Niknais utopists.

Vladimira Petrova raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2016. gada 33. numura.

Pārliecinātais revolucionārs, profesionāls cīnītājs ar cara režīmu, Proletkulta teorētiķis, boļševiku partijas CK loceklis, vēlāk nerimstošs Ļeņina pretinieks, kurš laikabiedrus pārsteidza ar zināšanu un talanta dziļumu - Aleksandrs Bogdanovs.

Marsiešu noslēpumi.

Filozofs, ārsts, dabaspētnieks, ekonomists un politologs, poliglots un tulkotājs, rakstnieks-fantasts, ko laikabiedri sauca par ģeniālu pareģi. Taču par savas dzīves galveno lietu zinātnieks uzskatīja pasaulē pirmā Asins pārliešanas institūta radīšanu.

Aleksandrs Aleksandrovičs Maļinovskis (vairāk pazīstams pēc sava partijas pseidonīma - Bogdanovs) piedzima 1873. gada 10. (22.) augustā, Sokolkas ciemā, Grodņas guberņā, fizikas skolotāja ģimenē. Ar zelta medaļu pabeidza klasisko ģimnāziju, pēc tam iestājās Maskavas universitātes Fizikas-matemātikas fakultātē, kur aizrāvās ar revolucionārām idejām un kļuva par pārliecinātu carisma pretinieku.

Jūtīgā un apdomīgā Universitātes vadība operatīvi novērsa studenta aktīvo propagandas darbību. 1894. gadā Aleksandru atskaitīja no universitātes un izsūtīja uz Tulas guberņu. Trimdā viņš piedalījās Kārļa Marksa "Kapitāla" tulkojuma rediģēšanu, vadīja nodarbības strādnieku pulciņos un sarakstīja "Ekonomiskās zinātnes īso kursu". Oriģinālo darbu augsti novērtēja tolaik vēl mazpazīstamais revolucionārs Vladimirs Uļjanovs.

Atgriezies no izsūtījuma, Bogdanovs iestājas Harkovas universitātes Medicīnas fakultātē, aizrautīgi mācījās un rakstīja filozofiskus darbus. 1896. gadā viņš iestājās KSDSP. 1899. gadā Aleksandru atkal arestē un izsūta uz Kalugu, bet pēc tam uz Vologdu.

Izsūtījumam beidzoties, 1904. gadā Bogdanovs aizbrauc uz Šveici. Ārzemēs viņš piedalās partijas skolu organizēšanā Boloņā un Kapri. Pilnā mērā parādās arī Bogdanova pareģošanas talants. Viņš saraksta fantastisku romānu par Marsu, ko nosauc 'Sarkanā zvaigzne". Utopijas sižetā lielgalvainie marsieši pārvieto romāna varoni - revolucionāru Leonīdu - uz savu dzimto planētu, kur jau sen uzcelts komunisms, uzvarēts naids, agresija, kari, slimības. Autors stāsta par neredzētu zinātnes un tehnikas uzplaukumu uz Sarkanās planētas. Sīki aprakstītas atomlidmašīnas, datori, roboti, tas viss raksturo Bogdanovu kā ģeniālu pareģi. Marsieši-ilgdzīvotāji atklāj Zemes cilvēkam Leonīdam savu galveno noslēpumu - izrādās, ka pagarināt dzīves citplanētieši ir iemācījušies ar... asins pārliešanas palīdzību.

Bet tā Bogdanovs apraksta marsiešu sintētiskās šķiedras ražošanas fabriku: "Fabrika bija īsts zinātnes revolūcijas iemiesojums. Pāris reižu mēnesī no tuvākajām ķīmiskajām rūpnīcām pa sliežu ceļiem piegādāja pusšķidru, caurspīdīgu vielu lielās cisternās - materiālu "dzijai". No šīm cisternām materiālu ar īpašu aparātu palīdzību, bez gaisa pieplūdes pārlēja milzīgos, augsti iekārtos, metāla rezervuāros, to plakanajā dibenā bija simtiem tūkstošu, mikroskopisku caurumu. Caur tiem stīgrais šķidrums zem liela spiediena tika izspiests cauri un sīkām strūkliņām tecēja laukā, gaisa iedarbībā tas jau pēc dažiem centimetriem sacietēja un pārvērtās caurspīdīgos, zirnekļa tīklam līdzīgos pavedienos. Desmiti tūkstošu mehānisku vārpstiņu pārķēra šos pavedienus, savērpa tos desmitos pavedienu dažādā biezumā un blīvumā, un stiepa tālāk, nododot gatavo "dziju" uz nākošo - aušanas nodaļu. Tur, aušanas darbagaldos tos saauda dažādos audumos, no pašiem maigākajiem, kā marle un batists, līdz pašiem rupjākajiem, kā vilnas audums un voiloks, kas bezgalīgās, plašās lentēs stiepās vēl tālāk uz šūšanas darbnīcu".

Šis fragments pierāda, ka Bogdanovs paredzēja, pa kādu ceļu attīstīsies tehniskais progress, jo reālā dzīvē sintētiskie audumi parādījās pēc daudziem gadiem.

Kautiņi ar Iļjiču.

Emigrācijā Bogdanovs bieži tikās ar Vladimiru Iļjiču Ļeņinu, ar kuru viņam bija karstas politiskas diskusijas. Aleksandrs centās pierādīt, ka ir jārada īpaša "proletāriska reliģija" un sludināja, ka jāatsakās no vardarbības revolucionārajā cīņā, tas izsauca Iļjiča asu pretreakciju. Viņš sauca Bogdanovu par utopistu, atkritēju un mīkstčaulainu inteliģentu. Krupska atzīmēja, ka Ļeņina un Bogdanova strīdi ne reizi vien pārauga kautiņos. Ar aktīvu nākamās revolūcijas vadoņa līdzdalību "nikno utopistu" izslēdza no partijas CK rindām, bet pēc tam vispār izslēdza no partijas. Pēc šiem notikumiem Aleksandrs aizgāja prom no revolucionārās darbības un veltīja sevi zinātnei.

1914. gadā Bogdanovu iesauca armijā kā pulka ārstu un viņš izglāba simtiem zaldātu un virsnieku dzīvības. Pēc Oktobra apvērsuma 1917. gadā viņš vada Politiskās ekonomijas katedru Maskavas universitātē un nodarbojas ar iemīļotu darbu: Proletkulta radīšanu - tas ir, jauno proletārisko kultūru, kā arī izdod trīs sējumu darbu ar nosaukumu "Tektoloģija". Šajā epohālajā darbā Bogdanovs izskaidro dabas un sabiedrības attīstības procesus, pamatojoties uz līdzsvara principu, ko viņš aizņemas no dabaszinībām. Pēc Bogdanova, visi dabas un sabiedrības objekti, kas attīstās, ir vesels veidojums vai sistēma, kas sastāv no daudziem elementiem.

Mūsdienu speciālisti atzīmē, ka Bogdanovs pirmo reizi ir "spējis formulēt sistēmiskās pieejas pamatprincipus un pašorganizējošo sistēmu teoriju. Talantīgā zinātnieka koncepcija ne tikai nav zaudējusi savu aktualitāti šodien, faktiski esot par priekšgājēju un teorētisko bāzi tagadējai stabilas attīstības koncepcijai, tā arī kalpo par svarīgu informācijas avotu tās tālākai padziļināšanai un attīstīšanai".

Par galveno jēgu Bogdanova proletāriskās kultūras programmai vajadzēja kļūt proletāriskai zinātnei, kas no izredzēto lauciņa pārvērstos par visas cilvēces īpašumu. "Zinātnes sociālisms" - tieši tā sauca vienu no Bogdanova programmas darbiem. Pēc viņa domām, tieši tektoloģija, esot pieejama katram un atrodoties katra īpašumā, kļūs par nākotnes proletārisko zinātni, līdzekli, kas apvienos miljonus vienotā kolektīvā. [A.Bogdanova tektoloģija ir zinātne par jebkuru sistēmu strukturālas pārveidošanas universāliem tipiem un likumsakarībām, ko tas nozīmē, man nav ne jausmas - t.p.]

Bogdanova darbi kļuva plaši pazīstami Eiropā un aiz okeāna. Par "ģeniālo krievu" rakstīja rakstus un zinātniskas monogrāfijas. Amerikāņu sovetologi ar interesi pētīja un traktēja Bogdanova filozofiskos un socioloģiskos uzskatus, detalizēti analizēja viņa noslēpumaino, māksliniecisko pasauli. "Bogdanovoloģijas" aizsācējs bija K. Džensens, kurš uzskatīja krievu par tehnisku ģēniju, ražīgu filozofu un oriģinālu domātāju. Lai pārliecinātu tos, kuri domāja savādāk, amerikānis ieteica rūpīgi izlasīt romānu "Sarkanā zvaigzne".

Zinātniskā metode.

1923. gada septembrī čekisti arestē Bogdanovu (viņš daudzas reizes ir nosodījis boļševiku līderu cietsirdīgās metodes un viņu izvērsto teroru). Lubjankā zinātniekam jāizcieš pazemojošas pratināšanas sērijas, taču visvarenais Dzeržinskis, kurš pazina Aleksandru pēc kopējas revolucionāras cīņas, dod norādījumu izlaist viņu brīvībā.

Visai svarīgu lomu spēlē arī tas fakts, ka tajā laikā Bogdanovs aktīvi un drosmīgi strādāja zinātnē, veltījis savus spēkus asinspārliešanas problēmai. Viņš rūpīgi izpētīja doktora Karla Landšteinera darbus, kurš 1900. gadā bija atklājis asins grupas, detalizēti aprakstot katru. Drīz parādījās donora un recipienta pārbaudes prakse uz savienojamību. Tā asins pārliešana no bīstama un riskanta eksperimenta pārvērtās pamatotā, zinātniskā metodē, kas palīdzēja izglābt daudzas dzīvības. Bogdanovs redzēja milzu perspektīvas šai progresīvajai medicīnas tehnoloģijai.

Boļševiku bonzas, kuri bija norūpējušies savas dzīves pagarināšanā un pat sapņoja par nemirstību, saprata, ka eksperimentiem ir zināma perspektīva, tāpēc deva zinātniekam zaļo gaismu un izdalīja solīdus naudas līdzekļus. Pateicoties tam, Bogdanovs 1926. gadā radīja un attīstīja zinātniski-praktisko asins pārliešanas institūtu un veltīja visu sevi zinātniskajam darbam.

Viņš bija pārliecināts asins pārliešanas propagandists, zinātnieks trīs gadu laikā veica sev desmit asins pārliešanas, piecas no tām - 900 mililitru apjomā. Šīs operācijas Bogdanovs pārcieta bez jebkādām negatīvām reakcijām, bet efekts no tām bija pilnīgi apmierinošs.

Taču kārtējā, vienpadsmitā asins pārliešana Aleksandram Aleksandrovičam bija liktenīga. 1928. gada martā Bogdanovs, uzskatot, ka viņam ir imunitāte pret tuberkulozi, piedāvāja apmainīties ar asinīm studentam Koldomasovam, kurš cieta no plaušu tuberkulozes neaktīvas formas un kādreiz bija pārcietis malāriju. Asins grupa Bogdanovam un studentam bija viena un tā pati. Tomēr zinātnieks nevarēja zināt, ka viņiem ir dažādi rēzus-faktori (tie tika atklāti vēlāk). Rezultātā 1928. gada 7. aprīlī Bogdanovs nomira, burtiski līdz pēdējai minūtei aprakstot savu strauji sliktāk paliekošo stāvokli.

Viņa mīļākais māceklis atzīmēja: "Man pirmo reizi dzīvē gadījās redzēt tādu varonību un tik stoisku mieru nāves priekšā!"

Bogdanova radošais un zinātniskais mantojums nav aizmirsts. 1999. gadā Jekaterinburgā ir nodibināts Aleksandra Bogdanova Starptautiskais institūts, "lai apvienotu, koordinētu un attīstītu fundamentālos un lietišķos krievu un aizrobežu zinātnieku pētījumus, radoši pielietojot idejas, kas atrodamas lielā krievu domātāja Aleksandra Aleksandroviča Bogdanova zinātniskajā mantojumā".