Pasaules, kurās mēs dzīvojam

Krievu rakstnieka Pāvela Amnuela raksts fantastikas žurnālā "Jesļi".

P. Amnuels ir fantasts, vecmeistars krievu (padomju) fantastikā. Arī zinātnieks, kas tic un izstrādā daudzzaru pasauļu teoriju - everetiku. Vispār jau, ne viņš viens - arī ārzemēs pasaules modelis ar daudziem visumiem ir "modē". Atliek palasīt tikai pēdējās latviski izdotās grāmatas par šo tēmu. Rakstā šī tēma tiek attēlota no viedokļa, kādas iespējas tā dod rakstniekiem.

Daudzpasaule ir kosmosa modelis, kas sastāv no daudzām pasaulēm [visumiem], kas eksistē vienā laikā ar mūsējo; priekšstats par to, ka mēs dzīvojam vienā Visumā, kuru mēs sajūtam, bet īstenībā vēl eksistē daudz visumu, kas ir atšķirīgi no mūsējā un attīstās neatkarīgi no mums. Daudzpasaule ir saistīta ar mūsu pasauli visdažādākā veidā - gan garīgi, gan materiāli. Par Daudzpasauli tagad runā arvien biežāk - un ne tikai rakstnieki - fantasti. Īstenībā, tieši fantasti par to nestāsta tik bieži kā fiziķi. Diezin kāpēc dīvainās un ļoti interesantās Daudzpasaules idejas mūsdienu fantastikā, vai nu vispār netiek atspoguļotas, vai arī tiek parādītas vienpusēji - kā paralēlo pasauļu eksistence. [Es domāju, ka te "vaina" ir apstāklī, ka zinātne sen ir apdzinusi fantāziju, ja vēl pirms 50 gadiem rakstnieki saprata kaut ko no zinātnes, tāpēc spēja ielūkoties nākotnē, vismaz no tā laika zinātnes pozīcijām, tad pašlaik zinātnes teorijas jau ir pilnīgi neizprotamas ierindas lasītājam un arī rakstniekiem. Tas arī izskaidro zinātniskās fantastikas zināmu krīzi un fantāzijas uzplaukumu. Tas ir tāpat kā sportā, ja parādās ļoti izcila personība, kuru uzvarēt praktiski nav iespējams, ar gadiem zūd interese par šo sporta veidu, kāda jēga vērot sacīkstes, ja tu jau iepriekš zini, kas uzvarēs. - tulk. piez.] Arī interesanti, bet tas ir pats vienkāršākais skats uz sarežģīto un tāli vēl zinātnē neizprasto problēmu. Taču sāksim no sākuma.

***

Koncepcija par to, ka eksistē citas pasaules, kas nelīdzinās mūsējai, literatūrā radās daudz agrāk, nekā zinātnē. Notika tas XVIII gadsimtā. Atcerieties, Voltēra "Kandidā" Pangloss saka, ka "viss ir uz labu šajā labākajā no pasaulēm"? Lūk, tad nu izrādās, ka mūsu pasaule ir tikai viena no daudzajām - labākā, bet ne vienīgā. Tomēr, līdz pat XX gadsimtam Daudzpasaules ideja, ne fantastikā, ne zinātnē savu attīstību neguva.1895. gadā Herberts Velss publicēja romānu "Laika mašīna" un stāstu "Durvis sienā", atklājot fantastikai divus principiāli jaunus literatūras laukus: iespēju ceļot laikā un paralēlo pasauļu esamību [Ja atklāti, tad tautu pasakās paralēlās pasaules eksistēja jau no laika gala. - tulk. piez.] . Literatūrai stāsta „Durvis sienā" ideja bija tikpat revolucionāra kā Evereta ideja fizikā, kas tika izteikta pēc 62 gadiem. Taču, kā tas nereti ir literatūras vēsturē, sākumā jaunās idejas ne visai iedvesmoja tā laika fantastikas autorus: bija ļoti daudzas citas tēmas, kas nebija tik eksotiskas gan rakstniekiem, gan lasītājiem. Piemēram, 1910. gadā tika publicēts krievu autora Nikolaja Morozova stāsts „Uz nezināmā robežas" - Velsa Citpasaules ideja tika atkārtota, bet tālāko attīstību tomēr neguva. 1923. gadā Herberts Velss atgriezās pie savas paralēlo pasauļu idejas un novietoja vienā no tām utopisku zemi, uz kuru dodas romāna „Cilvēki kā dievi" varoņi. Romānu pamanīja, bet vairāk kā utopisku, nevis zinātniski-fantastisku. 1926. gadā parādās Grigorija Denta stāsts „Ja zemes imperators", bet vēl pēc diviem gadiem - Sergeja Krasnovska „Telpas katastrofa" un Vladimira Giršgorna, Igora Kellera un Borisa Lipatova „Bezceremoniju romāns". Denta stāstā pirmo reizi tika izteikta ideja par to, ka var eksistēt valstis (pasaules), kuru vēsture varētu iet ne tā, kā reālo valstu vēsture mūsu pasaulē. Un, kas ir svarīgi: šīs valstis ir ne mazāk reālas kā mūsējās. „Bezceremoniju romāna"varoņi nokļūst pagātnē, iejaucas vēstures gaitā un rezultātā cilvēces attīstība mainās, rodas jauna pasaule, „vēstures sānu līnija", kas atšķiras no mūsējās. 1944. gadā Horhe Lūiss Borhess savā grāmatā „Izdomātie stāsti" publicēja stāstu „Sazaroto taciņu dārzs". Šeit laika sazarošanās ideja, ko vēlāk attīstīja Everets, bija izteikta pilnīgi skaidri: „Katra romāna varonim nākas nonākt izvēles priekšā, kad no vairākām iespējām jāizvēlas viena, atmetot citas; Cui Pena nepabeigtajā romānā viņš izvēlas visas. Ar to viņš rada dažādas nākotnes, kuri savukārt arī vairojas un dalās...

Atšķirībā no Ņūtona un Šopenhauera, jūsu sencis neticēja vienam absolūtajam laikam. Viņš ticēja neskaitāmām laika rindām, kas ar galvu reibinošu ātrumu zarojas un krustojas kā tīkls, viņš ticēja paralēlajiem laikiem... Nepārtraukti daloties, laiks ved pie nākotnes neskaitāmiem variantiem." Tad pat, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados amerikāņu fantastikas klasiķis Džeks Viljamsons stāstā „Laika leģions" raksta tādus vārdus: „Iespējamo ģeodēzisko sazarojumu skaits bezgalīgi aug pateicoties subatomu nenoteiktībai".

Pilnīgi zinātnisks izklāsts, atšķirībā no literārās, bet kā pierādīja laiks arī tīri zinātniskās Borhesa koncepcijas. Neskatoties uz šādiem darbiem, fantasti sāka nopietni attīstīt Daudzpasaules idejas tikai XX gadsimta piecdesmito gadu vidū, apmēram tad, kad analoģiska ideja parādās fizikā. Un populāra šī ideja fantastikā kļuva, lai cik dīvaini arī nebūtu, ne jau stāstu „Durvis sienā" vai „Sazaroto taciņu dārzs" dēļ: fantasti nonāca pie Visuma sazarošanās idejas, domājot par dīvainajiem paradoksiem, kas rodas, ceļojot laikā. Herberts Velss „Laika mašīnā" pirmo reizi apraksta varoņa pārvietošanos uz nākotni un atpakaļ pa to vienīgo laika līniju, kas eksistēja cilvēku prātos par laika dabu, kā par atsevišķu notikumu secību. Pēc Velsa apmēram pusgadsimtu daudzi autori simtos labos vai sliktos darbos apraksta nākotnes vēsturi tā, kā viņi to uzskata, taču nevienam nerodas šaubas par to, ka pagātnei nav alternatīvu, ne tikai visa cilvēces, bet arī visa pasaules vēsture līdz pašreizējam brīdim jau ir notikusi un to nevar izmainīt. Par nākotni vispār nav ko runāt: tieši uz to, vienīgo, mēs kustamies laika plūsmā.

Kvantu mehānika (tā saucamajā, Kopenhāgenas traktējumā) runā to pašu: jā, daļiņas kustības vienādojums, ko apraksta tās viļņveida funkcija, principā ir ar daudziem risinājumiem, nevis vienu, taču mēs novērojam iedarbības vienīgo rezultātu! Tātad, visi, izņemot vienu, viļņa vienādojuma atrisinājumi ir bez fizikālas jēgas. Kā teica fiziķi, visi „liekie" viļņa vienādojuma atrisinājumi „kolapsē", pazūd tajā brīdī, kad notiek mijiedarbība. Paliek tikai viens vienīgs risinājums, kas arī apraksta mūsu reālās pasaules stāvokli, mūsu neatkārtojamo Visumu. Kuram ir tikai viena pagātne un, dabiski, arī tikai viena nākotne.

Taču atgriezīsimies pie fantastikas.

Aizeks Azimovs romānā „Mūžības gals" (1952.) perfekti izstrādāja Velsa laika ceļojumu, taču arī viņš neriskēja neievērot vienas laika ass principu un cilvēces pārvietošanos no pagātnes uz nākotni pa šo vienīgo asi. [Vai šajā principā vispār nav pretruna par ceļošanu laikā? Ja iedomājas pasauli, kurā ir tikai viena telpas dimensija, piemēram , līniju, tad visas būtnes, punkti, uz šīs līnijas spētu kustēties tikai uz vienu pusi vai otru pusi - taču tikai visi kopā. Lai kāds punkts varētu „pārlekt" otram un nonākt citā vietā, ir vajadzīga vēl vismaz viena dimensija. Vai tāpat nav arī ar laiku? - tulk. piez.] Jā, eksistē gribas brīvība un tāpēc Mūžīgie Azimova romānā maina pēc savas brīvas izvēles tos vai citus vēstures notikumus ar cēlu mērķi, uzlabot cilvēces dzīvi. Taču cēloņa maiņa izsauc visu seku maiņu - mainās notikumi vēsturē, mainās arī visa vēsture pēc šī notikuma. Cilvēkam, kas atrodas šī visuma iekšienē un virzās gar laika asi, nemainās nekas un tikai Mūžīgajiem, kas dzīvo ārpus laika plūsmas, ir skaidra notiekošā būtība: nevis īsts laika daudzvariantums, bet tikai potenciāls daudzvariantums. Jo laika ass ir tikai viena arī pašiem Mūžīgajiem, tikai notikumi, kas ir savērpti uz tās, mainās atkarībā no izmaiņām tajā vai citā ass punktā.

Būtisks lēciens notika1956. gadā: tika nopublicēts neliels Džona Vindema stāsts „Hronoklizma". Rakstnieks uzdeva vienkāršu jautājumu: ja eksistē iespēja (protams, fantastikā) pārvietoties pa laika asi ne tikai uz nākotni, bet arī uz pagātni, tad kas liedz varonim doties simts gadu tālā pagātnē un nogalināt savu vecmāmiņu pirms tā brīža, kad viņa sastaps savā dzīves ceļā savu nākošo vīru - mūsu varoņa vectētiņu? Nu, nav jau obligāti jābūt tik asinskāram, pietiek pārliecināt jaunavu neiet uz to balli, kur, cik mazdēlam zināms, nejauši notika liktenīgā tikšanās. Ja meitene būtu ar mieru, tikšanās nenotiktu, nepiedzimtu mūsu varoņa tēvs (vai māte) un pats varonis nemaz nevarētu nākt pasaulē. Bet taču nāca! Viņš eksistēja, devās pagātnē, pārliecināja vecmāmiņu...

Tad jau iznāk, ka rakstnieka izdomātajā uzdevumā eksistē notikumi, kuriem nav cēloņa? Fantastika šo paradoksu atrisināja: radās idejas par to, ka izmainot kaut ko pagātnē, laika līnija tiek sašķelta, vēsture sāk iet pa citu, alternatīvo ceļu, taču arī vecais, iepriekšējais ceļš, vecais Visums turpināja eksistēt, tāpēc ka tas jau eksistēja, tā „pasaules līnija" nevar pazust.

Ar Borhesa „Sazaroto taciņu dārzu" un Vindema „Hronoklizmu" literatūrā ienāca jauna paradigma, kas jūtami palielināja fizisko Visumu. Jā, cilvēkam ir brīva griba. Rezultātā laika ass sašķeļas, uz nākotni dodas divas neatkarīgas laika līnijas. Notikums var tikt izmainīts atkal un līnija sašķelsies vēlreiz. Citiem vārdiem sakot, laiks ir nevis ass, ne arī stars, taču sazarots koks, turklāt zarus skaits nav ierobežots (un attiecīgi visumu skaits var būt vienalga cik liels), bet arī šis skaits var bezgalīgi palielināties, jo brīva griba cilvēkam ļauj ietekmēt notikumus, radot arvien jaunus nākotnes variantus.

***

Neatkarīgi no rakstniekiem - fantastiem pie līdzīga priekšstata par visumu nonāca fiziķi - precīzāk, viens fiziķis vārdā Hjū Everets-jaunākais.

Everets nodarbojās ar sarežģītu zinātnisku problēmu, kas bija saistīta ar viļņu funkciju noteikšanu. Kā zināms, elektrons vienā situācijā uzvedas kā daļiņa, bet citā - kā materiāls vilnis, kam nav noteiktu robežu, ne telpā, ne laikā. Elektrona (un jebkuras citas daļiņas) masa ir tik maza, ka jebkura dimensija ietekmē tā kustību, liekot veikt tālākās trajektorijas izvēli. Līdz Everetam fiziķi uzskatīja, ka šī izvēle ir nejauša, jo elementārdaļiņai, pretstatā cilvēkam, nav brīvas gribas!

Everets izsauca fizikā revolūciju, sakot: "Izvēles brīvības un izvēles tiesības elementārdaļiņai patiešām nav, taču tas nozīmē tikai to, ka jebkurā laika mirklī realizējas visas izvēles iespējas, tikai katra savā visumā." Citiem vārdiem, ja kaut kādā fiziskā procesā iespējami, ne viens, bet divi vai vairāki varianti, tad realitātē realizējas visi varianti bez izņēmuma. Bet mēs taču novērojam tikai vienu variantu! Viss ir pareizi. Jo citi varianti realizējas citos visumos. katru laika mirkli mūsu Visums sašķeļas, bet tā kā notikumu katrā mirklī ir daudz, tad mūsu Visums šķeļas tikpat kā neatšķiramās kopijās, katra no tām tālāk attīstās savādāk. Un tāpēc īstenībā eksistē, nevis viens Visums - tas, ko redzam mēs un kuru apzināmies - bet vesels visumu kopums, kuru modernā fizika sauc par Multiversu jeb Daudzpasauli.

1956. gada 23. aprīlī Everets sekmīgi aizstāvēja savu disertāciju un tajā dienā Visums noteikti sašķēlās - parādījās pasaule, kurā viņam aizstāvēt disertāciju neizdevās un apkaunotais Everets pameta nodarbības teorētiskajā fizikā.

Mūsu realitātē Everets savas idejas izskaidroja 1957. gada jūlija rakstā "Kvantu mehānikas formulējums ar korelativitātes stāvokļiem", kas tika publicēts prestižajā žurnālā "Reviews of Modern Physics". Zinātnes pasaule nolēma neievērot jaunā zinātnieka rakstu. Tam tik ļoti nepiegrieza uzmanību, ka pēc divdesmit gadiem profesors Džemmers nosauca Evereta darbu par "vienu no mūsu gadsimta vislielākajiem noslēpumiem".

Septiņdesmito gadu beigās fiziķi beidzot sāka minēt Evereta darbu savās publikācijās, taču pazīstamu viņa vārdu padarīja rakstnieki - fantasti. Varoņu piedzīvojumi un ceļojumi dažādos Visuma variantos fantastiskajā literatūrā kļuva tikpat populāri kā ceļojumi laikā, bet žurnāls "Analog" nopublicēja par Everetu lielu rakstu. Pazīstamais amerikāņu kosmologs Džons Vilers (Evereta disertācijas vadītājs), kas tajā laikā pasniedza Ostinas universitātē, Teksasā, parādīja rakstu kolēģiem un pastāstīja, ka tieši viņš ir devis ceļamaizi dzīvei teorijai, kas izmainīja pasauli.

Multiversa idejā galvenais ir izvēles problēma. Izvēle notiek, ne tikai pie elementārām mijiedarbībām, bet arī jebkuros fizikālos procesos, kas milzīgā skaitā notiek Universā (mūsu Visumā) katru mirkli. Tādā traktējumā pasaules šķelšanās notiek arī tad, kad jūs no rīta lemjat, dzert tēju vai kafiju, kad, ejot uz darbu, jūs pārejat ielu pie sarkanās gaismas vai stāviet un gaidiet zaļo. Jūs izvēlaties - vai pastrīdēties ar priekšniecību, vai pieciest nepelnītu pārmetumu, vai nopirkt bērnam rotaļlietu, vai jaunu kostīmiņu... Un katru reizi, lai kādu izvēli jūs arī neizdarītu, Visums zarojas un rodas jauni Multiversa atzari.

Tas izskatās fantastiski, taču modernā fizika atrod aizvien vairāk argumentu everetikas un Multiversa hipotēzes labā. Mūsu kosmoloģiskie priekšstati pēc savas būtības ir everetiski, ieskaitot jauno hipotēzi par tumšās vielas un enerģijas dabu. Pazīstamais krievu fiziķis Andrejs Linde, kosmoloģiskās inflācijas teorijas autors, uzstājoties 2005. gada decembrī MVU, runāja par Daudzpasauli kā par sava inflācijas modeļa tiešām sekām. Šim viedoklim piekrīt tādas autoritātes, kā Džons Villers, Brūss De Vits, Mirrejs Gell-Manns, Džulians Barbūrs, Mārtins Riss, Deivids Doičs... Krievu fiziķis Mihails Menskis 2005. gadā publicēja „Fizikas zinātņu panākumos" (un pēc tam savā grāmatā „Cilvēks un kvantu pasaule") teoriju par to, ka realitāte ir vienota, bezgala sarežģītas formas kristāla - Multiversa - atspoguļojums no dažādiem redzes punktiem. Šis simbols fizikā ieguva nosaukumu „Menska kristāls". Cits krievu zinātnieks Jurijs Ļebedevs, grāmatas „Neviennozīmīgā pasaules telpa" (2000.) ieviesa jēdzienu „salīme" - situāciju, kad mijiedarbojas divi vai vairāki Multiversa atzari. Tiek attīstītas arī everetiskas vēstures idejas, ar kurām detalizētāk iespējams iepazīties Starptautiskajā everetisko pētījumu institūta saitā: www.everettica.org/index.html 2007. gada 29. maijā MVU notika starptautisks seminārs „Laiks un vēsture no everetikas redzes punkta", kas bija veltīts 50 gadu jubilejai, kopš parādījās Evereta raksts. Semināra sagatavošanā un vadīšanā piedalījās dažādu specialitāšu zinātnieki - fizikas-matemātikas, tehnisko, filozofisko, vēsturisko un pat medicīnas zinātņu doktori un kandidāti no akadēmijām, universitātēm, zinātniski-pētnieciskajiem centriem Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Izraēlā un Vācijā. Ar apsveikuma uzrunu pie semināra dalībniekiem vērsās fiziķis ar pasaules vārdu Makss Tegmarks (Masačusetas tehnoloģiskais institūts, ASV).

Pirms desmit gadiem 58% vadošo ASV fiziķu pieņēma, ka Evereta traktējums ir „iespējams", 13% uzskatīja, ka tas ir „drīzāk pareizs, nekā kļūdains", un tikai 18% noliedza Multiversa eksistenci. Pagājušajos gados everetikas piekritēju skaits ir tikai audzis. Nobela prēmijas laureāts, pazīstamais fiziķis Stīvens Vainbergs vienā no savām lekcijām ir teicis: „Par Multiversu eksistē daudz viedokļu un zinātnieku uzskati ļoti atšķiras. Ostinas lidostā, dodoties uz šo tikšanos, es ievēroju uz letes žurnāla „Astronomija" oktobra numuru, kuram uz vāka bija uzraksts „Kāpēc jūs dzīvojat daudzveidīgos visumos". Iekšā es atradu ziņojumu par diskusiju Stenfordas konferencē, kur Mārtins Rīss teica, ka viņš ir pārliecināts par Multiversa realitāti tik ļoti, ka varētu slēgt derības, uz kārts liekot sava suņa dzīvību, tajā pat laikā Andrejs Linde ir piebildis, ka varot pat ķīlā likt savu dzīvību. Kas attiecas uz mani, tad man ir pietiekoša ticība tam, ka varu slēgt derības, gan uz savu, gan Mārtina suņa un Andreja Lindes dzīvību."

Paralēlo un sazaroto pasauļu ideja izrādījās ne mazāk bagāta literārā plāksnē, kā laika ceļojumu idejā un kontakti ar ārpuszemes civilizācijām. Tomēr, kaut gan ir milzīgs fantastisko darbu klāsts par paralēlajām pasaulēm, patiesībā nav nemaz tik daudz, kas piedāvātu patiesi jaunu pieredzi šajā jautājumā, dodot jaunu, oriģinālu skaidrojumu tam vai citam prāta eksperimentam. Un pavisam maz fantastikā pašlaik ir tīri everetisku ideju, maz darbu, kur Daudzpasaule eksistētu, nevis kā „paralēlais visums", bet kā bezgala sarežģīta, sazarota struktūra ar saviem likumiem un bezgalīgām iespējām aizraujošām un oriģinālām idejām un sižetiem. Viens no jaunā virziena pionieriem fantastikā bija Džons Biksbijs, kas stāstā „Iela ar vienvirziena kustību" (1954.) pieņēma, ka starp pasaulēm var kustēties tikai vienā virzienā. Ja no savas pasaules jūs dosieties uz paralēlo, tad atpakaļ vairs netiksiet, tā vien kustēsieties no vienas pasaules uz nākamo. Kaut gan atgriešanās tomēr ir iespējama pie nosacījuma, ka šī pasauļu sistēma ir noslēgta, jo tad pāreja no pasaules N uz pasauli N+1 beigu beigās atvestu varoni uz pasauli #1, no kurienes viņš ir cēlies.

1957. gadā (vienlaikus ar Evereta raksta publikāciju) amerikāņu fantasts Filips Diks izdod romānu "Acis debesīs", kura darbība notiek paralēlajā pasaulē. 1962. gadā tiek publicēts angļu rakstnieka Džona Brannera romāns "Laiki bez skaita" - par pasauli, kur Spāņu armāda neiet bojā jūras brauciena laikā, bet sekmīgi nokļūst līdz Anglijas krastiem, izsēdina desantu un uzvar.

Kliforda Saimaka romānā "Gredzens ap Sauli" (1982.) rakstīts par daudzām planētām Zeme, kas eksistē katra savā pasaulē, taču uz vienas orbītas un šīs pasaules un planētas atšķiras tikai ar to, ka par mikrosekundi ir nobīdītas laikā. Skaitā daudzās Zemes, kuras apmeklē romāna varonis, veido vienotu pasauļu sistēmu. Saimaks ne reizi vien atgriežas pie paralēlo pasauļu problēmas - neskaitot "Gredzenu ap Sauli", var minēt iepriekš publicētos romānu "Visa dzīvība zaļo" (1965.) un stāstu "Noputējusī zebra" (1954.), kas kļuva par "ciltstēvu" daudziem analoģiskiem citu fantastu darbiem.

Interesantu redzes punktu par pasauļu sazarošanos izsaka Alfrēds Besters stāstā „Cilvēks, kas nogalināja Muhamedu" (1958.). „Mainot pagātni, - stāsta varonis ir pārliecināts, - maini to tikai priekš sevis." Citiem vārdiem sakot, ja esi izmainījis pagātni, tad rodas vēstures atzars, kas eksistē tikai personai, kas šo darbību ir veikusi. Pēc pāris desmitgadēm „personiskās pagātnes" ideja ienāk fizikā - kā tas bieži notiek, ne jau no fantastikas, bet everetisko ideju un hipotēžu attīstības rezultātā. 1962. gadā tika publicēts padomju autoru Ariadnas Gromovas un Rafaila Nudelmana romāns „Laika institūtā notiek izmeklēšana" - klasisks fantastisks detektīvs, kura darbība sākas ar zinātniskā līdzstrādnieka slepkavību. Detektīvs pēta noziegumu, kuru nevar saprast, neapzinoties, ka laiks sazarojas, ka katra jauna izmaiņa pagātnē rada jaunu visuma atzaru, turklāt jaunais un vecais eksistē blakus neatkarīgi viens no otra. Tieši tā viļņu funkcijas sazarošanos apraksta Hjū Everets piecus gadus iepriekš. Tomēr fantastikā Gromovas un Nudelmana darbs bija novatorisks, jo tieši tajā pirmo reizi sazarošanās ideja no mikropasaules tiek pārcelta uz makropasauli. 1968. gadā angļu fantasts Braians Oldiss publicē romānu „Ziņojums par varbūtību A". Šis darbs patiesi ir izveidots kā zinātnisku ziņojumu kopums, ko raksta vairāki novērotāji, kas no savas pasaules seko notikumiem, kas norisinās paralēlajā pasaulē. Katra no pasaulēm ir nosaukta par „varbūtēju", jo ir radusies realizējoties kādam notikumam katrā no šīm pasaulēm.

Pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi kļuva par Daudzpasaules ideju intensīvu izstrādāšanas laiku visdažādākos variantos. Tās ir paralēlās pasaules, kas attīstās neatkarīgi viena no otras, tās ir pasaules, kas attīstās neatkarīgi, bet tomēr tās saista vienu ar otru liels skaits zemtelpas pāreju, tās ir pasaules, kas iztek viena no otras kā strauti... Grūti nosaukt sešdesmito-septiņdesmito gadu fantastu, kas nebūtu uzrakstījis romānu, garo vai vismaz īso stāstu par mūsu pasaules telpas daudzajiem variantiem, par iespēju nodzīvot vairākas, alternatīvas dzīves, bet cilvēcei - pārdzīvot vairākus alternatīvus vēsturiskus notikumus.

Pa lielākai daļai tās bija pasaules, kas fiziski maz atšķīrās no mūsējās - variējās tikai varoņu darbība (piemēram, Roberta Šeklija „Pasauļu bodīte", 1959., un „Bena Bakstera trīs nāves", 1957.), cilvēku likteņi (Reja Bredberija „Pūķis", 1955.)

Un veselu tautu likteņi (piemēram, Harija Harisona romānā „Transatlantiskajam tunelim, urā!", 1972., tiek aprakstīta pasaule, kurā Džordžs Vašingtons tiek nogalināts un tāpēc amerikāņu revolūcija nenotiek). Laika dalīšanās, kas maina Zemes vēsturi ir notikusi tālā pagātnē, kad mūsu pasauli apdzīvoja dinozauri (Harija Harisona triloģija par Ēdeni, 1984. - 1988.), un nesenā pagātnē Aleksandra un Sergeja Abramovu „Laika gamma").

Krustceles un zarošanās var novest pie visnegaidītākām sekām. Rendala Gareta romānu ciklā „Par daudz brīnumdaru" (1966.) sazarošanās notikusi Viduslaikos, kad ļaudis intensīvi interesējās par maģiju un rezultātā ir cilvēces attīstību novirzījuši uz principiāli citu ceļu. Nevis zinātne ieguva tiesības attīstīties, bet gan maģija un XX gadsimtā Anglijā noziegumus izdara magi un arī magi strādā par detektīviem, izmantojot viņpasaules spēku palīdzību tikpat viegli, kā mēs savā „varbūtībā A" izmantojam vienkāršus fiziskus likumus. Ārkārtīgi populāri ir fantastiskie darbi, kas sarakstīti alternatīvās vēstures apakšžanrā. Ārēji tas izskatās kā everetiskais skats uz dzīvi: kādreiz kāds notikums ir noticis ne tā, kā mūsu realitātē, bet savādāk un vēsture ir aizgājusi pa citu ceļu. Taču īstenībā alternatīvā vēsture ir kaut kāds paralēlo visumu variants, jo šeit nenotiek sazarošanās, nav (kā tas ir romānā „Laika institūtā notiek izmeklēšana") vairāku pasauļu atzaru attīstība. Nav galvenā, kas atšķir everetisko fantastiku - nav Daudzpasaules.

Andreja Lazarčuka romānā "Katrs, kas var turēt ieroci" (1996.) vēstures dalīšanās ir tā pati, kas jau "izpētīta" Filipa Dika romānā "Cilvēks augstajā pilī": Otrais pasaules karš beidzas ar Vācijas uzvaru, Krievija ir iekarota, Lazarčuka romāna darbība notiek daudzus gadus pēc "vēsturiskās uzvaras".

Interesants ir Holma Van Zaičika alternatīvās vēstures romānu cikls (2000. - 2005.), kurā stāstīts par notikumiem, kas norisinās Ordusjas valstī, kas radusies tatāru-mongoļu iekarotās Krievijas [Rusj] vietā.

Fantastiskās idejas, kas saistītas ar Daudzpasauli un paralēlajām pasaulēm, var sadalīt divās kategorijās. Pirmā un pati populārākā ideja: "kas būtu, ja..." Kas būtu, ja krievi un tatāri-mongoļi radītu vienu impēriju? Kas notiktu, ja Hitlers uzvarētu? [Nu, droši vien, viņa impērija sabruktu pēc viņa nāves tāpat kā visas citas impērijas un fašistiskas valstis: Franko Spānija, fašistu Portugāle. - tulk. piez.] Kas notiktu, ja Ābramu Linkolnu nenošautu? Tādu darbu fantastikā ir milzums. Taču tie ļoti maz dod sazarošanās teorijas idejai, tās ir tīri literāras, nevis zinātniski-fantastiskas idejas. Izmantojot Rietumu terminoloģiju, to var nosaukt par Daudzpasaules soft SF.

Otrā kategorija: jaunas zinātniski-fantastiskas idejas par Multiversa struktūru un likumiem, idejas par to, kā mijiedarbojās atsevišķie Daudzpasaules atzarojumi. Tādas idejas fantastikā pagaidām ir maz, kaut arī tieši tās, kā savā laikā hronoklazmas ideja, varētu dot jaunu impulsu fantastiskās literatūras novirzienam, kuru varētu saukt par Daudzpasaules hard SF. Jo tāda veida jaunas idejas jūtami paplašina arī tīri literāro ideju lauku, sižetu daudzumu un kā sekas, palielina aprakstītās pasaules (aprakstīto pasauļu!) emocionālo iedarbību uz lasītāju. Amerikāņu fantastikā šajā ziņā ir interesants Dina Kunca romāns "Ar acs maliņu" (1999.). Šeit Daudzpasaules teorijas attīstība ir iespējā paņemt no katras pasaules idejas mazliet no visa tā, lai tur tas paliktu nemanīts, bet šeit tiktu iegūts rezultāts.

Pie hard SF pieder Grega Igana garstāsta "Singletons" ideja. Tomēr, atšķirībā no Kunca, Igans nepiedāvā jaunu everetisku ideju, viņš tikai ilustrē ar savu darbu atsevišķas Daudzpasaules teorijas tēzes.

Par iespēju izdarīt izšķirošu fizikas eksperimentu, lai pierādītu Daudzpasaules everetisko hipotēzi, runāts Jurija Kemista zinātniski-fantastiskajā aprakstā "Māte" (2007.). Zinātniski-fantastiskā literatūra bieži apraksta vēl nerealizētus zinātniskus projektus, neizdarītus atklājumus un idejas. Piemēru tur ir diezgan daudz (hologrāfija, lāzeri, klonēšana utt.), viens no tiem - Daudzpasaules paredzēšana. Fantastiskām idejām nav obligāti jābūt saskaņā ar modernās zinātnes uzskatiem. Zinātniski-fantastiskā ideja (kā arī zinātniskā!) var izskatīties traka, taču tai iekšēji jābūt bez pretrunām. Tas pats attiecas arī uz everetiku.

Jau vairākus gadus es pats cenšos izdomāt kaut ko jaunu everetiskajā hard SF. Sekmīgi vai nē, ne jau man spriest, bet dažas savas idejas es pārskaitīšu. Romānā "Trijvisums" (1999.) runa ir par trim paralēliem visumiem, kas radušies Lielā sprādziena rezultātā. Viens no visumiem (mūsējais!) ir materiāls, otrs sastāv no nemateriālām idejām, bet trešajā dabas likumi ļauj idejām pāriet materiālā formā, bet matērijai pārvērsties par ideju. Romāns "Ceļš pie sevis" (2004.): vairāki cilvēki, kas dzīvo uz Zemes, īstenībā ir daudzdimensiju būtnes - multiindivīda - sastāvdaļas. Hipotēze par to, ka saprātīga būtne ir multindivīds, kas dzīvo daudzos sazarotos visumos, tagad kļūst par izpētes objektu arī everetikā, bet fantastikai tā ir vesela neparastu sižetu, dīvainu tēlu un aizraujošu piedzīvojumu atradne.

Garstāsta "Sešas gleznas" (2005.) ideja: dažādie Multiversa atzari saistīti ar bezgalīga skaita saitēm, kuras patstāvīgi atgādina par sevi ikdienas dzīvē. Šīs saites ir spontānas un negaidītas, tās var parādīties jebkurā vietā un jebkurā laikā. Mēs tās pastāvīgi sajūtam un redzam, taču nepievēršam tām uzmanību. Garstāstā "Kas tur, aiz durvīm?" (2005.) dažādās Multiversa atzari ir nobīdīti viens pret otru laikā un tās pasaules, kuras mēs saucam par "aizkapa", īstenībā ir pilnīgi materiālas, tikai nobīdītas attiecībā pret mūsējo uz priekšu laikā.

Stāsta "Zilais Alciors" varonim izdodas vadīt pasauļu ''salīmes" - viņš glābj no nāves savu meitu, taču līdzsvara saglabāšanas likumi Daudzpasaulē ir neapžēlojami: mirst meitene, kas dzīvo citā Multiversa atzarā...

Stāsta "Zaļā lapa" literārā ideja: personīga laime iespējama tikai tad, kad esi atradis sevi un apzinājies sevi par multiindivīdu. Stāsta zinātniski-fantastiskā ideja: eksistē divdimensiju telpa, kurā ir tikai fotoni, kas ieskauj Daudzpasaules atzarus un ļauj tiem attīstīties šķirti un nekrustoties. Kad "gaismas sprauga" nodilst, tad rodas "salīmes"...

***

Ja mēs patiešām dzīvojam visumā, kas pastāvīgi sadalās, tad jaunu jēgu iegūst nākotnes pareizas paredzēšanas problēma. Pareģu, astrologu, gaišreģu un rakstnieku-fantastu kritiķi bieži pārmet tiem visiem vai kādam konkrēti, ka viņu pareģojumi, prognozes un gaišredzība nepiepildās. Tomēr, iespējams, ka redzētais transā, izskaitļotais pēc astroloģiskajām zīmēm vai izdomātais, analizējot iepriekšējos zinātnes sasniegumus, īstenībā var būt pilns un skaidrs realitātes atspulgs, taču, ne mūsu bet kādā citā Multiversa atzarā. Tajā, kādā no milzums daudzajiem pasaules telpas atzariem, kuru apdzīvojam ne jau mēs, bet tie, kas kādreiz ir izdarījuši citu izvēli. Jo vairāk ir sazarots Multivers, jo vairāk izvēļu tajā notiek, jo mazāka varbūtība, ka pareģis paredzēs notikumu, kas norisināsies tieši mūsu atzarā, bet ne kādā citā. Un tā kā zarošanās notiek katrā fiziskā mirklī, tad Multiversa koks ar katru brīdi kļūst aizvien sazarotāks un arvien lielāka iespēja, ka pareģis vai pareģotājs ieraudzīs ne savu nākotni un pareģos to, kas mūsu atzarā tā arī nekad nenotiks.

Senie pravieši, pareģi, sibillas un orākuli mācēja paredzēt ticamāk, nekā mūsdienu kolēģi, jo pirms divtūkstoš gadiem iespēju kļūdīties bija mazāk, nekā tagad. Pirms trīs tūkstošiem gadu kļūdījās vēl retāk, tāpēc ka izvēles iespējas bija vēl mazākas, mazāka bija iespēja ar skatienu vai domām nokļūt uz "svešu" Multiversa atzaru.

Ja proporcionāli izrēķinātu piepildījušos paredzējumu skaitu pretstatā kļūdainajiem, tad principā varētu izrēķināt svarīgāko Multiversa atzaru skaitu - tos atzarus, kuros pravietim ir iespēja ieskatīties savos sapņos un vīzijās, kas īstenībā ir parastas fiziskas "salīmes".

Līdz everetikas sākumam es teiktu: neticiet astrologiem, gaišreģiem, ekstrasensiem un pat rakstniekiem - fantastiem, lai kā es arī nemīlētu šo literatūras žanru. Taču tagad ir iespēja izvēlēties vienu no divām hipotēzēm: vai nu mūsdienu pravieši kļūdās, vai arī viņi patiesi paredz nākotni, bet tikai citā Multversa atzarā, kurā mums, vai nu par laimi, vai par nelaimi nenokļūt. Šie atzari "salīmju" rezultātā kļūst redzami speciālistiem, kas pēta cilvēces nākošo attīstību. Kas attiecas uz mani, tad es izvēlos pēdējo hipotēzi, bet lasītājam ir brīva griba, izvēlēties pašam vienu no abām. Galu galā, tieši individuāla izvēle nosaka, kurā Multiversa atzarā jums nāksies nodzīvot atlikušo dzīvi.

***

Fantastika paredzēja everetikas parādīšanos, everetika, savukārt, nostiprinājusies zinātnē, ļauj mums nonākt pie secinājuma, ka katrai literārai fantāzijai ir sava ontoloģiska vērtība, tāpēc ka praktiski bezgalīgu pasaules telpas zarojumu dēļ, kas notikuši pēc Lielā sprādziena, Multiversā var eksistēt (un visdrīzāk arī reāli eksistē) visas vai lielākā daļa no fantastu (un jo vairāk, autoru - reālistu) aprakstītajām pasaulēm. Šajā gadījumā fantastiskā literatūra, kas radīta mūsu Visumā, var būt tīri reālistiska proza citā Multiversa atzarā. Everetiskā proza ir Daudzpasaules reālistiskā literatūra.