Nogalinātais ir uzvarējis.

Andreja Zubova raksts no žurnāla "Diļetant", 2015. gada marta numura.

"Одно слово правды весь мiр перетянет" - šo veco krievu parunu kādreiz mums atgādināja Aleksandrs Isajevičs Solžeņicins. Bet tagad Boriss Jefimovičs Ņemcovs apstiprināja šos vārdus ar savu nāvi vēl vairāk, kā ar dzīvi, tāpēc ka šeit ir tieši tas gadījums, kad nāve kļūst par dzīves vainagojumu, triumfu un patiesuma zīmogu.

Šaubīties, ka tā ir politiska slepkavība, nav pamata. Boriss Jefimovičs tika nogalināts par sava politiķa-opozicionāra darbību, par savu pārliecību. Bet viņa pārliecības būtība bija dziļa brīvības mīlestība. Ja viņš mīlētu tikai savu personīgo brīvību, cienītu tikai savas personiskās tiesības uz vārda un darbošanās brīvību, nekas netraucētu viņam aizbraukt uz Rietumeiropu, Ameriku un tur droši dzīvot, runāt, mācīt. Taču, cienot savu personisko brīvību, viņš darīju visu, lai tiesības uz šo viņa cienīto brīvību iegūtu arī visi viņa valsts, viņa Krievijas pilsoņi. Viņš vēlējās tieši tautas brīvību, brīvību tautai un, lai realizētu savu vēlēšanos, bija gatavs iet uz risku, ka viņa paša personiskā brīvība varētu būt apdraudēta, uz risku, ka viņš varētu tikt arestēts, ieslodzīts, pat uz nāves risku, kurā pēc senā kristiešu domātāja Sīrija Īzaka vārdiem "atņemta tiks ļaudīm brīvība".

Taču brīvība nāvē tiek atņemta savādāk nekā dzīves laikā. Dzīvē mēs varam izlabot pagātnes kļūdas vai arī padarīt tās vēl dziļākas, varam veikt jaunus, cēlus vai nelietīgus darbus - ne ieslodzījums, ne nometne te nav šķērslis. Brīvs cilvēks vienmēr būs brīvs. Nāve savukārt, ir rezumējums. "Kādu satiku, pēc tā arī spriežu", - bargi saka Dievs ar pravieša muti. Savas dzīves pēdējās dienās Boriss gatavoja pavasara miera maršu - atdzimšanas ķīlu, tā kā gaiss patlaban ir vajadzīga mūsu valstij. Trīs stundas pirms nāves viņš "Eho" runāja par to un skaidroja cilvēkiem, kāpēc maršā vajadzētu plīvot balti-zili-sarkanajiem krievu nacionālajiem karogiem: "Mēs 1991. gada augustā atjaunojām brīvo Krieviju zem šiem karogiem - tas ir brīvās Krievijas karogs, tas ir mūsu brīvības karogs".

Un 1. martā krievu karogu jūra peldēja virs gājiena. Gājienā, kas bija veltīts bojā gājušā Borisa piemiņai.

Cik tie ir bijuši, krievu cilvēki, kas atdevuši savas dzīvības par brīvību un tautas cieņu, kuri ir krituši no slepkavas rokām, kuru dažreiz sauca par bendi. Vecajā Krievijā revolucionāri šāva uz cariem, ministriem, gubernatoriem, ģenerāļiem. Krievijā padomju vara šāva uz bijušajiem cariem, bijušajiem ministriem, ģenerāļiem un pie reizes arī uz simtiem tūkstošiem strādniekiem un zemniekiem, kuru vārdā it kā valdīja. Mēs zinām šīs slepkavas un to vārdus, kuri virzīja viņu rokas - viņi neslēpās, lepojās ar padarīto. Bet tagad slepkava ir melīgs un gļēvulīgs kā pats laiks.

Viņš šauj mugurā, viņš pazūd, un viņu nevar atrast. Taču ne jau viņš ir uzvarētājs kaujas laukā, viņam nav uzvara. Uzvarējis ir nogalinātais. Vēl viena sena gudrība, kas saistīta ar senu kristiešu rakstnieku un mocekli Tertuliānu, skan: "Baznīca aug no mocekļu asinīm".

Bet ar mocekļu asinīm atbrīvojas un tiek radīta tauta. Taču tikai tad, ja tā atceras savus praviešus, kad tā iet aiz viņiem, kad tā atkārto viņu ceļu.

Arī Boriss ir kļuvis par šādu cilvēku. Viņš kļuvis par tādu, pēc kura ir jālīdzinās, kuram ir jāseko. Viņš ir padarījis sevi par piemēru, iespējams, pat nevēloties to. Taču tādu likteni viņam ir vēlējušas Debesis.

Kādreiz, pirms simts gadiem, cits lielisks krievu cilvēks arī, tikpat drīz aizgājis bojā no slepkavas lodēm, Pēteris Arkadjevičs Stolipins izmeta no Domes tribīnes teroristiem veltītus vārdus: "Neiebiedēsiet".

Arī es atkārtoju slepkavām, nozieguma pasūtītājiem un tiem izdzimteņiem, kas atbalsta Borisa slepkavību, šos Stolipina vārdus: "NEIEBIEDĒSIET!" Jūs iedomājieties, ka sabiedēsiet Krieviju - taču jūs devāt tai spēkus iet tālāk! Un mēs iesim par jūsu un mūsu brīvību, par to patiesības un cieņas apliecinājumu, kā dēļ dzīvoja un gāja bojā Boriss Ņemcovs.