PADOMJU KOSMISKAIS BLEFS_ NOBEIGUMS

http://lib.ru/MEMUARY/WLADIMIROW/Sovetskij_kosmicheskij_blef.txt

Teksta sagatavošana nekomerciālai izplatīšanai.

No Leonīda Vladimirova grāmatas KOSMISKAIS BLEFS.

Kad prezidents Kenedijs 1961. gadā aicināja amerikāņus izkāpt uz Mēness “tekošās desmitgades laikā”, tas radīja attiecīgu efektu PSRS. Hruščovs gribēja uzklausīt zinātnieku domas par padomju izredzēm sasniegt Mēnesi. Ziņojumu par to, kā jau tika minēts iepriekšējās nodaļās, gatavoja akadēmiķis Gluško. Viņš sīki aprakstīja tolaik esošo lidojuma plānu uz Mēnesi, kas bija pazīstams kā “Vernera fon Brauna projekts”. Šo projektu bija sagatavojis ievērojamais vācu raķešu konstruktors, kas bija pārcēlies uz ASV drīz pēc pirmo pavadoņu lidojumiem. [Piedodam, autors varēja toreiz visus faktus nezināt – t.p.] Saskaņā ar fon Brauna projektu, lidojumam uz Mēnesi vispirms ir jāuzbūvē liela orbitāla stacija-platforma, kuras būvei vajadzētu vispirms ievadīt orbītā apmēram septiņdesmit jaudīgas raķetes ar cilvēkiem un iekārtu. Kad stacija būtu gatava, uz to būtu jānogādā Mēness raķete, degviela un viss pārējais. Pēc raķetes montāžas kosmosā, tā startē lidojumam uz Mēnesi.

 

 

Šo projektu Gluško raksturoja kā vienīgo reālo, kaut arī tuvākā nākotnē paveikt tādus darbus nebūtu iespējams. Patiešām, lai pa taisno lidotu uz Mēnesi ar atgriešanos, būtu vajadzīga gigantisku izmēru raķete, turklāt lauvas tiesa no tās jaudas tiktu iztērēta, lai pārvarētu zemes atmosfēru un Zemes gravitācijas laukus. Orbitālā stacija, kas izvietota ārpus atmosfēras robežām, palīdzētu samazināt Mēness raķetes izmērus daudzas reizes.

Pēc šī ziņojuma Hruščovs, runā, nedaudz nomierinājās, uzskatot, ka Kenedija aicinājums ir tikai “propaganda”. Bija lielas šaubas, ka pat amerikāņi spēs realizēt fon Brauna projektu tuvāko desmit gadu laikā.

Un pēkšņi nogranda pērkons. Maskavas inženieris Jurijs Hļebcevičs uzrakstīja vēstuli PSRS Zinātņu akadēmijai par to, ka Mēnesi var sasniegt ātrāk un vieglāk citādā veidā. Viņš atsaucās uz  krievu zinātnieka Jurija Kondratrjuka grāmatu “Starpplanētu telpas iekarošana”, kas bija publicēta ... 1929. gadā. Jurijs Kondratjuks, kas bija dzimis 1897. gadā, bija gājis bojā 1942. gadā Otrajā pasaules karā. Strādājot pie savas grāmatas, viņš neko nebija aizņēmies no padomju kosmonautikas “ciltstēva” Ciolkovska, jo toreiz nekādu Ciolkovski nepazina (un neviens nepazina, kamēr trīsdesmito gadu sākumā Ciolkovski uz vairoga nepacēla padomju propaganda). Savā grāmatā Kondratjuks liek priekšā sasniegt Mēnesi, nosūtot raķeti orbītā ap Mēnesi un nolaižot uz tā vieglu “ekskursijas kabīni”.  Tagad mēs zinām, ka galvenos vilcienos Kondratjuka ideja sakrita ar jau realizēto projektu “Apollo” - ļoti interesanti būtu uzzināt, ko par Kondratjuka darbu zināja “Apollo” autori.

Gluško atbildēja uz Hļebceviča vēstuli tādā ziņā, ka eksistē ļoti daudz visādu traku projektu un nav ko traucēt ar tiem laiku ļoti aizņemtiem cilvēkiem. Taču Hļebcevičs izrādījās ciets rieksts. Pats liels speciālists elektronikā, daudzu izgudrojumu autors, viņš labi pārzināja kosmonautiku, astronomiju, raķešu tehniku. Strādājot «slēgtā» ZPI, Jurijs Hļebcevičs varēja lasīt ārzemju tehniskos žurnālus un tāpēc bija labi informēts par amerikāņu darbiem pie kosmiskiem projektiem. Saņēmis divus vai trīs asus atteikumus no Zinātņu akadēmijas — tie visi tādā vai citādā veidā nāca no Gluško — viņš izteica jaunu priekšlikumu. Šoreiz Hļebcevičs lika priekšā sūtīt uz Mēnesi neliela izmēra pašgājējus ratiņus ar zinātnisko aparatūru, ratiņus viņš nosauca par «tanketi-laboratoriju» (tagad mēs to saucam par «lunohodu», kas būtību nemaina). Hļebcevičs apelēja pie godājamo akadēmiķu veselā saprāta, saprotiet, ar savu atteikumu izskatīt Kondrjatjuka idejas jūs nolemjat sevi garantētam zaudējumam amerikāņiem šajās Mēness sacīkstēs. Tad nosūtiet kaut vai «tanketi-laboratoriju» pēc iespējas ātrāk — mums taču ir nepieciešamās jaudas raķetes. «Tādā veidā,» - Hļebcevičs runāja, - «mēs nospraudīsim savu Mēness pētījumu ceļu, pagaidām bez cilvēku līdzdalības un izdarīsim vismaz kaut ko zinātnes labā!»

Taču arī šāds priekšlikums tajā laikā Gluško bija nepieņemams. Viņš taču jau bija ziņojis Hruščovam, ka fon Brauna projekts ir vienīgais iespējamais. Pūderēt smadzenes augstākajai varai atkal, turklāt, atzīstot, ka viņam nav bijusi taisnība un vēl vairāk, ka kaut kāds tur inženieris Hļebcevičs ir atradis labāku ceļu, kā pieredzējušie akadēmiķi — nu, nē! Padomju konservatīvajā pasaulē, kur viss balstās uz dienesta autoritāti, saprāta balsij ir pakārtota loma. Vēstule ar atteikumu, ko šoreiz saņēma Hļebcevičs, bija ārkārtīgi asa un jau pat nedaudz draudoša. Inženierim acīmredzami tika likts pie sirds, labāk nodarboties ar savu darbu, nekā uzbāzties ar neprasītiem padomiem. Tika runāts arī par to, ka raķešu-kosmiskā tehnika ir valsts noslēpums, un vajag vēl papētīt, kādu motīvu vadīts inženieris Hļebcevičs tik ļoti cenšas iekļauties šajā slepenajā nozarē...

Neticami, bet fakts: Hļebcevičs arī pēc tā nenolika ieročus. Viņš sāka rakstīt avīzēm, žurnāliem, dažus no viņa rakstiem pat publicēja — kā abstraktas pārdomas par nākotni. Pēc tam viņš pats iztaisīja īsu, amatierfilmu par savu «tanketi-laboratoriju» un sāka uzstāties ar lekcijām klubos, demonstrējot šo filmu. Taču tad šajā lietā iejaucās Zinātņu akadēmijas Pirmā nodaļa (slapenpolicijas nodaļa, kādas eksistēja katrā lielākajā padomju iestādē). [Domāju, ka padomju laikus piedzīvojušie zina, kas tā par nodaļu. Piemēram, tajos laikos es strādāju projektēšanas institūtā, kur visas topgrāfiskās kartes glabājās tieši šajā nodaļā un tās varēja darbam saņemt tikai darbinieki pēc amata, ne zemāki par grupas vadītājiem. Uz šo nodaļu izsauca arī visus, par kuriem kaut kādu iemeslu dēļ interesējās VDK. Pirmās nodaļas darbinieku uzdevums bija pārbaudīt katra strādājošā lojalitāti padomju varai. Tāda nodaļa bija arī augstskolās, vismaz RPI jau nu noteikti, tā izsūtīja katru gadu ziņojumus kara komisariātiem par studentiem, apliecinot, ka minētais cilvēks mācās un nav jāsauc dienēt — t.p.] Hļebceviču izsauca «kur vajag» un brīdināja, ka par savas filmas rādīšanu, kas «dezorientē iedzīvotājus attiecībā uz kosmosa izpētes perspektīvām», viņu gaida nopietnas nepatikšanas. Inženierim pēc tam nekas cits naatlika kā  vien atmest visam ar roku un atgriezties savā darbā, kamēr viņu nav padzinuši arī no turienes.

Es vairākas reizes satiku Juriju Sergejeviču Hļebceviču pēc viņa «kosmiskās epopejas». Atceroties to, viņš tikai bezpalīdzīgi nopūtās. Hļebcevičs bija savai valstij absolūti uzticīgs cilvēks un, cik man zināms, pat absolūti lojāls pret pastāvošo režīmu. Var iedomāties, ko juta šis Krievijas patriots, kad ekrānā vēroja, kā uz Mēness izkāpj Nils Ārmstrongs.

Tātad, jūs redzat, ka padomju lietišķās zinātnes konservatīvisms un nelokāmība noveda pie absurda paradoksa.  Padomju Savienība turpināja teorētiski pieturēties pie Vernera fon Brauna koncepcijas par lidojumu uz Mēnesi pat pēc tam, kad pats fon Brauns atteicās no šīs koncepcijas un pieņēma kaut ko visai tuvu... krievu projektam no 1929. gada!

Atliek tikai atzīmēt, ka  Padomju 1969. gada kosmiskās enciklopēdijas šķirklī «Kondratjuks» cītīgi ir apiets fakts, ka minētais zinātnieks ir izstrādājis maršrutu Zeme — Mēness. Rakstā tikai ir  miglaini teikts par zinātnieka darbiem, kuros apskatītas «kosmisko lidojumu trajektorijas ar minimālu enerģijas patēriņu». Sākumā tas ļoti izbrīna, ir taču zināms, cik ļoti padomju propagandisti cenšas apliecināt «krievu zinātnes prioritāti» visur, kur vien tas iespējams. Taču izbrīns pazūd, kad uzzini, ka galvenais enciklopēdijas redaktors ir profesors G. V. Petrovičs. Zem šāda pseidonīma slēpjas neviens cits, kā personīgi - akadēmiķis Gluško!

Taču Hļebceviča «tanketi-laboratoriju» palaist uz Mēnesi tomēr nācās. Astoņus gadus pēc tam, kad tika noraidīta šī «nepareizā ideja», pie tās atgriezās vienkārši tāpēc, ka vajadzēja paveikt vismaz kaut ko amerikāņu grandiozo sasniegumu fonā. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka idejas autoru Hļebceviču pie šī darba noteikti nepieaicināja. Tādi ir tikumi , kas valda padomju zinātnē septiņpadsmit gadus pēc Staļina nāves!

Pēdīgi, ceturtais un pats smagākais trūkums, no kura zinātne PSRS cieš visvairāk — ir slepenība.

Katru gadu Padomju Savienībā tiek izdots pārskats par informāciju, ko nedrīkst publicēt atklātā presē. Protams, ka tas arī ir slepens, tā eksemplāri ir numurēti un tos izdala, sākot no cenzoriem, lielāko avīžu un žurnālu galvenajiem redaktoriem un beidzot ar slepeno uzņēmumu «pirmo nodaļu» priekšniekiem, pret parakstu. Es daudzas reizes esmu tos, ne tikai redzējis, bet arī lasījis, jo kā nodaļas vadītājs populārzinātniskā žurnālā pastāvīgi esmu bijis pie cenzoriem un kopā ar viņiem pārbaudījis, vai kāda publicējama raksta tēma nav iekļuvusi šajā grāmatā. Jā, es neesmu pārrakstījies — šis saraksts ir vesela grāmata, jo pārskats par to, kas PSRS ir slepens, aizņem apmēram 300 lapaspuses smalkā šriftā. Tas ir solīds sējums, zaļos vākos ar zeltā iespiestiem burtiem.

Daudz vieglāk ir saskaitīt ar tehniku un zinātni saistītas lietas, kas Padomju Savienībā nav slepenas, nekā slepenās. Tā, piemēram, neslepenā sarakstē vai presē — pat tikai pieminēt! - var tikai nedaudzas «atklātas» rūpnīcas un zinātniski-pētnieciskos institūtus. Par pārējiem — un tas nozīmē, vairākumu — presē vispār ir jāklusē, bet dienesta sarakstē tos ir jāsauc kā «rūpnīca, pasta kastīte tāda un tāda», «ZPI, pasta kastīte tāda un tāda». Šis jēdziens ir tā iesēdies padomju ikdienā, ka uz jautājumu «Kur jūs strādājat?» jūsu sarunu biedrs vienkārši atbild «Pasta kastītē» - pēc tam tālākus jautājumus labāk neuzdot.

Taču arī par «atklātajiem» uzņēmumiem var stāstīt ne jau visu. Kategoriski aizliegts, piemēram, ziņot par to, kādu produkcijas daudzumu dienā saražo minētais uzņēmums. Es kādu laiku strādāju rūpnīcas dienas avīzes redakcijā tajā Maskavas autorūpnīcā, kas tagad nes Ļeņina komjaunatnes vārdu. Kā toreiz, tā arī tagad rūpnīca ražo vieglās automašīnas «Moskvič». Es jau minēju, ka rūpnīcā bija «slepens» iecirknis, taču visā pārējā rūpnīca bija pilnīgi atklāta un to apmeklēja pat ārzemnieki. Tomēr, rūpnīcas avīzei bija aizliegts ziņot, cik automašīnas ir saražotas dienas laikā. Kad mēs teicām cenzoriem, ka gada izlaides daudzums tiek publicēts padomju statistikas gadagrāmatās, tas viņus nekādi neiespaidoja. Viņi atsaucās uz savu instrukciju un to arī izpildīja. - Bet statistikas krājumi, - viņi sacīja, - tiek izdoti publicēšanai ar īpašu lēmumu; to, kas tajos rakstīts, var pārpublicēt, taču nosaukt savus skaitļus pirms tam, kad tos uzskatīs par iespējamiem publicēt, nedrīkst!

Tā kā Padomju Savienībā ir kolosāls slepenas informācijas daudzums, tad eksistē arī grandiozs slepenības saglabāšanas aparāts. Visa padomju cenzūra, piemēram, oficiāli tiek saukta par «Militāro un valsts noslēpumu aizsardzības komitejas orgāniem presē». Šī komiteja atrodas Maskavas centrā, Ķīniešu caurbrauktuvē [Kitajskij projezd — t.p.] un tai ir pat izkārtne. Komitejas nodaļas darbojas visos apgabala centros un vairāk vai mazāk, visās lielajās PSRS pilsētās, bet rajonu centros Komiteju pārstāv «pilnvarotie». Neviens preses izdevums — pat pudeles etiķete — nevar tikt nodrukāta Padomju Savienībā bez iepriekšējas Komitejas vai tās orgānu pārbaudes; par jebkuru materiālu publikāciju, uz kuriem nav zīmoga ar cenzora atļauju, padomju tipogrāfijas direktors var tikt ieslodzīts uz astoņiem gadiem nometnē.

Komitejas cenzūra attiecas arī uz teātru iestudējumiem, televīzijas programmām, kinofilmām un publiskām izstādēm. Nesen redzamais padomju zinātnieks-biologs Žoress Medvedjevs sarakstīja grāmatu «Sarakstes slepenību aizsargā likums», kur dokumentāli apstiprina faktus, ka PSRS ir pasta cenzūra, ka tiek atvērtas personīgās vēstules. Saprotams, ka viņa grāmata nav izdota PSRS, to ir izdevusi izdevniecība «McMillan» Anglijā, bet Padomju Savienībā to izplata tikai rokrakstu veidā.

Taču ar visu to Komiteja nodarbojas tikai ar informāciju, kas tiek izdota publiski plus pasta sūtījumiem. Ar dienesta saraksti, oficiālu informācijas apmaiņu starp ieinteresētām iestādēm un personīgām sarunām nodarbojas un slepenību sargā citi orgāni — PSRS Valsts drošības komiteja, plaši pazīstamā — VDK.

Katrā «pasta kastītē», kā jau teikts ir sava «pirmā nodaļa», kas komlektēta no VDK darbiniekiem. Šai nodaļai ir ir vairākas funkcijas: dotā uzņēmuma vai iestādes visu darbinieku «uzticamības» pārbaude, to pielaide slepenai informācijai, slepenās informācijas glabāšana, slepenu pasta sūtījumu sūtīšana un saņemšana. Bez štata darbiniekiem, «pirmajām nodaļām» vienmēr ir arī «informatoru» tīkls no iestādes darbinieku vidus. Ar šo «informatoru» palīdzību VDK uzzina, kurš no darbiniekiem vairāk iedzer, kuram ir paradums «pļāpāt» un tā tālāk. Pats maigākais sods pret  šādiem cilvēkiem ir — nekavējoties anulēt viņiem piekļūšanu slepeniem dokumentiem, kas faktiski nozīmē atlaišanu no uzņēmuma. Visbiežāk gan šādi «pļāpas» dodas uz cietumu.

Dabūt atļauju, lai būtu pieejami slepenie materiāli, ir ilgs un grūts process. Pārbaudāmajam vispirms ir jāaizpilda gigantiska anketa ar desmitiem jautājumu, kas attiecas, ne tikai uz viņu, bet arī uz visiem viņa radiniekiem — sievu (vīru), brāļiem, māsām, vecākiem un sievas vecākiem. Bez anketas, vēl vajag uzrakstīt autobiogrāfiju, kur viss dzīves ceļš ir jāapraksta hronoloģiskā secībā. Pēc tam ir jāiesniedz raksturojums no iepriekšējās darba vai mācību vietas, izziņa no dzīves vietas, pase, izziņa par veselības stāvokli un daudzas fotogrāfijas. Šo papīru kalnu iesniedz «pirmajā nodaļā», kas savukārt nosūta dokumentus kaut kur tālāk pārbaudei kopā ar savu slēdzienu. Pēc mēneša vai vēl ilgāka laika atnāk atbilde: vai minētais cilvēks var tikt pielaists pie slepeniem dokumentiem pēc formas Nr.1 vai formas Nr.2, vai vispār viņu nedrīkst pielaist. Nekāda apžēlošana pēc šīs atbildes nenotiek — nav pat zināms, kas ir pieņēmis lēmumu. «Pirmajā nodaļā» jums vienkārši pasaka: lēmums ir pieņemts. Pieņemts — un viss.

Kas attiecas uz formu numuriem 1 un 2, tad šeit ir nepieciešams papildus paskaidrojums. Lieta tā, ka slepenā informācija Padomju Savienībā tiek klasificēta dažādās kategorijās. Pašu «vieglāko» no tām sauc DSP — dļa služebnogo poļzovaņija — iekšējai lietošanai. Dokumentu ar šādu atzīmi nedrīkstēja publicēt presē, iznest ārpus iestādes vai uzņēmuma. Īpaši bieži grifu DSP ieguva materiāli, kas saturēja «ne visai pareizu» ideoloģiju — piemēram, daži ārzemju žurnāli, kas tomēr neko nerakstīja par dažādām padomju izstrādnēm. Dažreiz, ar smagu sirdi, nācās izdot kādus ārzemju speciālistu darbus, pat ja autora pasaules uzskats neapmierināja partijas ideologus PSRS, padomju zinātniskajām aprindām tomēr bija jāzina par zinātnes sasniegumiem ārzemēs. Tad uz grāmatas vai brošūras tika uzdrukāts tā paša grifa labskanīgāks variants — DNB - «dļa naučnih bibļiotek» - zinātniskajām bibliotēkām.

Nākošā, visizplatītākā slepenības kategorija tiek izteikta ar grifu «Slepeni» (Sekretno). Pieeja materiāliem, kas nes šo grifu, ir atļauta tikai personām, kurām uz rokas ir «forma Nr.2» - VDK atļauja ar slepeniem dokumentiem. Visi dokumenti ar uzrakstu «slepeni» tiek glabāti «pirmo nodaļu» seifos,

tiklīdz parādās jauns dokuments ar šādu uzrakstu, tā tas tiek iegrāmatots kartotēkā. Kartiņā tiek ierakstīti «pirmējie» dati par dokumentu — nosaukums, izdošanas datums, autors vai izpildītājs, izgatavoto kopiju skaits, dokumenta lapu skaits, vai ir pielikumi. Pēc tam, kartiņā tiek ierakstīti visas dokumenta kustības, visu personu vārdi, kas lietojuši šo dokumentu, lietošanas laiki. Un tā, līdz pat tam laikam, kas dokuments tiek iznīcināts vai nodots slepenajā arhīvā. Ļoti retos gadījumos — kad slepenība tiek atcelta.

Vēl svarīgāki papīri tiek atzīmēti ar grifu SS - «soveršenno sekretno» (pilnīgi slepeni). Pie šiem dokumentiem tiek pielaistas tikai personas, kurām ir «forma Nr.1». Apiešanās ar dokumentiem SS, saprotams, ir vēl stingrāka un uzraudzītāka.

Esmu dzirdējis no dažiem zinātniekiem, ka eksistē vēl kāda, visaugstākā slepenības pakāpe, taču neko konkrēti par to nevaru teikt un pat nezinu, kā tā tiek apzīmēta.

Slepenu papīru iznešana no iestādes, to nozaudēšana vai parādīšana citiem, kam nav uz rokas  attiecīgās «formas», bez «pirmās nodaļas» atļaujas ir kriminālsodāma. Izmeklēšanu tādās lietās veic VDK, bet tiesas apsūdzības izskata aiz slēgtām durvīm. Turklāt tiesnesi vispār neinformē par  tā dokumenta, kas ticis nozaudēts vai kādam parādīts, saturu. Spriedumu nolasot, tiesai jāvadās pēc «ekspertīzes» slēdziena, kas apliecina, ka dokuments patiešām ir bijis slepens un satur datus, kas ir militārs vai valsts noslēpums. Kā jau minēju, sodi tadās lietās ir vienmēr bargi: līdz astoņiem gadiem cietumā, ja ir notikusi tikai slepenības režīma pārkāpšana un aizdomas spiegošanā nav radušās. Pēdējā gadījumā iespējamākais sods ir nošaušana.

Slepeno papīru pārsūtīšana un «svešo» - tas ir citu iestāžu, rūpnīcu vai ZPI darbinieku - iepazīstināšana ar tiem ir ārkārtīgi sarežģīta. PSRS darbojas īpašs slepenais pasts, kam nav nekā kopīga ar parasto pastu. Slepenās korespondences piegādi adresātiem veic apbruņoti cilvēki, ko Padomju Savienībā sauc par feldjēgeriem. Viņi brauc ar īpašām automašīnām un savu pastu nēsā bruņotos portfeļos. Nemaz nav jāsaka, ka «specpasts», kā to sauc ikdienā, ir ļoti lēns sakaru veids. Bez īpašas vajadzības, tikai, lai iepazīstinātu kolēģus ar savu darbu, neviens padomju zinātnieks neies sūtīt slepenus dokumentus. Bet aviācijas, radioelektronikas, daudzu ķīmisko rūpnīcu — nemaz jau nerunājot par raķešu, atoma utt. jomām — absolūti visi dokumenti, līdz pašam nenozīmīgākajam rasējumam, nes grifu «Sekretno» vai «SS». [Šeit man, citā sakarā, jāatceras padomju laiku beigas, kad, projektējot parastu dzīvojamo ēku, un marķējot sienas sienu tipu plānā, es starpsienas biju nomarķējis ar SS-1, SS-2 utt., bet priekšnieks lika to mainīt, jo baidījās, ka kāds varētu nodomāt, ka mēs... reklamējam nacismu. To marasmu, kas valdīja padomju laikos, tagadējā dzīvē pat grūti iedomāties; to ko vienkārši varēja atļauties krievi krievu valodā — SS — soveršenno sekretno — un nekādas asociācijas, latviešiem bija bail pat izrunāt — t.p.]

Tas noved pie tā, ka padomju speciālisti strādā baigā izolācijā, ne vien no apkārtējās pasaules, bet arī no citiem uzņēmumiem un ZPI. Viņi, ne tikai nezina, ko dara kaimiņi, neskatoties uz to, ka vairākām zinātnes nozarēm ir slepeni nozaru žurnāli, kurus drīkst lasīt tikai darba laikā, saņemot atļauju no “pirmās nodaļas”.

Bailes “atklāt” kaut ko slepenu, aizslēdz mutes pat tiem zinātniekiem, kas strādā pie “atklātām” tēmām. “Mazāk pļāpāsi – ilgāk dzīvosi” - runā dzīves pieredzi ieguvušie padomju pilsoņi. Tā slepenības slogs bremzē arī neslepeno zinātni. Nekad neaizmirsīšu, kā 1965. gada beigās es biju Vissavienības kibernētikas simpozijā Tbilisi – simpozijs, protams, nebija slepens, jo visi referāti un to tēmas bija rūpīgi atlasīti. Daži referāti mani ieinteresēja un es paņēmu tos līdzi, dodoties uz Akademgorodoku pie Novosibirskas. Atbraucis tur, es sarunā ar Zinātņu akadēmijas Matemātikas institūta Sibīrijas nodaļas līdzstrādniekiem garāmejot pieminēju, ka esmu bijis simpozijā Tbilisi un tur klausījos referātu par cilvēka atmiņas modelēšanu. Mani sarunu biedri tā iedegās: vai varētu dabūt referāta tekstu? Es teicu, ka, protams, var – referāts nav slepens, uzrakstiet vēstuli Gruzijas PSR Kibernētikas institūtam, viņi atsūtīs tekstu. Mani sarunu biedri uzreiz zaudēja entuziasmu un māja ar rokām. Kamēr saņemsi referātu, - viņi teica, - pusgads paies. Beidzās ar to, ka viņi izlūdzās no manis ziņojuma tekstu uz vienu nakti un no rīta atgrieza, pārrakstījuši ar roku (Matemātikas akadēmiskajā institūtā nav visvienkāršākās kopējamā aparāta – šīs mašīnas Padomju Savienībā tiek uzskatītas par “politiski bīstamām” un tiek turētas tikai slepenās iestādēs zem īpašas uzraudzības). [Kā nu kur, principā, kopētāji bija arī neslepenās iestādēs, bet – publiski pieejami parādījās tikai Gorbačova “pārbūves” laikā, līdz tam – tev kaut ko personīgi, ja vajadzēja, nokopēja “pa blatu”, “caur pazīšanos” - t.p.]

Kāds bija mērķis visai šai fantastiskajai slepenībai? Zinātnieki PSRS ir stingri pārliecināti, ka mērķi bija tādi: noslēpt no ārzemēm īsto Padomju Savienības zinātnes un tehnikas attīstības līmeni, noslēpt savu atpalicību un iegūt iespējas bez raizēm kopēt Rietumu zinātniski-tehniskos jaunumus, nepērkot tos par valūtu. Bez tam, kā jau kļuvis skaidrs no iepriekšējām šīs grāmatas lapaspusēm, slepenība palīdz šantažēt Rietumvalstis, radot militāri-tehniskās, tajā skaitā kosmiskās tehnikas varenības šķietamību. Beidzot, tradicionālā slepenība, pie kuras PSRS tā ir pierasts, palīdz neziņot vai mīkstināt fiasko, ja izgāzas tāds vai citāds eksperiments.

Ņemsim par piemēru kaut vai atsevišķu (15, 16, 17) ASS lidojumus uz Mēnesi. «Luna-15», kā mēs tagad zinām, bija paredzēta, lai paņemtu Mēness grunts paraugus vienlaikus ar «Apollo-11», taču cieta katastrofu nosēžoties, bet padomju pilsoņu par šo lidojumu tika informēti nedaudz savādāk. Vispirms tika izlaists komunikē («TASS paziņojums») par to, ka «saskaņā ar Mēness pētījumu programmu Padomju Savienībā ir palaista stacija «Luna-15», ar kuru tiek uzturēti sakari». Pēc tam tika ziņots, ka ka stacija izgājusi orbītā ap Mēnesi. Un beigās tika ziņots, ka stacija ir «pabeigusi darbu». Un ne vārda par to, kāds bija stacijas mērķis, ne vārda par tās avārijas cieto nosēšanos. It kā viss kārtībā.

Tieši tāda pati informācija tika dota padomju pilsoņiem (un ārpasaulei) par stacijas «Luna-16» lidojumu. Sākumā tika ziņots tikai par «tālākiem Mēness pētījumiem» . Pēc tam izrādījās, ka stacija ir sekmīgi nosēdusies un sāk urbšanas darbus, lai paņemtu Mēness grunts paraugus, sūtot datus uz Zemi. Un beigās izrādījās, ka stacijas nodalījums ar Mēness grunti startē uz Zemi. Te nu avīzes uzsprāga vispārējā sajūsmā: «Jauns padomju zinātnes triumfs» utt. Par Mēness grunts daudzumu, ko nogādāja stacija, par tās izmēriem, toreiz netika teikts ne vārds. Tikai daudz vēlāk, starptautiskajā kongresā Ļeņingradā, tika ziņots par grunts daudzumu — apmēram <st1:metric2 metric_value="100" metric_text="grami">100 grami</st1:metric2>, pēc tam stacija «Luna-16» tika izstādīta apskatei. Tagad tiek turēts slepenībā «lunohoda» svars un iespējams, tiks turēts slepenībā vēl ilgi. Slepenība atļauj visu.

Un tomēr, slepenības ļaunums daudzreiz pārsniedz tās «lietderību». Tā ir zinātnieku savrupība, informācijas apmaiņas bremzēšana, slepenība neiedomājami sarežģī visus darbus. No vienas puses, jādarbojas ar paralēliem pētījumiem un tehniskiem risinājumiem, kurus jebkurā citā valstī vienkārši aizņemtos gatavus no citām firmām. No otras puses, milzīgus līdzekļus prasa arī pats slepenības saglabāšanas aparāts.

Pirms programmas «Gemini» uzsākšanas ASV tika publicētas kosmisko pētījumu veikšanas izmaksas. Starp citiem skaitļiem bija arī katras mārciņas cena, lai to paceltu orbītā ap Zemi. Tagad es precīzi neatceros to ciparu, bet, liekas, tas bija kaut kur nedaudz pāri 100 dolāriem. Mani padomju draugi-zinātnieki lasīja šos ciparus ar milzīgu interesi. Pašiem viņiem nebija ne jausmas, cik Padomju Savienībā izmaksā izvest orbītā mārciņu vai kilogramu svara. Viņi apliecināja, ka to nezina pat Koroļovs. Taču viņi domāja, ja amerikāņi uz mārciņu iztērē kaut kur nedaudz pāri simtam dolāru, tad mēs, vismaz, piecas reizes vairāk.

Es esmu pārliecināts, ka tas vēl ir piesardzīgs vērtējums. Kaut arī cilvēki PSRS pelna apmēram piecas reizes mazāk, nekā ASV, kosmisko programmu izmaksas ir nesalīdzināmi augstākas. Iemesls tam nav tikai slepenība, bet arī kopējais tehnoloģiju attīstības zemais līmenis, kas prasa katra sīkuma izgatavošanu «uz skaitu», valstī valdošais nesaimnieciskums, masveida zagšana (pat no slepenajām rūpnīcām) un ārkārtīgi zemais — pats zemākais Eiropā — darba ražīgums.

Tāpēc nav jābrīnās, ka padomju pilsoņu pagaidām nav uz Mēness. Jābrīnās tieši par pretējo: kā iepriekš aprakstītajos apstākļos izcilais Koroļovs un citi talantīgi cilvēki vispār spēja atpalikušo un konservatīvo Padomju Savienību padarīt par kosmisko lielvalsti.

Neskatoties uz jebkādiem politiskiem apsvērumiem, šie cilvēki ir pelnījuši cilvēces sajūsmā noliektu galvu.

SATURS.

Priekšvārds.

1. nodaļa. SPUTŅIK.

2. nodaļa. VOSTOK.

3. nodaļa. VOSHOD.

4. nodaļa. ZAKAT.

Last-modified: Sat, 24 Jan 2004 11:58:40 GMT

Bibliogrāfija.

http://kfinkelshteyn.narod.ru/Literat/fink_literature.htm

Īstajā vārdā - Финкельштейн Леонид Владимирович

Россиябезприкрасиумолчаний. (C)Possev-Verlag,  1969, Frankfurt.

"http://www.lib.ru/MEMUARY/WLADIMIROW/Sovetskij_kosmicheskij_blef.txt" Советский космический блеф. (C)Possev-Verlag, V. Gorachek KG, 1973. Frankfurt/M.

"http://news.bbc.co.uk/hi/russian/russia/newsid_6426000/6426025.stm" Как я беседовал с Александром Керенским.