PAZUDUŠAIS KONTINENTS LEMŪRIJA

image001Pirmo reizi mūsdienu civilizācija par senajiem Lemūrijas iedzīvotājiem uzzināja 19. gadsimtā, kad zinātnieks Augustus Le Plonžeons izpētījis senos maiju indiāņu tekstus Jukatanā un secināja, ka šī tauta uzskatīja sevi par atlantu, seno ēģiptiešu un mu, vairāk pazīstamu kā lemūru, pēctečiem. Viņu civilizācija, pēc indiāņu domām, bija pati vecākā uz Zemes un tās uzplaukums attiecināms uz 14-to tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Kaut arī ir liecības, ka šo uzplaukumu var atbīdīt daudz tālāk – pat līdz 75-jai tūkstošgadei pirms mūsu ēras.

Lūk, kā izskatās pati izplatītākā lemūriešu ārējā izskata versija, kas arī atrasta vecajos rokrakstos. Viņu augums – gandrīz trīs metri, bet āda maina krāsu no zaļas uz zilu atkarībā no gadalaika. Lemūriešu sejas stipri pagarinātas, acis – lielas un plakstiņi veras nevis uz augšu, bet uz sāniem. Elpo viņi nevis ar plaušu palīdzību, bet izmantojot šim mērķim ādu. Lemūrieši ir divdzimuma, bet atlidoja viņi, precīzāk – viņu dvēseles, no zvaigznēm Sīriuss un Plejādas, un tikai uz Zemes ieguva miesisku apvalku.

Man personiski šeit rodas vesela virkne hipotēžu par to, no kurienes radušies lemūrieši, vai vispār eksistēja tāds kontinents un kur tad šie lemūrieši palika. Taču par to vēlāk. Pagaidām uzrakstīšu to pārīti hipotēžu, kuras „klejo” zinātnieku vidū.

Klusā okeāna hipotēze

Saskaņā ar kādiem seniem indiešu mūku tekstiem, kontinents Mu atradās Klusajā okeānā un sākās pie Havaju salu ziemeļu daļas plešoties veselus 6000 km līdz Lieldienu salas dienvidu krastam. Kontinentā dzīvojušas 10 dažādas rases, kuras, tomēr, runāja vienā valodā, tikai rakstība tām atšķīrās. Tāpat reliģija viņiem bija viena un pielūdza lemūrieši Saules Dievu Ra. Visām desmit ciltīm bija viens kopīgs valdnieks, kurš vienlaicīgi bija arī galvenais priesteris. Par cik viņš bija otrais pēc Saules Dieva, tad viņa vārdam pievienoja prefiksu Ra un viņš turpmāk tika saukts par Ra-Mu.

Lemūriešu civilizācija pakāpeniski veidoja kolonijas visā Pasaulē – Atlantīdā, Tuvajos Austrumos, Indijā, Centrālamerikā un citās vietās un visur pirmām kārtām rūpējās par tautu kultūras attīstību. Tādā veidā sanāca, ka visas pirmās civilizācijas no sākuma pielūdza Saules Dievu, bet dažas to pielūdz vēl joprojām.

Kontinents Mu bija liels līdzenums ar nelieliem pauguriem. Lemūrieši uz kontinenta uzcēla 7 lielas pilsētas, kuras bija lieli reliģijas, zinātnes un izglītības centri. Tur bija milzīgi un skaisti tempļi, tēsti akmenī un bez jumtiem, lai Ra stari varētu netraucēti iekļūt templī no augšpuses un apgaismot lūdzēju galvas.

image002Šādā uzplaukuma periodā notika pirmā katastrofa, kad zemestrīču dēļ kontinenta dienviddaļā no zemes dzīlēm daudzās vietās izlauzās lava un radīja daudzus vulkānus. Par cik uz kontinenta praktiski nebija slīpumu, tad lava pamazām uzkrājās izvirdumu vietās un radīja augstus kalnus. Pēc kāda laika kataklizma beidzās un valsts pamazām atguvās. Radās jaunas paaudzes, kultūra attīstījās un drūmie gadi aizmirsās.

Taču aptuveni pirms 12.000 gadiem kataklizma atkārtojās, nu jau daudz stiprāka. Zeme notrīcēja un salūza stipru zemestrīču rezultātā, tempļi un pilis sagruva, pilsētas pārvērtās par drupām. Pār kontinentu no uzmodinātiem vulkāniem cēlās melni dūmi, salu pārklāja metru bieza kvēpu kārta, no visām krasta pusēm pār līdzenumiem vēlās milzu cunami, iznīcinot visu savā ceļā.

Vienas dienas laikā kontinents galīgi pārlūza un pilnībā nogrima okeānā. Tas nogrima lielā dziļumā, bet virspusē palika tikai sīkas sauszemes saliņas, kuras pirms tam bija kalnu virsotnes.

Kolonijas, kuras savā laikā lemūrieši bija radījuši, vēl kādu laiku pastāvēja, taču, nesaņemot atbalstu no centra, pakāpeniski pagrima un gāja bojā un jau uz šīm drupām radās jaunas kultūras.

Indijas okeāna hipotēze

Indijas dienvidos dzīvo dravīdu tauta un tai ir savi mīti, kas attiecas uz seno mu tautu. Saskaņā ar šiem mītiem, Mu sala atradās uz dienvidiem no Indostānas un tur dzīvoja neliela auguma cilvēki, taču ļoti augsti attīstīti. Vairāk par visu mu mīlēja nodarboties ar poēziju un kultūru, kuru ar laiku izplatīja starp citām tautām, kas apdzīvoja Zemi.

image003No šiem mītiem izriet, ka kontinents Mu eksistēja 4400 gadus, pēc tam gāja bojā Vispasaules plūdu laikā. Daļai lemūriešu izdevās izglābties un viņi vai nu pārcēlās uz blakusesošajām zemēm, vai arī palika to bijušo kalnu virsotnēs, kuras pēc plūdiem bija kļuvušas par salām. Bez mazām saliņām Indijas okeānā palika viena liela – Madagaskara.

Pēc Madagaskaras pieminējuma var parunāt arī par sekojošiem mītiem par noslēpumaino Mu kontinentu. Madagaskaras pamatiedzīvotājiem – malagašiem – ir savas senas un bagātas mutiskās poētiskās daiļrades tradīcijas, kurās daļēji tiek stāstīta sakas vēsture. Daudzos tādos mītos tiek stāstīts, ka agrāk sala sniegusies tālu uz rietumiem un to apdzīvojuši malagašu senči. Viņi bijuši ļoti augsti attīstīti, ar bagātu kultūru un tradīcijām, kas tika nodotas pēcnācējiem. Teikās, tāpat, kā citu tautu tekstos, sala pazuda pēc Vispasaules plūdiem.

Ja paskatīties uz šodienas Madagaskaru, pārsteidz tās pārbagātība ar visdažādākajiem augiem un dzīvniekiem. Viņu daudzums ir tāds, ka negribot galvā rodas doma par to, ka sala ir kāda nebūt liela kontinenta sastāvdaļa. Paši malagaši dīvainā kārtā nav līdzīgi afrikāņu negroīdiem, toties viņu ārieni var raksturot kā kaut ko vidēju starp dienvidu mongoloīdiem un indonēziešiem. Uz salas ir apmēram 10 dialektu (pazīstams skaitlis, vai ne?), kuri laika gaitā nav sajaukušies, taču arī nav attālinājušies viens no otra. Žēl tikai, ka nav saglabājušās nekādas rakstiskas seno laiku liecības, pēc kurām varētu spriest par ko vairāk. Interesanti arī tas, ka lemurus, kuri uz salas mīt lielā vairumā un dažādībā, vietējie iedzīvotāji uzskata par meža tautu.

Kas tad notika ar lemūriešiem pēc plūdiem un kontinenta zaudēšanas? Atbildi var atrast daudzās Indijas un Āfrikas leģendās, kā arī senindiešu hronikās „Rigvēdā” un poēmā „Ramajana”.

Pēc plūdiem sanāca tā, ka abām rasēm – lemūriešiem un cilvēkiem – nācās dzīvot blakus un še parādījās cilvēku rases priekšrocības. Cilvēks taču ir spējīgs dzīvot gandrīz visur un ļoti ātri piemērojas jaunajiem apstākļiem. Pie kam, uz to laiku cilvēki jau bija atklājuši uguni un izmantoja dzīvnieku ādas apģērba pagatavošanai. Bet lemūrieši bija spējīgi dzīvot vienīgi siltā tropiskā meža, kura jaunajos apstākļos bija palicis ne pārāk daudz. Tādējādi tikai nedaudziem izdevās piemēroties jaunajiem apstākļiem, tomēr izdevās un pat savas valstis izdevās radīt. Sīkāk par to ir pastāstīts „Ramajanā”, kur valdnieks Rama ilglaicīgi karoja ar zema auguma un tumšas ādas krāsas tautu, kuru viņš no sākuma uzskatīja par saprātīgiem mērkaķiem.

Pēc apraksta viņi ir ļoti līdzīgi Lemūrijas iedzīvotajiem. Interesanti arī tas, ka pats vārds „lemurs” savā sākotnējā traktējumā apzīmēja cilvēkpērtiķus! To, ka Rama karoja tieši ar lemūriešiem, pastiprina arī fakts, ka tie atnāca uz Indostānu no Šri-Lankas – vienas no salām, kas bija saglabājušās pēc Lemūrijas applūšanas. Saskaņā ar „Ramajanu”, tieši Šri-Lankā atradās ciņu karalistes galvaspilsēta, un tur arī dzīvoja valdnieks? Neapšaubāmi, cilvēki bija fiziski spēcīgāki un tiem daudz spēcīgāks ierocis, nekā lemūriešiem. „Ramajanā” tiek runāts par uzvaru, kuru guva Rama. Ļoti iespējams, ka beigu beigās vairums lemūriešu tika iznīcināti, bet pārējie izklīda pa visu Zemi.

Vienīgā kontinenta hipotēze

Lūk vēl viena hipotēze, kura kardināli atšķiras no divām iepriekšējām.

Dinozauru hipotēze

Un ja nu, ja lemūriešu stāstu un paša kontinenta eksistenci atbīdīt nedaudz tālāk atapakaļ pagātnē? Tik tālā, ka uzradīsies dinozauri... Manuprāt, doma nav slikta un es pamēģināšu pamatot, kāpēc.

Kā radās cilvēki? No primātiem, kuri pakāpeniski uzkrājot pieredzi, evolucionēja. Un tas notika apmēram 30 – 50 miljonu gadu laikā. Uzreiz gribu piemetināt, ka neesmu Darvina teorijas piekritējs, taču neatmetu to pilnībā – uz Zemes viss mainījās un mainās, taču notiek tas viss ļoti lēnām. Primāti 30 miljonu gadu laikā izauga līdz cilvēkam prasmīgajam, bet tālāk jau tiem palīdzēja, taču pašreiz ne par to... mana galvenā doma, ka pa 30 – 50 miljoniem gadu pērtiķis iemācījās rīkoties ar kādiem nebūt palīglīdzekļiem aizsardzībai un pārtikas meklēšanai.

Saprotiet, kurp virzu?

Dinozauru zelta ēra ilga apmēram 350 miljonus gadu, neskaitot periodu pirms un pēc, kurš arī nav mazs. Bet pa tādu laika posmu kāds no šiem monstriem varēja iemācīties ne tikai apieties ar mietu, bet arī dzeju rakstīt un matemātiskās vienādības risināt. Laika periods taču nav maziņš...

Ja uz lemūriešiem paskatīties tā par kā uz dinozauriem, tad pat nerodas jautājums, kāpēc viņi ir tik lieli. Tā pat pats par sevi atkrīt jautājums par ādas krāsas maiņu, par cik daudzi aukstasiņu dzīvnieki to dara atkarībā no apkārtējās vides temperatūras. Mīklainā trešā acs arī lielas problēmas nerada – bija taču dinozauri ar dažādiem papildinājumiem uz galvas un patlaban jau ir grūti pateikt, kam tieši tie kalpoja. Ar vienu vārdu, rodas diezgan pievilcīga hipotēze.

Oriģinālu lasiet šeit