Patriarha rudens

Vl. Gakova raksts no žurnāla "Jesļi" 2007. gada 12. numura.

Artūram Klārkam - 90. Ja padomā - fantastika... Patiesi, dziedinošs ir klimats uz tālās, tropiskās salas, kur rakstnieks dzīvo jau vairāk nekā pusgadsimtu, ja jau viņš ir spējis pārdzīvot visus patriarhus tajā pat Science Fiction, kura arī pati nenovēršami pārvēršas  par leģendu. Starp tagad dzīvojošiem fantastiem ir arī vecāki par Klārku, taču no dzīvajiem  žanra klasiķiem - tiem, kas šo žanru radīja un veda to uz slavu, cienījamais salinieks, bez  šaubām, ir pats vecākais. Ne jau velti vienīgā Rietumu fantastikas literatūras prēmija, kas
nosaukta dzīva rakstnieka vārdā ir viņējā - sēra Artūra.

Rakstīt par klasiķiem ir viegli un grūti. Liekas, viss jau ir zināms, tūkstošām reižu rakstīts un pārrakstīts - ko jaunu vēl var pateikt? Bet no otras puses, arī klasiķi parasti ir paveikuši tik  daudz, ka atgādināt par to lieku reizi nav grēks. Seši desmiti daiļrades gadu, pāri par 60
grāmatu - tāds ir Artūra Čārlza Klārka devums literatūrā. Viņš piedzima 1917. gada 16. decembrī Mainhedas pilsētā, Anglijas dienvidos - Somersetas  grāfistē. Pēc diviem gadiem viņā tēvs iegādājās fermu ārpus pilsētas, taču drīz nomira un mātei vajadzēja vadīt saimniecību vienai.
No pašas bērnības rakstniekam bija divas kaislības, kas neatstāja viņu visu dzīvi - jūra un zvaigznes. Ar jūras romantiku nesaslimt, dzīvojot piejūras kurortā, zvejnieku un ostinieku pilsētā patiesi ir grūti. Bet zvaigžņu noslēpumus pusaudzis apguva, studējot pilsētas bibliotēkā
astronomiskos atlasus un pirmos ZF-žurnālus, kas sāka parādīties 1920-tajos gados. Rakstnieks arī šodien ir ļoti lepns ar Mēness karti, kuru viņš uzzīmēja 11 gadu vecumā, lūkojoties bērnu teleskopā.
Savu lomu nospēlēja arī visas nācijas mēroga seno laiku pieminekļa - Stounhedžas megalītu tuvums. Kāds bijā šīs piecu tūkstošu gadu vecās būves pielietojums, tā īsti vēl šodien nevienam nav zināms, taču viena no vispopulārākajām teorijām ir tā, ka šīs ir senās observatorijas drupas.
Pabeidzis skolu, bet bez līdzekļiem, lai turpinātu mācības koledžā, jaunietis dodas uz Londonu, lai meklētu darbu. Tur viņš to atrod diezgan ātri - kļūst par revizoru valsts kasē, bet brīvo laiku  joprojām velta kosmosam. Taču jau citā līmenī. Klārks iestājas tikko kā kosmisko ceļojumu fanu dibinātajā Britu starpplanētu biedrībā, kur vēlāk kļūst par tās prezidentu. [Kāds paradokss - tik veca biedrība, bet tieši reālā kosmosa apguvē Lielbritānijas pienesums ir niecīgs - ila piez.] Taču tas jau notiek pēc kara, kuru Karalisko GKS leitenants Artūrs Klārks pavada superslepenā aizsardzības objektā - pasaulē pirmajā, eksperimentālajā radaru stacijā.
Demobilizējies Artūrs Klārks kā kara dalībnieks saņem no valdības pabalstu, lai turpinātu mācības prestižajā Londonas Kingskoledžā. To viņš beidz ar izcilību un saņem divus diplomus - fizikā un matemātikā.
Tajos pat gados Klārks publicē savus pirmos darbus žanra žurnālos. Sākumā tie, kā saprotams, bija fenzini, taču 1946. gadā uzreiz divi stāsti „Ambrazūra" un „Glābšanas nodaļa" tiek publicēti profesionālā žurnālā „Astounding Science Fiction", kura redaktors bija jau toreiz leģendārais Džons Kempbels. Tajā laikā rakstnieks - iesācējs tomēr uzskatīja čekus no aizokeāna tikai par tādu „nejaušu prieciņu, līdzīgu džemam" (viņa vārdi), bet „maizei un sviestam" pelnīja tīri zinātniska izdevuma „Physics Abstracts" redakcijā, kuru izdeva Londonas Elektroinženērijas institūts (IEE). Tur Klārkam bija pieejama visa pasaules zinātniskā periodika - tieši tāpēc žanra žurnālu lasītāji vienmēr ir atzīmējuši pārsteidzošo jaunās, uzlecošās zvaigznes speciālo sagatavotību.
Jau 1950-gada sākumā Klārks varēja atstāt darbu žurnālā un pilnīgi koncentrēties savas dzīves galvenajam darbam, vienādi gūstot panākumus abās savās rakstniecības nozarēs. Viņa fantastika uz ilgiem gadiem kļūst par zinātniskās ticamības un pamatīguma etalonu, bet Artūra Klārka zinātniski-populārās grāmatas vienmēr saturēja secinājumus un teorijas „uz fantastikas robežas", kas tracināja speciālistus, taču garantēja viņa darbiem non-fiction žanrā plašu auditoriju un bestsellera statusu.
1953. gadā Klārks apprecas ar amerikāņu šķirteni, kurai ir dēls, taču laulība ilgst tikai pusgadu, kaut arī oficiāli laulātie šķiras tikai pēc desmit gadiem. No tā laika visus žurnālistu jautājumus par to, kāda rakstniekam ir attieksme pret sievietēm, viņš atstāj bez ievērības lepnā klusumā...
1954. gadā viens no draugiem feniem - un „amatu" apvienošanas kārtībā - kaislīgs daivinga cienītājs - ierunā Klārku britu zinātniskā ekspedīcijā, kas dodas pētīt Lielo barjeras rifu pie Austrālijas krastiem, vietu, kas pazīstama kā vislabākā niršanas vieta pasaulē.
Pēc tam Klārks apmeklē bijušo Anglijas koloniju Ceilonu (tagad Šrilanka), kas arī ir slavena ar saviem koraļļu rifiem. Pirmo reizi ienirstot līdz jūras dibenam ar akvalangu, Klārks burtiski saslimst ar zemūdens peldēšanu un zemūdens fotografēšanu. Pēc diviem gadiem viņš pilnīgi pārceļas uz šo Indijas okeāna tropisko salu, organizējot netālu no Kolombo personīgo daivinga skolu.
Šrilankā Artūrs Klārks dzīvo arī līdz šim. Ieguvis otro - lankiešu - pilsonību, viņš visu šo laiku nav pārtraucis sakarus ar metropoli. Klārks ir palicis brits līdz kaulu smadzenēm, pārliecināts, ka „tēja pulksten piecos ir tikpat nemainīga dabas parādība kā saules lēkts no rītiem".
Lūk, faktiski arī visa biogrāfija, kas aizņem gandrīz gadsimtu bez desmit gadiem. Tāpat kā jebkuram citam lielam rakstniekam, Artūra Klārka galvenā dzīve noritēja citā dimensijā - literatūrā. Un šo - otro dzīvi - viņa grāmatu dzīvi - dažās lapaspusēs diezin vai ievietosi.

Ja sāktu sīki iztirzāt viņa romānus, tad tas būtu apvainojums "Jesļi" lasītājiem - šaubos, vai kāds no viņiem nav lasījisArtūra Klārka grāmatas un stāstus. Mans uzdevums - tikai atgādināt "lielā ceļa etapus". Un arī tad tikai ar punktēšanu. Runa jau nav tikai viņa darbu kopējo skaitu - citi Klārka kolēģi ir sarakstījuši simtiem grāmatu -, bet to "zinātniski fantastiskajā kvalitātē" stipri atpaliekot.
Domāju, ka neapvainošu Klārka daiļrades pielūdzējus, ja konstatēšu, ka viņa agrīnās lietas ir vairāk "science", nekā "fiction". Citiem vārdiem sakot, tad dominēja Klārks - zinātnieks un zinātnes popularizators, bet Klārks - rakstnieks palika ēnā. Par to, ka bija arī otrs, varēja pārliecināties ātri, jau 1950-to gadu sākumā parādījās Klārka darbi, kas izsauca vētru angļu valodā iznākošajā ZF. Šoku un aktīvu polēmiku izsauca tas, ka šo darbu autors palika pārliecināts racionālists un tehnokrāts (savu pārliecību rakstnieks nav mainījis līdz pat šai dienai), drosmīgi iedziļinoties praktiski neizzinātā teritorijā, tolaik vēl zinātniskās fantastikas terra incognita - reliģijā.
Un ne tik drosmīgi, cik gudri, dziļi, netriviāli. Tabū grāvēju un "šoka terapeitu" šajā literatūrā vienmēr nav trūcis. Tie, kas ir vēlējušies un, galvenais, mācējuši spriest, novadīt jebkuru domu līdz loģiskām beigām, lai cik diskomfortas tās arī nebūtu, - tie ir saskaitāmi uz pirkstiem. Agrīnais Klārks noteikti bija to skaitā.
Runāt par viņa "reliģiozitāti" var tikai tikpat nosacīti, kā Staņislava Lema gadījumā. Abu fantastu un domātāju pārdomas par visas esības Radītāju (vai radītājiem), ekskursi eshatoloģijā un  teleoloģijā [Iespējams, raksta autora drukas kļūdas - ila piez.] ir visai tāli no tradicionāliem reliģiskajiem uzskatiem. Vēl vairāk no tās "popreliģijas", kuru nospiedošs cilvēku vairākums, kas šodien uzskata sevi par ticīgajiem, pieņem par īstu, autentisku "garīgo dzīvi". Klārks savukārt, savos slavenajos piecdesmito gadu darbos - stāstos "Zvaigzne" un "Deviņi miljardi Dieva vārdu", un romānā "Bērnības gals" - rāda īstu intelektuālu drosmi, ielaužoties sfērās, kurās jau pēc definīcijas nedrīkstēja atļauties nekādas vaļības. Nevis ar mērķi kādu apvainot vai šokēt - piespiest padomāt. [Ja kāds nezina, tad piemēram "Bērnības gala" sižets ir tāds: uz Zemes ierodas milzīgs citplanētiešu kuģis, kura mērķis cilvēci pievienot Visgalaktikas saprātīgo būtņu kopībai, viss notiek, tikai paši citplanētieši spītīgi nerādās atklātībā, vēlāk kļūst skaidrs - kāpēc, viņu izskats mats matā sakrīt ar kristīgās reliģijas priekšstatiem par to, kā izskatās velni... - ila piez.]
No vēlākā laika darbiem pirmais, kas ienāk prātā, ir filma un romāns "2001. gada kosmiskā odiseja", taču par to, kas tur ir palicis pāri no Artūra Klārka, ko ir ienesis režisors Kubriks, par to nedaudz vēlāk. Saprotot, cik šīs matērijas ir delikātas un sprādzienbīstamas, gribu dot divus diezgan riskantus citātus no Klārka - publicista, nevis rakstnieka - fantasta.
Tātad, pirmais izteikums: "Kaut arī Visuma hierarhija nav mums vēl saprotama, viena patiesi ledaina patiesība mums jau ir atklājusies: ja arī ir dievi, kuru galvenais uzmanības un rūpju objekts ir cilvēks, tad tie nav paši svarīgākie dievi debesu panteonā." Un otrs - lakoniskāks: "Morāles aneksija no reliģijas puses ir viena no lielākajām cilvēces traģēdijām vēsturē."
***
Pēc piecdesmito gadu stāstiem un romāniem "Bērnības gals" un "Pilsēta un zvaigznes" Artūrs Klārks stingri ieņem savu vietu mūsdienu fantastikas Slavas zālē (kaut formāli tur tiek ierakstīts daudz vēlāk). Tomēr līdz 1960-to gadu beigām viņa vārds bija pazīstams lielākoties tikai šāda veida literatūras  piekritējiem. Masu mēdiju elks, "glancēto" žurnālu un televīzijas sarunu šovu gaidīts viesis, beidzot - VIP kategorijas autors, kura honorāri tiek mērīti ar septiņu ciparu skaitļiem, Klārks kļūst pēc viena vienīga stāsta - "Sargs" pirmo reizi tiek publicēts 1951. gadā, taču pēc gandrīz divdesmit gadiem tas transformējas divu neordināru talantu - angļu rakstnieka Artūra Klārka un amerikāņu kinorežisora Stenlija Kubrika - radošā simbiozē.
Fantastikas mīļotāji zina, ka šeit nebija runa par ekranizāciju, bet tieši otrādi - par novelizāciju, "grāmatu pēc filmas". Lai saprastu, kas tieši slavenajā filmā "2001. gada kosmiskā odiseja" bija no Kubrika, kas no Klārka, pietiek šodien mierīgi pārlasīt to pašu stāstu. Un jābūt ļoti fanātiski subjektīvam Klārka fanam, lai nesaprastu to, ka romāns "2001. gada kosmiskā odiseja" nepaceļas līdz savam ekrāna pirmavota
līmenim...
Tā vai citādi, filma par to, kāds likās 2001. gads no mums tālā 1968. gada, kļuva par spēcīgu nesējraķeti, kas uznesa Artūra Klārka vārdu pasaules slavas orbītā. Pat "Apollo-8" astronauti, kas aplidoja Mēnesi, atgriezušies uz Zemes, pārsteidza pasaules masu saziņas līdzekļus un pašu Klārku, paziņojot, ka visvairāk viņi sapņojuši, ka atklās uz Mēness citplanētu artefaktu - melno monolītu ("tādu pašu kā jūsu filmā").
No tā laika Artūrs Klārks neatstāj neformālo izredzēto klubiņu - bestselleru autoru grupu, kurai pievienoties sapņo visi rakstnieki. Un kaut gan pēc tam radītie, daudzie romāni jūtami atpaliek no tā paša "Bērnības gala", šeit jau sāk darboties, nevis literatūras, bet grāmatu tirgus likumi. Tagad lasītāju interesi uzkurina prese, vēstot par izdevēju cīņām, lai iegūtu publicēšanas tiesības uz vēl neuzrakstītiem "Kosmiskās odisejas" turpinājumiem un citām atzītā metra grāmatām, miljonus vērtiem avansiem, ko uzvarējušās izdevniecības izmaksā viņam šajās izsolēs...
Pats Klārks nemaz neslēpj, cik ļoti viņu aizrauj šī spēle - "kā kļūt par miljonāru". Bet piāram visi līdzekļi ir derīgi, tiek likta lietā pat tāda smagā artilērija kā politiskā konjunktūra. Lasītājs ar stāžu varbūt nav aizmirsis skandālu, kas notika, kad pie mums 1984. gadā gribēja nopublicēt 1984. gadā romāna "2010. gada odiseja-2" tulkojumu. Romāna veltījums tolaik trimdā dzīvojošam Andrejam Saharovam, padomju kosmiskā kuģa "Aleksejs Ļeonovs" apkalpes locekļu vārdi, kas viens pret viens sakrita ar tā laika padomju disidentu vārdiem, garantēja sensāciju, vadošo preses izdevumu uzmanību un bestsellera statusu. Kaut arī tajos laikos Klārks pilnīgi varēja iztikt bez politiska trokšņa - viņa romānus tāpat labi pirka. [Ko te piebilst, nu nāvīgi nepatīk krieviem, kad kaut ko sliktu pasaka par Padomju Savienību, kas pamazām vispār pārvēršas Krievijā par tādu kā svēto govi. - ila piez.]
Lielā gadu skaita un veselības pasliktināšanās dēļ metrs pēdējos divdesmit gadus arvien biežāk pieņem palīdzību no malas - šajos gados pārsvarā romāni iznāk ar līdzautoru dalību. Tagad jau "nesējraķete''  līdzautoriem ir pats vārds - Artūrs Klārks.
Toties citā sfērā viņš lieliski iztiek pats ar saviem spēkiem. Un, liekas, pelnītā atpūtā doties netaisās.

Pāri par sešdesmit zinātniski-fantastisku grāmatu autors, daudzas no tām ir kļuvušas par bestselleriem, Klārks, neskatoties uz cienījamo vecumu, visas pēdējās desmitgades ir un paliek ņūsmeikers numur viens šajā pasaulē arī citā nozarē - tīri zinātniskajās prognozēs.
Kaut arī pareģim, kas pagājušajā gadsimtā ir prognozējis vairāk kā jebkurš cits, ir gadījies arī šaut garām mērķim. Un pēc vairākām precīzām prognozēm, gadiem ejot, izjust vēl lielāku neapmierinātību. Nekāda paradoksa šeit nav: daži pareģojumi, pretstatā grāmatām,
kas nesa miljonu peļņu, varēja padarīt viņu par miljardieri - ja viņš laikus būt iedomājies tos patentēt.
Būdams liela autoritāte futuroloģijā, Klārks visu laiku enerģiski cīnās ar daudziem šarlatāniem un viltus praviešiem, kas pārvērtuši šo biznesu bezzaudējumu rūpalā. Visādā ziņā, viņa paša paredzējumi un prognozes, kas bagātīgi izkaisītas Klārka ZF darbu lappusēs un futuroloģiskās  grāmatās - "Nākotnes meti" (1962.), "1984. gada pavasaris, nākotnes izvēle" (1984.), "2019. gada 20. jūlijs. Dzīve 21. gadsimtā" (1986.) - ir veidoti augstā zinātniskā līmenī.
Protams, ja uzskatām, ka futuroloģija ir zinātne, bet nevis māksla zīlēt kafijas biezumos. Klārks pret prognozēm izturas kā pret zinātni, formulējot tās galveno likumu, kas nosaukts viņa vārdā: "Kad vecs, cienījams zinātnieks saka, ka kaut kas ir iespējams, viņam gandrīz droši ir taisnība. Kad viņš saka, ka kaut kas nav iespējams, tad viņš gandrīz noteikti kļūdās." Bieži tiek citēts arī cits Klārka likums: "Jebkura augsti attīstīta zinātne nav atšķirama no maģijas" - protams, "zemu attīstītas" civilizācijas acīs.
Pats viņš dod priekšroku galvenokārt zinātniskiem un tehnoloģiskiem mērķiem. Mēģtināt uzminēt sociālās un politiskas izmaiņas - ir kā šaušana ar aizsietām acīm: ja trāpīsi, tad tikai nejauši. Cita lieta, ka daudzas no viņa prognozēm tehnoloģijas sfērā - tās, kas piepildījušās - ir izmainījušas arī pašu sabiedrību, kurā mēs dzīvojam.
Pats zīmīgākais piemērs - ģeostacionārie sakaru pavadoņi. Plašs Artūra Klārka raksts "Ārpuszemes translācija: vai orbitālās kosmiskās stacijas spēs nodrošināt globālos radiosakarus?" tika publicēts četrdesmito gadu vidū fenzinos un pēc tam iznāca nopietna zinātniskā žurnāla "Wireless World" 1945. gada oktobra numurā. Citiem vārdiem runājot, 12 gadus pirms pirmā mākslīgā Zemes  pavadoņa starta.
Jāsaka, ka Klārks šajā jautājumā nebija pionieris. Aizpagājušā gadsimta beigās tā pati ideja saistīja Ciolkovska domas, bet 1920-tajos gados par to runāja vācu kosmonautikas pionieri  Hermans Oberts un Hermans Potočņiks. Taču anglis gāja tālāk. Viņš aprēķināja orbītas raksturlielumus, kurā trīs pavadoņi - retranslatori "karāsies" virs planētas tā, ka drošas radiotranslācijas zona aptvers  visu Zemi, noteica iespējamās frekvences un raidītāja jaudu, kā arī lika priekšā, kā enerģijas avotu pavadonim, Saules baterijas. Un pat paredzēja sezonālos sakaru traucējumus, ko izraisītu Saules aptumsumi pavasara un rudens dienu un nakts vienāda garuma periodos.
Krietni vēlāk Klārka daiļrades piekritēji (dīvainas sakritības rezultātā - britu patentu biroja darbinieki) savam elkam dāvāja pārsteigumu. Profesionāli izpētījuši viņa rakstu, viņi nonāca pie slēdziena, ka  ar minimālu redaktūru darbs pilnīgi būtu varējis kalpot par patenta pieteikumu. Ja arī ne 1945. gadā, kad pati pavadoņu ideja izklausījās kā ķecerība, tad pēc 15 gadiem - pilnīgi noteikti. Tie nav tukši
vārdi. kad 1963. gadā NASA speciālisti ķērās pie praktiskiem darbiem idejas par ģeostacionāriem sakaru pavadoņiem realizēšanas, par pamatu tika ņemts tas pats, divdesmit gadus vecais Klārka  raksts (pirmais orbītā sāka strādāt pavadonis "Syncom 3", ko palaida 1964. gada 19. augustā). Idejas autors bieži atzina: viņu silda doma, ka viņa izskaitļotās orbītas tagad sauc par "Klārka orbītām". Un tajā pat laikā pārņem niknums, ka pats laikus nav patentējis tādu zelta ideju!
Un, protams, vecajam pareģim bija patīkami uzzināt, ka 2003. gadā vairākas ASV kompānijas atkal cēlušas gaismā citu viņa propgandētu ideju - "kosmisko liftu" uz ģeostacionāro pavadoni. Pirmo reizi to izteica mūsu novadnieks Jurijs Arcutanovs [protams, te ir domāta Krievija - ila piez.], bet attīstīja
un lieliski "savērpa" Klārks - romānā "Paradīzes strūklakas" (1979.). Rakstnieks ne reizi vien ir teicis, ka šo ideju realizēs piecdesmit gadus pēc tam, kad visi beigs smieties par to. [Ja ar nanotehnoloģijām izdosies iegūt ļoti izturīgas troses, tad mierīgi tādu liftu varētu uzbūvēt, jo ģeostacionārais pavadonis taču vienmēr atrodas virs viena Zemes punkta, nelielās novirzes nav tik būtiskas, arī no kuģiem taču
urbj jūras dibenā urbumus un kuģis nestāv pilnīgi nekustīgi - ila piez.]
Starp citu, agrīnos Klārka darbos ir milzums ārkārtīgi drosmīgu tehnisku paredzējumu, daudzi no kuriem ir realizēti - vai arī tiem ir visas iespējas tikt realizētiem tuvākā nākotnē. Tajā pat romānā "Bērnības gals", kas vairāk ir reliģiozi-filozofisks, nevis futuroloģisks, ir nākošā bērna dzimuma noteikšana embrijam (ļoti atgādinot mūsdienu DNS testu), pretapaugļošanas tabletes, dokumentu pārraide pa telefona līniju ar  aparātu, kuram autors ir pat uzminējis nosaukumu "faksimila aparāts"!... Starp tehnisko paredzējumu katalogiem kat kā pazūd arī viens sociālā paredzējuma precīzs trāpījums - Klārks pieņem, ka līdz XXII gadsimtam uz Zemes kā politiskā iekārta izzudīs sociālisms.
Kaut gan citas prognozes no tā paša romāna ir tālu no realizācijas, pilnīga uzvara pār vēzi, gripu un smieklīgi teikt - kariesu. Tāpat arī neprecīzās psihoanalīzes nomaiņa ar precīzu zinātni - "operatīvo psiholoģiju", kas palīdzētu ārstēt garīgās kaites tikpat efektīgi kā mūsdienu medicīna ārstē miesas kaites. Tāpat, arī tuvāko Saules sistēmas planētu apgūšana...
Bija skaidrs, ka reālā Milleniuma iestāšanās - 2001. gada sākums radīs presē revīziju visam tam, ko  Klārks ir prognozējis savā "2001. gada kosmiskajā odisejā". Tā arī notika.
Par visiespaidīgākajām, kaut daļēji realizētajām prognozēm tika atzītas: kosmiskās "atspoles", jonu dzinējs,  orbitālā stacija, videofoni un portatīvie datori - bloknoti (notepads) ar e-pasta funkciju.
"Atspoles" jau sen ir ikdiena. Jonu dzinēju NASA izmēģināja 1998. gadā, palaižot pavadoni "Deep Space One". Joprojām tiek būvēta arī lielā orbitālā stacija - kaut arī ne tik diža kā filmā (ja tās perspektīvas vēl šodien ir visai miglainas, tad pie vainas ir, nevis tehniskas, bet finansiālas problēmas). Videofoni ir kļuvušineaizstājami telekonferencēs.
Bet, kas attiecas uz elektroniskajiem bloknotiem un e-mail, tad tur orakuls ir uzminējis un neuzminējis. Sapratis, ka nākotnē parādīsies e-pasts, parasti visai tālredzīgais Klārks, nav pamanījis tādu sīkumu, kā interneta globālais tīkls, kas tieši ir padarījis iespējamu šo elektronisko vēstuļu apmaiņu.

Citas prognozes mūsu dienās izklausās pārlieku optimistiskas. Tikai nedaudz cilvēce ir tuvojusies pastāvīgas darbības Mēness stacijai, pat salīdzinot ar 1968. gadu un pat  mēģinājumi uzbūvēt uz Zemes eksperimentālu, noslēgtu biosistēmu (projekts "Biosfēra 2") cieta neveiksmi. Par cilvēku lidojumu uz Jupiteru tuvākā nākotnē vispār nav ko runāt - ka tik izdotos līdz Marsam tikt. Vienā no 1970. gada stāstiem Klārks plānoja izsēšanos uz Sarkanās planētas 1994. gadā, šodien pat 2010. gads vairs nav reāls. Arī viens no filmas un romāna galvenajiem varoņiem, "saprātīgais" borta dators HAL-9000 ir tikai datoru entuziastu rožainais sapnis. Vai arī viņu oponenetu drūms murgs, ja atceramies, kādu liktenīgu lomu nospēlē dumpīgais, mākslīgais intelekts apkalpes locekļu liktenī. Nu, vismaz šahu tagadējie HAL "senči": "Deep Blue" un "Deep Junoir" jau spēlē pasaules čempionu līmenī.
Rezumējot Artūra Klārka prognožu trāpījumu precizitāti, var teikt: pilnīgi aplamu prognožu viņa plašajā kolekcijā nav, ir tādas, kas vēl nav realizējušās - pagaidām.

***
Jaunās tūkstošgades gaidās arī pats Klārks - 40 gadus pēc grāmatas "Nākotnes meti" publicēšanas - izveidoja liela mēroga hronoloģisku jaunā gadsimta notikumu prognozi. Iepriekš tomēr brīdinot, ka par pareģi sevi neuzskata: "Neskatoties uz daudziem pretējiem viedokļiem, neviens nespēj paredzēt nākotni. Es vienmēr  esmu pretojies tam, lai man uzkārtu pareģa birku, es piekrītu citam terminam -"ekstrapolators".
Viss, ko esmu mēģinājis izdarīt - vismaz savās populārzinātniskajās grāmatās - ir dot lasītājam ieskatu iespējamos nākotnes virzienos. Turklāt, neaizmirstot piebilst, ka jebkurš, vislieliskākais pareģojums var nenoturēties pat pāris gadu, jo pēkšņi var notikt kāds neparedzēts atklājums,  kas to pārvērstu absurdā... Taču pat pieņemot visu iepriekš sacīto, manu paredzējumu shēmu XXI gadsimtā noteikti jāpieņem ar līdzīgiem brīdinājumiem, kādi tiek rakstīti uz cigarešu paciņām. Tas būtu, kā: "Atcerieties - prognožu lasīšana ir kaitīga jūsu veselībai!" Jebkādā gadījumā, jums ir iespēja pārliecināties, vai man bija taisnība, vai nē. Parunāsim par to 2100. gada decembrī." Vispār jau, lai pārliecinātos par prognožu pareizību vai kļūdām nav vajadzība gaidīt tik ilgi. Jau 2015. gadā Klārks "apsola" pilnīgu kontroli pār matēriju atomu līmenī, 2020. gadā - mākslīgā intelekta, kas neatpaliek no cilvēka, parādīšanos. Un vēl pēc pieciem gadiem - pilnīgu virtuālās
realitātes perfektu izveidi tā, ka to vairs nevarēs atšķirt no reālās pasaules. Tā kā gaidīt vairs nevajadzēs ilgi.

***
Šodien divu desmitu literatūras un zinātnes prēmiju laureāts, daudz Vecās un Jaunās pasaules universitāšu goda doktors, Britu Impērijas Ordeņa kavalieris, ko 1998. gadā karaliene iecēla bruņinieku kārtā, dzīvo uz salas ar internacionālu "audžu" ģimeni. Daļa no viņiem ir aborigeni -  lankieši, daļa nākuši no Austrālijas, likumīgs ģimenes loceklis ir arī čihuahua šķirnes suns Pepsi. Un, neskatoties uz to, ka pēdējos gadus rakstnieks pārvietojas tikai invalīdu ratiņos (sarežģījumi pēc izslimota poliomielīta), Klārks turpina saviļņot pasauli ar saviem paredzējumiem.
Viņa, ar sienu norobežotā muižiņa-patvērums okeāna krastā ir, nevis fantastiska, bet reāla tā "globālā ciemata" modelis, kuru Klārks paredzēja viens no pirmajiem. Tas ir sava veida mēdiju centrs, jaudīga datoru darba stacija un radioobservatorija "vienā flakonā". Pirmo
televīzijas "šķīvi" Klārks saņēma dāvanā no Indijas valdības 1975. gadā un no tā laika viņa dārzā ir vesels mežs no līdzīgām antenām. Ar to palīdzību rakstnieks piedalās dažādās  konferencēs un starptautiskos forumos, saņem no visas pasaules pašu operatīvāko
zinātnisko informāciju.
Artūra Klārka dzīves vieta ir burtiski piebāzta ar tehniskām "rotaļlietām", bet galva - ar  domām par to, kas varētu nākt to vietā. Tādā veidā apstiprinās paša rakstnieka un futurologa izdomātā epitāfija sev: "Viņš tā arī neizauga, kaut arī nekad nebeidza augt." Bet man gribētos beigt šo garo apsveikumu ar patiesi fantastisko jubileju ar vēl vienu Artūra Klārka citātu. Viņa grāmatas "Nākotnes meti" pēdējā rindkopa veltīta mūsu tālajiem pēctečiem:
"Viņi nebūs līdzīgi dieviem, jo neviens no dieviem, kādus mēs varam iedomāties, nav tik varens, cik vareni viņi būs. Un tomēr, viņi iespējams apskaudīs mūs, kas sildījušies Visuma spožajā gaismā; mēs pazinām Visumu tad, kad tas vēl bija jauns."
Bet tagad nomainiet vārdu "dievi" ar vārdiem - nākošie rakstnieki un lasītāji, bet vārdu "Visums" uz vārdiem - "zinātniskā fantastika".

2008. gada marts. ...pirms pāris dienām avīzē bija ziņa, ka arī šī Leģenda ir aizgājusi. Artūrs Klārks ir miris!