PAR VAMPĪRIEM, KOMJAUNIEŠIEM UN SVEŠINIEKU SPOGULĪ

Lekcija nolasīta LatCon 2011 "Leģendas" laikā 2011. gada 28. maijā

Fakts, ka pusaudži un ne tikai pusaudži aizgūtnēm „aprij” Stefanijas Meieres „Krēslas” sērijas darbus un tās daudzos epigoņus, vairs nevienu nepārsteidz. Kā liecina dati, jaunatnei adresēto fantāzijas romānu izdošana Amerikā pēdējo piecu gadu laikā divkāršojusies, bet no visiem pārdotajiem romantiskajiem romāniem (romance) 20% bijuši tieši šāda paveida darbi. Taču šis fakts pamazām vairs netiek dēvēts tikai par viena darba raisītās eiforijas fenomenu, bet atsauc atmiņā kādu žanrisko kategoriju, kura nemaz nav tik nesena, vien „Krēsla” to no jauna iecēla popularitātes saulītē. Angliski šo kategoriju dēvē par paranormal romance – romānu, kas vairāk atbilst „populārajai”, nevis „nopietnajai” (novel) kategorijai un kuram ir divi absolūti priekšnoteikumi: pirmkārt, izvērsta romantiskā līnija, otrkārt, reālās pasaules saplūšana ar pārdabisko, mitoloģisko, iztēloto.

 

 

Žanriski paranormalromance ir visai postmoderni salātiņi. Atšķirībā no klasiskās fantāzijas tajā visbiežāk netiek rādīta detalizēti izstrādāta paralēlā pasaule (a'la Tolkīna Viduszeme), bet fantastiskās būtnes – vampīri, vilkači un citi pārdabiski radījumi – vienkārši uzrodas mūsdienu cilvēka ikdienā: skolā, veikalā, uz ielas. Arī zinātniskās fantastikas elementi – ceļojumi laikā, citplanētieši – netiek apvīti ar zinātniskiem paskaidrojumiem, bet pieņemti kā stāsta sastāvdaļa. Liela loma šajos darbos ir arī šausmu elementiem, kas nodrošina gan tēlu spektru (tie paši vampīri vairāk piederīgi šausmu nekā fantāzijas literatūras pasaulei), gan sižetiski nepieciešamo „asumiņu”, gan bieži gotisko darbības vidi. Klasifikāciju cienītāji jau pamanījušies šo žanru tālākiedalīt tādās kategorijās kā vampīru romance, vilkaču romance, pat zombiju romance, u.t.jpr.

Protams, šobrīd pasaulē, kas joprojām jāj uz Stefanijas Meieres bestselleru cikla viļņa, populārākais ir sižets par vidusskolu vai pusaudzim ekvivalenti ikdienišķu vidi, kurā apgrozās darba varonis/varone – parastais, ne ar ko neievērojamais tēls, kurš negaidīti nonāk saskarē ar pārdabisko sfēru, iemīlas no tās nākošajā būtnē un ir spiests risināt visdažādākos no šīm attiecībām izrietošos sarežģījumus. Tomēr vai tīņu „paranormālās romances” (lietojot latviski ļoti neprecīzu tulkojumu) popularitāte ir skaidrojama tikai ar fantāzijas mūžseno valdzinājumu? Varbūt jā, bet gribas piedāvāt arī atšķirīgu versiju. Proti, romāni metaforiskā, bet precīzā veidā atspoguļo/risina mūžīgās, apzelētās, bet vienmēr aktuālās pubertātes tēmas: izmaiņas pašu ķermenī un pasaules uztverē, pretējā dzimuma vilinājuma un bīstamības kontrastu, pāreju no šaurās un apnikušās bērnības nezināmā un biedējošā pieaugušo pasaulē, romantisku piedzīvojumu alkas, you name it.

Pieņemu, ka lielākā daļa no mums savus pusaudža gadus atceras visai skaidri un atšķirībā no laimīgās bērnības nav tiem pārvilkusi zeltīti idillisku migliņu. Daļa noteikti atceras arī savu pirmo mīlestību, kas vairāk jau robežojās ar apsēstību. Sīki izprātotas romantiskas sarunas, kas galu galā norisinās tikai sapņotāja prātā, jo reālajā dzīvē ilgu objektam nav iespējams pateikt ne trīs sakarīgus vārdus. Klades, pierakstītas ar iecerētā vārdu un (meitenēm) savu vārdu kombinācijās ar iecerētā uzvārdu. Izmisums, ja „paskatījās ne tā”, un ekstāze, ja „paskatījās pareizi”. Un tad pirmo reizi ataust, ka mums nav ne jausmas, kas notiek šī mistiskā radījuma – pretējā dzimuma pārstāvja – prātā. Viņš/viņa ir Svešais. Un kas gan ir svešāks par būtni no pavisam citas pasaules?

„Krēslas” pamatkonflikts – meitenes un puiša attiecību vienlaicīgā pievilkšanās un atgrūšanās, kas attēlota kā mūžsenā seksualitātes simbola – vampīra – vilinājums un bīstamība – jau ticis apspriests ne reizi vien. Savdabīgā inversijā šo tēmu rāda amerikāņu autores F. K. Kāstas un viņas pusaugu meitas Kristīnas kopīgi tapinātā sērija „Tumsas nams” (tās pirmā daļa tikko piedzīvojusi publikāciju arī latviešu valodā): varone nevis iemīl vampīru, bet pati ir vampīrs. Sešpadsmit gadu veco Zoju atrod un „Iezīmē” mistisks pēddzinis; meitenei jāpārceļas uz vampīru vidusskolu un jāiemācās sadzīvot ar savu jauno būtību, turklāt ņemot vērā, ka mistiskās Pārmaiņas, kas skar šīs skolas skolēnus, daļa arī neiztur... Būtībā – krāšņa, eksaltēta, bet diezgan viegli uztverama metafora hormonālajām un garīgajām pārmaiņām, kas attiecīgajā vecumā skar tīni: ne velti Zoja, skatoties spogulī, sevi dēvē par „pazīstamo svešinieci”. Protams, var iebilst, ka mūsdienu akcelerācijas skartajā pasaulē dzimumbriedums jauniešus piemeklē krietni ātrāk par vidusskolas gadiem, taču šeit, liekas, runa vairāk ir tieši par emocionālā skatījuma izmaiņām.

Kad vampīru tēma izspiesta kā citrons līdz pēdējai lāsītei, rakstnieki ķeras pie citām pārdabiskām būtnēm. „Eņģeļi ir jaunie vampīri,” aizgūstot modes terminoloģiju, popularizē ārvalstu izdevniecība, reklamējot Lorenas Keitas grāmatu „Eņģeļu nakts” (oriģinālā „Fallen” – „Kritušais” vai „Kritušie”). Romāna darbība notiek „pāraudzināšanas skolā”, kur visās malās izvietotas novērošanas kameras, skolēniem atņem mobilos telefonus un kuru galvenā varone Lūsija uztver kā cietumu. Protams, skolai, lai to uztvertu kā ieslodzījuma vietu, nemaz nav jābūt tik drakoniskai iestādei, – jo savas individualitātes ierobežošanu dumpīgais pusaudzis, ja vien vēlēsies, izjutīs jebkurā skolā. Tāpat padsmitnieces iemīļotajam nav jābūt nedz citplanētietim, nedz kritušam eņģelim, lai izjustu pirmās mīlestības un briestošās seksualitātes tīkamo baismīgumu un attiecību  nesekmēšanās gadījumā iztēlotos sevi kā traģisku star-crossed personāžu.

Atbilstoši „romances” uzstādījumiem, tās varonim (vīrietim) jābūt sapņu tēla ekvivalentam, taču šiem bruņiniekiem pēdējā laikā parādījušies zobi, nagi, spārni un (dažos gadījumos) astes. Taču viss ir izskaidrojams – tādas starpdzimumu saskarsmes vārdnīcas kā „Vīrieši ir no Marsa, sievietes – no Venēras” mums jau pasen iemācījušas, ka abi dzimumi uzskatāmi par dažādām sugām, un pusaudžu romance tikai apstiprina šo pieņēmumu. Ja tās varonim turklāt ir ilkņi, ķetnas, savdabīgi paradumi brokastot ar asins glāzi vai pilnmēnesī skraidīt uz četrām kājām – vēl jo vairāk tad.

Simboliskā līmenī iespējams skatīt arī šo romānu varoņiem tik bieži piemītošās superspējas – levitāciju, telepātiju, elementu pārvaldīšanu, utt., – kuras, kā autori nekavējas atkārtot, ir jāiemācās pār- un savaldīt gluži tāpat kā pusaudža arvien pieaugošās fiziskās un garīgās iespējas. (Šeit varbūt vietā asociācijas ar savulaik skandalozo Viljama Pītera Bletija romānu “Sātana izdzinējs” un pēc tā motīviem uzņemto Viljama Frīdkina filmu ar tādu pašu nosaukumu: tikko tīņa vecumu sasniegušās Rīganas trakošanu un lamāšanos var tulkot gan kā dēmonu apsēstību, gan kā nekontrolējamo pubertātes hormonu vētru interpretāciju, kas pieaugušajos izraisa šausmas.) Diez vai ir nejaušība, ka šajos tekstos bieži sastopamas līdzīgas hiperbolizētas izpausmes – puiša/meitenes pieskāriens drauga/draudzenes rokai atgādina elektriskās strāvas triecienu, emocijas rod atspoguļojumu dabas parādībās (vētra lietus, melni mākoņi, utt.) un apkārtējās vides bojāšanā – plīst spoguļi un logu rūtis, lido mēbeles – jaunietis simboliski raujas ārā no nepierastās esamības.

Citā aspektā pubertātes konfliktu risina Margaretas Garsijas un Kami Stolas uz kopējā „romanču” fona patīkami savdabīgais darbs „Daiļās būtnes”, demonstrējot vienas skolnieces, „dīvaines”, atstumšanu, mobingu klusā ASV Dienvidu pilsētiņā. Vecā, baisā māja, kurā neviens no pilsētniekiem nav spēris kāju, leģendas, kas klīst par tās šaušalīgo iemītnieku – meitenes tēvoci, pašas Līnas biedējošie talanti vispirms raisa asociācijas ar gotisko romānu. Taču cītīgāks lasītājs pamanīs, ka „Daiļās būtnes” ir savdabīga parafrāze par Hārperas Lī klasisko darbu „Kas nogalina lakstīgalu?”, tikai šeit rasu konfliktu aizvieto pretstatījums “savējie” (t.i., normālie, ikdienišķie, garlaicīgie) un “svešie” (neparastie, biedējošie, pārdabiskam spējām apveltītie). Līnas mobingā nav nekā neparasta, tas ir savā ikdienišķumā baiss terors, ko klasesbiedri piekopj pret atšķirīgo - un ne jau meitenes maģisko spēju, bet apģērba, uzvedības un radniecības dēļ. Arī vēstītāja Ītana ģimene ir disfunkcionāla – māte ir mirusi, tēvs, ieslēdzies savā istabā, jūk prātā, - taču šo dīvainību pilsētiņas iedzīvotāji neredz tik spilgti kā Līnas un viņas tēvoča savādību. Tieši tāpēc nav iespējams izslēgt varbūtību, ka Ītans noslēpumainajos kaimiņu tēlos projicē savu ģimeni un, iespējams, tikai iztēlojas mistisko Reivenvudu muižu, lai nevajadzētu domāt par realitāti. Līdz ar to “Daiļās būtnes” atklājas kā stāsts par diviem vientuļiem jauniešiem, prasmīgi nomaskēts zem krāšņa gotiska fona.

Arī šķietami no citas operas nākošais Sūzenas Kolinsas trīsdaļu eposs „Bada spēles”, rādot antiutopisku nākotnes ainu, velta vienu līniju pusaudžu tematikai – gan Katnisa, gan viņas pielūdzēju duets, gan lielākā daļa pārējo necilvēcisko TV spēļu dalībnieku taču nav sasnieguši pilngadību. Dzīve kā cīņa – jā, klišeja, bet aktualizējama un izdzīvojama.

Protams, šo darbu popularitāte skaidrojama arī ar diezgan lielo brīvību erotisko tēmu attēlojumā, kas lauž tabu arī attiecībā uz seksuālo daudzveidību, netradicionālo seksu utt. – tas viss lasītāja identitātes meklēšanas procesā ir gana nozīmīgi. Šīs epizodes – parasti visai detalizētas – „spiež” tieši uz sievietei tīkamā maigošanās procesa atveidojumu, aiztaupot (un tāpēc ļaujot iztēlei) paša mīlas akta aprakstu, ja nu pāris līdz tam nonāk (visbiežāk jau ne). Un te slēpjas viens no āķiem: neraugoties uz to, ko vēstītājs mēdz būt arī vīriešu kārtas, pusaudžu paranormal romance gandrīz vienmēr koncentrējas uz meitenes/sievietes skatījumu un izjūtām.

Romances vilnis ir sasniedzis arī Latviju un latviešu rakstniekus, konkrētāk – rakstnieces. Ja pirmie publicētie darbi gan jaunajai autorei Laurai Dreižei („Pūķa dziesma”), gan Lindai Dreimanei („Vilcenes stāsts”) bija ieturēti klasiskās fantāzijas sižeta (un dažbrīd arī formulu) grožos, tad abu rakstnieču otrie darbi ir krasi atšķirīgi. Laura Dreiže romānā „Nepabeigtais skūpsts” piedāvā savu – jāteic, gana oriģinālu, – versiju par tēmu „vampīra un meitenes mīlas stāsts”, bet Lindas Dreimanes darbs „Septiņi” pārsteidz ar savdabīgas apokalipses pieteikumu. Turklāt, patīkami atšķiroties no daudzu jauno autoru darbiem, „Septiņi” varoņi ir latvieši, arī darbība vismaz sākotnēji notiek Latvijā – taču tas nenozīmē, ka arī Baltezera „biezo” mājās, Vecrīgas klubiņos un „Latgalītes” tirgū nevar sastapt pārdabiskas būtnes, ar kurām romāna varone nonāk visai interesantās attiecībās. „Septiņi” gan izspēlē nedaudz citu tēmu – nevis pusaudzes identitātes meklējumus, bet pieaugušas sievietes attiecību un grūtniecības krīzi (mazliet atbalsojot Airas Levina klasiskā darba „Rozmarijas bērns” sižetu): tas nav mazsvarīgi, ja bērna tēvs ir dievība ar nekrietniem nodomiem...

„Jaunieši ir noilgojušies pēc savai vecuma grupai adresētas romantiskās literatūras,” uzskata Laura Dreiže. „Šai vecumā ir sevišķi izteiktas alkas pēc piedzīvojumiem, drusciņas adrenalīna un noslēpumu, un paranormālā romance atbilst visiem šiem nosacījumiem. Pat ja dzīvē meitene diez vai tuvotos tumši ģērbtam draudīga paskata svešiniekam, tad romāni ļauj iztēloties, kā būtu, ja būtu. Domāju, ka tas ir līdzīgi šausmu filmām – ja tās cilvēki skatās, lai "komfortabli" pabaidītos, tad jaunieši lasa romance grāmatas, lai caur varoņiem izdzīvotu tumšiem noslēpumiem apvītu mīlasstāstu.” Savukārt Linda Dreimane piebilst: „Pusaudžu gadi ir tāds vecums, kad bērnība ir pagājusi un pasakas lasīt vairs nepiedien, bet no pieaugošo dzīves vēl neko saprast nevar. Jaunietis paraugās uz vecākiem un redz, ka to dzīve sastāv lielākoties no rūpēm - naudas pelnīšana, kredīta atmaksa, vēl kāda slimība pa vidu. Un jaunietis sabīstas, ka dzīve ir vienas vienīgas rūpes. Bet sirdī mīt cerība, ka tomēr ir kaut kas vairāk. Un paranormal romance it kā balansē uz bērnības pasaku un pieaugušo dzīves rūpju robežas, viešot cerību, ka dzīvē tomēr ir daudz neatklātu noslēpumu.”

Pirmās romantiskās jūtas, attiecību risināšana ar līdzaudžiem un vecākiem, skolas problēmas – tas viss kopā veido pazīstamu vidi, kurā vampīrs, eņģelis, burvis vai cita pārdabiskā būtne iekļaujas gluži organiski. Seksuālās un baismās ainas piešķir romancei autentisku „pieaugušo pasaules” bīstamības auru, kādu nesniegs nedz pionieru/komjauniešu dzīves peripetijas, ar kādām uzauguši šodienas trīsdesmit- un četrdesmitgadnieki, nedz arī klasiskās fantāzijas žanra darbi, kas, kā likums, „nodarbina” vai nu gados jaunākus varoņus (Harijs Poters, Pevensiju bērni „Nārnijas hronikās”) vai tādus, kuriem pasaules glābšana sublimējusi seksualitāti (hobiti), vai kuri vismaz, kā minimums, neapmeklē vidusskolu un necīnās ar skolasbiedru/skolotāju/vecāku nesapratni.

Kopumā jāsecina, ka paranormal romance valdzinājumam ir trīs pavisam konkrēti iemesli.

Vispirms, tā apstiprina pieņēmumu – jā, zēni/meitenes patiešām ir no citas pasaules, bet arī ar citplanētiešiem iespējams rast kopīgu valodu... vai vismaz kaut ko kopīgu.

Otrkārt, šie darbi “ izceļ” no idiomu sfēras visus tīņa gadus pārspīlējumus un parāda pasauli, kurā tie ir reāli. Nevis – ja tu sāksi satikties ar Annu no paralēlklases, es nomiršu, bet – ja mēs nebūsim kopā, es patiešām nomiršu, – un ļauj attīstīt šo premisu tālāk, apmierinot pusaudža alkas pēc savu piedzīvojumu atzīšanas par globāla mēroga notikumiem.

Visbeidzot, paranormālā romance ļauj nejusties vienam. Jā, neesmu nekāda skaistule, bet, ja jau necilā Bella varēja savaldzināt superīgo Edvardu, tad taču ar mani arī viss būs kārtībā? Jā, mani senči ir katastrofa, bet, ja padomā, kāda ģimenīte bija tai vampīru Zojai, tas vēl ir normāli...

Pamatā tomēr labākie šie žanra paraugi nav orientēti ne uz seksu, ne pārdabisko, bet uz lasītāja ilgu projicēšanu literāros tēlos un krīzes situāciju atrisināšanu, tās izspēlējot sapņa formātā. Daži no šiem stāstiem ir samērā tipiski pašam sev pirms gulētiešanas izfantazēto pasaku paraugi, taču, pirmkārt, daudzi no tiem ir patiesi aizraujoši, un, otrkārt, vienmēr taču ir mierinoši uzzināt, ka citi domā par to pašu, par ko es.