Phantom Menace, Fantastu starpplanētu kari

No Antona Pervušina grāmatas "Zvaigžņu kari".

19. gadsimts bija ļoti interesants laiks. Tas bija zinātnes un tehnikas progresa laiks, turklāt cilvēki ticēja, ka progress ir kaut kas labs. Par vispārpieņemtu kļuva arī ideja, ka Visumā pastāv ļoti daudzas apdzīvotas pasaules. Turklāt, dažādās evolūcijas pakāpēs esošas.
Kosmoloģija toreiz bija visai savdabīga. Tika uzskatīts, ka debess ķermeņu iemītnieku ārējais izskats ir tieši atkarīgs no to lieluma, griešanās ātruma utt. Tādēļ, uz Mēness dzīvoja lēni milži, uz Merkūra un Venēras - aši pigmeji-mežoņi, uz Marsa - brīnišķīgi un gudri pusdievi, uz Jupītera - gigantiski, saprātīgi dzīvnieki. Eiropas intelektuāļu fantāzijām nebija robežu, pat uz Saules dzīvoja dīvainas būtnes.

Pamazām radās tradīcija, sekot Saules sistēmas izveidošanās teorijai, kuru izstrādāja Imanuels Kants un Pjērs Laplass. Īsumā, teorija ir šāda: sākumā eksistēja milzīgs, izkliedēts miglājs, kas bija ļoti karsts un griezās ap savu asi. Atdziestot, tā sastāvdaļas, putekļi, sablīvējās, bet griešanās ātrums pieauga. Palielinājās centrbēdzes spēki un putekļu masas attālinājās no centrālās masas, veidojot gredzenus. No šiem gredzeniem tad arī izveidojās planētas un to pavadoņi. Uzskatīja, ka tālākās planētas izveidojās ātrāk, tātad dzīvībai uz tām ir jābūt vecākai.

Pēc šīs teorijas, ja pieņem Zemi par atskaiti, uz Venēras ir staipekņu un dinozauru laiks, bet uz Marsa - auksta, veca pasaule ar senu un gudru civilizāciju. Tieši tā pasaule arī uztvers Saules sistēmu līdz pat 1970-tajiem gadiem. Tikai automātisko starpplanētu staciju sniegtās ziņas "izdzēsa" dzīvību uz šīm planētām.

19. gadsimts bija arī koloniālo karu gadsimts, tādēļ ļoti ātri "mīļie saprāta brāļi", kurus tēloja franču romantiķi, tika izspiesti no romānu lappusēm. To vietu aizņēma naidīgi un vareni atnācēji, kuri Zemi vērtēja tikai kā koloniju, bet Zemes cilvēkus - kā vergus vai barību.
Pirmais ļaunos citplanētiešus apraksta savā romānā "Ksipehūzi" ("Les xipehuz", 1887.) franču literāts Žozefs-Anrī Beks, kas publicējās ar pseidonīmu Žozefs Ronī-vecākais.

"...lauka otrā pusē spīdēja kaut kādu zilganu puscaurspīdīgu konusu riņķis, viņu virssmu klāja tumšas rievas. Tie nebija augsti, apmēram līdz jostas vietai, katram apakšā, pie pašas zemes vīdēja spoža zvaigzne.Aiz konusiem rēgojās tādas pat dīvainas, vertikālas prizmas, blāvas, tumšas joslas klāja to virsmu - gluži kā uz bērzu mizas. Vietām slējās bronzas krāsas cilindri ar zaļiem punktiem: vieni tievi un augsti, citi zemi un izplētušies. Visiem pie pašas pamatnes bija tādas pat zvaigznes."

Romāna darbība notiek tālā senatnē. Sākumā atnācēji, kurus cilvēki nosauc par "ksipehūziem", gūst virsroku, taču cilvēkiem izdodas atklāt, ka iepriekš minētā zvaigzne ir, ne tikai citplanētiešu ierocis, bet arī vājais punkts ,ja tajā trāpa. Visas primitīvās cilvēces ciltis (zahelari, dzumi, sahri, haldeji, ksizoastri, pžarvanni - Ronī jau ir slavens ar jaunvārdiem) apvienojās izšķirošajai kaujai un, kaut arī ciešot milzu zaudējumus, 12 cilvēki pret vienu ksipehūzu, iznīcina tos visus.

Šis moto: "Iznīcini tos visus!" uz ilgiem gadiem kļūst par "pasauļu karu" fantastikas saukli.
Nav jābūt lielam speciālistam, lai saprastu, ka Ronī savā romānā rāda, to, ka nav labi iekarot citas tautas. No kurienes uzradās Ronī ksipehūzi tā arī nav pateikts. Taču viena planēta likās kā radīta, lai izraisītu zināmas pārdomas. Sarkanā planēta Marss bija, ne tikai senās pasaules kara simbols, bet arī veca pasaule, uz kuras zēla augsti attīstīta civilizācija, kas sen jau bija apdzinusi Zemi. To apstiprināja arī astronomi: 1877. gadā itālis Džovanni Skiaparelli paziņoja, ka ir atklājis kanālu tīklu uz Marsa, bet amerikānis Persivals Lovels uzbūvēja lielu observatoriju tieši, lai pētītu Marsu, un izvirzīja veselu teoriju par Marsa civilizāciju. Sākot no 1894. gada, zinātnieki pamana uz Marsa dīvainus spožus punktus un zibšņus, un nospriež, ka marsieši grib nodibināt sakarus starp abām planētām. [Starp citu, cik atceros, tieši šie zibšņi rosina Velsu uzrakstīt "Pasauļu karus", viņš pieņem, ka tur startē marsiešu kuģi, ar kuru piezemēšanos viņa romānā arī viss sākas - ZG piezīme.]
No otras puses, koloniālie kari liecina, ka augstāk attīstīta civilizācija obligāti nemaz nav tā humānākā. Nav nekāda garantija, ka, ieradušies uz Zemes, marsieši neuzvedīsies pret zemiešiem, kā pret kaut kādiem Āfrikas melnajiem. Tātad, no marsiešiem var sagaidīt, ne tikai kaut kādus gaismas zibšņus, bet arī iebrukumu.

Par spīti vispārpieņemtajam viedoklim, pirmo marsiešu karu ar citu civilizāciju ir aprakstījis, nevis rietumu, bet gan krievu autors, dzejnieks un tulkotājs Ananijs Ļakide savā astronomiskajā romānā "Zvaigžņu okeānā" (1892.).

Ļakide uzskata, ka uz Marsa sen jau ir uzcelta laimīga sabiedrība, kuru šodien gan nosauktu par kazarmu tipa sociālismu. Romāna sižets ir šāds: izgudrotājs no Zemes, uzbūvējis lidojamo mašīnu ("putnu"), aizlido uz Marsu, sadraudzējas ar marsiešiem un dodas kopā ar tiem ceļot pa Saules sistēmas planētām. Uz Saturna pavadoņa Mimasa viņi atrod divu veidu rases. Pirmā rase ir parasti un miermīlīgi zemnieki, otrā - spārnoti artisti ("Mimasa sirēnas"), kas apbur zemniekus ar savu balsi, tad nolaupa tos un apēd. Protams, ka Zemes cilvēks un viņa draugi - marsieši - viscaur humāna rase - nespēj to paciest (marsieši ir tik humāni, ka pat gaļu vairs neēd). Visi izvelk savus revolverus un sarīko spārnotajiem īstu asinspirti. Romānā daudzas lapaspuses ir veltītas tam, kā tas notiek. Ne sliktāk, kā mūsdienu "bojevikos". Tādi, lūk, autora - sociālista-utopista - labie ar dūrēm, revolveriem, dunčiem un bumbām. Vispār jau tas arī bija individuālā terora laiks, toreiz utopistu uzskatīja, ka labajam ir jābūt apbruņotam līdz zobiem un jāšauj uz visu, kas kustas.

Kara tēma ar Marsa augsti attīstīto civilizāciju kļuva īpaši populāra, kad 1897. gadā gandrīz vienlaicīgi iznāca divi romāni, kas bija veltīti šai tēmai: Herberta Velsa "Pasauļu karš" ("The War of the Worlds") un Kurta Lasvica "Uz divām planētām" ("Auf zwei Planeten").
Velsa marsieši ir pilnīgi savādāki, nekā cilvēki - tie ir asinssūcēji un uztver cilvēkus tikai kā delikatesi. Neskatoties uz savu augstāk attīstīto intelektu, viņi netaisās vest nekādas sarunas un jau ar pirmajiem mirkļiem uz Zemes iesaistās karā ar cilvēkiem. Romānā Herberts Velss ir centies atspoguļot visas savas slēptākās bailes no jaunā gadsimta, kad visi jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi tiks izmantoti jaunu ieroču radīšanai. Viņa marsieši ir "civilizēti barbari". Viņi ir iemācījušies lidot kosmosā, bet nemāk sadzīvot ar citu kultūru. Ir skaidrs, ja marsiešus nebūtu pievarējušas Zemes sīkbūtnes, tad atrastos cilvēki, kas partizānu kara veidā, kaut kādi tos tik un tā pieveiktu.

Starp citu, starp Velsa marsiešiem un Ronī ksipehūziem ir viena saistība: marsiešu ierocis ir ģenerēti siltuma stari, ksipehūziem - "neredzami zibeņi". Staru ieroči kļūs par 20. gadsimta fantastikas visiemīļotākajiem ieročiem. 19. gadsimta cilvēkam tie, savukārt, asociējās ar elektrību, kas tieši tad devās savā slavas gājienā pa pasauli. Saprast, kas ir elektrība, ierindas lasītājs nespēja, taču to, ka šim enerģijas veidam ir nākotne, saprata daudzi.
Kurta Lasvica marsieši ir cilvēkveidīgi un humānāki. Viņi okupē Zemi, lai zemāk attīstīto cilvēci "apgaismotu". Romānā "Uz divām planētām" pirmo reizi fantastikas vēsturē ieskanās progresoru tēma (daudz vēlāk krievu fantasti brāļi Strugacki izvērš šo tēmu veselā romānu ciklā par progresoriem - augstākas sabiedrības misiju, gandrīz vai ar varu "progresēt" "zemākas" civilizācijas). Tā kā 19. gadsimta beigās Britu Impērija bija pati varenākā pasaules valsts, tad marsieši savu progresoru darbību sāk tieši ar to, sagraujot tās floti un uzsākot blokādi. Viena vai otra valsts cenšas pieveikt marsiešus, taču viss beidzas ar kapitulāciju. Kad marsiešu gaisa flote pārvērš putekļos Kronštati un Maskavu, padodas arī Krievija.
Liekas, zemiešiem būtu grēks žēloties, Marss, ne tikai ir padarījis Zemi par savu koloniju, bet arī dāvā tai visprogresīvākās tehnoloģijas un sabiedrisko iekārtu. Uz Zemes vairs nav robežu. Visas monarhijas ir kritušas un valda demokrātija. Un tomēr, kaut kā trūkst, uz Zemes sāk veidoties slepena organizācija, kuras sauklis ir "Marsiešu kultūra - bez marsiešiem!". Organizācija bāzējas Savienotajās Valstīs, kas vēl ir saglabājušas zināmu autonomiju. kad marsieši paģēr tām izdot organizācijas līderus, ASV atsakās. Marsieši tad atņem zemiešiem tiesības uz personas brīvību. Sekas ir - vispārēja zemiešu sacelšanās. Galu galā, marsiešiem nākas piekāpties un iestājas pamiers.

Abi romāni, bez šaubām, atstāja lielu iespaidu uz fantastikas tālāko attīstību. Rakstniekiem radās sekotāji, kas šo tēmu attīstīja tālāk. 1898. gadā iznāk amerikāņu astronoma Gāreta Sirvisa romāns, ko varētu tulkot "Edisons iekaro Marsu" ("Edison's Conquest of Mars"). Pēc būtības, tas ir tiešs Velsa romāna turpinājums. Šajā romānā slavenais amerikāņu izgudrotājs Tomass Edisons izpēta marsiešu tehnikas atliekas. Atrodot tur antigravitācijas iekārtas, uz to bāzes viņš izveido kosmisko kuģu dzinējus un pa ceļam - ieročus - matērijas sašķēlējus. Vairāk nekā 100 kosmisko kuģu, ko uzbūvē Zemes valstis kopīgiem spēkiem, uzbrūk Marsam. Tiek izkausēti polārie ledi un vairums marsiešu iet bojā plūdos. Dzīvi palikušie atzīst zemiešu pārsvaru un uz Marsa tiek nodibināta Zemes kolonija. Liekas, ka šajā romānā pirmo reizi tiek aprakstīta "paklāja tipa bombardēšana" no gaisa, kas 20. gadsimta otrajā pusē kļūst par Rietumu GKS (gaisa kara spēku) pamatstratēģiju. [Paklājs šeit nozīmē, ka bumbas vienmērīgi pārklāj visu teritoriju, kur tās tiek mestas. - ZG piezīme.]

1900. gadā, Londonā iznāk grāmata, vairs, ne par starpplanētu, bet jau par starpzvaigžņu (!) kariem. Šis sacerējums saucas "Kauja par Impēriju: 2236. gada stāsts" ("Struggle for Empirea: Story of the Year 2236"), tā autors ir Roberts Kouls. "šoriez Zemi cenšas okupēt atnācēji no Siriusa planētu sistēmas, taču Vispasaules Anglosakšu Federācija dod cienīgu pretsparu agresoriem. Cīņa norisinās Zemes tuvumā, telpā, kuru sargā kosmisko mīnu lauki un kosmisko torpēdu armādas. Diemžēl, no literatūras viedokļa šis romāns bija tik slikts, ka retais fantastikas fans šodien to ir lasījis. Atkārtotie izdevumi nav bijuši, bet oriģināla eksemplāri guļ bibliotēku fondos.

Rietumu fantastu kareivīgums gandrīz nav jūtams krievu fantastikā, kas Marsu vairāk izmanto par dažādu utopiju poligonu. Ja jau Marsa civilizācija ir vecāka, tātad tā ir gudrāka un ... taisnīgāka. Marsiešu komunisti Aleksandra Bogdanova-Maļinovska romānā "Sarkanā zvaigzne" (1907.) tikai plāno teorētiskas iespējas uzbrukt Zemei, taču ciena Zemes kultūru un negrib arī paši riskēt ar iebrukumu.

Kara darbība kosmosā notiek beletrista Borisa Krasnogorska vainas dēļ, 1913.-1914. gadā iznāk viņa diloģija - romāni "Pa ētera viļņiem" un "Salas ētera okeānā". Pirmais romāns sākas ar to, ka sabiedriska organizācija "Zinātne un progress", ko vada krievu aristokrāti un lielais kapitāls, būvē kosmisko kuģi pēc talantīga izgudrotāja Valentīna Imeretinska projekta. Kā dzinējs tiek izmantots milzu spogulis - par pamatu ņemta angļa Maksvela hipotēze par gaismas spiedienu, kas ir aprakstīta franču fantastu Žana le Fora un Anrī Grafinjī romānā "Krievu zinātnieka neparastie piedzīvojumi" (1889.). Atšķirībā no francūžiem, Krasnogorskis saprot, ka spogulis ir trausla lieta, tāpēc izgudro speciālu sakausējumu "maksveliju", kas ir ļoti viegls un stiprs. Turklāt viņš brīvi pieņem, ka kosmosā gaismas spiediens ir 1200 reizes (?!) lielāks, nekā atmosfēras augšējos slāņos. Protams, ka tas ļoti atvieglo "debesu vagona" vadītāju dzīvi. Tajā laikā, kamēr visa civilizētā pasaule aplaudē drosmīgajam projektam, ļoti ļaunais astronoms Gustavs Šterncellers nolemj izjaukt krievu plānus, lai pirmā kosmosā būtu Vācija, kas romānā diplomātiski tiek saukta par "Kaimiņu Valsti". Tiek nozagti rasējumi, notiek terora akti rūpnīcās utt. Tomēr, Šterncellera pūles nevainagojas panākumiem, kuģis "Telpas uzvarētājs" ("Pobeditelj prostranstva") tiek uzbūvēts, taču pirmais lidojums nav sekmīgs, kuģis nonāk meteoru Perseīdu straumē un iegāžas Ladogas ezerā, kur to pēc pāris dienām izceļ tvaikonis. Otrajā romānā Krasnogorskis kopā ar astronomu Daniilu Svjatski apraksta kuģa otro reisu. Startējis 19... . gada 20 . septembrī no visu aizmirsta pieturas punkta uz Somijas dzelzsceļa, kosmiskais "vagons" dodas uz Venēru, taču pa ceļam to iedzen lielais un labi apbruņotais kuģis "Patria", kuru komandē nodevīgais Šterncellers. Krievu kuģis tiek apšaudīts ar lielgabaliem. Par laimi ar viekliem manevriem Imeretinskim izdodas atrauties no sekotāja, taču viņi ir pazaudējuši savu orbītu un lido tālajā kosmosā. Tomēr, beigās, izmantojot Jupītera gravitāciju viņiem izdodas pagriezt "Telpas uzvarētāju" atpakaļ un pat nosēsties uz Venēras, kur viņi konstatē, ka "Patria" arī ir turpat, tikai nosēžoties avarējusi, arī Šterncellers ir gājis bojā. Dzīvi palikušie, asarām acīs lūdzas, lai šos paņem uz kuģa un ved mājās, jo Venēra izrādās visai neviesmīlīga planēta.

Kā redzams, visu šo romānu doma, lielākā vai mazākā mērā, ir brīdināt no sekām, kādas var būt, zinātni un tehniku izmantojot karam. Taču cilvēce ir pierādījusi arī to, ka nekādi drūmi pareģojumi nespēj to novirzīt no galvenā mērķa - kara.

Runājot par 19. gadsimta fantastiem, vienkārši nevar neminēt kādu apbrīnojamu cilvēku. Viņu sauca Albērs Robida un viņam piemita apbrīnojamas paredzēšanas spējas, kaut gan pazīstams viņš kļuva, galvenokārt, ar savām ilustrācijām Rablē, Sirano de Beržeraka, Svifta un Flamariona darbiem. Taču vēsture viņu atceras tieši viņa pareģa spēju dēļ.
Viena no pašām interesantākajām grāmatām, kuras viņš ilustrēja, kļuva viņa sējumiņš "20. gadsimts" (1882.) un tā turpinājums "Elektriskā dzīve" ("La vie electrique", 1883.). Robida, ne tikai ieskatījās nākošā gadsimta tehnikas brīnumu pasaulē, bet skumji konstatēja, ka tehnika var nest cilvēcei arī ļaunumu.

"Elektrisko dzīvi" Robida iesāk ar šausmīgu katastrofu, kas notiek "elektrības rezervuārā N" (elektrostacijā) - tā sauktais tornado. 1955. gada 12. decembrī Rietumeiropu pāršalc elektriskā vētra. Kāda tehniķa kļūmes dēļ notiek elektrības noplūde, kuras dēļ gandrīz visa spēkstacija tiek sagrauta. Tas ir graujoši arī tāpēc, ka šajā laikā visa tehnika un rūpniecība balstās uz elektrību.

Albērs Robida stāsta, ka 1955. gada Parīze izskatīsies visai dīvaini, visu pilsētu ietīs dažādu elektrisko vadu tīkls, pa gaisu lidos "gaisa jahtas" un "kabrioleti". Tie piezemēsies tieši uz ēku jumtiem, pie speciāliem "debarkaderiem", ēku numerācija būs uz jumta, lai no lidaparātiem varētu redzēt, kas tā ir par māju. Virs zemes un zem zemes atradīsies "metropolitena un elektropneimovilcienu caurules, kas ļaus cilvēkiem īsā laikā šķērsot Franciju".
Katrās mājās būs "telefonoskops" (mūsdienu izpratnē - dators ar internetu), kas ļaus, tikai piespiežot pogu, klausīties "teleavīzes" jaunumus, lietišķo reklāmu, lekcijas un mūziku. Cilvēki varēs "ciemoties" pie radiem un paziņām, neizejot no mājas. Mājas virtuves vairs nebūs vajadzīgas, jo cilvēki pasūtīs gatavus ēdienus pa "telefonoskopu".
Citā grāmatā ("Bijušo gadsimtu stundas" - tā kā krievu vārds "časi" var tikt tulkots arī kā "pulkstenis" - pareizību negarantēju - ZG piezīme.) Robida pareģo komunistu nākšanu pie varas: "Komunisti, kuri rīt iegūs varu, varbūt, ka rupji un ne visai likumīgā kārtā, gāzīs veco kārtību. Visa valsts vadība tiks veikta no īpašas Centrālās Komitejas (!) un puse no valsts iedzīvotājiem tiks sasēdināta cietumos..."

Interesants fakts, savās atmiņās Marija Uljanova raksta, ka viņu ģimenē bija "pazīstamā franču karikatūrista Robidas grāmata, kuru ļoti mīlējis pētīt Volodja". Vai Robida tā ir ietekmējis Ļeņinu? To mēs vairs neuzzināsim...

Robidas pareģojumi un karikatūras tiešām izklaidēja publiku. Piemēram, viņš pareģoja tādu neiedomājamu lietu, ka 20. gadsimta beigās par Lielbritānijas premjerministri kļūs... sieviete!
Taču paši pārsteidzoši paredzējumi saistījās ar nākošo pasaules pārdali. Par to, ka karš būs, neviens nešaubījās, autori tikai svārstījās, kas ar ko karos: Francija ar Vāciju vai arī ar Britāniju. Robida paredz, ka 20. gadsimtā parādīsies jaunas valstis, kurām nebūs kolonijas, tāpēc tās karos. 1941. gadā viņš paredz Eiropas Savienības karu ar Ķīnu, turklāt ar masu iznīcināšanas ieroču lietošanu: ķīmisko un bakterioloģisko ("miazmus"). Tos izkaisīs virs ienaidnieka zemēm no lidaparātiem - "gaisa ekipāžām". Robida un citi rakstnieki toreiz ticēja, ka šads karš esot humānāks, par tiešu saskarsmi. Tālšāvēja artilērija un aviācija izšķirs visu. Tomēr, arī parastā tehnika nav aizmirsta: velosipēdistu armijas (kājnieku vietā), zemūdens mīnneši (submarīnas) un sauszemes bombardas (tanki).

Robida paredz visu, tikai ne to, ka viņa attēlotie ātrie kari, dzīvē pāraug cilvēku miesas maļamās mašīnās daudzu gadu garumā. Par laimi 20. gadsimta sākuma tehnoloģijas vēl neļauj vest šādus globālus karus. Arī masu iznīcināšanas ieroču pielietošanu aizliedz 1899, gada Hāgas konvencija. Taču karā, kurš tad domā par konvencijām, Vācija 1. pasaules karā lieto indīgās gāzes uz nebēdu. Fantastu laiks Zvaigžņu karu ērā ir beidzies, zinātnieki un tehniķi pārņem stafeti, lai sāktu realizēt reaktīvo dzinēju un vēlāk raķešu projektus. Piemēram, 1920. gadā franču kapteinis Alberts Lepints iesaka speciālas pulvera raķetes, lai bremzētu vai paātrinātu aeroplānu gaitu. 1924. gadā iznāk Maksa Valjē grāmata "Izrāviens pasaules telpā. Tehniskās iespējas" vācu valodā, 1928. gadā Valjē kopā ar inženieri Fridrihu Zenderu uzbūvē pirmo raķešu auto. 15. martā firmas "Opel" trekā pie Riselsheimas notiek samērā sekmīga auto demonstrācija, automašīnai nobraucot trekā gandrīz veselu apli. Pie stūres - sacīkšu braucējs Kurts Folkhārts.

Kā jau sacīju sapņi par kosmosu sāk realizēties. Un kā tur saka? Tas jau ir pavisam cits stāsts.