Pasakaino būtņu rase.

Jeļenas Muromcevas raksts no izdevuma "Taini XX veka", 2016. gada 21. numura.

Šie radījumi ar asām asīm, apveltīti ar gudrību un burvju spēku, gadsimtiem ilgi bija iemīļoti seno sāgu un teiksmu personāži, bet mūsu dienās ir kļuvuši par populāriem fantāzijas personāžiem. Taču, ja tic dažiem vēstures faktiem un mūsdienu liecībām, šī leģendārā tauta var būt reāla.

Spārnotie mazulīši.

Eiropas leģendas attēlo elfus kā mazus cilvēciņus, ne garākus par 80 centimetriem ar caurspīdīgiem spārniņiem, apveltītus ar maģisku spēku. Britu elfi dzīvo pazemes mītnēs zem seniem pauguriem. Lielāko daļu no sava laika viņi pavada dziedot un dejojot. Leģendas stāsta, ka gaišās mēness naktīs spārnotie sīkaliņi iznāk zemes virspusē un dejo līdz pašai rītausmai, pēc tam uz laukiem un tīrumiem zālē parādoties raksturīgas zīmes. Jāsaka, ka Lielbritānijā noslēpumainos apļus uz lauka bieži sauc par „elfu pēdām”.

Ja tic senām teiksmām, mazulīši nav nemaz tik nekaitīgi. Kaut arī viņi ienes savas „korektīvas” cilvēku dzīvē ne jau aiz ļauna prāta, bet galvenokārt sava draiskā rakstura dēļ. Tā mazie draiskuļi zog nekārtīgiem saimniekiem maizi un pienu, sliktiem ganiem burtiski no deguna priekšas aizdzen lopus, bet cilvēkam, kurš ar nepiesardzīgu vārdu elfus ir apvainojis, samudžina matus tādā murskulī, ko pēc tam izķemmēt praktiski nav iespējams. Dažreiz satrakojušies mazuļi var nozagt arī zīdaini, apmainot to ar sačokurotu kropli vai koka pagali. Taču aizsargāt mazuli no nozagšanas ir visai vienkārši – vajag tikai iesist dzelzs nagliņu šūpuļa kājā.

Cilvēkam neko labu nesola arī nejauša tikšanās ar mazo tautiņu. Labākajā gadījumā mazās radības iesaistīs nejaušo paziņu savās dejās un piespiedīs viņu lēkāt līdzi līdz rītam, bet sliktākajā – iemānīs neveiksminieku savā mītnē, kur viņš „ciemosies” vairākus gadsimtus.

Gudri un lepni.

Toties fantāzijas mīļotāju priekšā elfi parādās pavisam citādā izskatā. Tie ir gari, slaidi, mūžam jauni skaistuļi, ar smalkiem sejas vaibstiem, viņi zina visus maģijas noslēpumus un viņiem piemīt ne šīs Zemes gudrība. Vienīgā elfu atšķirība no cilvēkiem ir - asie ausu gali. Tieši tādus „dīvaino tautu” jeb „augstāko rasi” attēlo savās grāmatās Džons Tolkins, pēc tam viņi tādi paši pārcēlās uz citu autoru darinājumiem.

Jāatzīmē, ka rakstnieks brīnumainos tēlus atrada senās skandināvu un ķeltu teiksmās, kur varoņi ir gudrie alvi. Tā ir brīnumaina tauta, kas dzīvo savā pasaulē – Alvheimā, glabā senas zināšanas, sasniedzot virsotnes visos amatos un mākslās. Šiem radījumiem nebija sveša arī kara māksla. Viņu vidū bija daudz izcilu paukotāju, bet šaušanā ar loku alviem nebija līdzīgu. Teiksmas vēsta, ka alvi bija pirmās dievu radības, kuru misija bija „sagatavot” zemi cilvēku atnākšanai, jo cilvēkiem vieniem pašiem tāds uzdevums nebūtu pa spēkam. Tiklīdz cilvēki savairojās uz zemes, augstākie radījumi devās uz Alvheimu, kur „īsina” mūžību, sacerot brīnišķīgu mūziku un radot brīnumainas lietas, kas apveltītas ar burvju spēku.

Acīmredzot tāpēc alvi tika uzskatīti par ļoti lepniem un patiesi nicināja cilvēkus. Uzskatīja, ka tikai paši cienīgākie un gudrākie cilvēku cilts pārstāvji varēja nokļūt šo radījumu neparastajā zemē un iekarot viņu draudzību. Gudros brīnumdarus uzskatīja par mežu un pļavu gariem, bet viņu zemes bija tik brīnumskaistas tāpēc, ka alvi dzīvoja harmonijā ar dabu un neņēma no tās neko lieku.

Daudzi cilvēki centās atrast Alvheimu, jo cilvēks, kurš nopelnīja alvu labvēlību, varēja rēķināties ar lielu veiksmi. Valdnieks vai vecākais varēja saņemt no viņiem vērtīgu padomu, dzejnieks vai dziedonis – paaugstināt savu meistarību, karavīrs – iegūt zobenu, kam piemīt burvju spēks, bultas, kas lido tieši mērķī, vai bruņas, ko nevar caursist neviens ierocis.

Pasaka vai īstenība!?

Atšķirībā no citiem pasaku personāžiem, elfi regulāri „pameta” cilvēkiem savas reālās eksistences pierādījumus, daudzi no tiem ir „fiksēti” skotu XVII pētnieka Reverenda Krīka darbos. Ilgus gadus Krīks vāca par elfiem visdažādākos datus, sarunājās ar aculieciniekiem, kuri bija satikuši mazo tautiņu, rūpīgi analizējot saņemtos datus. Lūk, kā Krīks apraksta šos pazemes iemītniekus vienā no saviem darbiem: „Nav zināms, vai elfi ir no miesas un asinīm, tā kā viņu ķermeņus var salīdzināt ar mākoņiem. Šo tautiņu ir redzējuši cilvēku izskatā, taču viņu augums ir mazs. Pats lielākais ir bijis tikai nepilnu metru garš, bet pats mazākais ir bijis līdzīgs lellei”.

Lūk, kāds stāsts ir minēts vienā Krīka grāmatām. Reiz kāds zemnieks no Hambersaidas grāfistes, atgriežoties vēlu vakarā mājās, izdzirdēja mūzikas skaņas un brīnišķīgu dziedāšanu, kas skanēja no paugura puses, kam viņš gāja garām. Pienācis tuvāk, ceļinieks ieraudzīja paugura nogāzē neparastu atveri, kas līdzinājās atvērtām durvīm. Ieskatījies pa to, zemnieks pārsteigti ieraudzīja bagāti iekārtotu istabu, tās vidū bija klāts galds, ap kuru sēdēja mazītiņi cilvēciņi. Ieraudzījuši nesaukto viesi, saimnieki viņam pasniedza vīnu izcili veidotā kausā. Atceroties, ka elfu cienasts var piespiest cilvēku uzkavēties pie viņiem vairākus gadsimtus, zemnieks izšļakstīja vīnu zemē, bet kausu paslēpa kabatā un steidzās pazust no turienes. No rīta, baidoties, ka apvainotie elfi var viņam atriebties par nepieklājīgu uzvešanos un zādzību, cilvēks pasteidzās pārdot guvumu. Vēlāk brīnišķīgais kauss vairākas reizes mainīja savus saimniekus, tas ir bijis arī Anglijas un Skotijas karaļu īpašums, taču tagad trofejas atrašanās vieta nav zināma.

Jāsaka, ka eksistē arī citi pierādījumi mazo cilvēciņu reālai eksistencei. Tā XIX gadsimta pirmajā pusē uz salām Lielbritānijas tuvumā atrada daudz mazu cilvēciņu apbedījumus, to garums nepārsniedza 90 centimetrus. Bet 1850. gadā vētras laikā Dienvidīrijā tikai norauta augsnes virskārta no kāda paugura nogāzes, izrādījās, ka zem tā slēpjas neparasta mājvieta. Cilvēku acu priekšā atklājās istabiņas, pilnas ar, gandrīz, leļļu mēbelēm, kas domātas ļautiņiem, ne garākiem par metru. Apbrīnojami, bet tādu atradumu izdarīja arī Krievijā, Voroņežas apgabalā, pagājušā gadsimta 80. gados. Tur izrakumu laikā vienā no kurgāniem arheologi atklāja apdzīvotu vietu pazemes labirinta veidā un cilvēku atliekas, kuri nebija garāki par 80 centimetriem.

Atnācēji no nekurienes.

Vēsture ir saglabājusi liecības par citas, noslēpumainas tautas eksistenci, kas pārsteidzoši atgādina „dīvaino rasi” no Tolkina pasaulēm. Skotijā XV gadsimtā kalnu klostera mūki netālu no savas mītnes atrada dīvainu, smagi ievainotu cilvēku. Viņš bija ar smalku miesas būvi, bālu ādu un viņam bija asi ausu gali. Par laimi, glābēji nepievērsa uzmanību šai „sātaniskās” izcelšanās zīmei, izārstēja nabadziņu un iemācīja viņam savu valodu. Atveseļojies atnācējs pastāstīja mūkiem, ka viņš pieder pie senas tautas – elve – cilvēkiem, kuri pirms daudziem gadiem ir atstājuši zemi. Diemžēl hronikas nav saglabājušas aprakstu par izglābtā elve tālāko likteni, atzīmējot tikai to, ka viņš ir bijis izcils loka šāvējs, un šajā mākslā ar viņu nav spējuši līdzināties pat paši izcilākie karavīri.

Par līdzīgu cilvēku no nekurienes stāsta arī kādas norvēģu ģimenes hronikas. Tur teikts, ka viena no šīs dzimtas meitenēm apprecēja kādu brīnumskaistu svešzemnieku, kurš no tālām zemēm bija atnācis uz viņu ciematu. Šis gara auguma skaistulis stāstīja, ka cēlies no helve cilts, kura dzīvo uz vienas no Ziemeļjūras salām, viņš nekļūdīgi šāva ar loku, par to viņu apskauda visi ciema jaunekļi. Vairākus gadus laulātie dzīvoja mierā un laimē, audzināja divas meitas, taču noslēpumainajam svešiniekam „lāča pakalpojumu” izdarīja viņa smailās ausis. Svētie tēvi uzskatīja to par sātana zīmi, apvainoja nelaimīgo burvestībās un nomocīja līdz nāvei.

Pie elfiem ekskursijā.

Jāsaka, ka arī mūsu dienās atmiņas par elfiem ir saglabājušās ne tikai fantāzijas žanra grāmatās un filmās. Tā Īrijā un Ziemeļanglijā vietējie iedzīvotāji rūpīgi glabā mazās tautiņas svētās vietas. 1968. gadā vienā no Jorkšīras pilsētiņām pat pārcēla jaunas šosejas būves vietu, lai nepatraucētu senu elfu koku – skeogu. Pirms dažiem gadiem Īrijā strādnieki, kas būvēja lidostu, sāka streikot, atsakoties nojaukt sidhe – elfu kapu kalniņu, ko atklāja būves vietā.

Britu salu mazo pilsētiņu un ciematu iemītnieki ir pārliecināti, ka katru gadu tādu ķeltu svētku kā Imbolks (1. februāris) un Belteins (1. maijs) laikā starp pauguriem var dzirdēt elfu dziedāšanu un pat ieraudzīt mazo cilvēciņu dejas.

Dažās Īrijas grāfistēs, īpaši salas viesiem tika izdoti vairāki tūrisma ceļveži, kur atzīmētas vietas, ko mīl apmeklēt elfi.