Padomju kosmiskā fantastika un ceļojumi pa Saules sistēmu.

Lekcija nolasīta pasākumā Suntažu publiskajā observatorijā 07.04.2012.

Padomju varas un Padomju Savienības eksistēšanas laiks pagājušajā gadsimtā bija viens no galvenajiem ģeopolitiskajiem notikumiem. Lai kā uz to skatītos, tas bija milzīgs sociāls eksperiments, lai uzceltu utopisku, visiem cilvēkiem laimīgu valsti. Tomēr, kā jau katra utopija, eksperiments izgāzās. Padarīt vienādi laimīgus var tikai pilnīgi vienādus cilvēkus, bet cilvēki jau pēc definīcijas ir dažādi, jo tikai dažādībā slēpjas dzīvības spēks. Pretējā gadījumā cilvēks pārvēršas nedomājošā zombijā, kas ir ieprogrammēts tikai uz bezierunu pakļautību saviem vadoņiem, kas automātiski kļūst par vienlīdzīgākiem no vienlīdzīgiem. Viņiem tas, protams, ir patīkami, taču, jo vairāk varas, jo vairāk tiek sagrauta dvēsele, līdz paši padomju zemes vadītāji pārstāja ticēt gaišajai, komunistiskajai nākotnei un, pārējai pasaulei gluži negaidot, PSRS sabruka kā kāršu namiņš. Tauta bija pārstājusi ticēt “gaišajai nākotnei” daudz agrāk. Neapšaubāmi arī literatūra izjuta šo sociālo eksperimentu un kā tad lai neiztiktu bez tāda žanra kā zinātniskā fantastika, kas vistiešāk saistījās ar nākotni.

Par padomju kosmiskās zinātniskās fantastikas pamatlicēju mēdz saukt teorētiskās kosmonautikas «tēvu» Konstantīnu Ciolkovski. Viņa garstāsta «Ārpus Zemes» fragmenti ar reaktīvās raķetes aprakstu tika publicēti žurnālā «Priroda i ļudji» jau 1918. gadā. Kaut gan atkal vērts pieminēt, ka kā jau visā Ciolkovska milzīgā loma kosmosa apgūšanā, nerunājot par teoriju, ir visai pārspīlēta, jo dzīvē tā arī netika ieviests neviens no viņa projektiem, reālu kosmonautikas bāzi patstāvīgi radīja pavisam citi cilvēki, tajā skaitā arī mums zināmie: Canders, Fjodorovs un Kondratjuks-Šargejs, kura idejas vēlāk izmantoja amerikāņi savai «Apollo» programmai, kad padomju kosmonautika tās bija noraidījusi kā aplamas.

Ilustrācijai var minēt Ciolkovska ideju par raķešu vilcienu, kas brauc augšā pa 4 līdz 8 verstu augstu estakādi, lai sasniegtu pietiekamu kosmisko ātrumu. Absolūti nereāla ideja!

Protams, par galveno «kosmisko» grāmatu padomju fantastikas agrīnajā periodā tradicionāli uzskata Alekseja Tolstoja romānu «Aelita», ko pirmo reizi publicēja žurnāls «Krasnaja novj» 1922.-23. gadā ar nosaukumu «Norietošais Marss».

Tolstojs «Aelitu» rakstīja vēl emigrācijā. Nav noliedzams, ka «sarkanais grāfs», cilvēks, kas daudz lasīja, noteikti ir iedvesmojies no Edgara Raisa Berouza «marsiešu» cikla. Pēc Tolstoja sižeta, ģeniāls entuziasts inženieris-izgudrotājs Losjs jeb mūsu mēlē — Alnis — būvē raķeti un kā ceļabiedru paņēmis sarkanarmieti Gusevu, dodas uz Marsu. Tur varoņi atklāj pūstošu atlantu civilizāciju un no visas sirds izpriecājas: Losjs iekaro brīnišķīgās princeses Aelitas sirdi, bet Gusevs, kā jau īsts komunārs, organizē revolūciju. Tomēr, atšķirībā no varonīgā kapteiņa Džona Kārtera, kas ātri parādīja visiem marsiešiem “Kuzjkinu matj” - to, cik vareni ir Zemes cilvēki, Tolstoja kosmiskās operas varoņi īpašus panākumus neguva un tik tikko paši izglābās, aizbēgot atpakaļ uz Zemi.

Te jāatzīmēt, ka padomju kosmiskā fantastika neradās tukšā vietā. Var pat teikt, ka zināmā mērā padomju fantastika ir vecāka par pašu Padomju Savienību, pat par Padomju Krieviju. Šeit vērts atcerēties tādu krievu rakstnieku kā Aleksandrs Bogdanovs-Maļinovskis, kas bija aktīvs Krievijas sociāldemokrātiskās partijas biedrs un viens no 1905. gada revolūcijas līderiem, savos romānos viņš populāri izsaka savus filozofiskos un politiskos uzskatus. 1908. gadā Pēterburgā tiek izdots viņa romāns «Sarkanā zvaigzne» - viena no pēdējām, klasiskajām utopijām. Romāna sižets īsumā ir tāds. Revolucionārs Leonīds uzzina, ka uz Zemes ciemojas vesela marsiešu grupa, kas pēta Zemes enerģētiskos resursus, grupa darbojas slepeni, bet, lai pārliecinātu Leonīdu par savu vārdu patiesumu, marsietis atklāj savu īsto seju — plata augšējā sejas daļa un lielas acis, jo uz Marsa ir maz gaismas, un šaura apakšējā sejas daļa. Tipisks citplanētietis! Leonīdu uzaicina paciemoties pie viņiem un ar antigravitācijas lidaparātu viņi dodas uz Marsu, kur zemieti iepazīstina ar marsiešu sabiedrību, kas sasniegusi visīstāko komunismu. Leonīdam ar vienu no marsiešu apkalpes loceklēm Netiju veidojas romāns. Varonis arī uzzina, ka, tāpēc ka uz Marsa trūkst resursu, ir izveidojušās vairākas frakcijas, kas piedāvā problēmu atrisināt pa savam: viena piedāvā kolonizēt Zemi, bet tā kā Zemes cilvēki droši vien egoisma dēļ negribēs ar resursiem dalīties, tad ir viedoklis, ka Zemes cilvēki ir jāiznīcina; otra frakcija vēlas kolonizēt Venēru. Netija, protams, ir par Venēru, bet viņu grupā ir arī pretējās frakcijas pārstāvis, Leonīdam tas viss ir šoks un strīda laikā viņš minēto marsieti nogalina. Viņu tomēr nearestē, bet nosūta ārstēties un vēlāk atkaļ uz Zemi, laikam uzskatot, ka slepkavību viņš paveicis šoka stāvoklī. Tur viņš visus notikumus apraksta savam ārstam un tā mēs par tiem uzzinām. Tikmēr uz Zemes notiek revolūcija un romāns beidzas ar to, ka visi cer uz tās uzvaru.

1913. gadā Aleksandrs Bogdanovs saraksta romānu «Inženieris Mennijs», kas ir viņa utopijas «Sarkanā zvaigzne» turpinājums. Šeit romāna varonis Leonīds stāsta par Marsa komunistiskās kustības pirmsākumiem laikā, kad uz Marsa rok Lielos kanālus. Tas vēl bija laiks, kad visi uzskatīja, ka uz Marsa tādi ir.

Vēl varētu minēt, ka 1913. - 1914. gadā beletrists Boriss Krasnogorskis izdod «astronomisku» diloģiju, kas sastāv no romāniem «Pa ētera viļņiem» un «Ētera okeāna salas».

1920. gados Padomju Krievijā tiek izdotas arī citas grāmatas, kuru varoņi dodas kosmosā. Piemēram, Viktora Gončarova varoņi — komjaunietis Andrejs un zinātnieks Nikodims — palīdz aborigēniem sarīkot revolūciju uz Mēness (diloģija «Starpplanētu ceļotājs» un «Psihomašīna», 1924). Uz Marsu lido Aleksandra Jaroslavska romāna «Visuma argonauti» (1926) varoņi. Tuvo kosmosu apgūst Andreja Platonova stāsta «Mēness bumba» (1926) un Valērija Jazvicka garstāsta «Ceļojums uz Mēnesu un Marsu» (1928) personāži. Grāla Areļska stāstu krājums «Marsa stāsti» (1925) un S. Gorbatova garstāsts «Mēness Kolumba» pēdējais reiss» (1929) veltīts kontaktiem ar citu saprātu, bet Nikolaja Muhanova romānā «Liesmojošie bezdibeņi» (1924) pirmoreiz padomju ZF aprakstīts starpplanētu karš, kur Zemes cilvēki cīnās ar visur esošajiem marsiešiem. Turklāt kosmiskās eskadras izmanto staru ieročus!

Tā kā ar vienu pašu Tolstoja «Aelitu» nekas neapstājas. Tomēr, kāpēc tieši šo grāmatu mēs atceramies? Tāda mazumiņa pēc kā talants. Un rakstnieks Aleksejs Nikolajevičs patiešām bija labs, uz viņa fona citi autori pazuda, saglabājoties tikai padomju fantastikas hronikā, bet ne lasītāju sirdīs.

1930. gadu sākumā ir sarakstīti vēl daži darbi, kuru sižets tādā vai citādā veidā ir saistīts ar kosmosu: Ābrama Paļeja «Planēta KIM» (1930), Jana Lari «Laimīgo zeme» (1931) un Aleksandra Beļajeva «Lēciens tukšumā» (1933.). Par abām pēdējām grāmatām vērts parunāt sīkāk. Padomju bērnu fantastikas klasiķa Jana Lari garstāsts ir utopiska fantāzija, kurā autors izsaka savas domas par tuvo, komunistisko nākotni. Autors piemin arī nepieciešamību apgūt kosmosu. Tomēr, padomju cenzūrai kaut kas šajā stāstā nepatīk un tas tiek vairākus gadus ignorēts. Naivais rakstnieks nolemj, pierādot savu taisnību, uzrakstīt romānu speciāli biedram Staļinam. Romāns stāsta par citplanētieti, kas asāk redz padomju iekārtas trūkumus un norāda, kas būtu jālabo, protams, gaišās, komunistiskās nākotnes dēļ. Lari anonīmi nosūta romānu vadonim, par ko viņu 1941. gadā arestē NKVD un piespriež 10 gadus nometnēs.

Viena no padomju fantastikas stūrakmeņa Aleksandra Beļajeva romāns «Lēciens tukšumā» iegūst labas atsauksmes pat no Ciolkovska. Tas ir avantūras garā ieturēts stāsts par buržuju grupu, kas ar kosmisko laineri «Šķirsts» dodas kosmosā, lai aizbēgtu no Vispasaules revolūcijas, kas sākusies uz Zemes. Romāna pirmajā daļā stāstīts par notikumiem lidojuma laikā, kur mēs skaidri redzam, ka kungi savus kalpotājus tur gandrīz par vergiem. Liktenis aizved «Šķirstu» uz Venēru, kur notiek izšķirošā cīņa starp kungiem un kalpiem. Rezultātā uzvar darbaļaudis, apkalpes locekļi un kalpotāji. Kopā ar dažiem buržujiem, kas «sapratuši savas kļūdas», viņi atgriežas uz Zemi, kur jau iestājusies komunistiskā utopija. Nevarētu teikt, ka romānu var pieskaitīt labākajām Beļajeva grāmatām, taču kā agrīnās padomju kosmiskās fantastikas paraugs, romāns ir nozīmīgs. Starp citu, romānā visai iespaidīgi ir parādīta Venēras neparastā augu un dzīvnieku valsts. Joprojām turpinās laiks, kad cilvēki reāli domāja, ka uz citām Saules sistēmas planētām eksistē dzīvība. Bija domas, ka tāda varētu būt pat uz Mēness neredzamās puses. Kaut visi jau saprata, ka uz redzamās puses nekā tāda nav.

1934. gadā norisinās Pirmais padomju rakstnieku Vissavienības kongress, kas nospēlē padomju fantastikai negatīvu lomu. Pirmkārt, fantastikai iedala šauru literāru lomu — tikai jaunajai paaudzei domāta literatūra. Otrkārt, tika norādīts ceļš — nodarboties ar padomju jaunatnes zinātniski-tehnisko izglītošanu sociālistiskā reālisma garā. Parādās termins «tuvā mērķa» fantastika. Protams, kāds tur vairs kosmoss!

Turklāt, 1930. gados sākas raganu medības — visur tiek meklēti reāli un izdomāti ienaidnieki. Tāpēc tipiska to gadu ZF izskatās apmēram šāda: kaut kur, kādā rūpnīcā vai zinātniskajā institūtā progresīvs inženieris (zinātnieks) kopā ar draugiem-komjauniešiem, gudra partorga atbalstīts, pūlas ieviest pirmrindas kvadrātligzdu metodi sociālistiskajā tautas saimniecībā. Taču blakus ūdeni jauc naidīgi noskaņots, ārvalstu «špijons», kuram cītīgi palīdz neizkautie kulaki un paslēpušies baltgvardi. Taču «mūsu bruņu vilciens» lido uz priekšu, bet neliešus atmasko uzcītīgie kompetento iestāžu darbinieki. Protams, arī tādos apstākļos var radīt savā ziņā labu fantastiku — labākais piemērs — Grigorija Adamova «Divu okeānu noslēpums» (1939). Vairums šādu darbu pelnīti ir norakstīti otrreizējās izejvielās...

Tomēr atradās rakstnieki, kuriem bija par šauru šajā uzspiestajā shēmā, tāpēc darbi, kuru varoņi centās lidot, nevis rāpot, laiku pa laikam parādījās. Aleksandra Beļajeva romāns «Zvaigzne KEC» (1936) ir veltīts orbitālās kosmiskās stacijas būvei (tā nosaukta Ciolkovska vārdā, K.E.C. ir viņa iniciāļi). Jāpiezīmē, ka cenzūra tā apšķērē romānu, kas tas iznāk tik plāns, ka gandrīz nav garstāsta cienīgs. Par ukraiņu Žilu Vernu dēvētā ukraiņu rakstnieka Vladimira Vladko (Jeremčenko) romānā «Visuma argonauti» (1938) tiek stāstīts par lidojumu uz Venēru: pirmā padomju kosmiskā ekspedīcija uz šo planētu, trīs varonīgie kosmonauti pārvar ceļojuma grūtības, iepazīstas ar Venēras neizzināto dabu un... atgriežas uz Zemi četratā (diemžēl neatklāju, kā tas viņiem izdevās), bet A. Tarasova stāstā «Virs Mēness krāteriem» (1941) — protams, stāstīts par Mēnesi. Tie gan bija tikai atsevišķi darbi un tad sākās karš.

Arī pēc Uzvaras padomju ZF kosmiskā tēma parādās reti. 1945. gadā iznāk Sergeja Beļajeva kara piedzīvojumu romāns «Desmitā planēta», 1947. gadā — vēl rakstnieka-iesācēja Ivana Jefremova garstāsts «Zvaigžņu kuģi». Vēl var atcerēties Vladimira Obručeva izzinošo stāstu «Lidojums uz planētām», tomēr piezemētā ZF valda gandrīz absolūti. Par to liecina kaut vai kāda S. Ivanova raksta fragments vienā no to laiku vadošajiem literatūras žurnāliem «Oktjabrj», 1950. gada 1. numurā:

«Padomju zinātniskajai fantastikai ir jāatspoguļo mūsu valsts rītdiena... laika sprīdis, ko no mums šķir desmit-divdesmit gadi, bet varbūt tikai pāris gadu. Taču daži autori orientējas paši vai orientē citus, lai attēlotu tālo nākotni... Tā nav nejauša kļūda. Tas ir Rietumeiropas fantastiskās literatūras cienītāju mēģinājums novirzīt mūsu literatūru pa tām pašām sliedēm.»

Nevis raksts, bet gandrīz vai ziņojums attiecīgajām iestādēm! Kāds tur kosmoss? Te jau var draudēt Kolima par «klanīšanos Rietumu priekšā»! Taču laiks nestāvēja uz vietas un pēc dažādām politiskajām izmaiņām svētki pienāca arī īstajiem padomju fantastiem.

Jau 1954. gadā Aleksandrs Dovženko raksta scenāriju filmai «Kosmosa dzīlēs», to gan neuzfilmē. Pēc gada žurnālā «Znaņije — sila» tiek publicēts Vladimira Savčenko stāsts «Pretī zvaigznēm», kas veltīts pirmajam zvaigžņu kuģa startam, kas notiek... 1977. gadā! Tāds tolaik bija optimisms. Padomju kosmiskās fantastikas attīstībā lielu ieguldījumu dod Georgijs Martinovs, kas 1955. gadā iesāk populāro ciklu «Zvaigžņu kuģotāji», kas veltīts ne visai tālai nākotnei, kad cilvēki sāk apgūt Saules sistēmas planētas. Otrais autora cikls «Kallisto» (1957) stāsta par to, ka uz Zemes ierodas citplanētieši, kuri, kā izrādās, pie sevis jau sen ir uzcēluši komunismu.

1955.-1957. gados padomju rakstnieks un žurnālists Boriss Ļapunovs strādā pie scenārija slavenai tā laika filmai «Ceļš uz zvaigznēm» (1957, rež. Pāvels Klušancevs), 1955. gadā Ļapunovs sastāda krājumu «Lidojums uz Mēnesi», bet pāris gadu vēlāk iznāk viņa stāstu krājums «Pretī sapnim» (1957), kas ir futuroloģisku aprakstu krājums, kas vēsta par astronautikas sasniegumiem 2024. gadā: orbitālās stacijas celtniecība, pirmie lidojumi uz Marsu, Venēru un Merkūru. Noslēdzošajā, titula aprakstā rakstnieks no «autoru» redzes viedokļa sapņo par nākošajiem sasniegumiem: starpzvaigžņu flotes startu, Mēness apgūšanu, Marsa klimata maiņu, mākslīgo planētu radīšanu, bāzu un observatoriju būvi uz asteroīdiem. Boriss Ļapunovs bija arī viens no pirmajiem, kas sāka rakstīt fantastikai veltītus publicistiskus rakstus. Dažu labu informāciju šeit esmu aizņēmies arī no viņa.

Tajā pašā gadā iznāk Ivana Jefremova romāns «Andromēdas miglājs», kas pēc būtības iezīmē otro padomju zinātniskās fantastikas piedzimšanu. Vispār, tas ir nozīmīgs gads, jo iezīmē sabiedrības pārbūvi, ko vēlāk nosauc par «atkusni». Rodas cerības, ka Padomju Savienībā kaut kas var iet uz labu. No otras puses, notiek kolosāls zinātniski-tehniskais izrāviens, kuru simbolizē pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa palaišana. Liekas, ka beidzot tiks sperti izšķirošie soļi uz gaišo, komunistisko nākotni! Tieši tādu, kādu Ivans Jefremovs apraksta savā romānā, kurā tiek runāts par «Lielā Loka» ideju — dažādu civilizāciju savienību.

Vēl viena nozīmīga tā laika grāmata ir Arkādija un Borisa Strugacku debijas romāns «Ugunīgo mākoņu valstībā» (1959), kas stāsta par pirmo Venēras ekspedīciju. Galvenais grāmatas sasniegums — tolaik vēl iesācēju rakstnieku mēģinājums pārorientēt tradicionālo avantūru un zinātniski-tehnoloģisko ZF uz cilvēku raksturu parādīšanu. Citiem vārdiem, no Žila Verna tipa fantastikas pārslēgties uz Herberta Velsa tipa fantastiku. Kādu laiku Strugacki auglīgi attīsta kosmisko tēmu, parādot kā attīstās notikumi Pusdienas Pasaules sākuma posmā. Tā Strugacki nosauc nākotnes komunistisko sabiedrību. Garstāstos «Ceļš uz Amalteju» (1960) un «Praktikanti» (1962) to varoņi no pirmā romāna kopā ar jaunajiem tēliem turpina smago darbu, lai apgūtu Saules sistēmu. Tomēr galvenais autoriem ir morālās izvēles problēma.

1960. gadā rakstnieks Aleksandrs Kolpakovs saraksta romānu «Griāda», kas saceļ īstu skandālu vētru, jo romāns bez šaubām ir, kādas šausmas – kosmiskā opera. Romānu lamā visi, kam nav slinkums, iespējams arī pelnīti, jo tas nav nekāds šedevrs, taču galvenais iemesls – žanrs – kosmiskā opera: jūtama “pūstošo” Rietumu smaka...

Vēl jāatzīmē Igora Zabeļina romāns «Dzīvības josla» (1960) — mākslinieciskā ziņā vājš romāns, taču interesants ar to, ka praktiski pirmo reizi padomju ZF radīta grāmata, kas stāsta par citas planētas terraformēšanu. Kosmosa apgūšanai no tīri zinātniskiem līdz morāli-ētiskiem aspektiem veltīti vairāki nozīmīgi darbi: Genriha Altova krājums «Leģendas par zvaigžņu kapteiņiem» (1961), Valentīnas Žuravļovas «Pa Visumu lidojošie» (1963), Georgija Gureviča garstāsti, kas vēlāk apvienoti romānā-utopijā «Mēs — no Saules sistēmas» (1965), Igora Rosohovatska, Anatolija Dņeprova, Iļjas Varšavska, Ariadnas Gromovas, Viktora Saparina, Jeremeja Parnova un Mihaila Jemceva, Vladimira Mihailova stāsti un garstāsti.

Cilvēki atkaujas no Marsa briesmoņiem Strugacku stāstā «Nakts tuksnesī» (1960). Kuģis, kas atgriežas no Saules sistēmas nomalēm, cieš no kosmosa iemītnieku — astoņkājainu mušu uzbrukuma Strugacku stāstā «Ārkārtējs notikums» (1960). Uz Mēness cilvēki satiek plēsīgus tārpus (Igora Rosohovatska stāstā «Mēness alu briesmonis», 1962).

Georgija Gureviča stāstu krājumā «Asteroīda gūstekņi» (1962) ietilpst stāsti par kosmosa tēmu, ko apvieno kopīga ideja: kosmoss sagādās arvien vairāk atklājumu, bet veiksmi nesīs tikai kolektīvs darbs. Varoņi dodas no Mēness (stāsts «Mēness ikdiena») uz asteroīdiem (garstāsts «Asteroīda gūstekņi»), no turienes tālāk, aiz Saules sistēmas robežām līdz pat zvaigznēm. Viņi sākumā izpēta, bet pēc tam apdzīvo kosmosu, pārveido to un pat sašķeļ vecās planētas, lai projektētu un būvētu jaunas (stāsti «Pirmā radīšanas diena» un «Mēs — no priekšposteņa»). Cilvēks tiek rādīts gan kosmiskajā ikdienā, gan grandiozu kosmisko veikumu dienās. Tas vēl ir laiks, kad visi domā, ka cilvēki ar dabu var darīt visu, ko vien iedomājas.

Tā paša autora garstāstā «Nemezīdas ienākšana» (1961) stāstīts par kosmiskās katastrofas draudiem no Saules sistēmā ielidojušās «debesu viešņas» - planētas, kas pieder citai zvaigznei. Taču arī tad cilvēks var novērst katastrofu, ja vajadzēs viņš izmainīs mūžīgās planētu orbītas.

Kosmosa apgūšanai un nākošai kosmiskajai ērai ir veltīts Genriha Altova stāsts «Varoņsimfonija» (1961), Valentīnas Žuravļovas stāsti «Zilā planēta» un «Sestā apkalpe» (1960), Aleksandra Kolpakova stāsts «Eridāna alfa» (1960) un viņa garstāsts «Sapņa jūra» (1964).

1964. gadā izdod pirms diviem gadiem sarakstīto baltkrievu rakstnieka Vladimira Šitika garstāstu «Pēdējā orbīta» par ekspedīciju, kas tiek gatavota lidojumam uz Plutonu un Marsu ar kosmisko kuģi «Nabat», cerībā atrast tur saprātīgas būtnes. Populārzinātniskā, fantastiskā un, kā nu bez tās, ideoloģiskā sastāvdaļa stāstā apvienota ar patiesu ticību, ka Saules sistēma visdrīzākā laikā tiks iekarota.

Aleksandra Poļeščuka garstāstā «Krīt uz augšu» (1964) kosmiskā tēma tiek atklāta arī filozofiskā plānā. Viņš uzsver, ka kosmosa apgūšanas nozīmīgākos posmos mēs noteikti sastapsim dažādas būtnes. Un mums un viņiem nebūs vienalga, kas un ar kādiem mērķiem izies Visuma telpā.

Viktora Saparina stāstu ciklā, kas apvienots krājumā «Tantalusa prāva» (1962), darbība notiek tālā nākotnē, kad cilvēki ir pilnīgi pakļāvuši ne tikai Zemi, bet arī citas planētas. Tantaluss ir pēdējais mikrobs, kas saglabājies uz Zemes. Un pēkšņi uzliesmojusī epidēmija ir pēdējais, cilvēka pakļautās Zemes dabas dumpis.

Citu stāstu varoņi dodas uz Venēru, kur tiek radīts ciemats. Viņi satiek šīs noslēpumainās planētas iemītniekus. Rakstnieka uzmanības centrā — nākošā gadsimta cilvēki, viņu attiecības, cīņa ar stihiju, mēģinājums izpētīt neizzināto un beidzot, modernā tehnika, kas ir viņu rīcībā.

Var pieminēt arī Aleksandru Šaļimovu, kura stāstu krājums savulaik izdots latviešu valodā, viņš gan neraksta par citām planētām, citplanētiešu pēdas viņa varoņi atrod uz Zemes: atceramies divus garstāstus krājumā «Dārdu aizas noslēpums» (1962) — citplanētiešu pēdas Gobi tuksnesī un plutoniešu bāze Antarktīdā.

Un vēl پ\ nevar nepieminēt vēlāko ukraiņu disidentu - fantastisko piedzīvojumu romānu un stāstu autoru Aleksandru (Oļesju) Berdņiku. Piemēram, viņa romānu «Katastrofa» (1963, tulkojums krievu valodā), kurā autors izvirza savu versiju par to, kā radusies asteroīdu josla un kā gājusi bojā planēta Faetons, vai stāstu «Kvanti vai doma» (1964), par ceļojumu uz Plutonu.

Tomēr, nekur nav palikuši arī vecajā stilā sarakstīti darbi. Visai zīmīgs ir baltkrieva Mikolas Gomolkas romāns «Sestais okeāns» (1961; tulkojums krievu valodā). Sižets īsumā tāds, Padomju Savienība būvē kosmisko kuģi, lai pirmie cilvēki lidotu uz Mēnesi, nesatriektie kapitālisti, īpaši jau no ASV sūta spiegus un diversantus, lai izjauktu padomju plānus, protams, tas neizdodas un tad, lai tomēr būtu pirmie uz Mēness, amerikāņi palaiž uz turieni savu, mazjaudīgo kuģi ar kosmonautu-pašnāvnieku (atgriešanās nav paredzēta, tehnika nav tik jaudīga), lai tikai viņš nosēžas un uzsprauž uz Mēness ASV karogu. Taču nosēšanās notiek avārijas režīmā un karogs izrādās pagalam. Padomju kuģis dodas savā lidojumā un uz Mēness lepni sāk plīvot PSRS karogs, turklāt, padomju cilvēki vēl glābj amerikāni.

Vēl te var minēt Aleksandra Kazanceva romānu «Vētru planēta» (sarakstīts 1959, ekranizēts 1962), kas stāsta par padomju-amerikāņu kopējo ekspedīciju uz Venēru, grūtībām un sasvstarpējās saskarsmes mācībām, kas sagaida kosmonautus uz svešās pasaules. Tas vēl ir posms, kad ASS (automātiskās starpplanētu stacijas) nav apstiprinājušas, ka dzīvības uz Venēras nav, tāpēc tās daba attēlota visai eksotiska, pēc tajā laikā populārās teorijas, ka Venēra ir Zeme tālā pagātnē, bet Marss — iespējamā tālā nākotne. Pēc romāna uzņemtajā filmā ir vairāki specefekti un mehāniskais robots, par ko brīnās pat Holivudā.

Vēl visai zīmīgs un nepelnīti aizmirsts ir neprofesionālā rakstnieka — inženiera Viktora Ņevinska romāns «Zem vienas saules» (1964). Sižets ir šāds: kārtējā padomju Mēness ekspedīcija veic pētījumus kāda Mēness krātera tuvumā un atrod apbrīnojamu atradumu — obelisku, kas veidots no nezināma materiāla, zem tā vēlāk atklāj zilganu pusotra metra garu cilindru no neparasti cietas, monokristāliskas vielas. Tā izrādās laika kapsula, seifs, kurā Zemes cilvēcei vēsti ir atstājusi marsiešu civilizācija, kas kādreiz dzīvojusi uz Marsa pagājušajā ģeoloģiskajā ērā ir apmeklējusi Zemi. Atšifrējot atstāto hroniku, cilvēki uzzina stāsta galvenā varoņa likteni un Marsa civilizācijas likteni. Uz Marsa valda diktatūra, Mēness ir ne tikai marsiešu bāze, bet arī faktiski izsūtīšanas vieta, kur tiek nosūtītas nevēlamas personas.

Stāstījums ir ļoti dzīvs un tēli ļoti reāli, viņi strādā, sapņo, mīl, neieredz, cīnās ar apstākļiem, izklaidējas — dzīvi cilvēki, nevis kartona figūriņas. Pat vissmagākajos apstākļos uz Zemes, kur trīskāršs, salīdzinājumā ar Marsu smaguma spēks spiež pie zemes, viņiem atliek spēka, lai brīnītos par jauno, jokotu. Un situācijā, kad liekas, izredžu nav, viņi paliek cilvēki. Romānā attēlota īsta vīriešu draudzība, kad drauga dēļ nedomājot, tu vari riskēt ar savu dzīvību.

Autors ir atcerējies pat par tādām detaļām kā, piemēram, lai gan Zemes atmosfēra izrādās derīga elpošanai, tik un tā apkalpe darbojas skafandros, kas pēc tam tiek cītīgi dezinficēti. «Pasauļu karu» marsiešu liktenis viņiem nedraud. Romānā krāšņi attēlota Zemes Mezozoja ēras daba un, kad marsieši saprot, ka tālā nākotnē šeit radīsies jauns saprāts, nolemj atstāt ziņu Zemes cilvēkiem, apzinoties to, ka viņu civilizācija noriet.

Lai cik tas dīvaini arī nebūtu Jurija Gagarina lidojums un turpmākie padomju kosmonautikas panākumi noved pie kosmiskās tēmas zināma apsīkuma padomju ZF. Acīmredzot, kosmoss pārstāj būt par Lielo sapni un pārvēršas ikdienas darbā. Tomēr, pieprasījums ir un laiku pa laikam parādās šī žanra cienīgas grāmatas. Piemēram, vērienīgā Sergeja Sņegova episkā triloģija «Cilvēki kā dievi» (1966-1977), par kuru gan zobus griež kritiķi, kā nekā kosmiskā opera — galaktikas karš, taču lasītāji ir sajūsmā. Par tālo kosmosu turpina rakstīt padomju fantastikas flagmaņi — brāļi Strugacki, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Kosmosa apgūšanas tēmai pieskaras arī viens no tā laika labākajiem padomju fantastiem Dmitrijs Biļenkins, kura īsie un garie stāsti ir īstas tā laika zinātniskās fantastikas pērles: stāstu krājumi «Marsa bangas», «Saprāta pārbaude» un citi. Stāstu un garstāstu darbība norisinās Zemei tuvākā un tālākā apkārtnē, bet sižetu pamatā pārsvarā ir zinātniski-fantastiskas hipotēzes: gravitācijas, virsgaismas ātruma radīti efekti, tikšanās ar citplanētiešiem utt. Labākais autora tā laika cikls bija «Poļinova piedzīvojumi», tā varonis ceļo pa Zemi un Saules sistēmas planētām, atklājot dabas un Visuma noslēpumus, vajadzības gadījumā cīnās ar sazvērniekiem un cilvēces slepenajiem ienaidniekiem. Turklāt, Poļinovs nav kādu pārcilvēcisku spēju apveltīts supermens, bet intelektuālis, zinātnieks-psihologs un savās darbībās izmanto tieši psiholoģijas atklājumus un sasniegumus. Ciklā ir trīs garstāsti: «Desants uz Merkūru» (1967), «Kosmiskais dievs» (1967) un «Likuma gals» (1980).

Dotās tēmas sakarā vērts pieminēt Jevgeņija Voiskunska un Isaja Lukodjanova romānu «Zvaigžņu jūru šļaksti» (1970), kura varoņi nodarbojas ar Venēras terraformēšanu kārtējās komunistiskās utopijas apstākļos \ lai gan «atkusnis» ir beidzies un šādai utopijai nākas ticēt aizvien grūtāk... Pieminēšanas vērts ir Sergeja Abramova kosmiskais bojeviks «Virvesstaigātāji» (1972), kura darbība notiek uz citām planētām, arī uz Venēras. Sergeja Žemaiša romānā «Ugunīgā planēta» (1973) uz Marsu atlidojušie Zemes cilvēki atklāj izzudušas civilizācijas pēdas. Psiholoģiskā ziņā ticami un aizraujoši ir Kira Buličeva garstāsti par kosmisko ārstu Pavlišu, lai gan \ tas atkal ir tālais kosmoss. Uz Saules sistēmas planētām norisinās daži notikumi viņa bērniem domātā seriāla darbībā, kur galvenā varone ir Alise Seļezņova – „Meitene ar kuru nekas slikts nenotiksh.

1970. gadu otrajā pusē un 1980. gados padomju kosmiskā ZF sāk buksēt. Kārtējo reizi ideoloģiskajā plāksnē sākas «skrūvju piegriešana». Arī kosmosa apgūšana ikdienā pārvēršas par rutīnu. «Mēness sacīkstēs» Padomes zaudē amerikāņiem. Arī kosmiskās «atspoles» būvē amerikāņi ir tālu priekšā, bet uz orbītu lielā barā dodas socvalstu pārstāvji — jo tā vajag. Vienā no galvenajām PSRS fantastikas izdevējām izdevniecībā «Molodaja gvardija» ir nomainīta vadība, progresīvie darbinieki — izdzenāti. Tiek izdota vesela rinda nenozīmīgu grāmatu, tajā skaitā pat padomju kosmonautu fantastiskie romāni: Jevgeņija Hrunova kopā ar līdzautoru Levonu Hačaturjancu sacerētie «Ceļš uz Marsu» (1979), «Uz asteroīda» (1984) un «Sveicināts, Fobos!» (1988), kā arī Jurija Glazkova «Melnais klusums» (1987). Interesanti, taču sekli...

Tomēr, neteiksim, ka pilnīgi visas to gadu rakstnieku grāmatas vai atsevišķus darbus nebija interesanti lasīt. Interesenti var iegriezties saitē http://lib.rus.ec/s/5602 – te ir, ne tikai “zastoja” laiku tipiskie darbi, bet arī pavisam jaukas grāmatas un ne tikai kosmiskā fantastika. Visi nozīmīgākie1970.-80. gadu autori.

Bet pati nozīmīgākā to laiku kosmiskā fantastika ir Sergeja Pavlova romāns divās daļās «Mēness varavīksne» (1978-1983), kas vēsta par briesmām, kas var rasties, apgūstot citas pasaules. Romāna varoņi, rūdīti kosmosa izlūki, faktiski pārstāj būt cilvēki, iegūstot «eksotiskas» īpašības, kas nenes laimi ne viņiem, ne apkārtējiem.

Vēl var pieminēt, lai arī tā neietilpst mūsu tēmā, Vladimira Mihailova diloģiju par zvaigžņu kapteini Uldemiru: «Sargs manam brālim» (1976) un «Tad nāciet un izspriedīsim» (1983). Taču stāsts par šo, ļoti specifisko un dīvaino starpzvaigžņu ekspedīciju ar progresoru misiju drīzāk var pieskaitīt sociāli-filozofiskajai fantastikai, kā daudzas vēlīnās brāļu Strugacku grāmatas.

Pārbūves laikā interese par pašmāju kosmisko fantastiku pazūd pavisam. Ir atnācis citas fantastikas — ar melnu nokrāsu — laiks. Žargonā sauktu par «černuhu». Visi jūt, ka sapnis par komunismu ir izsapņots pilnībā un galīgi. Turklāt, Padomju Savienībā masveidā ieplūst Rietumu fantastu labāko, labo un ne tik labo darbu tulkojumi, kas sastāda tādu masu, ka nekam citam neatliek vietas. Ir pat runas par pašmāju ZF galu. Pēc tam sabrūk arī PSRS...

Pašlaik Krievijas autoru darbi par kosmosu pārsvarā pieskaitāmi kosmiskās operas tēmai, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Nobeigumā tomēr gribu mazliet pieminēt krievu zinātniskās fantastikas autoru, kas lielu savas dzīves daļu ir nodzīvojis arī Latvijā. Protams, ka runa ir par Vladimiru Mihailovu, kura agrīnie darbi ir iznākuši arī latviešu valodā un bija vieni no tiem, kas lika iemīlēt šo literatūras žanru. Te jārunā par garstāstu «Sevišķa nepieciešamība» (1963), kurā kosmiskā ekspedīcija atklāj, ka Marsa pavadoņi ir mākslīgi, citplanētiešu zvaigžņu kuģi, kuģa gūstā nonākušiem kosmonautiem nekas cits neatliek kā apgūt svešās tehnoloģijas un atgriezties uz Zemi jau atnācēju kuģī.

1966. gadā iznāk garstāsts «Piezemes ļaudis», kas stāsta par milzīgiem orbitālās stacijas būvdarbiem kosmosā. 1967. gadā izdots stāstu krājums «Cilvēki un kuģi», bet 1971. gadā krājums «Strautiņš uz Japeta». Autora mūžīgā tēma — cilvēku raksturu izpausmes ekstremālās situācijās. Vēlāk tas īpaši izpaužas romānā «Durvis no tās puses» (1974.) - tēmā, kas visai līdzīga mūsu laiku fantastiskajam seriāla «Zvaigžņu vārti: Visums» par priekšteču zvaigžņu kuģi “Destiny” un tā negribēto apkalpi no Zemes tēmai, tikai bez galaktiskajiem kariem.

Diemžēl, mūsu laikos Mihailovs Latvijai izrādās nevajadzīgs un kādu laiku darbojies literatūras žurnālistikas laukā, aizbrauc dzīvot uz Krieviju. Tomēr, lai nu kā, mums padomju laikos ir vēl daži pašmāju krievu fantasti: Nikolajs Gudaņecs, kas gan nav tik slavens, bet arī savā laikā viņa fantastika iznākusi mūsu apgādos; vēl arī Voldemārs Bāls. Diemžēl par latviešu kosmisko fantastiku nav īsti ko teikt, savā laikā žurnālā «Zinātne un tehnika» ir publicēti dažu neprofesionālu autoru īsie stāsti, tie ir iekļauti arī pāris stāstu krājumos krieviski, kur vairums autoru ir Latvijā dzīvojuši cittautieši. Tas arī viss.

Ko nobeigumā lai saka par padomju kosmisko fantastiku? Tā ir ļoti daudzveidīga, vienmēr dzīvojusi savam laikam līdzi un, lai gan ļoti lielā mērā tās pamatmasu sastāda cenzūras žņaugos radīti un zvērinātu komunisma piekritēju darbi vai arī tādu rakstnieku darbi, kas vienkārši rakstīja, kā vajag, vienmēr var atrast ko vērtīgu, kas nav pakļāvies un rakstījis, nevis kā vajag, bet kā grib. Turklāt, šī fantastika savos labākajos darbos vienmēr ir slavinājusi cilvēka labākās īpašības un noliegusi sliktās. Reizēm liekas, ka mūsu dienās pie laimes un bagātības var tikt tikai egoistisks plēsoņa, tāpēc neaizmirsīsim arī to labāko, ko savos izcilākajos darbos māca padomju fantastika: labestību, pašuzupurēšanos un cilvēkmīlestību.

Bibliogrāfija.

Raksta gatavošanai izmantoti materiāli no Vikipēdijas,

V. Veļčinska «Padomju fantastikas bibliogrāfija» (bibliography.narod.ru), saitu «Krievu fantastika» (rusf.ru) un «Epizodi kosmonautiki» (epizodsspace.testpilot.ru), «Mir fantastiki» materiāli. Žurnāla «Baikal» 1968 „s, ‡‚2, „ƒ.119-127 materiāli, kā arī saita http://lib.rus.ec/

materiāli un grāmata «100 veļikih tain kosmonautiki».

P.S. Par padomju kinofantastiku un konkrēti – kosmisko kinofantastiku - informāciju var iegūt šeit: http://story.astrotek.ru/