Pasaulē pirmais... karš!

Konstantīna Karelova raksts no izdevuma "Taini XX veka" 2014. gada 33. numura.

Iespējams, arheologi ir atraduši pēdas pašam pirmajam uz mūsu planētas, liela mēroga starprasu karam.

"Melnie" un "baltie".

Vēl 1964. gadā pazīstamais amerikāņu arheologs Freds Vendorfs Nīlas krastos, Ziemeļsudānas teritorijā atklāja masu apbedījumus. Bez vīriešiem kapā gulēja daudzas sieviešu un bērnu atliekas, bet viss laukums apkārt bija kā nosēts ar bultu uzgaļiem. Pētnieki nāca pie slēdziena, ka Džebelsahabas apbedījumam, kas ieguva šādu nosaukumu, ir ap 13 tūkstoš gadu un, ka lielākā daļa no tur apglabātajiem ir gājuši bojā vardarbīgā nāvē.

Taču tikai XXI gadsimta sākumā, ar moderno metožu palīdzību tika noskaidrots un neapgāžami pierādīts, ka nevien lielākā daļa, bet praktiski visi apbedījumi Džebelsahabas kapu laukā liecina par nāvi no bultām ar akmens uzgaļiem. Tas ir, citiem vārdiem sakot, šajā gigantiskajā kapsētā ir apglabāti ilgstoša kara upuri.

Kas liecina par to, ka tas bija starprasu karš? Tādēļ, ka visas cilvēku atliekas piederēja vienas tautības cilvēkiem. Tās bija ciltis, kas dzīvoja dienvidos no Sahāras tuksneša, mūsdienu melnādaino āfrikāņu senči. Atrast viņu ienaidniekus izrādījās krietni grūtāk, taču pēc ilgiem pētījumiem zinātnieki atrada 200 kilometrus no Džebelsahabas vēl vienu apbedījuma vietu, kas piederēja citai ciltij. Pēc tā izpētīšanas arheologi nonāca pie secinājuma, ka frontes otrā pusē atradās ciltis, kas kādreiz apdzīvoja Āfrikas ziemeļus un Vidusjūras baseinu, mūsdienu eiropiešu senči. Tas ir, pirms 13 tūkstošiem gadu ir noticis ilgstošs un asiņains karš starp "melnajām" un "baltajām" tautībām, kurām bija pilnīgi savādāka valoda un kultūra. Kauja (un ne viena vien), kurā abas puses nesaudzēja ne sievietes, ne bērnus. Iespējams, ka tas bija cilvēces vēsturē pirmais tāda mēroga starprasu karš.

Cīņa par resursiem.

Tik sīvu kauju un sadursmju iemeslu noskaidrot izrādījās visai sarežģīti. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, taču visreālākā liekas ļoti mūsdienīga versija - cīņa par resursiem. Runa ir par to, ka sākumā šajā apvidū klimatiskie apstākļi bija ļoti labvēlīgi cilvēkiem un neviens no viņiem nejuta kaut kā trūkumu. Taču pēc tam notika spēcīgas izmaiņas, kļuva krietni aukstāk, rezultātā izmira dzīvnieki un pazuda lielākā daļa no augu valsts. Turklāt, izžuva ūdenskrātuves un Sahāras tuksnesis sāka iegūt savu pašreizējo izskatu. Cilvēki sāka atstāt savas dzimtās vietas un devās meklēt tuvāko ūdens un pārtikas avotu - Nīlas upi. Tur, Nīlas krastos beigu beigās sīvā cīņā satikās ciltis, kas pirms neilga laika pat nezināja neko viena par otru. Tā sākās pirmais, lielais karš cilvēces vēsturē.

[P.S. Attiecībā uz mani jāpiebilst, ka mana bērnība un jaunība pagāja - pēdējā kara draudos, jo 1960.-85. gadi bija gadi, kad to vien dzirdēja, ka visi dzīvojam 3. pasaules kara ēnā. Pēc tam tā kā kļuva mierīgāk, lai gan pēc zinātāju aprēķiniem, lokāli kari uz Zemes regulāri notiek vismaz 60 pasaules valstīs. Taču pašlaik, acīmredzot, atkal nāksies sadzīvot ar to, ka dzīvosim nemitīgos "pēdējā kara" draudos. Kā teicis kāds gudrais: galvenā vēstures mācība ir tā, ka no tās neviens nemācās. Un kāda tur starpība, kāds pēc skaita šis pasaules karš būs (daži pētnieki par 3. pasaules karu sauc Auksto karu, kas beidzās ar PSRS sabrukumu, bet ceturtais karš esot ASV izsludinātais Karš pret terorismu, kad sabruka Dvīņu torņi, jo nākošais, lielais karš garantēti būs pēdējais. Tikai tas vēl vieš cerību, ka valstīm pietiks prāta tādu neuzsākt. Arī bez tā nākotnē mūs gaida ar vien milzīgākas problēmas, kas saistās ar globālām klimata izmaiņām, ir vai nav tās saistītas ar civilizācijas darbību - t.p.]