Nezināmā olimpisko spēļu vēsture._9

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

Nobeigums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Ar sacensību popularitātes pieaugumu skatītājiem parādījās vēlēšanās likt likmes uz uzvarētāju. Sākumā saderētāji sarunāja viens ar otru mutiski un iedeva naudu draugiem, kas derībās nepiedalījās. Kā likums, pēc sacensību beigām visa kompānija devās uz pabu dzert alu. Sākumā tos, kam uzticēja naudu vienkārši uzcienāja, bet ļoti ātri jau sāka dot procentus no vinnesta. Tā parādījās bukmeikeri (bookmaker). Galveno lomu bukmeikerisma attīstībā nospēlēja jāšanas sacīkstes. Pats pirmais cilvēks, kas tika minēts tieši šajā kontekstā, bija kāds Viljams Ogdens, kuram pirmajam ienāca prātā sākt rakstīt grāmatas (book make) ar likmēm 1790. gada Safolkas grāfistes Ņumārketas jāšanas sacīkstēs. Viņš noteica katram zirgam attiecību starp likmes lielumu un vinnestu pretstatā esošai tradīcijai, ka likmes liek tikai uz uzvarētāju. Jāsaka, ka Ogdens nerēķināja, cik uz kādu zirgu liek, un iespējams, ka viņām nācās kaut ko piemaksāt nepietiekošai summai arī no savas kabatas.

Taču pa īstam bukmeikerisms izveidojās pateicoties kataloņu izcelsmes Parīzes impresario Žozefam Olleram (1839-1922), kas vairāk ir ieguvis atpazīstamību ar koncertzāles „Olympia” izveidošanu 1888. gadā un slaveno kabarē „Moulin Rouge” – 1889. gadā. Interesanti, ka mūzikholu „Olympia” sākumā sauca par „Montagnes Russes” („Krievu kalniem”), taču kaismīgais sporta pielūdzējs Žozefs Ollers, iedvesmojies no Republikas olimpiādes Vispasaules izstādē, 1893. gadā pārdēvēja to par „Olimpiju”.

ru kabineta locekļa Šarla de Mornī (1811-1865) aizbildniecību un līdzdalību Ollers 1867. gadā Parīzē sāka pārdot biļetes ar nomināla vērtību, kas vienāda likmei jāšanas sacīkstēs. Uz biļetēm bija rakstīts „Derības ar sevi” (Pari Mutuel), kas nozīmēja, ka visu biļešu īpašnieki varēja likt likmes uz zirgiem cenas apmērā, kas bija norādīta uz kvīts. Pēc komisijas maksas saņemšanas par biļešu pārdošanu, summu sadalīja starp visiem biļešu īpašniekiem, kas bija likuši uz konkrētu zirgu, proporcionāli pret kopējo, realizēto biļešu skaitu. Žozefa Ollera tirdzniecības kiosku tīkls tika nosaukts par „totalizatoru” (totalisateur) un ātri iekaroja popularitāti parīziešu vidū.

Francijas valdība, kuru uztrauca straujā jaunās uzņēmējdarbības izplatība, 1874. gadā aizliedza biļešu pārdošanu, bet pašu Olleru katram gadījumam par kādu sīku finanšu pārkāpumu uz 15 dienām ietupināja cietumā. Taču aizliegums pastāvēja neilgu laiku. Jau 1878. gada 6. jūnijā, lai legalizētu biļešu pārdošanu, nodibināja Jāšanas sacīkšu vadīšanas biedrību un sāka pārskaitīt daļu no iegūtās naudas hipodromiem. Šo soli ministru kabinets novērtēja pienācīgi. Ollera jaunā iniciatīva padarīja viņa pasākumu kaut cik derīgu sabiedrībai, jo līdzīgi totalizatori pagrīdē parādījās masveidā. Satraukti par azarta industrijas pieaugumu, varas pārstāvji 1891. gadā izdeva Valdības dekrētu, kas reglamentēja derību noslēgšanas kārtību un vinnestu izmaksu. Rezultātā Žozefa Ollera „Pari Mutuel” atzina par vienīgo, likumīgo likmju pieņemšanas iestādi.

Pamazām totalizators iekļuva visos sporta spēļu veidos un kļuva par patstāvīgu daļu parādībā, ko mēs saucam par sportu. Bukmekeriem radās vēlēšanās, neriskēt ar lielām naudas summām, bet mēģināt ietekmēt sacensību rezultātus, daļu no ienākumiem atdot personām, kas sagādātu vajadzīgo rezultātu. Pirmā valsts, kur šādai stimulēšanai tika radītas barjeras, bija Lielbritānija. 1888. gadā tika pieņemts likums, kas aizliedza likt likmes uz atsevišķu spēļu iznākumu. Šo ierobežojumu daļēji atcēla 1990. gadā, bet tikai attiecībā uz tiešām TV translācijām. Kā jau mēs agrāk minējām, tad otrā valsts, kas ar likumu sāka regulēt šo biznesu, bija Francija 1891. gadā.

Tālāk valstis mainīja tikai nodokļu procentu lielumu. Tā 1930. gadā Anglijas bukmeikeri apvienojās un izveidoja kompāniju Tote Investors Ltd., kas sāka veikt atskaitījumus nacionālajām federācijām un asociācijām, par kuru spēlēm tika liktas likmes. 1948. gadā to aplika ar nodokļiem 10% apmērā, bet 1961. gadā jau ar 33%. Rezultātā, teiksim, no 1995. gadā savāktajiem 723 miljoniem sterliņu mārciņu vinnestu izmaksām pienācās tikai 172 miljoni, tas ir, mazāk nekā 25% no visas savāktās summas. Taču pat ar tādu sadalījumu spēlētāju skaits un likmju lielums joprojām nekrīt.

Taču atgriezīsimies XIX gadsimta beigu Lielbritānijā. Tad pat radās arī sporta industrija, piemēram Glazgo futbola formu ražotāju skaits pieauga no 8 līdz 20 laika periodā no 1885. gada līdz 1900. gadam. Sākumā runa bija galvenokārt par mazām firmām, taču tieši šajā laikā pakāpeniski parādījās arī sporta industrijas līderi. Piemēram, kompānija „Rubastic” ieguldīja 650 tūkstošus mārciņu, lai uzbūvētu jaunu rūpnīcu, kur ražot jaunumu – bezšuvju bumbiņas golfam – kurā strādāja 5000 cilvēku. Taču, neskatoties uz to, nākas konstatēt, ka sporta rūpniecība valstij deva tikai 3% no nacionālā ienākuma.

Pats brīnumainākais ir tas, ka Anglija pasaulei deva ne tikai sporta šovus – sacensības, bet vienlaikus arī, iespējams, pašu populārāko vingrošanas variantu, līdzīgu kā tās formas, kas attīstījās Vācijā, Francijā un Zviedrijā. Roberta Bādena-Pauela (1857-1942) grāmata „Skauta-izlūka māksla” (1908) izsauca globālās skautu kustības rašanos.

Pauela sistēmas pamatā bija bērnu fiziskā attīstība un patriotisma un biedriskuma jūtu ieaudzināšana. Sekojot profesionālā kara izlūka Pauela padomiem, daudzās Lielbritānijas pilsētās sāka rasties skautu vienības bērniem no 8 līdz 17 gadu vecumam. Tika organizētas īpašas militarizētas nometnes, kur viņiem mācīja orientēties apkārtnē, medīt, ķert zivis, peldēt, šaut, braukt ar laivu, notika arī militārās mācības un apmācība pirmās palīdzības sniegšanā. Nometnes maiņas beigās skauti pildīja normatīvus un ieguva attiecīgās atlēta, peldētāja, strēlnieka un tūrista nozīmītes.

Pauela idejas tika izmantotas daudzās valstīs ar dažādu politisko iekārtu. Neskaitot monarhistisko Angliju, tās izplatījās arī republikāniskajā Francijā. Padomju Krievijā (1918-1991) tika radītas komunistiskās pionieru vienības. Vācijā aktīvi līdz pašai Trešā reiha (1933-1945) krišanai attīstījās fašistiskā „hitlerjūgenda” (Hitler-Jugend) organizācija. Kad Ķīnā pie varas (1949-1976) nāca Mao Czeduns (1893-1976), kultūras revolūcijas laikā (1966-1976) parādījās hunveibinu (Hóng Wèibīng – sarkano gvardu) vienības no skolniekiem un studentu jaunatnes.

Skautu nometņu audzēkņiem bija vajadzīgi nepārtraukti piedzīvojumi arī pieaugušo dzīvē, kas savukārt radīja jaunu virzienu izklaides industrijā – aktīvās atpūtas pakalpojumu sfēru. Kā jau mēs agrāk izpētījām, šo terminu apritē ieviesa krievu zinātnieks I. M. Sečenovs.

Šīs aizraušanās kontekstā vingrošana tika uztverta kā nepieciešamā sagatavošanās, lai piedalītos aktīvajā atpūtā: tūrismā un ceļojumos, kā arī dažādos pārgājienos: kājām, jāšus vai uz velosipēda. Attiecīgi, visiem pieejamā vingrošana ieguva nosaukumu – fitness (no angļu valodas – derīgs, piemērots). Tas viss ļauj nonākt pie secinājuma, ka Anglija ir devusi pasaulei gan bāzi olimpisma attīstībai, gan arī pašu modernāko masu sporta veidu. Abas mūsdienu fizisko aktivitāšu formas – sporta un vingrošanas (fitnesa) – pirmo reizi tieši Anglijā ieguva pabeigtas formas, izplatoties visā pasaulē.

No tā laika eksistē divi galvenie virzieni valsts un sabiedrības mijiedarbībā, lai atbalstītu fizisko aktivitāti:

masu sports (vingrošana jeb fitness) – iedzīvotāju fiziskā aktivitāte, lai uzturētu veselīgu dzīvesveidu un sociālo vienlīdzību;

elitārais sports (atlētika, profesionālais sports) – augstākie sasniegumi starptautiskās sacensībās, lai vienotu nāciju un stiprinātu valsts prestižu.

Sports Lielbritānijā pirmo reizi vēsturē izveidojās kā sociāls institūts un ieguva vispārnacionālas prioritātes vaibstus. Ar sporta attīstību sabiedrībā izveidojās noturīgas gaidas un radās jaunas sociālas pretrunas.

Ko sagaida?

Sportam ir svarīga loma, lai samierinātu šķiras, strādnieki un aristokrāti sacenšas vienās arēnās, enerģiju izšķiežot nevis mītiņos, bet gan sporta laukumos.

Sports ir kļuvis par sociālās profilakses, samierināšanas avotu, alternatīvu alus bāriem. Stadionos cilvēki strīdas nevis par politiku, bet gan par iemīļotās komandas izredzēm.

Sports stiprina saites, pastiprina nacionālo un vietējo prestižu, veicina patriotismu un apvieno cilvēkus starptautisku sacensību laikā.

Sports veicina sociālo progresu un lepnumu par valsti. Sacīkstes veido gribasspēku un stimulē veselīgu dzīvesveidu.

Kādas pretrunas?

Futbola līdzjutēju trakošana ir kļuvusi par pastāvīgu draudu sabiedrības drošībai. Aristokrāti un strādnieki nodarbojas ar pilnīgi dažādiem sporta veidiem.

Radušies nesamierināmi līdzjutēju klani, kas lieto alu maču laikā un pēc mačiem. Liekot likmes, cilvēki provocē korupciju un „salīgtus” mačus.

Sports provocē nekārtības uz ielām un rosina radikāla nacionālisma parādīšanos starptautisku turnīru laikā un cīņā par to sarīkošanu.

Panākumus gūst tikai daži cilvēki no miljoniem. Zaudējums demoralizē līdzjutējus. Augstie sasniegumi traumē sportistu ķermeni un psihi.