No kļūdām mācās, nepiepildījušās prognozes un pareģojumi

Raksts no Mir fantastiki 2006. gada oktobra numura.

Paredzēt ir ļoti grūti. Īpaši - nākotni. (Nils Bors, Nobeļa prēmijas laureāts.)

Viktorijas laikmetā bija moderni biedējoši pareģojumi - piemēram, ka zirgu skaits Londonā palielinās tik strauji, ka drīz galvaspilsētas iedzīvotāji staigās līdz ceļiem svaigos mēslos. "Zirgu pareģi" vienkārši nespēja paredzēt automašīnu rašanos. Pēdējās, protams, arī rada zināmas grūtības, taču runa nav par to. Galvenā problēma visām zinātniskajām prognozēm ir viena - nākotne reti ir tāda, kādu mēs to gribam redzēt.

Pasaules zinātnes vēsturi taisnīgāk būtu jānosauc par mēģinājumu un kļūdu virkni. Šodien mēs pastāstīsim jums par "antiatklājumiem" - paredzējumiem, kuriem frāze "Ja būtu..." piedod pesimistiski - komisku efektu.

Zinātne un reliģija.

Reliģijai un zinātnei ir maz kas kopīgs. Viena no nedaudzajām kopīgajām iezīmēm - kaisle uz paredzējumiem. Reliģijai nav bagāts paredzējumu asortiments, taču tai ar pilnām tiesībām pienākas pirmā vieta nominācijā - "nepiepildījušies paredzējumi". Pasaules gala paredzējums - pats populārākais, mēroga ziņā lielākais un kļūdainākais paredzējums no visiem, kas ticis izziņots cilvēcei. Šo trīs iemeslu dēļ to nekad neņem par pilnu - ko nevar teikt par daudz pieticīgākajiem un pamatotākajiem zinātniski - tehniskajiem "paredzējumiem".

Slavenākie zinātnieki, filosofi, mūziķi, politiķi - visi cenšas paredzēt tās nozares nākotni, kurā viņi ir speciālisti. Dažas prognozes tiek ietērptas veiklu kalambūru formās. Piemēram, Alberts Einšteins vēstulē Harijam Trumenam (ASV prezidentam, militāristam, kura valdīšanas laikā uz Hirosimu un Nagasaki tika nomestas atombumbas, radās NATO un aukstais karš) izteica vienu no saviem visslavenākajiem un bargākajiem pareģojumiem: "Es nezinu ar kādiem ieročiem karos Trešajā pasaules karā, bet Ceturtā pasaules kara galvenie ieroči būs nūjas un akmeņi."

Citas prognozes pamatojas uz intuitīvi - loģiskiem minējumiem un formulējas tikai aptuveni, kaut gan vēlāk pilnīgi apstiprinās praksē. 330 gadā pirms mūsu ēras Aristotelis izteica domu, ka bites izmanto īpašas kustības gaisā ("bišu deju"), lai koordinētu darbības ar citām bitēm. 1947. gadā Karls fon Frišs atšifrēja šo "valodu" (bites patiešām norāda viena otrai virzienu uz barības vietām) un 1973.gadā par to ieguva Nobeļa prēmiju.

Gandrīz visi zinātniskie paredzējumi operē ar precīziem skaitļiem un tuvākās nākotnes faktiem (laika prognoze), vai arī norāda uz kādu no tālas nākotnes notikumiem. Taču no statistikas viedokļa tas atgādina pirksta bakstīšanu debesīs - vairums tādu minējumu izrādās kļūdaini - paviršas steigas vai "pareģa" intelektuālās tuvredzības dēļ.

Ar pirkstu debesīs.

Pasaules gala scenāriji, par kuriem tika runāts iepriekš, interesē, ne tikai garīdzniekus, bet arī zinātniekus. Turklāt, gan vieni, gan otri nepārtraukti kļūdās. 1974. gadā autoratīvs un cienījams astronoms Džons Gibins izteica domu, ka planētu parāde, kuru gaidīja 1982. gadā [planētu parāde ir to stāvoklis orbītās ap Sauli vienā Saules sistēmas pusē, gandrīz uz vienas līnijas, ja to velk no Saules, reta parādība, bet gadās - ZG piez.], izsauks katastofālu zemestrīci Losanželosā un no Saules, Zemes virzienā tiks izmesta milzu protuberance. Par laimi, gravitācijas efekti no planētu parādēm ir tik vāji, ka spējīgi izsaukt katastrofas tikai bailīgu šizofrēniķu galvās.

Nākošais "zinātniskais" (pareizāk sakot, "vēsturiskais") pasaules gals gaidāms 2012. gada 21. vai 23. decembrī, jo šajos datumos beidzas maiju un acteku kalendāri.

"Kosmiskās" kļūdas - vienas no pašām izplatītākajām, jo, ja salīdzina Visumu ar ezeru, tad mēs pašreiz nepētām tā dzīles, bet gan stāvam tā malā un priecājamies par viļņiem uz ūdens. Celmlauži arī šeit bija baznīcas pārstāvji, kas strikti aizstāvēja ģeocentrisko sistēmu. 1616. gada Vatikāna ediktā bija teikts: "Apgalvot, ka Saule stāv nekustīgi Visuma centrā, ir muļķīgi, filozofiski nepareizi un tā ir ķecerība, jo ir pretrunā ar Svētajiem rakstiem." [toreiz domāja, ka Visuma centrā ir Zeme, Koperniks tur novietoja Sauli, bet līdz tam, ka arī zvaigznes ir saules, neaizdomājās; dīvainākais ir tas, ka tagad Vatikāna frāze ir pilnīgi pareiza, jo Saule tiešām neatrodas Visuma centrā. - ZG piez.]

Tagadējais ASV prezidents nav tas lielākais intelektuālis, taču viņa priekšgājējs Tomass Džefersons (attēlots uz retās divdolāru naudas zīmes) ir muļķīgo valstsvīru topā ar atbildi uz ziņu par dažu meteorītu krišanu: "Es drīzāk noticēšu, ka tie profesori melo, nekā tam, ka akmeņi var krist no debesīm!"

Cita "kosmisko kļūdu" galējība - pārlieks optimisms. Šeit var pieminēt divus Artūrus - Klarku, kas paredzēja lidojumus uz Jupiteru un Mēness bāzes jau 2001. gadā, kā arī Sammerfīldu, kas vadīja ASV pasta dienestu. Pēdējais 1959. gadā paredzēja, ka "mēs stāvam uz raķešu pasta sliekšņa".

Kara tehnikai hroniski neveicās ar savlaicīgu atzīšanu. Herberts Velss 1901. gadā rakstīja: "Man jāatzīstas, ka es nespēju iedomāties zemūdeni, kura derētu ne tikai savas komandas nosmacēšanai un gaidāmai noslīcināšanai jūrā."

1916. gadā britu feldmaršals Duglass Heigs nokritizēja tankus: "Priekšlikums, aizvietot kavalēriju ar dzelzs ratiem ir absurds un ož pēc valsts nodevības." Pat Napoleons neuzticējās tehnikai un komentēja ziņas par Fultona tvaika laivu tā : "Vai jūs domājiet, ka, iekurot ugunskuru zem kuģa klāja, jūs varēsiet piespiest to peldēt pret vēju un straumēm? Atvainojiet, bet man nav laika tādām muļķībām!"

Ja dažiem speciālistiem būtu taisnība, tad aviācijai nemaz nevajadzētu pastāvēt. 18 mēnešus pirms brāļu Raitu lidojuma lidmašīnas nokritizē cienījams zinātnieks Saimons Ņukombs: "Tās ir nepraktiskas un diez vai vispār lidos." Britu zinātniskās biedrības galva, lords Kelvins ir vēl kategoriskāks, 1895. gadā paziņojot, ka par gaisu smagāki lidaparāti vispār nav iespējami.

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, Tomass Edisons arī bija visai skeptisks pret aviāciju. Turklāt viņš necieta savu konkurentu Džordžu Vestinhauzu un katru mīļu brīdi izteicās, ka maiņstrāvai nekad nebūs pielietojuma.

Tas pats lords Kelvins 1897. gadā "aplaimoja" radio, paziņojot, ka tam nav nekādu perspektīvu. Deivida Sarnofa - kura senči nāk no Baltkrievijas - dibinātājs vienai no pasaulē lielākām radio korporācijām - partneri šaubījās par viņa investīcijām: "Bezvadu muzikālais atskaņotājs nespēs dot peļņu. Kurš tad maksās par radio paziņojumiem, kas nav vērsti uz kādu konkrēti?"

Tikko paspējis nostāties uz savām kājām, radio iegūst spēcīgu konkurentu - televīziju. Protams, ka arī par to nāk drūmi pareģojumi. Izglītojošu radiopārraižu vadītāja Mērija Somervila uzskatīja, ka televīzijai nav nākotnes, jo tā ir tikai košu zibšņu kopums. Bet kompānijas 20th Century Fox producents Derils Zanuks uzskatīja, ka "televīzija ilgi neizvilks. Kurš tad katru vakaru blenzīs koka kastē?"

1878. gadā kompānija Western Union (finanses un sakari) izplatīja darbinieku vidū paziņojumu, kurā bija teikts: "Tā sauktais "telefons" ir ar tik daudziem trūkumiem, ka nevar tikt uzskatīts par efektīgu sakaru veidu. Mūsu firmai tas neizraisa nekādu interesi." Tajā pat laikā Britānijas pasta galvenais inženieris sērs Viljams Priss vīzdegunīgi piezīmēja, ka "ASV telefons ir vajadzīgs, bet mums - nē, jo pie mums ir pa pilnam izsūtamo zēnu."

Inženieris Vilhelms Sīmenss 1880. gadā sacīja par Edisona izgudroto spuldzi sekojošo: "Tik "aizraujoši" izgudrojumi ir pelnījuši vispārēju nosodījumu, tāpēc ka tie nav pelnījuši saukties par zinātni un vispār kavē tās progresu." Jāsaka gan, ka visai drīz Sīmensi saprata, ka alojas un 1919. gadā radīja meitas kompāniju Osram, kas kļūst par vienu no lielākajiem kvēlspuldžu ražotājiem pasaulē.

Pazīstamais zinātniskais žurnāls Popular Mechanics 1949. gadā rakstīja sekojošo: "Skaitļojamā mašīna ENIAC sver 30 tonnas un tā sastāv no 18 000 elektronu lampām. Nākotnē datori svērs tikai 1,5 tonnu un tajos būs tikai 1000 lampu."

Bieži tiek piesaukti Toma Votsona (kopporācijas IBM dibinātāja) vārdi: "Pasaules tirgū pieprasījums pēc ESM ir kādas 5 mašīnas" (1943.) un arī Bila Geitsa izteikums: "640 kB atmiņa pietiks visiem." Īstenībā, šie cilvēki diezin vai jebkad ko tādu ir teikuši. Geitss vairākas reizes ir sacījis, ka nekad nav ko tādu teicis, bet Votsona citātam nav nekādu dokumentālu pierādījumu. Taču pilnīgi droši ir zināms, ka nākošais IBM direktors, izdzirdējis 1968. gadā par mikroprocesoru, nesaprašanā vaicājis: "Kam tad tas ir vajadzīgs?" Automašīnas? Jūs jokojiet? 19. gadsimta beigās autoritatīvs žurnāls Literary Digest ļoti nosvērti, bet - ak vai - kļūdaini raksta: "Pagaidām "rati bez zirgiem" ir luksusa prece. To cena, bez šaubām, kritīs, taču pat tālā nākotnē tās nebūs tik izplatītas kā, piemēram, velosipēdi."

Kad 1909. gadā Henrija Forda jurists grib kļūt par sava slavenā klienta auto kompānijas līdzīpašnieku, Mičiganas krājbankas prezidents cenšas viņu atrunāt: "Nedariet to. Zirgi būs vienmēr, bet automobīļi - tas ir tikai jauns modes untums."

Un kā ar dzelzsceļu? 1864. gadā ķeizars Vilhelms I izdomāja, kā viņam likās, ļoti veiksmīgu argumentu pret tvaika lokomotīvēm: "Neviens nemaksās naudu, lai nokļūtu no Berlīnes līdz Potsdamai stundas laikā, ja to pašu var izdarīt dienas laikā uz zirga un turklāt par brīvu."

"Braukšana pa dzelzsceļu lielā ātrumā nav iespējama, jo pasažieri nespēs elpot retināto gaisu un nomirs no nosmakšanas," Dioniss Larde, Londonas universitātes koledžas dabas zinību doktors.

Atomenerģija sākumā izraisīja skepsi, bet pēc tam - nenormālu entuziasmu. Ernests Rezerfords (1871. - 1937.), kas pirmo reizi veica atoma kodola skaldīšanu, sacīja: "Enerģijas iegūšana tādā veidā ir bez perspektīvas. Katrs, kas mēģinās to darīt, ir tukšs fantazētājs." 1932. gadā līdzīgi izsakās Alberts Einšteins: "Nav ne mazāko pazīmju, ka kontrolējams atoma kodola sabrukšanas process kādreiz būs pieejams."

Vinstons Čerčils 1939. gadā raksturo atomreakcijas militāro potenciālu: "Šo enerģiju var salīdzināt ar parastām sprāgstvielām, bet tā diez vai spēs nodarīt lielākus zaudējumus." 1945. gadā pieczvaigžņu admirālis Viljams Lihijs mēģina pārliecināt prezidentu Trumenu: "Tā būs pati muļķīgākā lieta, ko mēs jebkad esam taisījuši. Atombumba nekad neuzsprāgs. To es jums saku kā eksperts sprādzienu tehnikā."

1955. gadā kritiku nomaina eiforija. Roberts Ferijs, kas vadīja Amerikas boileru un radiatoru ražotāju institūtu, paziņo: "Apvienot atomreaktoru un sadzīves sildītāju ir pilnīgi iespējams - tas ir tikai dizaina, materiālu un aizsardzības jautājums. Dotā sistēma ir spējīga apsildīt un atvēsināt māju, apgādāt to ar karsto ūdeni, kā arī izkausēt sniegu uz trotuāriem - turklāt tas darbosies sešus gadus no vietas, izmantojot tikai vienu pašu izotopa lādiņu, kas maksā ne vairāk par 300 dolāriem."

Pat tāda zinātne kā socioloģija neizbēga apokaliptiskiem paredzējumiem. Ekologs un evolucionists Pauls Rafls Erlihs 1968. gadā paredzēja, ka 1970. gadā pasaulē sāksies vispārējs bads. Katru gadu nomirs ap 200 miljonu cilvēku, bet dzimstību samazinās pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā.

Kļūdaini paredzējumi var būt bēdīgi un komiski, turklāt starp tiem bieži novilkt robežu ir grūti. "Mēs jūs noraksim!" - 1958. gada ANO Ģenerālās Asamblejas sēdē Ņikita Hruščovs apsolīja Rietumu valstu līderiem, bet žurnāls Newsweek, apskatot populārākos tūrisma maršrutu virzienus 1960-tos gados, iesaka amerikāņiem "atpūsties Vjetnamas pludmalēs".

Pazīstams sakāmvārds saka, ka no kļūdām mācās (citi gan piebilst, ka no savām kļūdām mācās tikai muļķi, gudrie mācās no svešām kļūdām). No visa augstāk rakstītā mēs varam izdarīt galveno secinājumu - zinātnes prognozes reizēm atgādina fantastiku, bet fantastika reizēm var apjaust nākotni, taču abos gadījumos pastāv risks kļūdīties.

Te vislabāk nekrist galējībās - nelolot veltas cerības un pilnīgi nenoliegt visu jauno. Uz nākotni jāskatās ar piesardzīgu optimismu.