Nezināmā olimpisko spēļu vēsture._8

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

8. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Nopietni runājot, ar adaptācijas problēmām dažādu darbu veikšanai un spēku atgūšanai pēc darba dienas slodzēm Eiropā tajā laikā nodarbojās daudzi zinātnieki. 1856-1859, gados Vācijas un Francijas vadošo fiziologu un neiroķirurgu laboratorijās praktizēja izcilais krievu zinātnieks Ivans Mihailovičs Sečenovs (1829-1905). 1895. gadā viņš publicēja darbu „Fizioloģiskie kritēriji darba dienas ilguma noteikšanai”, kas kļuva par izejas punktu Buka pētījumiem.

Daudzi Sečenova secinājumi jau viņa dzīves laikā zinātniskajā sabiedrībā tika pieņemti kā doktrīnas. Sečenovs atklāja nervu sistēmas divējādo dabu, kas rosina darboties un tajā pašā laikā bremzē aktivitāti. Viens no Sečenova secinājumiem bija tas, ka cilvēka nogurums veidojas smadzenēs. Kā stimulatoru Sečenovs piedāvāja tā saukto „aktīvo atpūtu” vai darbojošos orgānu secību. Viņš pamatoja, ka spēku atjaunošanas procesā vislabāk uz cilvēka emocionālo stāvokli iedarbojas nodarbību maiņa. Turklāt jāpiebilst, ka viņš nerunāja par darba procesu maiņu, bet tieši par izklaidējošām spēlēm – galda vai kustīgām spēlēm, kas mijas ar vingrošanu. Gribu īpaši piebilst, ka viņa darbos nekad netika pieminēts, ka runa varētu būt par kaut kādām sacensībām.

Tagad atgriezīsimies pie Ebēra uzskatu apraksta, kurš tikpat radikāli izteicās par sacensībām. Viņu īpaši kaitināja olimpiskās spēles, tāpēc ka viņš uzskatīja, ka tās „visdrīzāk propagandē cirka sasniegumus, nekā veido fizisko kultūru”. Ebēra kritika dod iespēju runāt ne vien par nopietnu opozīciju olimpismam, bet arī par vien lielāku pretinieku skaitu viņa uzskatiem, starp kuriem pirmie bija Merkuriali, Lings, Delsarts, Tisjē un Grusē.

Šajā sakarā interesantas ir atšķirības Ebēra un Kubertēna uzskatos. No Senās Grieķijas laikiem eksistēja divas fizisko aktivitāšu formas – vingrošana un atlētika, ko var raksturot šādi:

vingrošana ir māksla vingrināt ķermeni vai tā gara spējas ar mērķi uzlabot tā kustību vai domāšanas funkcijas, ko ķermenim devusi daba; tai drīzāk ir audzinošas vai terapeitiskas funkcijas, lai atklātu un attīstītu cilvēka spējas;

atlētika ir fiziski vai garīgi vingrinājumi un darbības, sacenšoties, kas vērsti uz kaut kāda rezultāta sasniegšanu ar mērķi kaut ko pārvarēt: attālumu, laiku, šķēršļus, materiālu apgrūtinājumu, dzīvnieka vai pretinieka gribu un savas iespējas.

Ebērs bija stingrs vingrošanas apoloģēts, Kubertēns attīstīja atlētiku. No šejienes arī pretrunas, ko noteica abi XIX gadsimta beigu fiziskās audzināšanas virzieni:

vingrošanas novirziens – vācu, zviedru un franču visiem pieejamas fizisku individuālu un grupveida vingrojumu sistēmas un spēles, tajā skaitā izmantojot īpašas iekārtas bez mērķa rīkot sacensības;

atlētiskais novirziens – publiskās vietās notiekošu individuālu un komandu sacensību anglosakšu modelis ar mērķi morāli un materiāli apbalvot dalībniekus, kā arī gūt materiālus labumus no biļešu pārdošanas un iespējām slēgt derības ar skatītājiem par sacensību rezultātu.

Mūsdienu sports. Made in England

Tieši atlētisko novirzienu Kubertēns paņēma par bāzi olimpismam. Lai lasītājiem dotu pilnīgāku priekšstatu par to, kā veidojās nākošo olimpisko spēļu programma, mums sīkāk ir jāaplūko atlētisko vai kā to tagad pieņemts saukt – anglosakšu sporta modeli. Dotā modeļa visnopietnākais pētījums ir Kembridžas universitātes (Lielbritānijā) profesora Nila Trentera monogrāfija „Sports, ekonomika un sabiedrība Lielbritānijā no 1750. līdz 1914. gadam” (1998). Šī darba galvenā vērtība ir tā, ka tajā tiek pētīta mūsdienu sporta institūtu bāzes veidošana, kas tika formulēta tieši Anglijā un tieši šajā periodā. Trenters to apzīmē ar „sporta revolūciju” Lielbritānijā, kas saistās ar karalienes Viktorijas (1819-1901) valdīšanas laiku (1837-1901) un pēc viņas valdījušo (1901-1910) karali Eduardu VII (1841-1910). Kaut arī jāsaka, ka viņa viedoklis ir pretrunā ar vēsturē nostiprinājušos viedokli, ka šis laiks esot bijis „stagnācija un apklusums”.

Par avotu pētniekiem parasti kalpoja daudzie evaņģēlisko un metodisko sludinātāju izteikumi, kas nosodīja cietsirdīgās izklaides, tādas kā: futbols, regbijs, dūru, gaiļu un suņu cīņas pilsētu laukumos un nomalēs, kas bieži pārvērtās masu kautiņos. Reliģiskā propaganda un tai līdzīgi skanošās Apgaismības idejas bija vērstas pret fizisku vardarbību. Attiecīgi no aristokrātijas puses tika atbalstīti tikai tādi sporta veidi kā: airēšana, krikets, kērlings, loka šaušana, kā arī jaunie: badmintons, krokets, lauka hokejs, launteniss un virkne citu. Kvalificēti darbinieki, sīki skvairi un vidējā klase visādi centās pietuvoties augstākai sabiedrībai un kopēja aristokrātu brīvā laika pavadīšanas modeļus. Ar to izskaidrojams kriketa un jāšanas sacīkšu popularitātes pieaugums, un masveidīgā šo sporta veidu sponsoru parādīšanās no buržuā aprindām. Taču ne visi izglītotākās aprindās populārie sporta veidi (badmintons, golfs, teniss) pārņēma masas. Aristokrātija pretojās tam, ka ar tās populārajiem sporta veidiem sāktu nodarboties zemākie slāņi un visi, kas vēlas. Turklāt, ne jau vienmēr masas kopēja eliti. Tādi sporta veidi kā: riņķu mešana, futbols, regbijs, lauka hokejs un hokejs ar bumbu bija radušies strādnieku vidū, kur arī bija populāri.

Trenters dod interesantu sporta popularitātes statistiku: XX gadsimta pirmajā desmitgadē futbols aizrauj tikai katru divdesmito vīrieti vecumā no 15 līdz 39 gadiem. Aktīvā vecuma vīriešu vidū citu sporta veidu - regbija, tenisa, kriketa, golfa - popularitātes reitings bija vēl zemāks un nepārsniedza kādus 5%. Bet sportistu-profesionāļu vidū populārie: airēšana, vieglatlētika un velosports nesasniedza pat vienu procentu.

Jāšanas sacīkstēs, airēšanā un dūru cīņās, kas savāca visvairāk skatītāju, vienmēr bija eksistējusi ieejas maksa, kas savukārt veda pie dalībnieku stimulēšanas. Taču ienākumi stipri svārstījās attiecībā no sporta veida. Slavenais XIX gadsimta otrās puses žokejs Freds Ārčers (1857-1886) savas karjeras augstākajā punktā saņēma no 8 līdz 13 tūkstošiem mārciņu gadā. Tajā pašā laikā vadošo kriketa spēlētāju vidējā darba alga gadā bija 200 mārciņu 1870. gadā, kas pieauga līdz 600 mārciņām 1900. gadā, kaut gan atsevišķi spēlētāji saņēma līdz 2000 mārciņām gadā. Individuālās algas griesti angļu futbola līgā XX gadsimta sākumā bija 4 līdz 5 mārciņas nedēļā. Tas, protams, bija krietni vairāk par strādnieku algu, tajā skaitā pat kvalificētu; tramvaja vadītājs šajā laikā saņēma vidēji 2 mārciņas 3 šiliņus, bet santehniķis – 2 mārciņas 7 šiliņus. Taču lielākie ienākumi bija tikai vadošajiem sportistiem, bet, piemēram, Londonas pirmās komandas „West Ham” spēlētāji saņēma 2 mārciņas 10 šiliņus, alga tik pazīstamā klubā kā „Glasgow Rangers” 1910. gadā bija tikai 2 mārciņas nedēļā.

Jau tad izsisties uz augšu sportā kļuva ļoti grūti, tāpēc personīgie finansiālie panākumi tik garantēti nemaz nebija, vairums gadījumos rožainās perspektīvas izrādījās tikai māns. Tikai 10% no tiem, kas savu karjeru golfā sāka kā spēlētāja palīgi (caddy), izauga līdz pašiem savai profesionālai karjerai. Anglijas futbola līgas pirmajā divīzijā 1891-1892. gadā bija 502 spēlētāji, no kuriem 43% tā arī nenospēlēja nevienu spēli pamatsastāvā, kas, protams, tieši atsaucās uz viņu algu. Citiem vārdiem, ja arī sports atvēra zemākajiem slāņiem logu uz lielo pasauli, tad tas bija pavisam šaurs – drīzāk runa varēja būt par mazu vēdlodziņu.

Tieši sportistu honorāri kļuva par pamudinošu stimulu, lai sakārtotu sacensības un izstrādātu spēles noteikumus boulingā (1670), kriketā (1727), golfā (1740), kērlingā (1795). Savukārt sacensību noteikumi noveda pie sporta institucializācijas. XVIII gadsimta vidū jāšanas sacīkstes sāka vadīt Žokeju klubs (JC), tad pat radās Anglijas golfa spēlētāju savienība (EGU), 1863. gadā – Futbola asociācija (TheFA), 1871. gadā apvienojās regbisti (BARLA), 1884. gadā – šahisti (BCA), 1885. gadā – velosipēdisti (BCF), 1888. gadā – tenisisti (LTA), 1896. gadā – kroketa (CA) un lauka hokeja (EH) spēlētāji.

Sporta popularitāte auga skatītāju vidū. Svarīgākie kriketa mači Anglijas grāfistēs savāca 2-3 tūkstošus skatītāju 1840. gados un jau 4 tūkstošus 1860. gados, bet jaunās tūkstošgades sākumā skatītāju skaits svārstījās no 8 līdz 24 tūkstošiem. Uz šī fona pārsteidzošāko dinamiku skatītāju skaita ziņā parādīja futbols. Ja laika posmā no 1875. līdz 1884. gadam nesen radušās Futbola asociācijas kausa izcīņas skatījās vidēji 4900 skatītāji, tad no 1905. līdz 1914. gadam šīs auditorijas lielums jau bija 79 300 cilvēku. Pēc dažādiem aprēķiniem Anglijā un Skotijā ar futbolu tajā laikā nodarbojās no 450 līdz 650 tūkstoši cilvēku. Ar visu spriedumu, ka, pārskaitot uz vienu iedzīvotāju pēc kopējā iedzīvotāju skaita, šis lielums tik liels nemaz nebija, absolūtos skaitļos tam nebija analogu.

Tamlīdzīgs nacionālo sacensību vēriens noveda pie tā, ka tika organizēti pirmie regulārie, starptautiskie turnīri: futbolā (par pirmo, oficiālo maču uzskata 1872. gada spēli Anglija – Skotija) un tenisā (1901. gadā iedibina Deivisa kausu). Kaut arī šahu Anglijā neatzina par sportu ne toreiz, ne tagad, tomēr jāpiemin, ka 1851. gadā, Londonā no 7. maija līdz 15. jūlijam norisinājās pirmais starptautiskais mačs par spēcīgākā šahista nosaukumu, kurā uzvarēja vācietis Ādolfs Andersens (1818-1879). Andersena divcīņa ar francūzi Lionelu Kizericki (1806-1853) iegāja šaha klasikas annālēs un ieguva nosaukumu „Nemirstīgā partija”. Te jāatceras arī Pirmo starptautisko dambretes turnīru, kas apmēram tajā pašā laikā notika Parīzē, 1886. gadā Francijas čempionāta ietvaros. Finālcīņā satikās divi francūži: Alfrēds Diso (1850-1906), pieveica savu līdzpilsoni Izidoru Veisu (1867-1936).

Nobeigums sekos.