kas šķita nākam no liela attāluma. Viņa sakopoja visu savu Spēku, lai pieceltos un izkļūtu no straumes. Mirklī, kad Ana novēlās krastā, vēl viens melna ūdens vilnis šņākdams aiztraucās garām. Mazais strautiņš bija pārvērties par rēcošu upi!

– Nē! – iekliedzās Anabella, mezdamās skriet pakaļ straumei. Naža viņas rokās vairs nebija. Meitene centās cauri lietus šaltīm ūdenī saskatīt Ediju, bet veltīgi. Viņa traucās uz priekšu, izkliegdama pati sev nesaprotamus vārdus, līdz acis ar šausmām sastapa straumes ieteku jūrā – ūdens bija aprijis pusi pludmales, jūrā dārdoši viļņi sitās viens pret otru un brāzās uz krastu. Apkārtni ik pa brīdim izgaismoja balta zibens uzplaiksnījumi.

– Nē! – Ana izmisusi kliedza, juzdama, ka zaudē saprātu. – Mans Spēks! Mans liktenis! Tam tā nebija jānotiek! Es piedzimu par leģendu!

Un viņa nevilcinoties metās ūdenī, ienirdama putainajos viļņos, ārprāta trakumā cenzdamās sameklēt Ediju un zelta nazi. Pievilgušās drēbes un ar šķidrumu pilnie zābaki vilka meiteni uz leju; viņa ar grūtībām spēja iznirt un noturēt galvu virs ūdens, lai ieelpotu. Ana ļāva vaļu savam pēdējam kliedzienam: - Eeeediiiiij!

Tad pār meitenes galvu gāzās putu kalns, gaisa vietā viņa iekampa plaušās ūdeni un acumirklī pazuda viļņos. Anabella aizmirsa Spēku, leģendu un likteni, aizmirsa visu pasauli. Tīksmi viņa ļāva jūrai sevi ieaijāt miegā. Nekam vairs nebija nozīmes.

Jūra likās apmierināta ar savu veikumu. Niknie viļņi pamazām kļuva lēzeni un liegi šūpoja abus bērnus arvien dziļāk aizmirstībā. Norima pērkons, pārstāja zibeņot un mākoņi atklāja draudzīgo mēness vaigu.

*

Anabellas ķermeni jūra izskaloja krastā pēc trim dienām. Bēres bija pavisam vienkāršas, sērotāju maz. Drīz pēc tām meitenes māte pārvācās uz dzīvi pilsētā un nekad vairs neatgriezās mazajā piejūras ciematiņā. Pamazām Anas liktenis pagaisa no cilvēku atmiņas.

Tomēr vēl pēc daudziem, daudziem gadiem no mutes mutē klīda kāda leģenda, kuru ļaudīm visvairāk patika apspriest tieši savādās, izžuvušās gravas tuvumā, kas stiepās gar ciema nomali līdz jūrai. Tā vēstīja par avotu, kura ūdenim piemita mītisks Spēks un nabadzīgu meiteni, kas gribēja to izmantot, lai darītu diženus darbus, bet atnesa tikai postu pati sev un citiem.

Neviens nezināja, cik daudz šajā nostāstā patiesības, cik – melu. Kaut arī visi apgalvoja, ka tā nav nekas vairāk par izdomātu pasaku, leģenda turpināja dzīvot un gan jau kāds sirds dziļumos tai arī ticēja.