Nopietni par nākotni uz Marsa. Ne tik skaisti kā filmās

22.janvāris 2017  

Kad domas lido augstāk par sadzīves līmeņa problēmām, nereti gribas vismaz viegli ieskicēt nākotni. Gan savu, gan tālāku – kas gaidīs mūsu bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus… Vai viņi tiešām lidos uz Marsu?

image001

Tikai viena nianse: ja tagad veiktu lidojumu uz Marsu, pirmie kolonisti būtu ne vien fiziski neārstējami, bet arī nespejīgi spriest, turklāt impotenti.

Laiku pa laikam dažādās viktorīnās un intervijās tiek uzdots diezgan muļķīgs, bet arī grūts jautājums – ko jūs ņemtu līdzi, ja būtu jādodas uz vientuļu salu? Pēdējā laikā šis jautājums tiek pārfrāzēts – ko ņemtu, ja lidotu uz Marsu? Es izvēlētos mīļākās grāmatas un mīļlietiņas, kas sirdij dārgas, kas uztur atmiņas, jo diez vai uz Marsa būs kas tāds, ko es varētu iemīlēt vairāk par to, kas bijis uz Zemes. Taču mums, pieaugušo paaudzei, nav vērts par to prātuļot, jo Marss tiks tikai tiem, kas šobrīd nav vecāki par piecpadsmit gadiem. Marsa kolonizācija nav ieplānota kā kosmiskais tūrisms, bet gan kā šā gadsimta izaicinājums. Arī kā peļņas avots, ja, piemēram, izdotos atrast dārgmetālu asteroīdus (jāpiebilst, ka arī Ameriku atklāja ar domu atrast zeltu, nevis apmierināt ziņkāri).

Pat paredzot Zemei kosmiskās katastrofas iespējamību, neviens negrasās ieplānot civilizācijas evakuāciju uz Marsu, jo kosmosa kuģi nav lidmašīnas – šādu ceļojumu spēs izturēt tikai īpaši sagatavoti cilvēki. Neraugoties uz to, marsomānija sit augstu vilni – tūkstoši sapņo par to, kā kļūs par jaunajiem marsiešiem un piedzīvos to, ko rāda fantastikas filmās. Nu ko, mēģināsim noskaidrot, kāds varētu būt viņu ceļojums un nākotne uz Marsa!

Aizmirstiet dārzu un mežu
Vispirms par pašu Marsu. Tā gaiss nav derīgs elpošanai, uz tā valda 60 grādu sals, nav nekā dzīvošanai derīga, ja neskaita polāro ledu, ko iecerēts izkausēt ūdenī (vai atrast ūdeni pazemē). Marsa zeme jeb regolīts sastāv no dzelzs oksīda putekļiem – tur nekad nekas neaugs, vājā atmosfēra nepasargā virsmu no kosmiskā starojuma (Zemes atmosfēra pasargā – izkliedē radiācijas daļiņas), tāpēc nav jēgas būvēt stikla siltumnīcas – tās neglābs augus no radiācijas. Zinātnieki ir atrisinājuši, kā pazemes siltumnīcās, kas aprīkotas ar īpašām spuldzēm, varētu bez augsnes audzēt salātus un vēl dažus dārzeņus, taču nav pat nojausmas, ko darīt, lai uz Marsa izaugtu koks vai krūms. Vai jums šī planēta šķiet vilinoša?

Marss atrodas 56 miljonu kilometru attālumā, turklāt, lai ceļš būtu pēc iespējas taisnāks un ātrāks, Zemei un Marsam jāatrodas noteiktā pozīcijā, un tāda diena pienāk reizi 26 mēnešos. Tātad tiem, kas nonāks uz Marsa un gribēs atgriezties, gribot negribot nāksies tur pavadīt divus gadus. NASA ir aprēķinājusi, ka pirmais lidojums vienā virzienā varētu ilgt 210 dienas (aptuveni 7 mēnešus), un kopumā, lai cilvēks aizlidotu līdz Marsam un atgrieztos, šai ekskursijai jāvelta vairāk nekā trīs gadi.

Kad tas varētu notikt?
Pēdējās simtgades statistika liecina, ka no brīža, kad zinātnes un tehnoloģiju jomā tiek ieplānots kaut kas fundamentāls, līdz pilnīgai gatavībai paiet vairākas desmitgades. Tātad – ja NASA reālu gatavošanos Marsa ekspedīcijai sāka 2010. gadā, pirmā ceļojuma fāze ar cilvēku izkāpšanu uz Marsa (tajā piedalīsies tikai astronauti) varētu notikt trīsdesmito gadu vidū, bet, visticamāk, – četrdesmitajos. Kaut gan… Marsa misijā iesaistītie zinātnieki neslēpj faktu, ka vienalga, kādas ķibeles stātos ceļā, amerikāņi centīsies būt pirmie, kas sper soli uz Marsa (tāpat, kā bija pirmie uz Mēness), un grib, lai tas notiek ieplānotajos trīsdesmitajos.

Vēl pārdrošāku plānu piedāvā kosmisko tehnoloģiju kompānija "SpaceX", kuras vadītājs Īlons Masks septembrī publiski paziņoja, ka pirmo astronautu brigādi uz Marsu grasās sūtīt jau 2024. gadā (tiesa, sadarbojoties ar NASA). Atšķirībā no piesardzīgās NASA, kas nevēlas riskēt ar cilvēku dzīvībām, Masks ir īsts ekstrēmists – viņš pilnīgi nopietni iecerējis veidot jauno Marsa civilizāciju un veikt klasisku kolonizēšanu ar kosmosa kuģu flotili un vairākiem simtiem kolonizatoru, arī parastajiem cilvēkiem, ja vien viņi varēs atļauties nopirkt vienvirziena biļeti par 500 000 dolāru. Mēdz teikt – sapņot nevienam neaizliegsi, un NASA pārstāvji par šo ieceri smīn, jo pat viens starpplanētu lidojums var izmaksāt 300–450 miljardus dolāru – šobrīd tādas naudas nav ne NASA, ne "SpaceX" budžetā, un to neizdosies sagrabināt, tirgojot biļetes.

Cīņa ar radiāciju
Viena lieta ir uzbūvēt kosmosa kuģi, cita – garantēt lidotājiem, ka viņi uz Marsa izkāps dzīvi un veseli. Pašlaik to nevar panākt, jo nav atrisināta radiācijas problēma. Aiz Zemes magnētiskā lauka ne vien pastiprinās Saules radiācija, bet tai pievienojas arī specifiskais kosmiskais starojums, piemēram, Piena Ceļa smagie joni, kuriem nav šķērslis pat kosmosa kuģa metāla korpuss. Īss lidojums neradītu būtiskus robus cilvēka veselībā, bet, ja šādā starojumā jāuzturas gadiem, sekas var būt neatgriezeniski smadzeņu bojājumi, atmiņas zudums, nervu sistēmas traucējumi, katarakta, impotence, nespēja radīt pēcnācējus, ģenētiskas mutācijas un vēzis. Tas nozīmē, ja tagad veiktu lidojumu uz Marsu, pirmie kolonisti būtu (vai drīzumā kļūtu, jo arī uz Marsa ir pastiprināta radiācija) ne vien fiziski neārstējami, bet arī nespējīgi spriest un turpināt dzimtu.

Pastāv versija, ka spēcīgo starojumu varētu aizturēt aptuveni 2 metrus biezs svina vai betona korpuss, bet tādā gadījumā kosmosa kuģis vispār neizkustētos no vietas. Vienīgais radiācijas aizsarglīdzeklis, kas pārbaudīts starptautiskajā kosmosa stacijā, kas riņķo 400 km attālumā no Zemes, ir ūdens siena (maisi, piepildīti ar ūdeni). Tiek meklēti arī citi risinājumi, piemēram, polimēra vai nanodaļiņu barjeras, tiek domāts arī par zālēm pret radiāciju – NASA cer, ka tādas varētu atklāt pēc 5–7 gadiem. Visi izgudrojumi tiks izmēģināti trīs gadus atbilstoši Marsa ekspedīcijas ilgumam. Pēc tam atkārtoti izmēģināti vēl trīs gadus vai ilgāk. Tādējādi misija attālināsies vismaz uz 15 gadiem. Te arī rodama atbilde, kāpēc uz Marsu nevar laisties ātrāk – nav ne risinājumu, ne garantiju.

Taču vislielākais posts var notikt Saules izvirdumu laikā, kad milzīgā ātrumā kosmosā tiek izmestas miljardiem tonnas plazmas – ja nebūs padomāts par īpašu aizsardzību, šāds šļāciens radīs Hirosimas efektu – dažu stundu vai dienu laikā cilvēkiem sairs smadzenes, sāksies iekšējā asiņošana, kam sekos nāve. Vēl viena problēma – ja pat izdomās aizsardzību,  zinātnieki vēl nav atklājuši metodi, kā laikus prognozēt Saules izvirdumus. Tieši Saules megaizvirdums, kas varētu sasniegt Zemi, tiek uzskatīts par lielāko draudu mūsu planētai, un Marss patiešām varētu būt glābējriņķis kaut niecīgai cilvēces daļai, jo atrodas tālāk no Saules.

image002

Marsa gaiss nav derīgs elpošanai, uz tā valda 60 grādu sals, nav nekā dzīvošanai derīga, ja neskaita polāro ledu, ko iecerēts izkausēt ūdenī (vai atrast ūdeni pazemē).


Kosmoss apēd kaulus un muskuļus
Nākamais ceļojuma klupšanas akmens ir ilgstoša atrašanās nekustīgā un bezsvara stāvoklī. Uz Marsu nedosies kruīza prāmis ar visu veidu ērtībām un servisu – kosmosa kuģa dzīvojamais modulis, visticamāk, būs vien dažus metrus liels. Septiņu mēnešu nekustēšanās var beigties ar muskuļu un pat sirds (tā arī ir muskulis) atrofiju, tāpēc jaunajos projektos tiek iekļautas trenažieru telpas. Nesen no gadu ilga eksperimenta kosmiskajā stacijā (ISS year long mision), kas riņķo ap Zemi, atgriezās krievu astronauts Mihails Korņijenko un amerikānis Skots Kellijs. Lai arī kosmonauti bija minušies ar trenažieriem, nolaižoties uz Zemes, jutās tik vārgi, ka nespēja nostāvēt kājās.

Bez Zemes pievilkšanās spēka cilvēks mēnesī var zaudēt 1,5 % kaulu masas un, izkāpjot uz Zemes, uzreiz salauzt vairākus kaulus. Bezsvara stāvoklī var arī pasliktināties redze, zūd daudz sarkano asins ķermenīšu, kas izraisa gurdenumu, neļauj koncentrēties. Pamazām kļūst gausi arī iekšējie orgāni, piemēram, urīnpūslis – ja ilgstoši to neviens nespiež uz leju, tas zaudē spējas pats iztukšoties (urīns jāsūknē ar speciālu pumpi). Turklāt viss ūdens, kas atrodas kosmosa kuģī, tiek filtrēts un izmantots atkārtoti – arī urīns un sviedri. Kad filtri aizsērē, urīna un sviedru daļiņas nonāk mutē…

Jāiztiek bez vannas un dušas – drīkst tikai noberzties ar mazliet mitru dvieli. Lieki piebilst, ka gaiss ir relatīvs jēdziens – lai būtu, ko elpot. Kā savā pirmajā intervijā, nolaižoties uz Zemes, teica Mihails Korņijenko, atverot kapsulas vāku un ievelkot plaušās Zemes gaisu, viņš sapratis, cik tas ir bagāts – tik piesātināts un biezs, ka varētu smērēt uz maizes…

Var sajukt prātā no bezdarbības
Vēl neciešamāka par fizisko mazkustību ir izolētība. Iedomājieties – rit mēnesis pēc mēneša, bet nekas nenotiek, nekas nemainās, aiz loga – melns tukšums, cilvēks visu laiku vārās savās domās. Un tad uzdod nervi – viss sāk kaitināt. Pētnieki Marsa misijas izolētības eksperimentos, kur cilvēkus mēnešiem turēja slēgtās telpās, novēroja, ka gandrīz visi kļuva viegli aizkaitināmi un kašķīgi, dažreiz pat sakāvās. Arī Mihails Korņijenko atzina, ka vientulība, bezdarbība un atšķirtība no Zemes tracināja visvairāk. Tā nebija parasta atšķirtība, tās bija kosmiskas, nekad agrāk neizjustas ilgas pēc savas planētas. Var ilgoties pēc savas gultas, pēc mājām, pēc tuviniekiem, bet savas planētas zaudēšanu prāts atsakās pieņemt.

Tāpēc NASA Marsa misijai nolēmusi ņemt tikai psihiski līdzsvarotus un bezkaislīgus vīrus, kuriem patīk garlaicība, bet kuri nepieciešamības gadījumā spēj ātri reaģēt un rīkoties. NASA šāda veida atlasi iecerējusi veikt divdesmitajos gados, kad bezpilota aparāts no kāda tuvākā asteroīda būs savācis šķembas, tās atvilcis līdz Mēnesim, ielicis orbītā un no tām izveidojis jaunu Mēness pavadoni. Uz šī pavadoņa bezkaislīgie puiši trenēsies dzīvot Marsam pietuvinātos apstākļos – bez gaisa, bez gravitācijas, ar pastiprinātu radiāciju.

Pēc pārtikas – uz Mēnesi
Visbeidzot – par ēdienu un citām nepieciešamības precēm. Ja kādreiz kosmonauti pārtika no pulverīšiem un tūbiņu pastām, tagad ēdienkarte papildināta ar vakuumā iepakotiem normāliem produktiem, pat garnelēm! Protams, veselības uzturēšanai nepieciešama arī svaiga pārtika, tāpēc iecerēts izgudrot dažādu veidu siltumnīcas. Visticamāk, pārtiku nevedīs tiešā reisā no Zemes uz Marsu, jo tas būtu neekonomiski un diez vai izdotos uzbūvēt tik lielu kosmosa transportu, kas spētu uzņemt ēdienu trim gadiem.

Pagaidām tiek domāts par savdabīgu ostu Mēness orbītā, kur riņķotu ar vajadzīgajām precēm piekrauti kuģi. Tādējādi marsiešu raķete kursētu tikai starp Marsu un Mēnesi un paņemtu to, ko vajag. Tiesa, jaunā civilizācija nebaudīs pirmā svaiguma preces, bet arī kaltēti un saldēti produkti nav peļami. Kaut gan… izsalkums noteikti tiks lāpīts pēc ierastās shēmas – ar saldumiem vai aplejamajiem makaroniem (ja vien ūdens nebūs dārgākā prece uz Marsa).

Būtībā Marsa misija ir prātīgs solis, jo agri vai vēlu zemiešiem jākļūst par starpplanētu civilizāciju. No vienas puses, arī es neatteiktos palidot kosmosā, bet no otras, jāapzinās, ka tas nebūs tik skaisti un viegli kā filmās. Negribētos, lai sapnis par Marsu pārtaptu murgā…

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/242418/nopietni-par-nakotni-uz-marsa-ne-tik-skaisti-ka-filmas

Top of Form



Bottom of Form