Nodaļa "Matrice" no V.V. Deružinska "Vampīru grāmatas".

Pārstāsts ar tulkojumu no krievu valodas.

Kas tie tādi - dvīņi?

1989. gadā žurnāls "Nauka i žizņ" ziņo par dīvainu sagadīšanos divu 17 gadus vecu angļu dvīņu dzīvē, abi gandrīz vienlaikus saslimst ar apendicītu, vispirms, slimnīcā nokļūst viens, pēc 24 stundām otrs, turklāt, otrais brālis tajā brīdī atrodas 500 km attālumā no pirmā. "Unikāls piemērs!," žurnāls secina.

Īstenībā nekas unikāls tur nav, par dažādu dvīņu neparastām dzīves sakritībām presē var lasīt regulāri, piemēram, dvīņi Džons un Artūrs Mauforti: viņi pat nomira vienā un tajā pašā dienā 56 gadu vecumā, vēl vairāk, ar dažu minūšu starpību, atšķirība tikai apstāklī, ka viens no otra atradās 80 jūdžu attālumā. Tādu gadījumu ir tūkstošiem un tos mēģina pētīt, taču no zinātnes viedokļa tādi gadījumi vispār nav iespējami. Piemēram, tas pats apendicīts, ja to izsauc problēmas gremošanas sistēmā un tās jau nevar būt vienādas tik tālu vienam no otra. Daži zinātnieki spriež, ka starp dvīņiem pastāv telepātiski sakari, tikai vai ar telepātiju var nodot apendicītu, kaut kā māc šaubas? Turklāt, zinātne telepātiju neatzīst.

Kas tad vainīgs? Autors uzskata, ka organismi no attāluma jūt, nevis vienādas domas, bet gan vienādas bioloģiskas reakcijas. Tas ir kā eksperimentā ar bojā ejošām garnelēm [ Ja ir divi slēgti trauki un vienā garneles galina nost, tad panika izceļas arī otrā traukā, kas atrodas citā vietā], parapsihologi runā par kaut kādiem domu signāliem, taču visu nosaka bioloģija.

Dvīņi ir saistīti ar tiešu bioloģisko saiti. Notikt tas var tikai gadījumā, ja mēs dzīvojam virtuālā pasaulē. Autor iet tālāk un apgalvo, ka dvīņi ir viens organisms. Precīzāk viena matrice, kurai ir divi ķermeņi. Tā nav dvēsele, vai kaut kāds astrāls, bet gan tieši - matrice, nemateriāla mūsu laikā un telpā, bet pat ļoti materiāla citā, īstajā realitātē.

Laiku un telpu var ignorēt tikai struktūra, kas vada mūs, līdzīgi, kā tiek vadīta virtuālā realitāte. Iespējams, tā ir iekārtota Daba, taču ticamāk, ka tas ir mākslīgs eksperiments. Tikai virtuālās realitātes pieņemšana, ļaus mums izvairīties no pieņēmuma, ka kaut kāds "nemateriāls spēks" iespaido matēriju. Kas var kalpot par "slūžām", starp abām šīm pasaulēm: mūsējo un matrices pasauli. Acīmredzot, gaisma mūsu nedzīvajai pasaulei un ūdens  - dzīvajai, divas lietas, kuru īpašības ir pilnīgi anomālas un ir pretrunā visiem dabas likumiem. Tas ir tāpēc, ka abas šīs lietas vienlaikus atrodas it kā divās dimensijās: mūsu submatērijā un ārējā matērijā.

Matrice.

Minētie atgadījumi ar dvīņiem atgadās tikai vienas olšūnas dvīņu gadījumā, dažādu olšūnu dvīņiem nekas tāds neatgadās un tur visu nosaka ģenētika un hormonālās nobīdes vecāku organismā.

Vēl XIX gadsimtā biologi ievēroja, ka pārvedot ūdenī no vienas vietas uz otru zivju ikrus, dzimst daudz vairāk zivju - dvīņu, nekā no tiem ikriem, kurus atstāja uz vietas. Sprieda, ka vainīga ir kratīšanās ceļā, vēl vairāk, atklājās, ka zivis dzimst  arī no neapaugļotiem ikriem. Tas it kā gāja pretrunā ar zinātnes teorijām, taču ap 1980-tajiem gadiem, spriežot pēc to laiku rakstiem , zinātne beidzot atzina, ka zivīm, putniem un abiniekiem pārvadāšanas, kratīšanas un siltuma iedarbības rezultātā pēcnācēji var piedzimt bez tēviņa līdzdalības. Stāstīja, ka Rietumos zinātnieki pat kādu trušu māti piedabūjuši dzemdēt bez apaugļošanas. Atmiņā uzreiz nāk Jēzus Kristus, taču tas nav tas gadījums, tad būtu piedzimusi meitenīte, vīrišķās hromosomas nāk tikai no vīriešiem.

Pa visam nesen amerikāņu zinātnieks S. Tomsons, izjautājot vecākus, ir konstatējis, ka vienas olšūnas dvīņi nereti ir ieņemti, braucot vilcienā, mašīnā vai tālu no mājām. Zinātnieks gan tur redz tikai dīvainību, bet - tas nav tik vienkārši.

Saliekot kopā faktus, rodas secinājums, ka vienas olšūnas dvīņu rašanos nosaka vecāku stāvokli akta brīdī pret kādu struktūru, kas ir galveno organisma īpašību nesēja. Tas ir kā kopējot bildes, ja fotopapīrs dreb kopēšanas brīdī, tad attēls var dubultoties. Protams, tas ir ļoti nosacīts piemērs. Autoraprāt, bērna ieņemšanas process reizē notiek divās sfērās, ja pirmās (bioloģiskās) sfēras koordinātes nepārtraukti mainās, tad signāls no otrās nesakrīt ar pirmo un dzimst vienas olšūnas dvīņi vai arī dīglis attīstās bez apaugļošanas. XX gadsimtā ir aprakstīti gadījumi, kas bērni piedzimuši bez apaugļošanas, taču zinātne to nepieņem par faktu, tāpēc ka nav teorijas, kas to varētu izskaidrot. Ja nu vienīgi, stresa dēļ, ko izjūt organisms ekstremālos apstākļos. PSRS bija apmēram 6 miljoni dvīņu, no tiem apmēram 1 miljons, vienas olšūnas dvīņi. Vai tiešām visi viņi ir bijuši ieņemti kustībā? Tas nav tik vienkārši.

1782. gadā Maskavā nonāca kāda vēsts no Nikoļskas klostera, kurā bija stāstīts par kādu Šuiskas apriņķa zemnieku Fjodoru Vasiļjevu, kurš bija precējies divas reizes un no abām laulībām viņam bija 87 bērni. Pirmā sieva, dzemdējot 27 reizes, atnesa: 4x pa 4, 7x pa 3 un 16x pa diviem bērniem. Otrā sieva dzemdēja 2x pa 3 un 6x pa diviem bērniem. Vasiljevam tolaik bija 75 gadi un vēl bija dzīvi viņa 82 bērni.

Zinātnieki uzskata, ka dvīņu rašanās iemesli ir tīri mehāniski. Deružinskis pieņem, ka minētais vīrietis pats it kā atradies "nobīdītā fokusā".

To, ka dvīņu rašanās nav ģenētisks vai hormonāls efekts zinātne esot konstatējusi precīzi.

Pret mehānisku defektu autors iebilst, sakot, ka pie vainas ir bioloģiskās sfēras koordinātu nobīde attiecībā pret matrici. Tās nav ģeogrāfiskas koordinātes, tās ir tās pašas koordinātes, pēc kurām poltergeists vai kapā gulošais vampīrs atrod savu upuri.

Protams, grūti tā uzreiz pieņemt, ka mūs vada kāda struktūra (matrice), kas atrodas ārpus mūsu pasaules likumiem. Bet kā lai savādāk izskaidro visas dīvainības, kuras ir aprakstītas iepriekš?

Ģenētikas strupceļi.

Cilvēkus jau no seniem laikiem interesēja, kā rodas sarežģīts organisms. Vieni uzskatīja, ka olšūna ir tikpat sarežģīta kā vesels organisms. Citi pieņēma, ka tāpat kā uz galda izsvaidītas kārtis pašas nespēs saorganizēties kāršu namiņā, tā arī organisms nespēs rasties bez kāda organizējoša faktora, kas būtu tik pat sarežģīts. Tāpēc epiģenētiķi (kā tos sauca) uzskatīja, ka ir kāds nemateriāls, organizējošs spēks - entelehija - tā to sauca Aristotelis. Vidoslaikos to dēvēja par vis vitalis - dzīves spēku. Ģenētikas parādīšanos tāpēc ļoti apsveica materiālisti, jo viss te tika izskaidrots ar gēniem.

Ģenētika viesa optimismu un 1970-tajos par to rakstīja, ka ģenētika atklās sugu izcelšanās noslēpumu, cilvēku pasargās no visām slimībām un radīs jaunas sugas. Drīz būs pagājuši gandrīz 40 gadi, bet vēl nekas tāds nav noticis.

Kāpēc? Tāpēc, ka ģenētika nemaz uz to nav pretendējusi. Manipulācijas ar gēniem nevar radīt jaunas dzīvnieku sugas. Mutācijas nemaina sugas būtību.

Izrādījās, ka arī organisma rašanās noslēpumu no olšūnas, ģenētika nespēj atklāt. Tas ir kā pētot ķieģeļus, no kā māja būvēta, nesapratīsi ideju, kāpēc tā ir būvēta tieši tā. Tai nav svarīgi ķieģeļi, bet gan estētika, māksla, ideja.

Kas attiecas uz vienas olšūnas dvīņiem, tad ģenētika uzreiz pateica, ka šī parādība stāv ārpus tās. No ģenētikas viedokļa tādiem dvīņiem vispār nevajadzētu būt.

Dvīņi nav anomāli tikai ar esības faktu, bet arī ar to, ka lielā mērā sakrīt arī viņu dzīves fakti. Nevienā gēnā nebūs ierakstīts fakts, ka dvīņi apprec savas otrās pusītes ar vienādiem vārdiem. Vai, ka viņi fano par vienu futbola komandu, pat nezinot to. Autors min arī klonēšanu un to, ka vienādus klonus neizdodas iegūt. [Nezinu, vai tas tiesa, jo neesmu īpaši par to interesējies. -t.p.]

Vispār, autors nolīdzina ģenētiku līdz ar zemi. Kloni ir dažādi, jo tiem dažādas matrices, bet dvīņi vienādi, jo matrice viena. Tas ir ģenētikas un arī darvinisma krahs.

Attīstība iet pa spirāli un mēs atkal atgriežamies pie ģenētiķu un darvinistu apsmietā Aristoteļa vitālisma. Kādreiz materiālisms centās pierādīt, ka nemateriālas lietas nav iespējamas, tagad izrādās, ka poltergeistu un vampīrismu var izskaidrot, ka šīm lietām pieiet no materiālisma pozīcijām, ja pieņemam virtuālās realitātes koncepciju. Jaunā materiālistiskā filosofija grauj vecās zinātnes: ģenētiku un darvinismu, bet par visādiem "biolaukiem", "astrāliem" un "dvēseli" vispār nav ko runāt. Viss tas ir tikai dažādi nosaukumi tam, ko jāsauc par matrici. Tikai ideja par matrici palīdz izskaidrot visas anomālās parādības un  un zinātnes baltos plankumus - no poltergeista un vampīrisma līdz homeopātijai un telegonijai, un, otrkārt, tajā pat laikā palikt vielas un enerģijas saglabāšanās rāmjos. Tas ir vienīgais zinātniskais izskaidrojums.

Mūsu pasaules virtualitātes pierādījums.

Vai var, atrodoties virtuālas sistēmas iekšpusē, atpazīt to? Acīmredzot var. Virtuālā sistēma tikai simulē realitāti, tāpēc vielai tur nav reāla nesēja, ir tikai mijiedarbības, kuru parametrus uzdod ārpus sistēmas.

Zinātniekiem ir labi zināma vielas mijiedarbības acumirklīgais raksturs. Piemēram gravitācija, kurai attālums nav šķērslis. Arī dažādi vielas likumi ir vienādi dažādās Visuma malās, kaut pati šī viela atrodas nesasniedzami tālu viens gabals no otra. Visums evolucionē vienlaikus un visur. Ja tic Lielajam sprādzienam nav skaidrs, kāpēc viela visās malās uzvedas vienādi, jo kopš sprādziena tai nav bijis nekāds kontakts ar tādu pat vielu otrā Visuma malā.

Ir vēl viena dīvainība, kuru zinātnieki nekad nav centušies izskaidrot. Ir notikuši daudzi eksperimenti ar divām vienādu dzīvnieku grupām, kuras nošķir liels attālums, vienai grupai rada stresa situāciju vai pat mēģina nogalināt, un uztraucas arī otra grupa. Tā tomēr nav "telepātija", tāpat kā ar "telepātiju" nevar izskaidrot homeopātiju, kad šķīdums saglabā vielas īpašības, kad tā ir atšķaidīta līdz tādam stāvoklim, ka šķīdumā vairs nav nevienas šīs vielas molekulas.

Tas attiecas arī uz visu iepriekš teikto. Ir vesela parādību masa, kur būtība ir vienā - nav reāla vielas nesēja, tas ir, mūsu pasaule ir virtuāla.

Mijiedarbības mūsu pasaulē ir tikai informācija, aiz tām nestāv reāla viela. Ja pasaule patiešām būtu reāla, bet ne realitātes simulācija, tad tajā būtu vielas nesējs un apkārtējā realitāte būtu pavisam cita.

Matrices koncepcija.

Arī pirms manis [tas ir - autora] bija domātāji, kas uzskatīja, ka cilvēka būtība ir kaut kas dziļāks, par vienkāršu organismu. Vieni uzskatīja, visu ir noteicis Dievs, citi, ka - gēni.

Nekas nav noteikts! Ne jau tāpēc dvīņi, dzīvojot šķirti, izturas vienādi, ka viņiem no dzimšanas kāds ir devis attiecīgu grūdienu, bet tāpēc, ka viņi ir viens organisms. Ne jau bioloģiski, bet no to struktūru viedokļa, kas vada bioloģiskos procesus un atrodas ārpus tā, ko mēs saprotam par matēriju. Tas ir, kopā ar dvīņiem dzīvo kaut kas tāds, kas, vadot viņu organismus, atrodas ārpus matērijas.

Matrica rodas, ieņemšanas brīdī, kad ūdens, kas atrodas šūnās un, nevis gēni, iemūžina, ne jau informāciju, bet saites ar šo nemateriālo struktūru, kur notiek atdalīšanās no attiecīgām vecāku struktūrām. No šī laika saite pastāv līdz pat nāvei un ūdens nodod matrices kodu arī citām organisma šūnām, ja veidojas dvīņi. Tādējādi bioloģiski būtnes ir vairākas, bet matrice viena. Tāpēc arī turpmākā attīstība ir tik līdzīga.

Prakse ar cilvēka matrici pierāda, ka tā nav tikai nedzīvās vielas un bioloģijas likumi, bet arī sociālā uzvedība, kas saistīta ar dzīves pieredzi.

Tas ir pretrunā ar reliģisko dvēseles koncepciju, bet saskan ar primitīvajām ticībām, kas uzskatīja, ka dvēsele ir arī nedzīvajiem priekšmetiem.

Vienas olšūnas dvīņi tātad ir organismi ar vienu matrici. Augļa ieņemšana nozīmē divu procesu vienlaicīgu notikšanu; mūsu bioloģisko un ārējo, matrices līmenī. Ja procesi nenotiek sinhroni, tad  rodas minētie dvīņi, jo impulss uz ieņemšanu notiek divas (vai vairākas) reizes.

Tāpat, ieņemšanu bez apaugļošanas izsauc matrices dzimšana. Jāatceras, ka primitīvākām radībām populācijas ātri atjauno zaudēto līdzsvaru, ja masveidā izmiruši tēviņi, tad jaunā metienā pārsvarā tieši tēviņi arī dzimst un otrādi. Arī pie cilvēkiem to var novērot, pēc kariem vairāk dzimst puikas. Nekāda ģenētika to nevar izskaidrot. Varbūt, cilvēkam tas var būt apziņas līmenī, kā daži domā? Bet vardēm un zivīm ar paziņu tā pašvakāk...

Darvinisti to skaidro ar bioloģiju, taču bioloģija nav spējīga apjēgt to vienas paaudzes laikā, tas ir ilgstošs process. Statistikai ir vienalga - pirms kara Vācijā un PSRS rietumdaļā vairāk dzima meitenes, bet pēc kara - zēni. To pašu sen jau ievērojuši naturālisti. Ja dīķī trūkst varžu tēviņu, tad tie masveidā sāks dzimt nākošā metienā.

Matrica var atrisināt arī jautājumu, kā notiek anomālās parādības vampīrismā un poltergeistā. Kā jau jebkurā sarežģītā sistēmā, arī šajā pasaules modelī atgadās kļūdas. Protams, nekāda dzīve pēc nāves nepastāv, taču, kaut kādā veidā pārkāpjot sinhrono notikumu gaitu, matrice var saglabāties pēc konkrētā cilvēka nāves (varbūt tāpēc, ka viņš nemaz nav miris, bet ir komā) un epizodiski parāda sevi šajā pasaulē.

Nav nekādas aizkapa dzīves. Nav dvēseles, nav Viņpasaules. Ir matrice kā bioloģisks elements, mūsu organisma otrais "Es", tāpat kā jebkurai citai radībai.

Nevajag sevi ievest strupceļā ar maldiem. Viss ir ļoti vienkārši. Mirsot čaulai, mirst arī matrica. Taču dažreiz matrices slimo ar epidēmiju, kas izsauc vampīrisma epidēmiju. Mirst matrice, mirst arī organisms. Ja rodas problēmas kontaktam starp matrici un organismu, iespējams, rodas šizofrēnija. Pēc statistikas 1% no cilvēkiem tādi ir.

Svarīgi arī saprast, ka matrice ir nemateriāla, no mūsu pasaules raugoties. Tāpēc nav nekādu biolauku, citas apslēptas materiālas vides, Kirliana efektu un leptonu lauku. Ir tikai spontāna materializācija.

[ Te jāpaskaidro, kā tad autors pie tādas teorijas nonācis, protams, studējot visus pieejamos faktus par reālo vampīrismu un poltergeistu - viņš pats ir poltergeista pētnieks - un salīdzinot zināmas videospēles, piemēram, "Civilizācija" un citas. Viņš izsaka domu, ka kāda supercivilizācija ir radījusi mūsu Visumu un vienkārši spēlējas, pētot, kā tad mēs attīstīsimies.

Vēl no citas nodaļas, varu pastāstīt, ka autors brīdina, nesalīdzināt viņa matrices koncepciju ar filmu "Matriks". Autors izsakās, ka filmā parādītā situācija ir pilnīgi neiespējama. Ja cilvēki komā pavada laiku kapsulās un vienos sapņos izdzīvojot virtuālo realitāti, tad tik un tā cilvēka ķermenis degradējas un priekšlaikus mirst. Otrkārt, cilvēka sajūtas var apmānīt, bet organismu nevar, tāpēc ļoti ātri radīsies konflikts starp ķermeni un saprātu. Treškārt, cilvēks šajā virtuālajā realitātē var atrasties tikai tad, kad ir nomodā, bet tā kā cilvēkiem ir arī ķermenis, tad miegā viņi dzīvos atkal sava ķermeņa dzīvi un virtuālajā realitātē neatradīsies, te var rasties sajūtu konflikts un atkal filmas iecere izkrīt laukā no loģikas un veselā saprāta principa.

Lai gan viens racionāls grauds filmā ir. Tā īstenībā rāda mums vadāmu poltergeistu. Cilvēka iziešanu virtuālajā pasaulē un pārdabisku spēju iegūšanu , visādus brīnumus ieskaitot. Atšķirībā no filmas, autora koncepcija paredz visas cilvēces un visa Visuma atrašanos virtuālajā realitātē.

Viss kā datorspēlē. Plašā nozīmē matrice ir gan "dzelži", dators, kas attiecībā pret mums ir nemateriāls, gan programma, kas nosaka katra subjekta uzvešanās rāmjus, bet mūsu dzīves spēles noteikumus nosaka dabas likumi. Pēc tūkstošiem gadu arī mēs spēsim radīt tādus pašus Virtuālos Visumus, kādu kādreiz ir radījuši mūsu pasaules Radītāji.  Tāda, lūk. Hipotēze par pasauli kurā mēs dzīvojam. Ko teiksiet? - tulk.piez.]

Вадим Деружинский. Книга вампиров. М.: Эксмо, 2009. - 544c.: ил.

ISBN 978-5-699-25363-0