Padalies ar mani...

Autors Kirs Buličevs, tulkojums no krievu valodas.

Man gribas tur atgriezties. Taču es nekad nevarēšu to izdarīt. Laikam man līdz sava mūža galam tāpēc nāksies mocīties ar skaudību...

Taču toreiz man nebija nekādu aizdomu. Noklikšķēja un iedūcās lifta durvis. Es gāju pa lēzenu pandusu no daudzkrāsainām flīzītēm kosmodromā un apstājos, domās izceļot no sagaidītāju pūļa to, kurš man bija paredzēts kā pavadonis, - par manu atbraukšanu laikus jau bija brīdināti.

Cilvēks, kurš piegāja pie manis, bija garš, tievs un muskuļots. Viņam bija gari, zaļgani no pastāvīgas darbošanās ar gersēliju pirksti, un tieši tāpēc, agrāk pirms viņš atvēra muti, es sapratu - kolēģis.

-Kā atlidojāt? - viņš jautāja, kad mašīna izbrauca pa kosmodroma vārtiem.

-Paldies, - es atbildēju. - Labi. Normāli atlidoju.

Manos vārdos slēpās pieklājīga nepatiesība, tāpēc ka es lidoju ilgi, stundām gaidīju pārsēšanos neērtās, pēc metāla un sakarsētas plastmasas smakojošās kravas ostās, gandrīz zaudēju samaņu no pārslodzēm, kas likās pilnīgi panesamas citiem, šīs galaktikas puses pasažieriem.

Sagaidītājs neko neatbildēja. Tikai nedaudz saviebās, it kā ciestu no ielaistām zobu sāpēm, un, klausoties tajās, kā neizbēgamu gaidot kārtējo, nāvīgi apnikušo sāpju uzliesmojumu. Pagāja vēl veselas trīs minūtes, kad viņš atkal ierunājās.

-Jums laikam bija grūti lidot mūsu kuģī? Jūs neesat pieradis pie tādām pārslodzēm.

-Jā, - es piekritu.

-Vai galva sāp? - viņš jautāja.

Es neatbildēju, tāpēc ka redzēju, ka viņu atkal sasniedza jauns sāpju dūriens.

-Vai galva sāp? - viņš atkal jautāja. Un piebilda, it kā atvainojoties: - Diemžēl jūsu kuģi te atlido reti.

Tikai tagad, aizbraukuši vairākus kilometrus tālu no kosmodroma, mēs sajutāmies kā nonākuši jaunā valstī. Pirms tam bija starpplanētu stacija, bet tās visā galaktikā ir vienādas. Bez sejas, kā bez sejas ir visas stacijas, vai no tām aizbrauc vilcieni, aizlido lidmašīnas, startē kosmiskie diski.

Jo tālāk mēs braucām, jo īpašāka, neatkārtojamāka palika visa pasaule visapkārt, tāpēc ka šeit, ārpus lielās pilsētas, kas viegli pārņem galaktikas modes, viss attīstās pa saviem ceļiem un tikai ar detaļām, sīkumiem varēja atgādināt iepriekš redzēto. Taču, kā vienmēr, tieši sīkumi visdrīzāk apturēja skatu.

Bija interesanti. es pat aizmirsu par galvas sāpēm un slikto pašsajūtu, kas vajāja mani pēc nosēšanās. Jutos mundrāks un gaiss, kas lidoja mašīnas atklātajā logā, bija svaigs, smaržoja pēc zāles un mājas siltuma.

Pilsētas nomalē, nelielu ēku vidū, kuras apņēma dārzi, mans ceļabiedrs samazināja ātrumu.

-Ceru, ka jums ir labāk? - viņš pajautāja.

-Paldies, ievērojami labāk. Man te patīk. Viena lieta ir lasīt, redzēt attēlus, cita - sajust krāsu, smaržas un attālumu.

-Protams, - mans ceļabiedrs piekrita. - Pagaidām jūs apmetīsieties pie manis. Tas ir ērtāk par viesnīcu.

-Kādēļ gan? - es sacīju. - Es negribu jums būt par slogu.

-Jūs mani neapgrūtināsiet.

Mašīna iegriezās alejā, kas aplocījās ap stāvu pauguru, un mēs drīz piebraucām pie dārzā paslēpušās divstāvu mājas.

-Pagaidiet mani te, - mans pavadonis teica. - Es drīz atgriezīšos.

Es gaidīju viņu, skatoties uz ziediem un kokiem. Es jutos neveikli no tā, ka esmu ielauzies svešā dzīvē, kurai mana klātbūtne nemaz nebija vajadzīga.

Otrā stāvā atvērās logs, smuidra meitene izliecās no tā un paskatījās uz mani ātri un pētoši, un piekrītot pamāja ar galvu, ne man, bet kādam, kurš stāvēja aiz viņas muguras. Un tūlīt pat atgāja no loga.

Un man pēkšņi kļuva viegli un vienkārši. Kaut kas meitenes sejā, roku kustībās, kas atvēra logu, skatienā, kas garām slīdot skāra mani, atvirzīja apziņas dzīlēs, noslēpa ceļa grūtības, vilšanos, ko izsauca sausā uzņemšana, nez ar ko draudošo vajadzību nodzīvot te divus vai trīs mēnešus, pirms es varēšu doties atpakaļceļā.

Es biju pārliecināts, ka meitene nokāps pie manis, un gaidīšana nebija ilga. Viņa pēkšņi parādījās starp zaru vijumiem, un augi pašķīrās, dodot viņai ceļu.

-Jums laikam vienam garlaicīgi? - viņa jautāja smaidot.

-Nē, - es sacīju. –Es nekur nesteidzos. Jums ir brīnišķīgs dārzs.

Meitene bija tērpusies viegli, viņas žesti bija stūraini un asi.

-Man sauc Lina, - viņa teica. - Es parādīšu jums, kur jūs dzīvosiet. Tēvs ir ļoti aizņemts. Vecmāmiņa ir slima.

-Atvainojiet, - es sacīju. - Jūsu tēvs neko par to man neteica. Es braukšu uz viesnīcu...

-Pat nedomājiet, - Lina iebilda. Viņas acis bija savādā krāsā - veca sudraba krāsā. - Viesnīcā būs sliktāk. Tur nebūs neviena, kas jūs pieskatītu. Mūs jūs nekādi netraucēsiet. Viņš man uzticēja rūpēties par jums. Bet pats palika ar vecmāmiņu.

Laikam man vajadzēja uzstāt par pārcelšanos uz viesnīcu. Taču es biju bezspēcīgs. Mani pārņēma nepārvarama pārliecība, ka es jau ļoti ilgi esmu pazīstams ar Linu, ar šo māju-dārzu, ka piederu šai mājai, un viss sāka pretoties iespējai pamest to un palikt vienam bezpersoniskajā, vienaldzīgajā viesnīcā.

Lūk, arī jauki, - Lina sacīja. - Dodiet man roku. Ejam iekšā mājā.

Lina parādīja man istabu, kurā man nāksies dzīvot, palīdzēja izkravāt mantas, aizveda uz baseinu ar siltu, asiem burbuļiem urdzošu ūdeni. Baseins bija noēnots, jo ap to liecās koku sakļautās lapotnes.

Pēc tam viņa aizveda mani uz mājas plakano jumtu, kur atradās viņas trokšņainais zoodārzs - svītraini, runājošie sienāži, sešspārnu putni, zilas zivtiņas, kas snauda ziedos, un man visparastākā, taču šeit visvairāk cienītā, Zemes kaķene. Kaķene nepievērsa man nekādu uzmanību, un Lina teica:

-Es biju pārliecināta, ka viņa priecāsies. Pat kaut kā apvainojoši.

Lina palika ar mani līdz pašam vakaram, un es maz ko redzēju, ja neskaita viņu. Dažreiz Lina lūdza piedošanu un aizskrēja. Es teicu: "Jums laikam ir daudz darba. Nepievērsiet man uzmanību". Taču, tiklīdz es paliku viens, atgriezās velkošā vientulības, fiziskas neērtības un skumju sajūta. Es piegāju pie plauktiem ar grāmatām, izvilku vienu no tām un tūlīt pat noliku vietā, izgāju dārzā un atgriezos atkal mājā, un visu laiku klausījos, vai neizdzirdēšu viņas soļu troksni. Lina atskrēja, pieskārās man ar pirkstu galiem un jautāja:

-Vai jums nebija garlaicīgi?

Un es atbildēju:

-Jā, mazliet bija.

Reiz es saņēmos un pat izstāstīju viņai par to, kā mani izārstē no sliktām sajūtām un domām viņas klātbūtne. Lina pasmaidīja un atbildēja, ka līdz vakariņām atgriezīsies viņas brālis, atvedīs zāles, kas izārstēs mani no pārlidojuma sekām.

-Rītā jūs būsiet kā jauns. Viss pazudīs.

-Bet jūs?

-Es?

-Vai jūs nepazudīsiet? Kā labā burve?

-Nē, - Lina pārliecinoši teica. - Es būšu arī rīt.

Vakariņās visa ģimene, izņemot slimo vecmāmiņu, sapulcējās pie gara galda. Man negaidot atklājās, ka mājā, kas likās pilnīgi tukša, dzīvo ne mazāk kā desmit cilvēki. Mājas saimnieks, piekusis un bāls, sēdēja man blakus un sekoja tam, lai es izdzertu visas zāles, ko bija atvedis viņa dēls – students-mediķis. Zāles, kā tām pienācās, izrādījās nepatīkamas pēc garšas, taču es biju paklausīgs un nevienam neteicu, ka par vienīgām, īstām un drošām zālēm es uzskatu Linu. Lina juta man līdz un pat saviebās, ja ārstēšanās laikā man gadījās īpaši pretīga tablete.

Mājas saimni4eks teica, ka viņa mātei ir palicis labāk. Viņa ir aizmigusi. Neskatoties uz nogurumu un bālumu, viņš bija runīgs, jokoja un bija pilnīgs kontrasts tam drūmajam cilvēkam, kurš sagaidīja mani kosmodromā. Toreiz viņš bija norūpējies par mātes stāvokli, taču tagad...

-Viņa pamodās, - saimnieks pēkšņi sacīja.

Es neviļus ieklausījos. Ne klepus, ne nopūtu – mājā valdīja pilnīgs klusums.

-Es uzkāpšu pie viņas, - viņa dēls sacīja. – Tu esi piekusis, tēvs.

-Ko tu, - saimnieks iebilda. – Tev rīt ir nodarbības.

-Vai tad tu esi brīvs?

-Mēs iesim kopā, - tēvs teica. – Atvainojiet.

Lina pavadīja mani līdz istabai un teica:

-Cerams, ka jūs aizmigsiet.

-Noteikti, - es piekritu. – Īpaši, ja starp zālēm bija arī miega zāles.

-Protams, ka bija, - Lina sacīja. – Ar labu nakti.

Es patiešām arī ātri aizmigu.

Nākamajā dienā es piecēlos pilnīgi vesels. Es steidzos uz dārzu, cerot satikt Linu. Viņa mani tur gaidīja pie baseina. Es gribēju pastāstīt viņai, cik labi gulēju, kā es priecājos par šo smaržīgo rītu un tikšanos ar viņu, taču lina man nedeva ne muti atvērt.

-Tad jau lieliski, - viņa sacīja, it kā lasītu manas domas. – Vecmāmiņai arī ir labāk. Tagad tēvs aizvedīs jūs uz institūtu. Bet vakarā es gaidīšu. Un jūs pastāstīsiet, kā strādājat, ko interesantu redzējāt.

-Jūs jau pati sapratīsiet.

-Kāpēc?

-Jūs varat lasīt domas.

-Nav tiesa.

-Es nevaru kļūdīties. Jūs taču nesākāt gaidīt, kamēr es pats pateikšu, kā jūtos. Vakar jūsu tēvs piecēlās no galda, tāpēc ka pamodās vecmāmiņa. Bet mājā bija klusums. Viņš neko nevarēja dzirdēt.

-Vienalga nav tiesa, - Lina teica. – Kāpēc lasīt svešas domas? Arī jūsējās tajā skaitā.

-Tiešām nav vērts, - es piekritu. Un man bija nedaudz skumji, ka Linai nav daļas par manām, tik glaimojošām domām par viņu.

-Labrīt, - sacīja Linas tēvs, nokāpjot dārzā. – Jūs šodien esat pavisam vesels. Man ir prieks.

-Redziet, man ir taisnība, - es klusi pateicu Linai, pirms sekoju viņas tēvam.

-Kāpēc lasīt domas? - viņa atkārtoja. – Jums jau viss uz sejas ir rakstīts.

-Viss?

-Pat pārāk daudz.

Pagāja vairākas dienas. Pa dienu es strādāju, bet vakarā klaiņoju pa pilsētu, devos arī uz laukiem, mežiem, pie liela sālsezera krasta, kur dzīvoja bruņu zivis. Dažreiz es biju viens, dažreiz kopā ar Linu. Es pieradu pie saviem saimniekiem, iepazinos vēl ar diviem vai trim inženieriem. Taču visā manas eksistences parastumā ne mirkli mani nepameta sajūta, ka apkārtējie cilvēki patiešām ir neparasti. Es gandrīz biju pārliecināts, ka viņiem ir telepātiskas spējas.

Reizēm es jutos neveikli blakus Linai, tāpēc, ka pieķēru sevi ar kaut kādu domu, kurā nevēlējos dalīties ar viņu. Man likās, ka viņa dzird šos bezskaņas vārdus un pasmejas par mani.

Kādā reizē es gāju pa ielu. Iela bija zaļa un līkumota, kā gandrīz visas ielas tajā pilsētā. Man pa priekšu gāja zēni. Viņi dzenāja bumbu, bet es gāju aiz muguras, skatījos un cīnījos ar vēlēšanos arī pašam panākt viņus un uzsist pa bumbu.

Es neievēroju no zemes izlīdušo sakni. Paklupu, nokritu, sasitu pret akmeni celi, sāpes bija tik negaidītas un asas, ka es iekliedzos. Puisēni apstājās, it kā mans kliedziens iesistu viņiem. Bumba vientuļi ripoja no nokalnes, bet viņi aizmirsa par to, pagriezās pret mani. Es pūlējos pasmaidīt un pamāt viņiem ar roku – ejiet vien tālāk, panākat savu bumbu, nieki vien, man pavisam nav sāpīgi. Bet viņi stāvēja un skatījās.

Es piecēlos, taču pavisam iztaisnoties nespēju. Laikam sastiepu cīpslu. Puisēni pieskrēja pie manis. Viens, vecākais, jautāja:

-Vai jums ļoti sāp?

-Nē, ne ļoti.

-Es aizskriešu pēc ārsta, - sacīja otrais.

-Skrien, - vecākais teica. – Mēs pagaidīsim te, kamēr tu atgriezīsies.

-Ko nu tur, puiši, - es sacīju. – Cīpslu sastiepu. Kam negadās? Tūlīt pāries.

-Protams, - atbildēja vecākais.

It kā, paklausījusi viņam, sāpes atslāba, paslēpās. Puisēni skatījās uz mani nopietni, klusēja. Tikai pats mazākais pēkšņi ieraudājās, un vecākais viņam pateica:

-Skrien mājās.

Viņš aizskrēja.

Pienāca ārsts. Viņš dzīvoja, kā izrādījās, kaimiņu mājā. Apskatījis kāju, izdarījis injekciju, zēni tūlīt pat pazuda, tikai bumbas sitieni kādu laiku atgādināja par viņiem.

Ārsts palīdzēja man tikt līdz mājām. Es atteicos, cenšoties pārliecināt viņu, ka aiziešu arī pats.

-Man vairs nesāp. Sāpēja tikai pirmajā mirklī. Puikas varētu to apstiprināt.

-Vai jūs pie mums esat viesis? – ārsts jautāja.

-Jā.

-Tad skaidrs, - ārsts teica.

Mājās, neskatoties uz agro rīta stundu, visi jau bija sapulcējušies. Vecmāmiņai bija kļuvis sliktāk. Tik ļoti, ka vajadzēja ātri vest uz slimnīcu, operēt.

Es piegāju pie Linas. Viņa bija bāla, zem acīm zili riņķi, piere saraukta.

-Viss būs labi, viss nokārtosies, - es sacīju.

Viņa uzreiz pat nesadzirdēja. Paskatījās uz mani, it kā nepazīstot.

-Viss nokārtosies, - es atkārtoju.

-Paldies. Vai jūs nokritāt?

-Nekas briesmīgs. Jau nesāp.

-Bet vecmāmiņai ļoti sāp.

-Kāpēc viņai neizdara injekciju? Man tā uzreiz iedarbojās.

-Nedrīkst. Jau nekas nepalīdz.

-Es gribēt ar kaut ko būt noderīgs.

-Tad ejiet prom. – Viņa teica, tomēr noteikti nevēloties mani apvainot. Pateica to mierīgā, bezkrāsainā balsī, it kā lūdzot atnest ūdeni. – Paejiet tālāk. Jūs traucējat.

Es izgāju dārzā. Es biju lieks. Es patiešām ļoti centos neapvainoties. Viņai taču bija slikti. Viņiem visiem bija slikti.

Es redzēju, kā viņi aizbrauc. Es paliku mājā viens. Uzkāpu augstāk, uz zoodārzu. Kaķene mani pazina, piegāja pie būra, parīvējās pie tā, asti pacēlusi. Mājas kaķiem nevajadzētu dzīvot būros, taču te viņa bija eksotisks, rets zvērs. Es arī biju rets zvērs, kurš nesaprot notiekošo un nevar pretendēt uz sapratni. Man bija licies, ka mēs ar šiem cilvēkiem bijām kļuvuši tuvi. Mana nepilnvērtība parādījās nepiemērotā brīdī, taču kur tā slēpās? Es sapratu, ka jāaizbrauc uz slimnīcu – tur es uzzināšu kaut ko svarīgu. Neviens mani tur nesauca, un visdrīzāk, mana klātbūtne tur būs nevēlama. Un tomēr, es nevarēju nebraukt.

Pie ieejas slimnīcā mani neviens neapturēja. Tikai meitene pie pelēkas pults jautāja, vai man nav vajadzīgs palīdzība. Es nosaucu vecmāmiņas vārdu, un meitene pavadīja mani līdz liftam.

Es gāju pa garu, dīvainu koridoru, kas neatgādināja slimnīcu. Gar tā sienām atradās krēsli, izvietoti cieši viens pie otra. Krēslos sēdēja cilvēki. Viņi bija veseli, pavisam veseli. Viņi sēdēja un klusēja, un viņiem sāpēja.

Pie matētajām operācijas zāles durvīm es ieraudzīju savus draugus. Gan Linu, gan viņas tēvu, un brāļus. Turpat blakus krēslos sēdēja mūsu kopējie paziņas – tie, kuri strādāja kopā ar mums, dzīvoja blakus. Lina paskatījās uz mani. Viņas acu zīlītes pārslīdēja pār manu seju. Tajās bija sāpes.

Es apsēdos brīvajā krēslā. Neērti bija skatīties uz cilvēkiem, kuriem par mani nebija nekādas daļas. Es jau zināju to, kas pirms stundas likās noslēpums.

Gaidīt nenācās ilgi. Pēkšņi, it kā neredzams burvis būtu pamājis virs viņiem ar roku, viņi atdzīvojās, atplauka, sakustējās. Kāds pateica: „Iedevuši narkozi”. Viņi sarunāja, kurš paliks dežūrēt šeit, kurš atgriezīsies pēc operācijas, kad narkoze pārstās darboties.

Lina piegāja pie manis. Es piecēlos.

-Piedodiet, - viņa sacīja. – Esmu ļoti vainīga, taču jūs mēģiniet saprast...

-Saprotu. Kā gan es varu dusmoties? Man tikai ir bēdīgi, ka esmu svešais.

-Nevajag. Jūs taču neesat vainīgs.

-Vai ziniet, kad es šodien nokritu, pie manis pieskrēja bērni. Un palika blakus, līdz neatnāca ārsts.

-Kā tad savādāk?

Pie manis pienāca viņas tēvs.

-Paldies, ka jūs atnācāt, - viņš sacīja. – Paņemiet, lūdzu, sev līdz Linu. Mēs te bez viņas tiksim galā. Profesors mani pārliecināja, ka operācija būs sekmīga.

-Tēvs, es palikšu, - Lina teica.

-Dari kā vēlies.

-Saprotiet, - Lina sacīja, kad tēvs atgāja. – Ļoti grūti bija paskaidrot no paša sākuma. Mums tas ir tikpat dabiski kā ēst, dzert, gulēt. Bērniem to māca jau dzīvības pirmajās dienās.

-Vai tā ir bijis vienmēr?

-Nē. Mēs to iemācījāmies pirms dažām paaudzēm. Taču potenciāli tas ir bijis vienmēr. Varbūt, ka arī jums tas ir apslēpts smadzeņu dzīlēs. Dīvaini pat domāt, ka citās pasaulēs tas nav. Katrā saprātīgā būtnē taču dzīvo vēlēšanās, lai šāda īpašība būtu. Vai tad ne?

-Jā, - es sacīju. – Ja blakus tev ir cilvēks, kuram ir slikti. Īpaši, ja slikti ir tuvam cilvēkam. Gribas dalīt sāpes.

-Ne tikai sāpes, - Lina iebilda. – Prieku arī. Vai atceries pirmo dienu? Kad tu atlidoji? Tu juties pretīgi. Tēvs maz ar ko varēja palīdzēt tev – uz viņu krīt vecmāmiņas sāpju lielākais slogs, viņš ir dēls. Pat satiekot tevi kosmodromā, viņam bija jāpalīdz vecmāmiņai. Tas ir jo grūtāk, jo tālāk tu esi no cilvēka, kuram palīdzi. Bet tev likās, ka tēvs nav pieklājīgs. Vai man taisnība?

-Nu, ne visai...

-Bet viņam vēl nācās uzņemties uz sevi arī tavu nelabumu. Tu esi viesis. Un tev sāpēja galva.

-Baigi sāpēja.

-Es pat brīnos, kā tēvam izdevās aizbraukt līdz mājām. Viņš tūlīt nomainīja mani pie vecmāmiņas gultas. Es ieraudzīju tevi pa logu, un tu man iepatikies. Es paliku ar tevi visu dienu, un visu dienu tevis dēļ man galva sprāga vai pušu.

-Piedod, - es sacīju. – Es taču nezināju.

Es padomāju, ka tieši tagad, slimnīcā, mēs nemanot esam pārgājuši uz „tu”. Laikam būtu vajadzējis to izdarīt agrāk.

-Piedod, - es atkārtoju.

-Tā pat ir labāk. Es iedomājos, kā tu sabēdātos, ja uzreiz uzzinātu par to.

-Es tad aizbrauktu.

-Es zinu. Labi, ka tu neaizbrauci. Bet tagad ej. Es atgriezīšos no rīta. Un pieklauvēšu pie durvīm. Pabeigsim sarunu no rīta.

Es atkal šķērsoju garo slimnīcas koridoru, kur sēdēja to radinieki un draugi, kuriem bija slikti. Viņi atnāca šeit, lai dalītu citu cilvēku sāpes. Te nebija nekāda telepātija. Vienkārši cilvēki zināja, ka ir vajadzīgi viens otram.

Uz mājām es gāju kājām. Mazliet sāpēja kāja, taču es centos nedomāt par sāpēm. Reizēm tā uzradās un mēģināja pārņemt mani. Taču tas no garāmgājējiem, kas izrādījās man vistuvāk, atskatījās, paskatījās uz mani, un man uzreiz palika vieglāk. Taču es pieliku soli, lai nebūtu cilvēkiem par slogu. Es satiku jaunas sievietes. Viņas nesa lielus ziedu klēpjus. Viņas smējās, un pļāpāja par kaut ko jautru. Viņas ieraudzīja manu skumjo fizionomiju un dāvāja man savu prieku. Svešais prieks apšļakstīja mani ar smaržojošām svaigām šaltīm. Vecs vīrs, kurš sēdēja uz soliņa, atspiedies uz spieķa, dāvāja man mieru. Tā ar mani bija bijis arī agrāk, taču ne tad nesajutu saiti starp savām sajūtām un citiem cilvēkiem.

Viņiem ir gan grūtāk, gan vieglāk dzīvot kā mums. Viņi var dāvināt un saņemt dāvanas, pareizāk sakot – viņiem tas ir jādara. Neviens no viņiem nespēj norobežoties no cilvēkiem tāpēc, ka, ja mēs redzam cilvēku asaras, tad viņi tās jūt. Redze jau ir mazāk perfekta.

Šajā dienā es sāku just skaudību. Es apskaužu viņus un pat dažreiz jūtu pret viņiem kaut ko līdzīgu nepatikai. Es vienmēr būšu viņiem svešs, kā nabags dāsnu bagātnieku vidū. Es spēju pieņemt dāvanas, taču nespēju tās dāvināt pats.

Kad pienāca laiks, es aizlidoju uz Zemi. Kosmodromā mani pavadīja tikai Lina. No pārējiem es atvadījos pilsētā. Tā tika norunāts iepriekš.

-Es gribētu aizlidot ar tevi uz Zemi, - Lina teica.

-Nē, - es sacīju. – Tu taču zini. Uz Zemes tev būs pārāk grūti. Tu taču nespēsi dalīties tikai ar mani manā priekā un manās sāpēs.

-Nevarēšu, - Lina piekrita. – Tev ir taisnība, un tas ir ļoti skumji.

-Un es nespēšu dzīvot ar tevi, saprotot, ka tu esi vientuļa, un nespējot nākt tev palīgā, ja mana palīdzība būs tev vajadzīga.

-Tad varbūt tu tomēr paliksi kopā ar mums? Te? Ar mani? - viņas balsī nebija pārliecības.

-Tu atceries, - es teicu, - tajā dienā, kad tavai vecmāmiņai taisīja operāciju, es atnācu pie jums, taču es biju kā aklais redzīgo vidū. Es nespēšu palikt.

Tas viss jau bija pateikts gan vakar, gan aizvakar. Mēs tikai atkārtojām dialogu, zinot, ar ko tas beigsies, taču mēs nespējām neatkārtot to, tāpēc ka bija palikusi muļķīga cerība, it kā varētu atrast kaut kādu kompromisu, kaut ko izdomāt, un tad nebūs vajadzība šķirties.

Kad es jau stāvēju pie trapa, Lina piegāja pie manis pavisam tuvu, tā kā es redzēju melnus punktus viņas sudrabainajās acīs, un teica:

-Atceries, kā es tagad jūtos.

Un manām skumjām pievienojās viņas skumjas, un kļuva tumšs, un es satvēru viņas roku, lai nenokristu. Taču neviens no garāmejošajiem pasažieriem man nepalīdzēja, nedalīja ar mani šīs skumjas, tāpēc ka dzīvē ir brīži, kad jāatturas no tā, lai ietu palīgā.

Pēc tam bija ceļš, pārslodzes un kratīšanās. Pārsēšanās neviesmīlīgās, ar metālu un sakarsušu plastmasu smakojošās kravas ostās, viesnīcas bez sejas un apetīti nerosinošas brokastis pie vienādi spīdošām bufešu letēm. Taču es biju pilnīgi vesels un jutos lieliski. Es zināju, kāpēc – tur, tālumā, Lina sēdēja savā istabā, otrajā stāvā un spiež ar delnām galvu – viņai tik ļoti sāp un ir nelaba dūša. Es biju dusmīgs uz viņu, es centos viņu pārliecināt – aizmirsti mani, mīļā muļķīte, neatņem man šīs sāpes...

Man tik ļoti gribas tur atgriezties, taču es nekad nespēšu to izdarīt.