No Stounhendžas līdz Džersijas velnam

 

„Sekretnije materiāli XX veka” Nr. 23 (42), 2000.

image002Aizejošais gadsimts bija bagāts ar dažādiem notikumiem. To starpā – unikāli arheoloģiski atradumi, noslēpumaina cilvēku pazušana, senvēstures gigantisko briesmoņu un kosmosa sūtņu parādīšanās, kā arī cilvēka psihes neizskaidrojamās parādības. Uz jaunās tūkstošgades sliekšņa ir jēga atcerēties visus neparastos notikumus. Priekš tā mēs atveram jaunu rubriku. Bet iesākumam – aizejošā gadsimta pirmās desmitgades hronika.

image0041901. gads, Anglija

128 kilometrus no Londonas, netālu no Solsberijas pilsētas, izvietojusies pati noslēpumainākā Anglijas celtne, kas attiecas vēl uz aizvēstures laikiem. Kā Stounhendža pazīstamā seno celtne daudzus gadsimtus tika pētīta kā noslēpumaino druīdu veidojums, taču līdz 1901. gadam viss noveda pie leģendu un pieņēmumu izprašanas. Tieši XX gadsimta sākumā astronoms sers Normans Lokers izteica pieņēmumu, ka līnija no papēža akmens līdz altāra akmenim kompleksa centrā norāda uz Saules atrašanās vietu pašā garākajā gada dienā, kas ļauj visu kompleksu atzīt par seno astronomijas kompleksu. No šī brīža Stounhendžas akmeņi tika sākti pētīt pa īstam, izmantojot astronomiju, matemātiku, radioaktīvā oglekļa analīzes, kas daudz ko precizēja angļu kompleksa vēsturē, taču padarīja to vēl noslēpumaināku.

Celta akmens un bronzas laikmetu robežā, šī celtne tika būvēta vairākus gadsimtus.

image006No sākuma tika izrakts grāvis ar platumu 6 un dziļumu <st1:metric2 metric_value="2" metric_text="metri">2 metri</st1:metric2>. Tas veidoja apli <st1:metric2 metric_value="96" metric_text="metru">96 metru</st1:metric2> diametrā, tā vidū izraka, pēc tam aizraka 56 sīkas bedres, kas izvietotas kaut kādā nesaprotamā sistēmā. Vaļņa vidū uzstādīja gredzenu no akmeņiem – milzeņiem. Akmens rindas centrā pakava veidā izvietoja piecus trilītus (akmeņi – vārti, kad uz diviem balstiem uzlikts trešais). Tas bija titānisks darbs, jo akmens gigantu aukstums ir 6 – <st1:metric2 metric_value="7" metric_text="metri">7 metri</st1:metric2>, bet bloku svars – 40 līdz <st1:metric2 metric_value="50" metric_text="tonnas">50 tonnas</st1:metric2>. Pētnieki atrada akmenslauztuves, no kuras izveda gigantiskos akmeņus. Tā atradās 32 kilometrus no celtniecības vietas. Citi akmeņu veidi tika iegūti simtus kilometru tālāk. Kompleksā ietilpa 160 gigantisku akmeņu, no kuriem saglabājusies apmēram puse. Tie arī tagad ir iespaidīgi.

Ja kompozīcijas astronomiskā analīze runāja par Stounhendžas celtniecību pirms 3600 – 3800 gadiem, tad radioaktīvā oglekļa analīze visus pārsteidza pamatīgi, uzrādot darba sākšanas laiku – pirms 4800 – 4900 gadiem.

Iespējams, arkas – trilīti noteica Saules un Mēness lēkta un rieta laiku, tajā laikā kad 56 bedrītes tika izmantotas, lai paredzētu Saules un Mēness aptumsumus. Ir zināms, ka kompleksa celtniecības laikā Anglijas zemēs nomainījās trīs tautas, kuras ne tikai turpināja celt Stounhendžu, bet, iespējams, izmantoja gigantisko celtni. Angļu zinātnieki ar ESM pārbaudīja 27 tūkstošus spīdekļu novērotāja skata virzienus virs Stounhendžas, un izrādījās, ka jau pirms 4800 gadiem celtne pilnīgi precīzi fiksēja Saules un zvaigžņu atrašanās vietu, kā arī visus Mēness aptumsumus.

Celtnes ģeogrāfiskais platums tika noteikts tik precīzi, ka Saules un Mēness virzieni izveidoja uz zemes taisnus leņķus, kas norādīja uz apzinātu šīs vietas izvēli celtniecībai. Protams, ka šādas zināšanas pirmatnējām ciltīm nevarēja būt, un tad Krievijas pētnieki V. Terešins un V. Avinskis izvirzīja pieņēmumu par to, ka Stounhendžu būvējuši „Atnācēji no kosmosa”. To pierādīt nācās ar senā ģeometrisko figūru kompleksa palīdzību – piestūrainu, pēc tam vienpadsmitstūrainu, kas uzrādīja, ka vaļņa, grāvja, bedrīšu, akmeņu plānojumā modelējas Saules sistēmas un zemes planētu grupas ar Mēnesi šķērsgriezums. Beidzot pats pārsteidzošākais izpētes matemātiskajās konstrukcijās izrādījās attiecība starp Stounhedžas celtnēm un līdzīgu, bet izmēros mazāko angļu kompleksu Vudhendžu, kura virzienā virzīta aleja – ceļš akmeņu piegādei. Tās garums attiecās pret tādu astronomisku lielumu, kā trīskāršs attālums no Mēness līdz Zemei.

Iespējams, Stounhendžu izmantoja kā observatoriju, taču kopš seniem laikiem ir arī citi pieņēmumi. Iespējams, pirmatnējās tautas cēla to kā Saules templi, kā dziedinošās enerģijas avotu, kas tiek iegūts no Kosmosa un arī no zemes dzīlēm. Daudzas folkloras teorijas piešķir gigantiskajiem senajiem akmeņiem dziedinošas spējas, kuras priesteri un magi izmantoja brūču un lūzumu dziedināšanā, atmiņas atjaunošanā un redzes asuma uzlabošanai.

Ja daudzi XX gadsimta publicisti saistīja megalītisko kompleksu ar paleoastronautiem, tad divi lielākie senatnes vēsturnieki Z. Setčins un Alans F. Elfords mēģināja nosaukt akmens brīnuma autora vārdu. Salīdzinot citas senatnes grandiozās būves – ēģiptiešu piramīdas, baalbekas verandu un Latīņamerikas indiāņu akmens kalendārus, pētnieki secināja, ka kompleksu būvēja ... ēģiptiešu dievam Totam, kurš bija pazīstams kā Mēness dievs. Šis oriģinālais pieņēmums tika veikts pamatojoties salīdzinot Ēģiptes mirušo grāmatas tekstus un Stounhendžas būvēšanas sākotnējos pasākumus. Šeit taču tika izraktas 56 bedres, kas atbilda trim Mēness cikliem, katram pa 18 gadiem, un arī tika uzstādīti 4 bāzes akmeņi taisnstūra veidā, kas ļāva novērot mēnesi astoņos atslēgstāvokļos. Ar Tota vārdu saistīta zinātne par Kosmosa enerģētisko iedarbību, kuru pielietoja ceļot slavenās Gīzas piramīdas. Lūk, tādā veidā noslēpumainā Stounhendža XX gadsimtā ieguva arī savas sūtības izskaidrojumu, un arī vienu no autoriem – dievu – astronautu no tālā kosmosa.

1902. gads, Āfrika

Āfrikas piekrastes dabaszinātnieks Harijs Džonsons, kas daudz ceļojis pa Viktorijas ezera apkaimi, novērojot „meža žirafes” dzīvi, dzirdēja un pierakstīja daudzus stāstus par gigantiskajiem plēsoņām „lukavata”, kuri dzīvo ezera dzelmē. Afrikāņu mednieki stāstīja, ka šie drakonveidīgie monstri uzpeldot virspusē un uzbrūkot lieliem dzīvniekiem: begemotiem, degunradžiem, ziloņiem, ievelkot tos zem ūdens. Plēsoņa izskatās šādi – garš kakls, maza galva, gluds ķermenis bez vilnas, asi zobi – ilkņi, gara, kā krokodilam, aste.

1903. gads, ASV

Masčūsetas štata Vusteras pilsētas policisti vakara dežūras laikā decembrī uz ielas tika apgaismoti ar spilgtu gaismu, kas nāca no debesīm, pa kuru lidoja milzīgs izstiepts ķermenis. Lidojums bija kluss un tādēļ biedējošs, ko arī atzīmēja divi kopi dežūras beigās. Šo faktu var uzskatīt par pirmo fiksēto NLO parādīšanos XX gadsimtā.

1904. gads, ASV

XX gadsimts saistīts ar cilvēku pazušanas fenomenu. Cilvēki pazūd veselām komandām no kuģiem, no ciemiem un sādžām, kuras momentā kļūst tukšas. Viens no pašiem noslēpumainākajiem gadījumiem – Dž.S.Brauna lieta, tas bija amerikāņu zeltracis, kurš 1904. gadā Kalifornijas kalnos atklāja mākslīgu tuneli. Eja bija diezgan gara un aizveda Braunu pazemes alā, kuras sienas bija klātas ar varu. Uz lielām vara plāksnēm atradās uzraksti, kas sastāvēja no hieroglifiem. Viņa atklātā vieta izcēlās ar divām dīvainībām. Alas sienas slēpa zelta dzīslu, kuru dažās vietās piesedza plāksnes ar uzrakstiem. Uz grīdas bija liels daudzums satrūdējušu cilvēku skeleti, to cilvēku, kas šeit pabijuši pirms Brauna. Izkļuvis ārpusē, pētnieks dalījās savās domās ar draugiem, taču vietu nenosauca. Pats Brauns atgriezās pie sava atraduma pēc trīsdesmit gadiem – 1934. gadā, kad viņam bija ievērojama naudas summa zeltu saturošās dzīslas izstrādei. Alai tuvākā pilsēta bija Stoktona, kurā uzņēmējs noalgoja 24 cilvēkus turpmākajiem darbiem. Neilgi pirms darbu sākuma Brauns pazuda, un policija nespēja atrast nekādas zeltrača pēdas. Visu organizēšanu viņš veica par paša naudu, un tas izslēdza hipotēzi par „bēgšanu no parādiem”. Tika izteiktas versijas par cilvēka, kurš zināja par alu ar uzrakstiem, likvidāciju. Līdzīgas pazušanas atkārtojās daudzkārt.

image0081905. gads, Brazīlija

Leģendas bar gigantiskiem jūras briesmoņiem bija sastopamas līdz XX gadsimta sākumam, bieži nokļuva bulvāru preses lappusēs, tomēr 1905. gadā notika zinātnieku sastapšanās ar jūras čūsku, kas kļuva par grūdienu nopietnākai šo stāstu izpētei. Londonas zooloģiskās biedrības biedri Mind-Uoldo un Maikls Nikols pie Brazīlijas krastiem no jahtas „Valhalla” klāja ieraudzīja gigantisku čūskveidīgu radījumu.

Viņi šo tikšanos aprakstīja šādi: „1905. gada 7. decembrī pulksten 10 un 15 minūtēs no rīta mēs atradāmies uz jahtas „Valhalla” aizmugurē, kad misters Nikols pievērsa uzmanību dīvainam priekšmetam, kurš peldēja jūras virspusē <st1:metric2 metric_value="100" metric_text="jardu">100 jardu</st1:metric2> attālumā no jahtas. Kas tas? Milzīgas zivs peldspura?

Tas bija tumši brūnā, kā jūraszāles, krāsā un nedaudz krunkots malās, apmēram sešu pēdu garumā un apmēram divas pēdas virs ūdens. Binoklī bija saskatāma milzīga galva un kakls, kas pacēlās peldspuras priekšā virs ūdens. Kakls nesavienojās ar peldspuru, bet bija izslējies gaisā 18 vai vairāk collu attālumā no tās. Likās, ka kakls bija cilvēka ķermeņa biezumā.

Dīvainais radījums peldēja ātri, paceļot aiz sevis viļņus un vēzējot galvu tik enerģiski, ka visapkārt lidoja šļakatas.”

1906. gads, Austrālija, Indija, Ķīna, Indonēzija

Slavenais austrāliešu ģeologs Zjuss nosauca noslēpumainos akmeņus, kas visā pasaulē pazīstami kā „filipinīti”, „indošinīti”, „australīti”, „tasmanīti”, par tektītiem (no grieķu „tektos” – „sakausētie”). Daudzveidīgi pēc formas, līdzīgi bumbiņām vai kausēta stikla šļakatām, viņi piesaistīja ar savu neparasto izskatu un īpašībām. Vieni šos akmeņus uzskatīja par dārglietām, citi – par atnācēju kosmisko kuģu startēšanas produktiem. Seno tautu vidū klīda ne mazums leģendu un ticējumu, saistītu ar šiem akmeņiem. Austrālijas aborigēni sauca viņus par „ooga” un „marampura”. Tie viņiem kalpoja par maģiskiem akmeņiem lietus izsaukšanai un ārstēšanai. Šos melnos vai tumši zaļos stiklveidīgos akmeņus senie cilvēki izmantoja kā talismanus, kas sargā no ļauniem gariem un zvaigžņu apvainojumiem, no neveiksmēm medībās un nelaimēm. Indoķīnā dievu statujas tika apveltītas acīm, kas tika izveidotas no pulētiem tektītiem. Mongoli izmantoja tektītus kā talismanus kaujās pret Maskavas kņazu Ivanu Bargo, cīņas ar Kazaņas hanisti laikā. Pat XX gadsimtā Austrālijas aborigēni piedēvē tekstītiem maģiskas īpašības un izmanto tikai ārstēšanai, zīlēšanai un likteņa pareģošanai. Austrālijas vēstures pētnieks Maunfords satika šamaņus, kuri ievadīja sev zem ādas tekstīta akmeņus saules pinuma rajonā, lai pastiprinātu spējas ārstēšanā un pareģošanā.

Senatnē tekstītus dēvēja par „debesu sūtņiem”, „akmeņiem no debesīm”, „zvaigžņu akmeņiem”, „pērkona bumbām”, „saules bumbām”, iespējams, nojaušot par to kosmisko izcelsmi. Retums un neparastās formas – tekošas, piles veida savienojumā ar sakausēto glancēto virsmu, kas radusies pateicoties milzīgām temperatūrām, kas iedarbojās uz tiem, modināja cilvēku iztēli. Tekstītu noslēpumainība radīja to vērtību. Edinburgas hercogs starp savām dāvanām līgavai – Anglijas karalienei Elizabetei II – iekļāva lielu, labi apstrādātu tekstītu zaļā krāsā. Neparastā dāvana tika pieņemta labvēlīgi.

XX gadsimta galvenais atklājums bija fakta atzīšana, ka tekstīti neatbilst nevienam planētas kalnu iezim. Pēc radioaktīvā kālija un gāzes „aragons” attiecības izdevās noteikt, ka visiem atradumiem ir dažāds vecums. Australoamerikāņu tekstītiem – 30 miljoni gadu, indošinītiem – 300 tūkstoši gadu, filipinītiem – 30 tūkstoši gadu.

image0101907. gads, ĀFRIKA

Vienu no Āfrikas ekspedīcijām reto dzīvnieku meklēšanai vadīja zoologs un ceļotājs Hanss Šombrugks, kurš ilgus mēnešus pētīja Bangveulu ezeru Zambijā. Vietējie iedzīvotāji cenšas apiet ūdenskrātuvi ar līkumu, kad viņi dzird skaļas skaņas, kas atgādina šņācoņu un šņirkstoņu. 25 gadu laikā uz šo vietu tika organizēti astoņi ceļojumi, kuru dalībnieki redzēja gan lielu dzīvnieku apgrauztus kaulus, kas bija saplosīti gabalos, negaidītus lielus pēdu nospiedumus un briesmoņa „mokele – mbembe” aprakstus, kas zoologiem atgādināja dinozaurus. Briesmonis turēja bailēs milzīgu Āfrikas teritoriju, kurā tika uzskatīts pat neiespējami uz to paskatīties, tādēļ, ka tam noteikti sekoja nāve.

Sambo upes krastā dzīvojošās pigmeju cilts vīrieši 1913. gada ekspedīcijas dalībniekiem parādīja ne tikai svaigas pēdas, bet arī pusaplūdušas alas, kurās dzīvoja mokele – mbembe, kurš bija ziloņa lielumā, taču ar garu kaklu un milzīgu asti, kas atgādināja krokodila asti.

Viens no ekspedīcijas pēc afrikāņu dzīvniekiem vadītājiem Aivens Sandersons, kurš meklēja mokele – mbembe 1932. gadā, aprakstīja savu piedzīvojumu dienasgrāmatā: „... Mēs pārvietojāmies pret Mainjū straumi varenās upes Krosas pasenā, uz dienvidiem starp Kamerūnu un Nigēriju. Pēkšņi mēs sadzirdējām briesmīgu skaņu no piekrastes alas. Mēs laivās tai pietuvojāmies un nostājāmies pie ieejas. Un tūliņ kaut kas gigantisks, spīdīgi – melns izlīda no ūdens un momentāni pazuda dzelmē. Viņa saplacinātā galva bija līdzīga ronim, bet pēc izmēriem degunradža galvai. Tādi dzīvnieki šeit mīt jau izsenis, tādēļ Mainjū ūdeņos nav ne krokodilu, ne hipopotamu”. Pats dīvainākais šajā stāstā ir tas, ka aprakstītais briesmonis atgādina „sirušejus” – briesmoņus, kas attēloti uz senajiem Babilonas vārtiem.

1908. g. Krievija

Kosmiskais ķermenis 1908. gada 30. jūnija rītā ielauzās Zemes atmosfērā. Notikums upes Podkamennaja Tunguska baseinā, 65 kilometrus no Vanavara faktorijas, Sibīrijas taigā ieguva Tunguskas brīnuma vai Tunguskas meteorīta nosaukumu. Miljoni simtgadīgu koku <st1:metric2 metric_value="45" metric_text="kilometru">45 kilometru</st1:metric2> attālumā no katastrofas vietas tika izrauti ar saknēm un apdedzināti ugunīgā uzliesmojumā. Sprādziena skaņa bija dzirdama <st1:metric2 metric_value="1200" metric_text="kilometru">1200 kilometru</st1:metric2> attālumā, bet sprādziena vilnis apskrēja zemeslodi divas reizes, atstājot pēdas daudzskaitlīgajās pasaules meteostacijās. Pirms sprādziena Krasnojarskas novada tūkstoši iedzīvotāju līdz <st1:metric2 metric_value="400" metric_text="kilometru">400 kilometru</st1:metric2> rādiusā redzēja spilgta un liela bolīda lidojumu.

Pirmie Tunguskas komētas pētnieki ieradās katastrofas vietā tikai pēc deviņpadsmit gadiem. Viņi apliecināja neizskaidrojamu noslēpumu – komētas vai meteorīta atlieku neesamību. Ekspedīcijas vadītāja A. Kuļika rūpīgie pētījumi, kurš Tunguskas brīnumam veltījis visu dzīvi, izrādījās nerezultatīvi.

Rakstnieks A. Kazancevs pieņēma, ka uz Zemi nekas nekrita, bet virs Sibīrijas uzsprāga kosmosa kuģa atomreaktors. Ģeoķīmiķa K. Florenska ekspedīcija 1958. gadā tāpat apliecināja, ka Tunguskas meteorīts tieši uzsprāga virs zemes. Enerģijas, kas nepieciešama taigas nopostīšanai 25 km rādiusā, novērtējums uzrādīja, ka tam nepieciešams daži desmiti miljoni tonnu trotila vai kodoltermiskais reaktors.

Daudz pārliecinošāki izskatās fizikas-matemātikas zinātņu kandidāta A. N. Ņevska izteikums. Vadoties no tā, ka jebkurš ķermenis, kas kustās ar hiperskaņas ātrumu, atmosfērā aptverts ar augstas temperatūras plazmu, bet siltuma vilnis „palīdz” ķermenim atbrīvoties no brīvajiem elektroniem, hipotēzes autors pieņēma, ka notika augsti spēcīga elektriskā izlāde. Starp pozitīvi uzlādētu meteorītu un negatīvo zemes lādējumu radās liela potenciālu starpība, parādījās reāla iespēja Zemes atmosfēras „elektriskajai caursitei”. Šim elektriskās izlādes stabam bija dažu kilometru aukstums, tas pārvērta kustīga ķermeņa enerģiju stipra sprādziena enerģijā. Tieši gigantiska 12 – 15 kilometrus gara staba uzliesmojumu, kas sastāvēja no „ugunīgiem serdeņiem”, „krāsainām svītrām” zilā, dzeltenā, sarkanā krāsā, un jaudīgu mākoni atzīmēja liecinieku simti 1908. gadā.

Sprādziens, stiprumā līdzvērtīgs 40 megatonnu ūdeņraža bumbai, sagrāva daudzos sašķeltos gabalos un tos atsvieda tālu no planētas virsmas. Tāda versija izskaidro atlūzu neesamību Podkamennasjas Tunguskas rajonā un daudzskaitlīgu meteorīta atlūzu esamību <st1:metric2 metric_value="600" metric_text="kilometru">600 kilometru</st1:metric2> attālumā no notikuma vietas – pie Krasnojarskas.

Tieši tā XX gadsimta beigās mēģina skaidrāk izskaidrot noslēpumu. Kaut arī pēdējā versija ir pati saprātīgākā un pieņemamākā, tā tālu nav pilnīga. Noslēpums pāries uz nākošo gadsimtu, lai satrauktu prātus un radītu hipotēzi pēc hipotēzes.

Viena no meteorīta atlūzām tika atrasta upes Vaškas krastā Komi APSR, tas bija neparasts metāla gabals. Sitot to pret akmeni, tas atsaucās ar uguns šļakatām. Zinātnieki secināja, ka tāda sakausējuma iegūšana ar mūsdienu tehnoloģijām zemes apstākļos nav iespējama. Ziņas par atradumu tika slēptas līdz pat 1986. gadam.

Tunguskas 1908. gada sprādziena pētījumi apaug ar leģendām un sīkumiem.

1909. gads ASV

Džersijas velns – viens no pašiem dīvainākajiem un brīnumainākajiem briesmoņiem, kuru XX gadsimtā novēroja ASV un sīki aprakstīja un pat uzzīmēja. Viņu pirmo reizi redzēja Ņujorkas štata un tam robežas tuvumā esošo Pensilvānijas štata apdzīvoto vietu iedzīvotāji. Daži uzskatīja briesmoni par kroplu, lielu putnu. 17. janvārī pasta nodaļas priekšnieks Bristoles pilsētā ieraudzīja un aprakstīja monstru. No sākuma viņš izdzirdēja kliedzienu, pēc tam monstrs pārlidoja upi un devās viņa virzienā. Briesmonim bija tievs garš kakls un divi kāju pāri, pie kam pakaļkājas noteikti bija lielākas. Pati dīvainākā monstra daļa bija galva, kura atgādināja auna galvu un bija „izrotāta” ar pāri ieliektu radziņu. Lidojot briesmonis izdeva caururbjošu kliedzienu, kas uzdzina drebuļus.

Žurnālisti saskaitīja, ka tikai 1909. gadā Džersijas velnu redzēja vairāk kā simt cilvēku, kuru vidū bija policisti, ugunsdzēsēji, skolotāji. Viņu mēģināja noķert un, šaujot, nobiedēja tik ļoti, ka monstrs sāka vairīties satikt cilvēkus.

1910. gads ASV

Gads, kad par ASV nacionālo varoni kļūst dziednieks, ekstrasenss, katastrofu paredzētājs un ceļotājs laikā Edgars Keisijs, iesaukts par „Guļošo gaišreģi”. Viens no pašiem mīklainākajiem un neatrisinātajiem XX gadsimta fenomeniem. Šis brīnumainais jaunais cilvēks reiz pazaudēja balsi, un neviens ārsts nevarēja viņam palīdzēt. Netīšām, kad viņu mēģināja izārstēt ar hipnozes palīdzību, viņš transa stāvoklī neapzināti izteica hipotēzi, kā viņu izārstēt, un atgrieza sev runas dāvanas. No šī brīža kopā ar savu palīgu Keisijs pats iegrima hipnotiskajā miegā un atbildēja uz jautājumiem attiecībā uz pacientu slimībām, pacientus viņš nekad nebija zinājis; kā arī runāja par ārstēšanas metodēm un zāļu, kuras nebija ierindas aptiekās, atrašanas vietām. Izārstēšanai viņam vajadzēja zināt tikai slimnieka vārdu un viņa koordinātes.

Medicīniskās prakses gadu laikā Keisijs izārstēja apmēram 10 tūkstošus cilvēku no visdažādākajām slimībām. Ekstrasenss redzēja cilvēku auru, viņš iemācījās nojaust notikumus un brīdināja cilvēkus no viņiem draudošajiem pārbaudījumiem.

Pašu izcilāko Keisija paredzējumu vidū – paredzējums par Otrā pasaules kara sākšanos, par prezidenta Kenedija nogalināšanu, par katastrofām uz planētas, kas saistītas ar klimata globālo sasilšanu.

Kad viņam hipnotiskajā stāvoklī deva uzdevumu atklāt neparastas informācijas iegūšanas metodi, viņš stāstīja, ka visa informācija saglabājas kādā izplatījumā augstu virs zemes, kurp paceļas viņa enerģētiskais „Es” un smeļ ziņas kā no grāmatas. Viņš aprakstīja ne tikai savu pacientu iepriekšējās dzīves, bet arī savu paša, ieskaitot laiku, kuru pavadīja enerģētiskā priestera ķermenī.

Virdžīnija-Bīčas klīnikas arhīvā glabājas 14 tūkstoši dokumentētu paredzējumu, tai skaitā arī pēdējie, kurus viņš izdarīja 1945. gada 1. janvārī. Keisijs slimoja ar plaušu kaiti un pēc pašhipnozes izrakstīja sev ārstēšanas kursu, kuru ārsti noliedza. Tad izcilais pareģis visiem paziņoja, ka 5. janvārī viņu apglabās. Par nožēlu, viņam izrādījās taisnība arī šajā reizē.