Nezināmā olimpisko spēļu vēsture._7

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

7. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

Beidzot pati nozīmīgākā Delsarta estētiskās vingrošanas propagandētāja bez šaubām bija Aisedora Dunkana (īstajā vārdā Dora Andžela Dunkana; 1877-1927). Aizrāvusies ar antīko vingrošanu un dejām, viņa mēģināja atrast jaunus izteiksmes līdzekļus, lai ar dejas palīdzību spētu izteikt visu cilvēka jūtu gammu. Delsarta-Dalkroza-Demeni estētiskās vingrošanas vingrojumu sistēma Dunkanu ārkārtīgi aizrāva, sākumā viņa praktizējās pati, bet pēc tam piedāvāja to izmēģināt arī citām dejotājām. Rezultātā radās Aisedoras Dunkanas meiteņu fiziskās audzināšanas skola ar vingrošanas izteiksmes līdzekļiem. Tagad ritmiskās vingrošanas un moderno deju daudzie piekritēji visā pasaulē ir nodibinājuši apmācību centrus un rīko Aisedoras Dunkanas vārdā nosauktus festivālus.

Pārsteidzošākais bija tas, ka vingrošanas estētiskais novirziens tika pārvērsts anglosakšu parauga vingrošanā. Vienkāršota līdz banālu vienveidīgu kustību atkārtošanai mūzikas pavadībā, četru „D” (Delsarts-Dalkrozs-Demeni-Dunkana) vingrošana kļuva par bāzi mūsdienu sporta veidiem – sporta vingrošanai, mākslas vingrošanai, akrobātikai un aerobikai, ko kultivē Starptautiskā vingrošanas federācija (FIG). Estētiskās vingrošanas garabērns bija arī sinhronā peldēšana, ko attīsta Starptautiskā peldēšanas federācija (FINA). Taču laikam par pašu būtiskāko atiešanu no Delsarta sistēmas principiem kļuva sacensības „kurš kuru pārdejos” – sporta dejas, Starptautiskā deju sporta federācija (IDSF) un daiļslidošana, Starptautiskā slidskrējēju savienība (ISU). Visos gadījumos sacensības norisinās, izpildot vienveidīgus vingrinājumus mūzikas pavadībā. Reglamentēti kostīmi, mūzika, kostīmi, emocijas un izpildīšanas laiks. Estētiskās vingrošanas sportizācijas absurds pastiprinās ar tiesāšanas subjektīvo raksturu. Visa šo sporta veidu vēsture ir pilna ar nopietniem skandāliem par sportistu uzstāšanās vērtējumu. Bieži tas beidzās ar tiesnešu, treneru un pašu sportistu diskvalifikāciju, bet dažreiz pat ar tiesas darbiem.

Neskatoties uz pretrunām žūrijas darbā, kas saistītas ar vērtējumu, šīs sacīkstes tomēr piesaista lielu publikas uzmanību. Šo paradoksu var izskaidrot ar sacensību artistiskumu. Te jāpiezīmē, ka anšlāgu visvairāk izsauc mazāk reglamentētā sacensību daļa – to izvēles programma. Kaut gan visvairāk publiku piesaista nevis čempionāti, bet dažādi šovi ar šo sporta veidu atlētu piedalīšanos, ko gan vairāk būtu jāsauc par teātra vai cirka numuriem, kur sacensības kā tādas nenotiek vispār.

Viena no galvenajām tendencēm, veidojoties mūsdienu fizisko aktivitāšu formām, tika izteikta vidējās šķiras fiziskās aktivitātes salīdzinājumā ar zemākiem slāņiem – strādniekiem, zemniekiem, sīkiem ierēdņiem un īpaši ar tiem, kuri pārtika no noziedzīgām darbībām. „No vienas puses – izlutināts atlēts, patmīlīgs un sociāli nederīgs; no otras puses – veikls bandīts, kurš pilns ar ļaunu enerģiju. Pirmais – attīstījis savus muskuļus vai mantojis tos, taču nekad nav attīstījis savu gribu ne enerģiju. Otrais ir attīstījis savas fiziskās spējas, taču bez jebkādas morālās bāzes”. Tā sabiedrības intereses uz fiziskām aktivitātēm raksturoja pazīstamais XIX gadsimta franču teorētiķis un pedagogs Žoržs Ebērs (1875-1957) savā darbā „Sports pret fizkultūru” (1925).

Žoržs Ebērs atstāja tik lielu iespaidu uz mūsdienu sportu, ka viņam jāvelta īpašu uzmanību. Viņš kļuva pazīstams un varētu pat teikt, populārs, pēc notikumiem Martinikas salā 1902. gadā, kad pasaules sabiedrību satrieca zemestrīču virkne, kas notika Centrālamerikā un Karību jūras salās. Pirmā zemestrīce notika janvārī pēc Santamarijas vulkāna izvirduma Gvatemalā, kur bojā aizgāja 12 tūkstoši tuvējās pilsētas Kecaltenango iedzīvotāji. Valsts otrā lielākā pilsēta faktiski tika iznīcināta. Pēc tam 6. maijā atmodās Monpelē vulkāns (tulkojumā no franču valodas – Kailais kalns) Martinikas salā un pēc tā – 10. maijā Isalko vulkāns Salvadorā, bet jūlijā – Masaija vulkāns Nikaragvā un tad otro reizi izvirda Santamarija Gvatemalā. Taču stihiskās nelaimes visbaigākie notikumi norisinājās tieši uz Antīļu salu pērles – Martinikas.

Tā laika salas galvaspilsētas Senpjēras iedzīvotāji gandrīz bija aizmirsuši par vājo 1851. gada izvirdumu. Vulkāna krāteris bija kļuvis par iemīļotu svētdienas pastaigu vietu, pirmos 1902. gada 6. maija grūdienus neviens neuztvēra nopietni, izņemot Francijas Zinātņu akadēmijas Dabaszinātņu vēstures Nacionālā muzeja profesoru, Fransuā Lakruā (1863-1948), kurš vēlāk kļuva slavens mineralogs un vulkanologs un, kurš pieprasīja tūlītēju evakuāciju. Taču salas varas pārstāvji bija tika aizņemti ar 11. maijā paredzētajām vēlēšanām, ka vulkāniskās aktivitātes tās interesēja daudz mazāk nekā vēlētāju aktivitāte. Iedzīvotāju evakuāciju varas pārstāvji uztvēra kā mēģinājumu izjaukt vēlēšanas, kas absolūti neatbilda viņu plāniem.

Rezultātā, 8. maija vulkāna izvirdumā, kas sekoja pēc 6. maija zemestrīces, gubernators kopā ar sievu un vēl astoņiem vēlēšanu komitejas pārstāvjiem sadega dzīvs savā darbavietā. Viņu apdegušie līķi tika atrasti kabinetos. Vēlēšanu štāba rīcība aiznesa līdzi arī visu vēlētāju dzīvības – trīsdesmit tūkstošus cilvēku. Vienīgais skaidri domājošais cilvēks no varas pārstāvjiem izrādījās Francijas flotes jūras oficieris Žoržs Ebērs, kurš pēc zinātnieka Fransuā Lakruā ieteikuma uzņēmās evakuācijas vadību. Pateicoties viņa darbībai, izdevās izglābt un ar jūras kara flotes eskadru aizvest no salas apmēram divus tūkstošus cilvēku.

Glābšanas operācijas laikā Ebērs pievērsa uzmanību tam, ka garnizona karavīriem pietrūka speciālo zināšanu. Analizējot savu ceļotāja pieredzi, viņš secināja, ka ekstremālās situācijās ir par maz, ja tu esi fiziski attīstīts, vajadzīgas īpašas prasmes un – ne tikai zaldātiem, taču arī tiem, kurus glābj. Bagātā ceļojumu pieredze deva viņam plašas iespējas pārdomāt to. Atceroties savus vērojumus par Āfrikas iedzimto ciltīm, viņš atcerējās savu sajūsmu par viņu labi attīstītajiem muskuļiem, kas tika sasniegts pateicoties kustīgam dzīvesveidam, kas prasīja veiklību, spēku un ātrumu medībās. „Viņu fiziskā attīstība ir lieliska: lokani, veikli, prasmīgi, izturīgi, turklāt viņiem nav nekādas saprašanas par vingrošanu, šīs īpašības viņiem ir no dabas”.

Atgriezies Francijā Ebērs drīz vien atvaļinājās un pārcēlās uz dzīvi Šampaņas provincē, kur sāka strādāt par pasniedzēju Reimsas universitātē. 1909. gadā viņu uzaicināja vietējais mecenāts, marķīzs Melhiors de Polinjaks (1880-1950), lai organizētu aviācijas nedēļu. Pasākums radīja plašu rezonansi. Uz panākumu viļņa Polinjaks sadraudzējās ar Kubertēnu un rezultātā jau pēc pāris gadiem kļuva par SOK locekli (1914-1950), bet vēlāk kļuva pat par organizācijas izpildkomitejas locekli. Ebēru un Polinjaku savukārt saistīja kopīgas intereses par fizisko audzināšanu. Melhiors de Polinjaks, kurš bija viens no Šampaņas Vīnu ražotāju asociācijas vadītājiem, sponsorēja Ebēra zinātnisko darbību.

Ebēra fiziskās audzināšanas novatoriskajā sistēmā tika likts princips „esi spēcīgs, lai būtu derīgs”. Viņš savu traktātu nosauca par „Fizisko audzināšanu jeb Vispārējo apmācību dabiskā ceļā” (1912) un izskaidroja treniņu sistēmu, kam vajadzēja cilvēkā attīstīt derīgas fiziskas īpašības. Ebēra fizisko nodarbību sistēma tika būvēta uz desmit galvenajām vingrojumu grupām: soļošanas, skriešanas, lēkšanas, kustībām uz visām četrām ekstremitātēm, līšanas (kāpšanas), balansēšanas un līdzsvara, priekšmetu celšanas un to mešanas tehnikas, pašaizsardzības un peldēšanas. Viss treniņu process norisinājās uz viņa izstrādātu, īpašu šķēršļu laukuma, kas tagad plaši tiek izmantota, lai trenētu karavīrus, policistus un ugunsdzēsējus. Pēc Ebēra metodes nodarbībās, ko vēl sauc par „dabisko metodi”, tiek trenēts spēks, izturība un atbildības sajūta ne tikai par sevi, bet arī par citiem cilvēkiem uz šķēršļu joslas.

„Dabiskā metode” uzreiz ieguva plašu izplatību, lai trenētu glābējus un militārpersonas (parcours du combattant), kā arī, tikai daudz vēlāk, kļuva populāra jaunatnes vidū, kā viens no paņēmieniem, kā pavadīt brīvo laiku (parkour). Parkūra dibinātāja Dēvids Bellā (David Belle) vectēvs bija armijnieks, bet tēvs – ugunsdzēsējs un abi nodarbojās pēc Ebēra sistēmas tajā laikā, kad bija aktīvā dienestā, un aizrāva savu pēcnācēju ar „šķēršļu pārvarēšanas filozofiju”. Taču pašu parkūru un citas mūsdienās populāras sacensības mēs aplūkosim citā nodaļā. Tagad tikai atliek konstatēt, ka pateicībā par Ebēra nopelniem Parīzes 16. apriņķī, blakus slavenajam stadionam „Rolan Garros” pēc autora projekta ir uzbūvēts cits slavens stadions „Žoržs Ebērs”, kur šodien nāk uz nodarbībām ap 4 tūkstoši parīziešu.

Ebēra uzskati veidojās uz tradicionālās franču uztveres bāzes par vingrošanu, vispirms, uz mūsu jau apskatīto Francisko Amorosa sistēmu. Jūtamu ietekmi uz Ebēru atstāja arī iepriekš pieminētie: ārsts Filips Tisjē un politiķis Paskāls Grusē. Ebēra domubiedrs bija arī viņa līdzgaitnieks un vecākais kolēģis Žoržs Demeni. Ebēra metode paredzēja vingrojumus šķēršļu joslā tikai treniņiem. Pēc viņa domām pilnīgi pietika tikai ar to, lai iemācītos pārvarēt šķēršļus, bet ātrumam, kādā tas notiek, nebija nekādas nozīmes.

Vēlāk Ebēra idejas tika sagrozītas sportizācijas virzienā. Armijas, policijas, ugunsdzēsēju un glābšanas dienestu vadība metās rīkot ne vien reģionālas, bet arī starptautiskas sacīkstes šķēršļu joslās kā Vispasaules karavīru (CISM), ugunsdzēsēju un policistu spēles (WPFG).

Par vēl vienu lietišķu vingrošanas veidu kļuva dāņu vingrošana, tās dibinātājs bija Nils Buks (1880-1950), kurš nolēma reabilitēt strādājošos pēc ikdienas smagā darba, kad cilvēka ķermeņa muskuļi un saites bija zaudējušas elastību un kļuvušas stīvas. Pēc paša Buka vārdiem, viņa uzdevums bija radīt „primitīvu” jeb „pamata” atjaunojošu vingrošanu, lai atgrieztu cilvēka spējas uz veiklām un ekonomiskām kustībām.

Buka darbs atbilda sabiedrības, kas atradās industrializācijas attīstības procesā, prasībām. Vēlāk viņš saņēma ielūgumu no Japānas valdības, izstrādāt korporatīvās ētikas pamatus. Buka popularitāte sasniedza vislielāko augstumu viņa darbības pēdējā periodā, kad, atgriezies no Japānas, viņš savā darbībā sāka aktīvi izmantot austrumu prakses sistēmu. Tas viņu Eiropā padarīja par vadošo Austrumu cīņu veidu propagandētāju, jo to obligāta sastāvdaļa bija vingrošana.

Buka metodika radīja dāņu vingrošanas fenomenu. Vingrošana gan attīstījās vēl pirms viņa, to no 1864. gada veicina Dānijas Vingrošanas konfederācija (DGI – Danske Gymnastikog Idrætsforeninger). Par spīti visam Nilsa Buka ieguldījumam, ko viņš veicis fiziskās kultūras attīstībā, viņa mantojumu neuztver viennozīmīgi. Tam par vainu ir tas, ka viņš sadarbojās ar nacistiem un viņa sistēma bija populāra Vācijā Trešā reiha vadošo kadru vidū (1933-1945).

Turpinājums seko.