"Passengers" ("Pasažieri").

Aleksandra Gaginska raksts no žurnāla "Mir fantastiki", 2017. gada janvāra numura.

Uz attālu kosmisko koloniju no Zemes dodas zvaigžņu šķirsts "Avalona". Tā kā pārlidojums ilgst 120 gadus, tad pašažieri pirms starta ir iegrimuši anabiozē. Viņus atmodinās, kad kuģis sasniegs mērķi. Taču notiek avārija, un uz kuģa agrāk nekā vajag atmostas divi: sākumā mehansiks Džims, pēc tam rakstniece Aurora. Laisties atpakaļ kriomiegā viņiem nesanāk, bet līdz mērķim lidot vēl ir 90 gadus. Varoņus gaida lēna, komfortabla nāve no vecuma dziļā kosmosā...

Kaut arī "Pasažieru" sižetā nav patiesi negaidītu pagriezienu, par šo filmu ir ļoti grūti pastāstīt, neradot kādu spoileri. Mēs, protams, pacentīsimies.

Vēl grūtāk, laikam nācās marketologiem, kuri lēma, ko parādīt treileros, ko noslēpt. Sākumam, "Pasažieru" scenārijs jau vairākus gadus atrodams Tīmeklī. Visi, kuri vēlas, ar to ir iepazinušies, īpaši, kad to ieslēdza labāko, nenofilmēto scenāriju "Melnajā sarakstā". Tad vēl vienā no galvenajām lomām tika paņemta "Bada spēļu" dieviete Dženifera Lourensa. Muļķīgi būtu noslēpt, ka viņas varone spēlēs svarīgu lomu sižetā. Rezultātā radītāji nolēma klusēt nevis par pašas Auroras parādīšanos, bet par to, kā un kāpēc tas notiks. Paklusēsim arī mēs.

Nebūs spoileris, ja pateiksim, ka meiteni mums nestādīs priekšā pirmajās minūtēs. Sākumā mūs gaida Krisa Prata solo, kura varonis mētājas starp izmisumu un sajūsmu. No vienas puses Džims apzinās, ka nomirs konservu bundžā un nekad vairs neredzēs debesis, sauli un cilvēkus. No otras puses, viss šis lepnais kruīza laineris - ar baseiniem, restorāniem un luksa numuriem - viņa, nabadzīga mehāniķa, īpašumā. Džims bez kautrēšanās to izmanto.

Atcerieties, kā "Prometeja" sākumā androīds Dēvids nosita laiku uz tukšā kuģa, kamēr apkalpe gulēja? Tā laikam bija filmas labākā aina, to bija izdomājis Džons Speits - "Pasažieru" scenārists. Tagad iedomājieties to pašu epizodi, tikai ilgāku un nevis aukstasinīga robota izpildījumā, bet ar smieklīgu, bārdainu veci. Džims muļķojas, spēlē "dejas kauju", staigā bez biksēm (neviens taču neskatās!) un piedzēries diskusē ar robotu-bārmeni. Tomēr, ne jau velti galvenajai lomai paņēma komiķi Pratu, nevis drūmo Kianu Rivzu. Pateicoties Krisa spēlei, personāžs ir sanācis simpātisks. Viņu var saprast, tāpēc ka pat viņa sliktie darbi ir daļēji pamatoti.

Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka viņu ar Auroru gaida romāns. Ja pirmais cēliens bija psiholoģiska drāma un nedaudz komēdija, tad otrais ir klasiska melodrāma, mīlas stāsts ar flirtu, tuvošanos un strīdiem. Tikai pateicoties Prata burvībai var saprast Lourensas varoni, kas ieķeras nepazīstamā vecī, kurš pilnīgi noteikti nav viņai līdzvērtīgs. Aurora ir pati izcilība, sportiste, intelektuāle un vienkārši - skaistule, taču viņas raksturs nav attēlots tik dziļš, kā liderīgajam mehāniķim. Viņa ir līdzīga balvai, kas Džimam ir jāiekaro. Ar to arī viņš nodarbojas, veicot galantuma brīnumus.

Romantiskā līnija ir nostrādāta perfekti, kā pa notīm, un ir skaista. Taču daļa no auditorijas (īpaši, vīrieši) droši vien sāks garlaikoties ainās, kur balodīši mīlējas un strīdās uz izcilo apartamentu un kosmisko miglāju fona. Neuztraucieties: "Pasažierus" ne jau velti vēl pirms iznākšanas uz ekrāniem iesauca par "Titāniku" kosmosā". Trešajā cēlienā filma atkal maina žanru - tagad tā ir katastrofu filma. Varoņiem nākas uz brīdi nolikt malā savas drāmas un glābt kuģi, pie viena arī izpērkot grēkus. Likmes spēcīgi pieaug, likme jau ir, nevis skaistules sirds, bet cilvēku dzīvības. Spriegums pieaug, kā spiediens degošajā reaktorā, kamēr nesasniedz augstāko punktu un norimst finālā.

Diemžēl, tieši fināls - ir pats vājākais posms filmas sižetā. Pirmkārt, tas spiež varoņus justies nedaudz muļķīgi. Džims, liekas, nav nemaz tīk ļoti liels mehāniķis - izgudrotājs, Votnijs no "Marsieša" par viņu pasmietos. Otrkārt, fināls droši vien izsauks kaismīgus strīdus un atvēsinās daudzus skatītājus. Vieniem nobeigums liksies pārāk salkans, citi nepiedos Aurora izvēli, ko viņa izdarīja. [Protams, filma nav domāta tiem, kas rauc degunu, kam paliek nelabi, izdzirdot vārdu "melodrāma" - t.p.]

Tomēr, neskatoties un strīdīgajām "Pasažieru" beigām - tā ir laba zinātniski-fantastiska filma, kas ir cienīgs pretinieks cīņā par labāko gada ZF-filmu ar "Atnācējiem". Mortena Tilduma lente, protams, zaudē pretiniecei filozofiskajā dziļumā, toties tā ir simts punktus priekšā skatāmībā. Kosmosa skati apbur - it kā skaties uz "Hubble" attēliem, kas ir atdzīvojušies. Futūristiska estētika, gadžeti, hologrāfiskie interfeisi - viss izskatās stilīgi, mes varam tos nesteidzoties izbaudīt. Tas viss, skanot pareizai, "kosmiskai" mūzikai - elektronu embientam, nevis kaut kādam pompozam orķestrim. Mūziku filmai ir rakstījis ļoti pieredzējis komponists Tomass Ņumans ("Zaļā jūdze", "Bēgšana no Šoušenkas", "Wall-e"), taču liekas, ka muzikālā stila izvēlei ir jābūt pateicīgiem režisoram - embients bija jūtams arī viņa iepriekšējā darba, drāmas "Imitācijas spēle" skaņu celiņā.

Protams, ne jau viss no parādītā izskatās reāls (kāpēc zvaigžņu kuģi bija jātaisa līdzīgu virtuves kombaina nazim?). 1 Taču sīkās detaļās filma ir apbrīnojami ticama. Kad varoņi pieskaras sasalušajām zvaigžņu kuģa sienām, viņi dabū aukstuma apdegumu, kad Džimam ir jākustas bezsvara stāvoklī, viņš met prom no sevis smagu priekšmetu. Tādi sīkumi palīdz noticēt pat visneticamākajam stāstam.

"Pasažieri" ir klasiska zinātniska fantastika ar nebanālu sižetu, patīkamu atmosfēru, lielisku dizainu un cienīgu aktierspēli. Un vēl, tā ir melodrāma. Taču, ja arī jūs principā raucat degunu no mīlestības stāstiem, tad šai filmai ir jāizdara izņēmums.

Sekmīgi: oriģināls sižets, Krisa Prata un Maikla Šina spēle, skatāmība, dizains un mūzika.

Nesekmīgi: daudz melodrāmas, diskutabls nobeigums.

MF vērtējums: 8 no 10. 2