“Par tādu jautājumu es jums nocirstu galvu!”

Augustā Krievijā pirmo reizi ieradās rakstnieks, kuru nav vajadzīgs stādīt priekšā, viņa „Ledus un Liesmas dziesmu” lasa miljoni visā pasaulē. Džordžs Mārtins uz dažām dienām ieradās Pēterburgā, lai ņemtu dalību konventā „Fantasambleja”. MirF parunāja ar lielo un šausmīgo fantastu.

Intervijas pilnu versiju jūs varēsiet lasīt MirF oktobra numurā (pārdošanā no 26. septembra). [Parasti pēc kāda gada kaut kas parādās arī žurnāla mājaslapā www.mirf.ru – t.p.]

 Intervija ar Džordžu Mārtinu.

Augustā Krievijā pirmo reizi ieradās rakstnieks, kuru nav vajadzīgs stādīt priekšā, viņa „Ledus un Liesmas dziesmu” lasa miljoni visā pasaulē. Džordžs Mārtins uz dažām dienām ieradās Pēterburgā, lai ņemtu dalību konventā „Fantasambleja”. MirF parunāja ar lielo un šausmīgo fantastu.

Intervijas pilnu versiju jūs varēsiet lasīt MirF oktobra numurā (pārdošanā no 26. septembra). [Parasti pēc kāda gada kaut kas parādās arī žurnāla mājaslapā https://www.mirf.ru/ – t.p.]

Apmātība ar „Vējiem”, temperatūra pie Sienas un pareizie pūķi

Kā zināms, žurnālistam, kurš jūs intervē, pa priekšu ir jāzvēr pie Brāvosas dieviem, ka viņš nesāks jautāt jums par to, kad beidzot iznāks „Ziemas vēji”. Es jau tāpat nejautātu – taču ir cilvēki, kas uzdod šo jautājumu pārāk bieži, pārmet jums, pat apvaino... Vai gadās, ka jūs, skatoties uz to visu, kaut mazliet neienīstat cilvēkus?

Ienīstu? Nē, tas ir pārāk spēcīgs vārds. Taču patiešām, mani nogurdina regulāri atkārtotais jautājums: „Kur ir grāmata? Kur ir grāmata?...” Vēl mani sarūgtina melīgi stāsti. Kad es mācījos žurnālistiku, mums teica, ka pats galvenais – tā ir precizitāte. Liekas, ka šodien, interneta laikmetā, nevienam Rietumos nav nekāda saprašana, kas tā tāda ir. Mani tas vienkārši šokē. Cilvēki publicē visu, kas viņiem ienāk prātā, nekonsultējas ar pirmavotiem, ne ar ko neapstiprina nopublicēto...

Pa internetu klejo divas pasaciņas, kas ir pilnīgā pretrunā viena ar otru un abām nav nekāda sakara ar īstenību. Pirmā stāsta, ka es vispār neesmu sarakstījis ne rindiņas no „Ziemas vējiem”, pat neesmu tos sācis. Otra, tieši otrādi, pārliecina, ka es grāmatu jau esmu pabeidzis pirms daudziem gadiem un, Dievs vien zina kādu iemeslu dēļ sēžu uz rokraksta, tīšām kavējot publikāciju. Man nav saprotams, no kurienes ir radušies šie spriedumi un kāpēc ļaudis tiem tic.

Pabeigt sesto grāmatu un to izdot ir manās interesēs. Jūs taču saprotiet, romāns kļūs par bestselleru, to izdos visā pasaulē... Protams, ka es strādāju pie sestās grāmatas, taču – ne tikai pie tās. Kāpēc tas kaitina cilvēkus – tas, ka es strādāju pie citiem tekstiem. Es tā esmu darījis vienmēr, savas karjeras sākumā es varēju vienlaikus sacerēt trīs-četrus stāstus. Strādājot televīzijā, es vienlaikus rakstīju stāstus no sērijas „Mežonīgās kārtis”, rediģēju citu autoru darbus šai pašai sērijai, reizēm sacerēju garstāstus – „Sešas sudraba lodes tika sacerētas, kad es strādāju pie „Krēslas zonas” un Skaistules un Briesmoņa” scenārijiem. Es vienmēr reizē darbojos pie daudziem projektiem un, kaut gan manas radošās metodes apbēdina daļu no maniem faniem, es neteikšu, ka man viņu nepacietība sagādā raizes.

Kas mani nogurdina, tas ir nemitīgie jautājumi: „Kur ir grāmata? Kur ir grāmata?...”

Dažreiz es domāju, ka tas ir paaudžu jautājums. Man nav pierādījumu, taču man liekas, ka mana vecuma cilvēki ir pieraduši sērijas jaunu grāmatu gaidīt ilgi. Ceturto un piekto grāmatu no Džeka Vensa cikla „Ļaunuma valdnieki” šķir divpadsmit gadi, šo gadu laikā viņš izdeva daudzas citas grāmatas. Skumji, ka cilvēki pārāk interesējas par „Ledus un liesmu dziesmas” sesto grāmatu. Lai ko es arī neierakstītu sociālajos tīklos – atbilde vienmēr ir viena. „Izdots jauns „Mēžonīgo kāršu” sējums!” – „Kad iznāks „Ziemas vēji”?” „Man saslimis kaķis!” – „Kad iznāks „Ziemas vēji”?” „Es braucu atvaļinājumā uz Havaju salām!” - „Kad iznāks „Ziemas vēji”?” Kaut kāda apmātība...  

Atiesim nost no šīs šausmīgās tēmas. Man ir viens ļoti krievisks jautājums par Sienu. Krievija, kā zināms, ir ziemeļu un sniegota valsts, krievi zina, ko nozīmē „ziema ir tuvu”, mēs atsakāmies saprast, kāpēc tik daudz jūsu varoņu staigā pie Sienas un aiz tās bez cepurēm... Ja nopietni: Siena it kā kūst, tomēr tās tuvumā ir šausmīgi auksts. Vai jūs pateiksiet klimatisko patiesību par Vesterosu? Kāda uz Sienas ir temperatūra?...

Par grādiem neko nezinu. Lieta ir tāda, ka vasara un ziema Vesterosā – tā nav parasta vasara un ziema. Tās var ilgt, cik vien ilgi grib. Lai cik barga ziema nebūtu mūsu pasaulē, mēs saprotam, ka pēc dažiem mēnešiem tā beigsies un atnāks pavasaris. Es gribēju, lai ziema Vesterosā būtu daudz šausmīgāka. Kad ziema sākas, neviens nezina, cik tā būs ilga – trīs mēnešus vai sešus mēnešus, vai sešus gadus. Vai sešdesmit. Pēdējā gadījumā runa ir par ziemu, kas iznīcina gandrīz visu cilvēku dzimumu. Uz tādu ziemu nekādus krājumus nesakrāsi – nav taču zināms, kad tā beigsies. Es gribēju, lai ziema būtu pa īstam bīstama!

Kas attiecas uz Sienu, tā iziet dažādus ciklus atkarībā no laika apstākļiem. Tās tuvumā nekad nav silts, taču laiku pa laikam, vasarā, kad saule ir augstu, Siena sāk raudāt, kust.Taču tā ir tāda milzīga konstrukcija, kas sastāv no tik blīva ledus, ka kušana tai nedraud vairāk, kā ziemeļu kalnu sniega cepurēm. Turklāt Siena nav vienkāršs arhitektonisks objekts, tajā ir arī maģiskas sastāvdaļas.

Cik ļoti visas šīs detaļas ir svarīgas labai fantāzijai? Cik dziļi fantastam ir jāizdomā savas pasaules fizika, ķīmija, bioloģija?

Šajā ziņā nekādu instrukciju nav, katrs pats nolemj, kur viņam apstāties. Intuīcija nosaka punktu, kur viss paliek par traku. Dažreiz labāk ir neiedziļināties detaļās – kad apraksti kaut ko miglaini, tev vienmēr ir taisnība, bet, ja iedziļinies detaļās, kāds noteikti pateiks, ka tu esi kļūdījies gan tur, gan te. Kad tu saceri fantāziju, tev jābūt pareizam visā, citādi lasītāji sāks uzdot jautājumus. Esmu pārliecināts, ka kaut kur esmu kļūdījies, lai arī visu laiku esmu mēģinājis visu skaidri aprakstīt, vai arī esmu atstājis speciālu neskaidrību. Nedrīkst sagraut ticamības ilūziju. Kaut gan ilūzija paliek ilūzija.

Ņemsim kaut vai pūķus. Kā jūs ziniet, es daudzus gadus esmu rakstījis zinātnisko fantastiku un, teiksim tā, fantāziju ar zinātniskās fantastikas piešprici. Radot savus pūķus, es rūpīgi izdomāju tos un pieņēmu vairākus lēmumus, kas būtu vairāk derīgi ZF, nevis fantāzijai. Mani pūķi ir – divkājaini, otrs ekstremitāšu pāris tiem ir pārveidojies par spārniem. No heraldikas viedokļa tie, faktiski, nav pūķi, bet ir vivernas. No otras puses, visi labākie pūķi ir ar divām kājām – teiksim, Smaugs [krievu tulkojumos saukts par Smogu – t.p.] Pītera Džeksona filmās vai Vermitrakss Iznīcinošais no vienas no labākajām lentēm par pūķiem „Drakona slepkavām”.

Kad saceri fantāziju, praktiski tev jābūt patiesam visā.

Divkājains pūķis izskatās pareizs, bet četrkājains – muļķīgs, viņam augšā parasti ir spārni un nav īsti skaidrs, kā tie saistīti ar ķermeni – vai viņam tur ir papildus muskuļi?... Tāda pūķa spārni liekas maziņi, toties divkājainais var būt ar milzīgiem spārniem. Turklāt mūsu pasaulē – vismaz uz planētas Zeme – nav dzīvnieku ar sešām kājām, ja atstājam aiz iekavām kukaiņus. Putniem un sikspārņiem – ir divi spārni un divas kājas. Arī pterodaktiliem – zvēriem, kas vistuvāk stāv pūķiem, kā mēs tos iedomājamies – arī bija divi spārni priekšpusē un divas kājas aizmugurē. Tieši tāpēc es nolēmu pūķus veidot tieši tādus – lai tie izskatītos reālāki.

Pēc tam es sāku domāt par uguni. Kā pamatot zvēra spēju izelpot uguni no organisma dzīlēm?... To taču nav iespējams izdarīt. Tikai Enna Makefrija samērā veiksmīgi to ir mēģinājusi ciklā par Pernu. Es nolēmu, ka uguni nāksies pieņemt, vienkārši ticot, ka tā ir. Tie ir pūķi, tāpēc viņi izelpo liesmas; kā tas viņus iespaido? Es izgāju no tā. Daži avoti, kas raksta par pūķiem, runā, ka to iekšpusē ir auksti, taču pēc manām domām tur nav jēga. Tieši otrādi, mani pūķi nav auksti. Viņu iekšienē nemitīgi deg uguns – un no nāsīm nāk laukā dūmi. Ja pūķa ādu caurdur ar šķēpu vai bultu, laukā iznāk verdošas asinis. Šajā aspektā es centos būt reālists.

Burvestību sistēmas, lēnie staigātāji un laika gars

Daži īsi jautājumi no mūsu lasītājiem. Viktorija Ļubaševska interesējas: kurš ir viltīgāks – Variss vai Mazais pirkstiņš?

Hm. Liekas, ka Mazais pirkstiņš.

Aleksandrs Ivanovs vaicā: kāda personāža nāve ir bijusi svarīgākā? Pēc lasītāju domām, ka tā bija Khala Drago nāve...

Svarīga ir Neda Stārka nāve. Pirms „Dziesmas” notikumu sākuma ļoti svarīga ir Reijegārda Targariena nāvs.

Staņislavs Barišņikovs interesējas, vai jūs pēc septītās grāmatas iznākšanas plānojiet taisīt pirmo grāmatu rimeikus?

Nē, lai viss paliek, kā ir, bet es rakstīšu kaut ko citu.

Nu, es arī nenoturēšos: kāpēc Baltie Staigātāji staigā tik lēni?

(Smejas.)Es izlaidīšu šo jautājumu.

Tagad nopietni: kad jūs aprakstiet pārdabiskās spējas – miroņu atdzīvošanos, iemaisīšanos pagātnē vai nākotnē, pārvēršanos citā cilvēkā, - vai neliekas, ka pazūd intriga?

Ja paskatās manas grāmatas, tad es jau īpaši neatklāju šo procesu noslēpumus. Man principā nepatīk burvestību sistēmas. Konventos mani bieži jautā, kā radīt burvestību sistēmas, bet es atbildu, ka tās radīt nemaz nevajag. Te jums nav Cūkkārpa, lai aizbildnis apmācītu, kā atdzīvināt cilvēkus – un audzēkņi dabūtu pieciniekus, četriniekus un divniekus, atkarībā no tā, kādi ir atdzīvināšanas rezultāti. Tā ir slepena māksla,, pārdabiska, bīstama, runa ir par spēkiem un dievībām, ar ko labāk nesaistīties. Viens no maniem varoņiem saka, ka burvestība – ir kā zobens bez roktura, nevar to satvert nesagriežoties.

Tieši tādas burvestības arī es cenšos aprakstīt. Protams, ka daļēji maģija, ko izmanto personāži, ir – fokuss. Melisandrai ir maģiski spēki, taču viņas dziras un pulverīši, kas vajadzīgā brīdī uzliesmo – ir tāda pati burvestība, kā iluzionistam cirkā. Izmantot to visu sistēmiski neizdosies. Tāpēc intriga saglabājas.

Te jums nav Cūkkārpa, lai aizbildnis apmācītu, kā atdzīvināt ļaudis.

Intervijās jūs dažreiz runājat par to, ka rakstniekiem piemīt vara pakāpeniski pārliecināt cilvēkus par kaut ko. Jūs noteikti saprotat, kāda vara tagad piemīt jums pašam. Jūsu nākamās grāmatas izlasīs miljoni. Vai jums nerodas vēlēšanās iekļaut tekstā kādu svarīgu messidžu?

Vai ziniet, es domāju, ka katrs literārs darbs ir cienīgs tam, lai to izlasītu, jo tas vienmēr saka lasītājam kaut ko. Man šausmīgi nepatīk vārds „messidžs”, to lipina klāt, kur vajag un, kur nevajag. Es esmu pārliecināts: ja jūs ieraugiet grāmatā messidžu, tad tā ir neizdevusies. Teksts runā, kad jūs pieņemat autora vērtību sistēmu vai ar to saistīto Zeitgeist (laika garu – MirF piebilde), turklāt zemapziņas līmenī. Es nevēlos dzīt jums galvā alegorijas, politiskus, sociālus messidžus... Es dodu priekšroku tam, lai lasītāji saprastu, ko es domāju par tām vai citām lietām, izspriežot no manām grāmatām kopumā.

Nākotnes nogalināšana, dižais Želaznijs un murgaina vārdu spēle

Pielabojiet mani, ja es kļūdos, taču uz jums nav atstājis iespaidu ne fantastikas „jaunais vilnis”, ne kiberpanks. Kāpēc?

1981. gadā es uzrakstīju rakstu par Darba dienas grupu (Labor Day Group). Toreiz fantasts un kritiķis Toms Dišs uzbruka manas paaudzes fantastu grupai, nokristot mūs par Darba dienas grupu (Dišs tajā bez Mārtina ievietoja arī Vondu Makintairu, Tanitu Lī, Džeku Dennu, Maiklu Bišopu un Orsonu Skotu Kārdu. Amerikā Darba dienu atzīmē septembra pirmajā pirmdienā un tāpēc tā bieži sakrita ar Worldcon konventu, kur tikās grupas locekļi – MirF piebilde). Es uzrakstīju atbildi Dišam, kur cita starpā runāju, kas ir atšķirīgs manas paaudzes rakstniekiem, kuri sāka rakstīt 1970-tajos.

Domāju, ka mēs pārstāvam “vecā viļņa” un “jaunā viļņa” sintēzi. Atsevišķi “jaunā viļņa” aspekti ir mani iespaidojuši – konkrēti, tabu neievērošana. Kā jūs saprotat, manos tekstos ir sekss, kas nebija “vecajā vilnī” – un, ko tā mīlēja “jaunais vilnis”. Tieši pateicoties tam fantastikā parādījās pupi. Tajā pašā laikā man ne visai patīk “jaunā viļņa” stilistiskie eksperimenti. Labi, ka šie autori eksperimentēja ar stilu, taču, gan laboratorijās, gan literatūrā eksperimenti visdrīzāk izrādās neveiksmīgi. “Jaunais vilnis”centās izgudrot ko jaunu, taču nespēja to izdarīt.

Kad parādījās kiberpanks, es jau biju rakstnieks-fantasts ar sekmīgu karjeru. Kiberpanku vidū bija divi lieliski rakstnieki, taču rezultātā, baidos, ka tas bija strupceļš – kiberpanks fantastikai pat kaitēja. Tas iznīcināja to, ko izdevējs Donalds Vollheims sauca par „nākotnes konsensusu”. Protams, ka tas jau bija vecs un nodriskāts: mēs lidosim uz Mēnesi, uz Marsu un uz Venēru, kolonizēsim tās, aizlidosim līdz zvaigznēm... Jā, iespējams, ka šī nākotne jau likās nereāla gados, kad parādījās kiberpanks, bet šodien tā no mums ir vēl tālāk, bet... kiberpanki aizvietoja to ar absolūti nihilistisku tuvās nākotnes distopiju – ar sabojātu ekoloģiju un pārapdzīvotu Zemi, ko kontrolē tirāniskas korporācijas. Es nesākšu noliegt to, ka kiberpanki pareģojumi izrādījās precīzāki, nekā vecajai fantastikai. Taču apmeklēt tādu nākotni ir nepatīkami. Es negribu lasīt grāmatas, kurās pēc divdesmit gadiem mūsu pasaule ir – pilnīgs mēsls. Es lasu ZF un fantāziju, lai sajustu brīnumu, lai ceļotu nezināmajā. Es gribu redzēt brīnumus, nevis dubļus un atkritumus.

Jūs biežāk par citiem intervijās miniet trīs rakstniekus: Rodžeru Želazniju, Džeku Vensu un Džinu Vulfu. Kādu iespaidu uz jums viņi ir atstājuši? Kā es saprotu, jūs uzskatāt par Želaznija labāko grāmatu romānu „Gaismas pavēlnieks”...

Mēs ar Rodžeru bijām pazīstami, viņš bija mans draugs un savā ziņā mentors. „Gaismas pavēlnieks” ir viens no labākajiem visu laiku un tautu fantastiskajiem romāniem. Varbūt, ka pat pats labākais, noteikti – viens no pieciem labākajiem. Želaznijs arī eksperimentēja ar stilu, taču viņa eksperimenti bija sekmīgi. Viņš bija dzejnieks, viņš mīlēja visu jauno, viņš sacerēja vienkārši lieliskus stāstus, ko es regulāri pārlasu...

Kā zināms, sākumā Želaznijs gribēja uzrakstīt „Amberas hronikas” tā, lai katrā jaunā grāmatā autokatastrofa, kurā iekļūst Korvins, tiktu apskatīta zem cita leņķa. Man tas atgādina „Neda Stārka garo ēnu”, kas krīt uz visām „Ledus un liesmu dziesmas” grāmatām...

Rodžers dažreiz stāstīja, ka sākumā „Hronikās” bija jābūt deviņām grāmatām un katra no tām būtu stāsts no kārtējā prinča pozīcijām...

Dažādi POV-varoņi! Tieši tāpat, kā jūsu sāgā.

Nu ja. Rezultātā „Amberas hronikas” sanāca citādas, taču ideja bija tik laba, ka Rodžers laiku pa laikam pie tās atgriezās. Kaut arī dažreiz viņš sacerēja kaut ko dīvainu. Runā, ka „Gaismas pavēlnieka” otrajā nodaļā epizode ir sarakstīta tikai vārdu spēles dēļ: „The fit hit the Shan” – tā laikam ir pati murgainākā vārdu spēle rietumu literatūrā! (Burtiski, „Lēkme panāca Šanu”; runa ir par varoni, kas nokļūst epileptiķa ķermenī. Īstenībā tas ir pārveidots izteiciens „the shit hit the fan”, „mēsli iekļuva ventilatorā” – MirF piezīme). Un tomēr tā ir diža grāmata!

Džeks Venss, kā es saprotu, visvairāk ietekmi atstāja uz „Tafa ceļojumu”?

Pašā pirmajā stāstā par Tafu es speciāli centos imitēt Vensa stilu, turklāt es sarakstīju Vensa stila stāstu „Nakts viesnīcā „Pie ezera” Vensam veltītajā antoloģijā „Mirstošās Zemes dziesmas”. Ar visu to, lai kā arī es nemīlētu Vensu, es saprotu, ka imitēt viņš nav iespējams. Neviens nevar rakstīt tā, kā Venss, izņemot pašu Vensu. Arī „Ledus un liesmu dziesma” ir kas pretējs Vensam: viņa proza ir gudra un filigrāna, poētiska, bet manas grāmatas ir cietsirdīgas un reālistiskas.

Arī Džins Vulfs ir brīnišķīgs rakstnieks. Kad 1970. gados es dzīvoju Čikāgā, man tika tā laime būt ar Džinu kopā Vēju pilsētas Rakstnieku grupā, tā toreiz to sauca. Mēs gandrīz visi bijām jauni panki – izņemot Vulfu un Aļģi Budri. Džins tieši toreiz sacerēja pirmo romānu no cikla „Jaunās Saules grāmata” un lasīju mums nodaļu pēc nodaļas. Mēs redzējām, kā vēršas plašumā viņa izdomātais Visums. Bez visa cita Džins bija arī lielisks skolotājs, nemainīgi labs, kritizēja viņš tikai par lietu.

Trīskāršā fantastika, hamburgers piektdienās un pats pēdējais jautājums

Reiz jūs palūdz nosaukt jūsu pašus labākos tekstus pirms sāgas un – man par brīnumu, sarakstā nebija jūsu slavenā stāsta „Krusta un pūķa ceļš”. Kāpēc?

Neatceros, kāpēc tā sanāca. Vispār ar šo stāstu saistās jocīgs notikums. Kad es pasniedzu žurnālistiku Aiovas koledžā, fantastiku izdevās sacerēt tikai brīvlaikā. Tā arī Ziemassvētku brīvdienu laikā – liekas, ka tas bija 1978. gada beigās – man sanāca ļoti ražīgs brīvais laiks: es pabeidzu uzreiz trīs īsus tekstus – „Krusta un pūķa ceļu”, „Ledus pūķi”, „Smiltāju karaļus”...

Oho.

Jā. Es tagad atskatos atpakaļ pagātnē un domāju: tāda vēl nedēļas nogale... Lai cik dīvaini arī nebūtu, tajā brīdī man ļoti patika „Krusta un pūķa ceļš” un „Ledus pūķis”, bet „Smiltāju karaļi” likās vienkārši labs stāsts, kaut arī principā tā bija parasta šausmene. „Smiltāju karaļi” dienasgaismu ieraudzīja pirmie un tiem bija milzīgi panākumi, pirms „Ledus un liesmu dziesmas” tas bija mans visvairāk atkārtoti izdotais teksts. Līdz „Troņu spēlēm” mans vārds galvenokārt asociējās ar „Smiltāju karaļiem”... Gan šis stāsts, gan „Krusta un pūķa ceļš” ieguva „Hugo” prēmiju. Taču man pašam visvairāk patika un patīk „Ledus pūķis”, ko lasītāji ignorēja daudzus gadus – es pat nedaudz parediģēju tekstu un atkārtoti izdevu to, kā grāmatu bērniem. Tagad „Ledus pūķi” beidzot ir sākuši lasīt.

„Krusta un pūķa ceļš” tajā skaitā ir stāsts par reliģiju un par to, ka katra reliģija var būt izdoma. Vai tā jūs iespaidoja tas, ka jūs audzināja katolicisma tradīcijās?

Saprotiet... dažreiz var likties, ka es esmu ciniķis, taču patiesībā es neesmu ciniķis, es esmu skeptiķis. Reliģija ir kaut kas nereāls. „Ledus un liesmu dziesmai” es izdomāju vairākas reliģijas un tās ir tikpat labas, kā reliģijas, kas eksistē mūsu pasaulē.

Jā, reliģija bieži palīdz cilvēkiem viņu dzīves grūtākos brīžos. Jā, tumšajos gadsimtos kristīgā baznīca bija zināšanu krātuve. Taču bija arī krusta karagājieni, spāņu inkvizīcija, reliģiski kari un hugenotu slaktiņš – bēdīgi slavenā Bērtuļa nakts... Anglijā, sākumā protestanti apkāva katoļus, pēc tam katoļi protestantus, rezultātā – Ziemeļīrijā reliģiskās nesaskaņas turpinās vēl šodien. Kāpēc gan? Tā neredzamā puiša dēļ, kurš debesīs, un tā dēļ, kā tieši mēs to pašu puisi godājam? Reliģijas vārdā ir notikuši pārāk daudzi vardarbības akti.

Es vienmēr tiecos pēc loģikas, es jau stāstīju par savu pieeju pūķiem. Taču ar reliģiozu cilvēku nav iespējams strīdēties, viņa arguments ir vienkāršs: „Dievs tā lika, mums ir jāpakļaujas”. Mani audzināja kā katoli, kad es gāju skolā, visi runāja par Otro Vatikāna padomi un pāvesta Jāņa XXIII reformām. Tagad es domāju, ka viņš bija lielisks pontifiks – ka baznīcu jau sen vajadzēja reformēt. Viena no reformām attiecās uz grēkiem. Katolicismā, kā jūs droši vien ziniet, ir nāves grēki un ir piedodami grēki. Ar piedodamiem grēkiem tu pēc nāves nokļūsti uz laiku šķīstītavā, izciet sodu – un dvēsele paceļas uz paradīzi. Nomirsti ar nāves grēku uz dvēseles – ej pa tiešo ellē. Kā „Monopolā”: „Jūs tūlīt pat dosieties uz cietumu un neiegūstat 200 dolārus”. Uz elli – tas ir uz visiem laikiem!

Tad lūk, viens no nāves grēkiem bija – ēst gaļu piektdienās. Otrā Vatikāna padome pārcēla šo grēku uz piedodamo sarakstu. Mūsu ģimenē līdz tam piektdienās visi ēda zivis, bet es neieredzu zivis. Bet te pēkšņi pienāca piektdiena, kad mēs apēdām hamburgerus! Es sev pateicu: nu ir saprotami – Dievs izmainījis savu lēmumu. Visus cilvēkus, kuri ēda hamburgerus pagājušā piektdienā, Viņš sūtīs uz elli, lai viņi tur ciestu un vaimanātu līdz laiku galam. Taču tiem, kuri ēd hamburgerus šajā piektdienā, elle vairs nav bīstama. (Smejas.) Man toreiz bija pavisam maz gadu, taču arī man tas jau bija par daudz.

Jūs ne reizi esat runājis par to, ka brīdī, kad jums galvā ir ienākusi ideja par sāgas radīšanu, jūs esat rakstījis zinātniski-fantastisku romānu „Avalona”. Vai jūs kādreiz pie tā atgriezīsieties?

Atgriezīšos es acīmredzot, tomēr ne pie „Avalonas”, jo esmu sacerējis tikai ap trīsdesmit lapaspusēm no šīs grāmatas, kad es nolēmu to atlikt, tās nebija tās trīsdesmit lapaspuses, par kurām es sapņoju naktīs. Ja pie kā atgriezties no nepabeigtajiem romāniem, tad pie „Black and White and Red All Over”, rokraksta par Džeku Uzšķērdēju un 1890-tajiem gadiem. Es to atliku, sarakstījis divsimt lapaspuses, tur bija interesanti varoņi un situācijas. Protams, nav izslēgts, ka es nodarbošos ar vēl kaut ko. (Burtiskais tulkojums nosaukumam – „Melns, balts, pa virsu viss sarkans” ir tradicionāla mīkla ar atbildi „avīze”: „red all over” skan tieši tāpat, kā „read all over” – „pilnīgi izlasīts”. – MirF piezīme.)

Kanāls HBO apsolījis piecus spinofus par Vesterosas pasauli. Zināmā mērā jūs atverat šo pasauli cilvēkiem no malas, kaut arī vienmēr esat teicis, ka tā nedarīsiet...

[Ilgi pirms darba ar HBO Mārtins ir rakstījis scenārijus citiem teleseriāliem, ko šodien tikai retais atceras: "Skaistule un Briesmonis" un "Krēslas zona".]

Tas attiecas tikai uz TV, bet ne uz grāmatām. Es strādāju pie visiem pieciem spinofiem ciešā sadarbībā ar scenāristiem, divos gadījumos es esmu scenārija līdzautors, pārējos – konsultants. Vai man tas patīk vai nē – spinofi tiks uzņemti. Pirms daudziem gadiem es parakstīju kontraktu ar HBO, kur kanālam ir tiesības filmēt prikvelus un sikvelus. Es piedalīšos šajos projektos un izdarīšu visu, lai tie būtu uzņemti augstā līmenī.

Kā zināms, „Ledus un liesmas dziesmas” sacerēšanas procesā jūs kļuvāt par perfekcionistu. Tas ir saprotams – jūs nekad neesat rakstījis tikai naudas dēļ. Daudz interesantāks ir cits jautājums: vai jūs jūtat izaugsmi – kā rakstnieks?

Es domāju, ka jā. Taču ne man lemt, vai tā tas ir vai nav – pateiks pēcnācēji. Katrs rakstnieks jūt vienu un to pašu: ka viņš raksta arvien labāk un labāk. Dažreiz sajūta var maldināt. Paskatieties uz Robertu Hainlainu, te tas ir pats spilgtākais piemērs. Varbūt viņš devās kapā, esot pārliecināts par to, ka romāni „Kaķis, kas gāja cauri sienām”, „Aizkuģot aiz rieta” jeb „Zvēra skaitlis” ir labāki par viņa agrīnajām lietām, - taču viņš kļūdījās. Šīs grāmatas ir pilnīgas muļķības, bet viņa agrīnās lietas, tieši otrādi, lieliska ZF. „Zvaigžņu desants”, „Mēness ir barga kundze”, „Skafandrs ir – ceļot gatavs”...

Ļoti gribas parunāt ar jums par Hainlainu, pūķu seksuālo dzīvi, ticību un reliģiju, Mierinas mezglu, jūsu grāmatu parodijām, taču laiks uzdot pēdējo jautājumu. Pašu pēdējo. Ja mēs ar jums tagad atrastos Vesterosā un mūs neierobežotu mūsu pasaules ētika un es jums uzdotu jautājumu par to, kad iznāks „Ziemas vēji”... ko jūs ar mani izdarītu?

(Smejas.) Nocirstu jums galvu. Taču to man vajadzētu izdarīt ar paša rokām. „Tas, kurš pasaka spriedumu, tam arī ir jācērt...”

(Paņem no pagaldes milzīgu zobenu. Asinskāri paceļ to virs galvas. Viss satumst.)

https://www.mirf.ru/book/george-martin-contact-2017