Opcija „uzsūti žurkas otram”

Džordža Orvela antiutopijas 1984 interpretācija Liepājas teātrī – miegs pāries

image002

Gaidot izrādes sākumu, erudīti skatītāji sačukstas – „nepavisam nav pelēki”, kā varējis sagaidīt Orvela iestudējumā. Koša, līksmi krāsaina vide. Mārtiņa Vikārša divstāvu dekorācija visā skatuves platumā atklāj eklektiska stila istabiņas. Kas gan te varētu notikt? Būvējas augšā kāda Talantu fabrika vai humora šovs? Varbūt te tiks fotografēts kāda lielveikala katalogs – košas mēbeles ar milzīgām hiperreālistiskām magonēm „pozitīviem, atraktīviem” cilvēkiem? Pat telpas ar flīzēm – cietuma kamera ar podu un virtuve, kurā visi ieņem Uzvaras degvīnu, - neatspoguļo padomju laikā dzīvojušajiem tik labi pazīstamo apskretušo vidi, par kuru Orvels izsakās vārdiem – „katrs paņēma taukainu paplāti” – un uz kuras fona Vinstonam tik dārgi ir antikvariātā nopirktie priekšmeti – dienasgrāmata ar satintētu papīru un pilnīgi nepraktiskais papīra slogs no stikla „lietus ūdens maigumā”. Liepājas teātra 1984 virtuve varētu iederēties kādā mūsdienu jauniešu hostelī. Viscaur telpā dažādās vietās virs cilvēku galvām piestiprināti plazmas televizori – tālekrāni, pret kuriem Okeānijas iemītnieki rituālām kustībām nemitīgi sveicina Lielo Brāli un ik pa brīdim izpilda kolektīvas „fiziskas raustes” (horeogrāfe Liene Grava).

Pirmais vizuālais signāls aizved šķietami pretējā virzienā Orvela dotajam ievadraksturojumam „gaitenī oda pēc skābiem kāpostiem un veciem lupatu kājslauķiem” un skatītāju gaidām par to, kā būtu jāizskatās totalitārisma interjeram. Te viss ir tīrs, glīts un krāsains. Šovs var sākties. Līdzīgi kā mākslas zinātniece Anita Vanaga rakstījusi par Ādolfa Šapiro 1985.gadā ar studentiem iestudēto Bertolda Brehta teātra vēsturē būtisko izrādi Trešās impērijas bailes un posts. Andra Freiberga scenogrāfijā ar velosipēdiem minās moži, gaiši, pacilāti jaunieši. ‘Skatītāj, jums gribēsies pievienoties” (Robežu pārkāpšana. Mākslu sintēze un paralēles. 80.gadi, Laikmetīgās mākslas centrs).

Brīnišķīgā vārdu iznīcināšana

„Es nedomāju, ka šāda sabiedrība noteikti radīsies, bet es ticu, ka kaut kas, ko tā atgādina, varētu rasties,” 1948.gadā romāna priekšvārdā rakstīja Džordžs Orvels. Par to, cik bīstams joprojām ir viņa totalitārā režīma ideju atmaskojums un ka nesnauž arī XXI gadsimta cenzūra, liecina fakts, ka 2009.gadā interneta grāmatu tirdzniecības vietne amazon.com slepeni izdzēsa viņa ietekmīgākos darbus – 1984 un Dzīvnieku ferma -, ironiski īstenojot Orvela aprakstītās Lielā Brāļa metodes. Nu jau pēc 1984.gada ir pagājis 31 gads, un norādīt ar pirkstu uz kādu Lielo Brāli kā visa ļaunuma sakni kļūst arvien neiespējamāk. Pat ja šāds kārdinājums ir. XXI gadsimta totalitārisma struktūras un iedīgļi ir daudz rafinētāki. Kā sirēnu balsis, kas ir tik saldi vilinošas, liegas un ieaijājošas. Šādas noskaņas rada arī Ilzes Vītoliņas kostīmu saplūšana ar interjeru, kas ir liels atradums, lai kurš no radošās grupas to būtu izdomājis. Uzticēties nevar nevienam, pat sev. Piemēram, Vinstona meitenes – Džūlijas – Agneses Jēkabsones tērps ir magoņu krāsā – zaļa kleita un sarkanas zeķbikses – un tamlīdzīgi. Laura Groza – Ķibere nav atvērusi Stūra māju, nav iestudējusi izrādi ne par Staļina, ne Mao Dzeduna, ne Putina un ne Kima Čen Una diktatūru, bet par sevi un zālē sēdošajiem. Par cilvēkiem, kuri it kā ir brīvi, bet kuros uz dzīvi ir ievācies Lielais Brālis, līdz ar to visas izvēles ir uz pašu sirdsapziņas. Vistiešākā paralēle – Snoudena „atklājums”, ka mūsu privātā dzīve, e-pasti, telefona zvani nav droši un aizsargāti joprojām, - režisori šķiet interesējusi vismazāk.

Negaidīti šodienīgu skanējumu izrādē iemantojusi Orvela iztēlotā jaunvalodas radīšana. „Mēs vārdus iznīcinām, katru dienu dučiem, simtiem. Mēs saīsinām valodu līdz pēdējai iespējai. Vārdu iznīcināšana ir kaut kas brīnišķīgs. Zināms, visvairāk lieku sinonīmu ir verbiem un īpašības vārdiem, bet ir arī simtiem lietvārdu, no kuriem itin labi var atbrīvoties.” Vai zem šiem vārdiem nevarētu parakstīties katrs čatotājs? Patērētājsabiedrības uzvaras gājienā uzaugušās režisores trīsdesmitgadnieces riebums pret to, ko apraksta Orvels, ir konkrēts un nepārprotami izaudzis no šī laika. „Mēs jau noārdām domāšanas paražas” – vai tieši ar to nenodarbojas XXI gadsimts? Uzrakstīts tas izklausās didaktiski, lai arī Lauras Grozas – Ķiberes izrāde tāda nav. Vienīgā iebilde ir pret gredzenveida kompozīciju ar kolektīvo grāmatas lasīšanas ainu izrādes sākumā un beigās. Kopējā kompozīcijā lieki lirizējošs un komentējošs stilistisks svešķermenis. Izrādei, kas ir precīza, nežēlīga un ansambliska kā bezkaislīgs mehānisms, tas nepiestāv.

80.gadu iestudējumi Latvijas teātrī – Ādolfa Šapiro Trešās impērijas bailes un posts, Sniegotie kalni, Dzīvais ūdens Jaunatnes teātrī, Māras Ķimeles Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu Valmieras Drāmas teātrī (kuram gan neienāk prātā, ka Makmērfijs un Vinstons Smits ir kā brāļi) – bija pret konkrētu režīmu vērstas alegorijas, savukārt liepājnieku iestudējums atbildību kļūt vai nekļūt par mankurtu noveļ uz skatītāju. „Rūgtas zāles… „ viegli apmulsušas, pēc izrādes ar pirmajiem iespaidiem apmainās skatītājas. „Ne jau vienmēr vajag tikai smieties,” piebilst tā pati, kas par tām rūgtajām zālēm. Liepājas teātris ir pelnījis cieņas apliecinājumus un morālu atbalstu par atļaušanos iekļaut repertuārā tik neomulīgu, skatītāju nesaudzējošu darbu. Kā zināms, rūgtas zāles nav tas, ko cilvēks savā patēriņa grozā ieliek vislabprātāk.

Spriedze aug

Izrādes kulminācija ir spīdzināšanas aina 101.istabā, kad jautra TV šova formā Vinstonam saukļi „karš – tas ir miers”, „brīvība ir verdzība”, „nezināšana ir spēks” un pareizais reizrēķins – „dažkārt divi un divi ir trīs, četri un pieci reizē” – tiek iededzināti atmiņā uz mūžu. Ja jums mājās ir televizors, zināsit, ko nozīmē reizēm iekrist sliktajā bezgalībā un tad, atjēdzoties, kādu ārprātu skaties, strauji televizoru izslēgt. Vinstons nevar neko izslēgt. Gata Malika šova vadītājs – galvenais sanitārs – aiz entuziasma un harizmas, šķiet, tūlīt uzlidos gaisā. Dziedoši dejojošie sanitāri – Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Viktors Ellers -, spilgti krāsainos bendes/šovmeņu kostīmos tērpti, spridzināt spridzina, eleganti izjūtot groteskajai formai nepieciešamo precizitāti. Šarmanti un dzirkstoši. Viņus uzkurina gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un videomākslinieks Andris Vētra. Spriedze aug. nogriezti pirkstiņi pēc muzikālās pauzes. „Juhū!” Visstindzinošākais tēls ir Terēzes Laukšteinas atveidotais bērns, kas pienes loterijas bumbiņas. Glīta maza meitenīte, varbūt pa tiešo no kāda skaistumkonkursa, tāda Pavļika Morozova māsiņa, ar pilnīgi izskalotām smadzenēm jau no bērnības un reizē neapturamu dzinuli darboties „pareizajā” virzienā.

Šutr tur var lasīt, ka Egona Dombrovska tēlojums ir ģeniāls. Lai pievienotos šādam apgalvojumam, man pietrūkst konkrētības tajā, kas notiek tieči ar viņa Vinstonu tieši šajā izrādē. Nav šaubu, ka nav piemērotāka aktiera lomām, kurās nepieciešams plašs emocionālais atvēziens un nepiesegtas ciešanas. Bet vai Egons Dombrovskis šobrīd jau pārāk netiek ekspluatēts lomās ar raudāšanu? Vai salauztā Vinstona „pīļruna” daudz atšķiras, piemēram, no Zilova apātiskā skatiena?