Pajautā putekļiem

Recenzija filmai "Zelta kompass" no fantastikas žurnāla "Jesļi" 2008. gada februāra numura.
Autors Arkādijs Šušpanovs.

Pasaku pasaulē meitenīte dodas uz Ziemeļiem, lai izjauktu nodevīgās un brīnumskaistās ļaundares plānus. Nē, tā nav "Sniega karaliene". Ģimenes filma izsauc katoļu protestus. Nē, tas nav "Harijs Poters". Ceļu uz kinoteātriem rāda "Zelta kompass".

Radot Filipa Pulmana triloģijas pirmās grāmatas ekranizāciju, "New Line Cinema" pastāvīgi uzsvēra, ka šis projekts turpina kompānijas "vizītkartes" - Pītera Džeksona kinotriloģijas - iesākto. Reklāmas rullītī Visvaras gredzens demonstratīvi pārvērtās zelta kompasā. Viens no centrālajiem varoņiem, bruņu lācis Joreks Birnisons, oriģinālā runā ar Jena "Gendalfa" Makkellena balsi. Epizodē parādās Kristofers Lī. Scenārists un inscenētājs Kriss Veics, kas pazīstams ar frivolo, bet ultrapopulāro jauniešu komēdiju "Amerikāņu pīrāgs", pēc baumām, tika izraudzīts no kādiem 50 kandidātiem. Rezultātā Veics vairākas reizes atstāja režisora krēslu, motivējot to ar ārkārtīgi sarežģīto uzdevumu, kas viņam stāvēja priekšā. Un atkal atgriezās. Bet grūtības neslēpās simts piecdesmit miljonu budžeta apguvē.
"Zelta kompasam" vajadzēja savienot vizuāli uzreiz divus apakšžanrus: episku fantāziju no "New Line Cinema" un pēdējos gados vētrainu uzplaukumu piedzīvojušo pusaudžu fantasy, kur latiņu augstu tur studija-konkurents "Warner Bros" ar "Hariju Poteru". Plus "stimpanka"
kārtiņa, kas vairāk raksturīga anime. Tāds vēriens vairāk atbilst Pulmana teksta eklektikai. Taču megaizdevumu pusaudžu pasakas bieži tiek uzņemtas stilā, ko varētu saukt par kustīgu ilustrāciju sakopojumu. Tajā pat laikā "pieaugušo" novirziens pieļauj lielāku režisora darba
brīvību ("Gredzenu pavēlnieks", "Zvaigžņu putekļi"). Veics pamatā seko "kinoilustrācijas" kanoniem, gandrīz vārds vārdā pārnesot fabulu uz ekrāna, kaut gan reizēm samainot notikumus vietām. Principiālas atkāpes no grāmatas ir tikai divas.
Pulmana triloģiju reizēm sauc par ticības atkritēja traktātu. Antiklerikālie izteikumi pat pirmajā, vismazāk asajā daļā ir apzināti un nikni. Tajā pat laikā tā ir daiļliteratūra un saprast to vajadzētu visdrīzāk metaforiski. Taču tieši bērni un pusaudži grāmatas bieži uztver burtiski. Veics pieņem Zālamana lēmumu un vairums nepolitkorektos izteikumus noslēpj zemtekstos, kas kļūst skaidri tikai tiem, kas ir lasījuši Pulmanu. Baznīcas filmā praktiski nav. Ir abstrakta, totalitāra organizācija Maģistēriums, kas kontrolē visas dzīves sfēras alternatīvajā Anglijā: no zinātnes līdz reliģijai. Tās rezidence atgādina katedrāli, taču kristīgās simbolikas nav. Tikai pats nepatīkamākais personāžs nes vārdu fra Pāvels.
"Zelta kompasā" nav arī grāmatas traģiskā, paradoksālā fināla ar tā galveno secinājumu par noslēpumainās substances Putekļu dabu. Turklāt fināls ir "izgriezts ar dzīvu miesu", darbība apraujas pašā interesantākajā vietā. Ar šo neparādīto ainu ir paredzēts sākt filmu - turpinājumu "Brīnumnazis". Taču kārnais boks-ofiss - divās nedēļās ASV filma atmaksāja tika trešdaļu no budžeta - rada šaubas par to, vai turpinājums būs. Ja nu tikai pasaules ienākumi atmaksās izdevumus
Bet paskatīties ir ko. Dramaturģijas negludumus ne bez panākumiem kompensē specefekti un lieliskais aktieru sastāvs. Filmas īsums un biezi apdzīvotā pasaule nekavē parādīt savu meistarību Nikolai Kidmenai, Denielam Kreigam un Semam Eliotam. Bet debitante Dakota
Blū Ričardsa (Lira) jūtas absolūti brīvi gan kameras, gan slaveno kolēģu priekšā. Taču skatītāju uzmanību no dzīviem aktieriem novērš viens no galvenajiem Pulmana atradumiem - deimoni, varoņu dvēseles runājošu dzīvnieku veidolā. Visdažādāko zvēru, deimonu un
pancebjornu apburošā esība nemazinās ar to, ka viņu "datorizētā" daba ir acīmredzama. Politkorektuma "brīnumu skapī" viegli ieviešas spoki. Filma izsauc rezonansi ne tikai katoļos, bet arī krievvalodīgajos blogeros. Un ne velti: algotņi - tartari nēsā kazaku cepures un runā
krieviski, bet Maģisteriuma rezidenci Norvēģijā rotā pareizticīgo svēto sejas. Kāds Putekļu maiss ir trāpījis filmas veidotājus? Droši vien, tā pati "blēdīšanās", kā tāda pat nosaukuma De Niro filmā ("Ko tu zini par albāņiem? Kas viņiem uzticas?").
Pēc visiem "labojumiem" filma atgādina bruņu lāci, kuram ir atņemtas visas bruņas un kuru spiež uzstāties tirgū bērnu priekšā. Vai arī grāmatu, kurai izrautas visas lapas, bet atstāti tikai vaki un bildes: saproti kā gribi. Acīm ir kur izvērsties, bet domām - šauri. Vai ne tāpēc, ka gribas lasīt starp rindām.