Nezināmā olimpisko spēļu vēsture._6

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

6. turpinājums.

Vingrošana un atlētika.

Dažādi uzskati par fizisko aktivitāšu attīstību eksistēja ilgi pirms publiskajām debatēm Sorbonnā. Analoģisks disputs iesākās jau pēc pirmā mēģinājuma teorētiski pamatot Olimpisko spēļu atdzimšanu pilsoniskā humānisma laikmetā (XIV-XV gs.) Itālijā. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ tas notika turpat, kur ar Romas Impērijas imperatora (379-395) Teodosija I (346-395) pavēli mūsu ēras 394. gadā tika darīts gals antīkajām Olimpiskajām spēlēm. Pazīstamais Florences humānists un politiķis Mateo Palmieri (1406-1475) ierosināja atjaunot publiskas spēles.

Interesanti, ka Palmieri argumenti pilnīgi sakrita ar tiem, ko vēlāk izvirzīja Kubertēns. Viņš uzsvaru lika uz vidējo klasi, kurai pēc viņa domām bija jāpiedalās valsts pārvaldē kopā ar augstāko sabiedrību. Palmieri ideālā sabiedrības iekārta bija popolānu-ģilžu pārstāvju republika ( no itāļu valodas - popolani – populisti), kur pilnā mērā varētu realizēties tirgotāju un amatnieku pilsoņtiesības, kuri cīnījās ar nobiļiem-feodāļiem (no latīņu – nobilis – augstdzimušais). Seno olimpiešu godāšanas tradīciju Palmieri redzēja kā visai aktuālu, lai celtu popolānu statusu, jo viņš uzskatīja, ka no to vides nāks Olimpisko spēļu uzvarētāji – sabiedrības nākotnes elki. Tādas domas viņam radās 1430. gada mēra laikā, kad viņš, vientulībā nobēdzinājies, bagāta tirgoņa Anjolo Pandolfini (1360-1446) ārpilsētas mājā rakstīja dialogus „Par civilo dzīvi” (Libro della vita civile, 1528), kas tika publicēti jau pēc viņa nāves.

Mazliet vēlāk viņa laikabiedrs – ārsts Džeronimo Merkuriali (1530-1606) asi uzstājās pret antīko agoniju tradīciju atdzimšanu, veltījis senajām Olimpiskajām spēlēm vairākas nodaļas savā opusā „Vingrošanas māksla” (De Arte Gymnastica, 1569). Merkuriali, kas pētīja psihisko saslimšanu etioloģiju, diagnostiku un klīniku, uzskatīja, ka sacensības rada neatgriežamu ļaunumu veselībai, padarot cilvēkus pēc regulārām fiziskām slodzēm nomāktus un vienaldzīgus pret dzīves priekiem. Savos darbos viņš postulēja, ka sacensību gars ir galvenais faktors, kas rada neirozes, un pat salīdzināja to ar nekārtīgu seksuālo dzīvi pēc iedarbības stipruma uz psihi. Merkuriali visā nopietnībā uzskatīja, ka emociju izvirdums spēles laikā vēlāk izsauc melanholiju, kas savukārt, vēlāk rada sliktu izturēšanos un rupjību pret līdzcilvēkiem un pat ģimenes locekļiem. [Cik dziļa doma, ja atceramies fanu vandālismu, īpaši, pēc savējo zaudētām spēlēm – t.p.]

Tagad ir pats laiks atcerēties XIX gadsimta sabiedrības pirmos izaicinājumus attiecībā pret sporta un olimpisma veidošanos, kas sakrīt laikā. Tas lies gaismu uz daudziem procesiem, kas ietekmēja Olimpisko spēļu programmas veidošanu un turpmākās izmaiņas. Es īpaši akcentēju uzmanību uz Olimpisko spēļu programmu. Ar Olimpisko spēļu attīstību to programma kļuva par visspēcīgāko stimulu mums pazīstamo sporta veidu attīstības spektrā, jo lielākā daļa no tiem sapņo kļūt par olimpiskajiem sporta veidiem.

Sporta un olimpiskās kustības institūtu veidošanās iesākās jau XIX gadsimta sākumā, Apgaismības laikmeta ideju un tam sekojošā moderna laikmeta garā. Postkoloniālā Eiropas sabiedrība pēc pasaules iekarošanas sajuta, ka spēlē galveno lomu modernajā civilizācijā. Saskaršanās ar citām kultūrām stimulēja pievēršanos pašas vēsturei. Tirdzniecība ar lētajām izejvielām no kolonijām izveidoja pasaules tirgu un to apkalpojošu banku sistēmu. Milzīgas bagātības krājās jaunajai elitei – tirgotājiem un baņķieriem – ap kuriem sāka veidoties jauna sabiedrības daļa, ko vēlāk nosauca par „vidējo šķiru”.

Jaunā elite un vidējā klase ieguva vislielākos labumus no progresa un koloniālajiem iekarojumiem, un atšķirībā no augstākās sabiedrības tās dzīvi nereglamentēja protokola pasākumi. Tā meklēja pielietojumu sakrātajiem spēkiem un līdzekļiem. Brīvais laiks un līdzekļi izspēlēja ļaunu joku ar sabiedrības zelta vidusslāni, kas kļuvis par galveno preču, kā derīgu, tā arī kaitīgu (tabaka un narkotikas) patērētāju, turklāt vēl cieta no pārliecīgas pārtikas patērēšanas (aptaukošanās).

Pateicoties ikdienas preses attīstībai, parādījās vienkāršs un pieejams propagandas mehānisms, un kopā ar to pirmie, biklie mēģinājumi propagandēt veselīgu dzīvesveidu. Tā laika ārsti rekomendēja vingrošanu kā panaceju no galvenajām nelaimēm: aptaukošanos un narkotiku atkarības. Aizraušanās ar vingrošanu sāka kļūt masveidīga.

Zviedrijā pat tika dibināts valsts institūts vingrošanas attīstībai, tās uzdevums bija gatavot jaunos cilvēkus armijai. Valdība uzticēja sagatavot fiziskās audzināšanas sistēmu doktoram Pēram Henrikam Lingam (1776-1839). Balstoties uz anatomijas un bioloģijas zināšanām, kas bija iegūtas Lundas universitātē, kā arī uz septiņus gadus ilgo Ķīnas tradicionālās masāžas tui na praksi, Lings aprakstīja kustību rakstura antropoloģisko noteiktību. Pēc Anglijas, Vācijas un Francijas kolēģu prakses izpētes šajā sfērā, viņš izstrādāja īpašu masāžas un vingrinājumu sistēmu dažādām ķermeņa anatomiskām daļām. Galvenais tajā bija slodžu fizioloģiskā lietderība, tāpēc Lings no tās izslēdza vingrinājumus, ko uzskatīja par kaitīgiem. Viņš izveidoja vairākas vingrinājumu grupas atkarībā no vingrošanas mērķiem un piedāvāja militāro (attīstošo), medicīnisko (atjaunojošo), pedagoģisko (apmācošo) un estētisko (veidojošo) vingrošanu.

Iesniedzis valdībai atskaiti par pētījumiem un mācību metodiku, Lings ieguva tiesības izveidot Centrālo Vingrošanas institūtu (Gymnastiska Centralinstitutet – GCI) Stokholmā. Mācību iestādi atklāja 1813. gadā, tagad to sauc - Zviedrijas Sporta zinātņu un veselības skola. Ar Zviedrijas vingrošanas attīstību tagad nodarbojas arī Zviedrijas Sporta Konfederācija.

Nedaudz vēlāk Francijā analoģisku vingrošanas vingrinājumu sistēmu izveidoja atvaļināts spāņu izcelsmes pulkvedis Francisko Amoross (1770-1848). Viņš organizēja civilās un militārās vingrošanas skolas. Zaldāti praktizējās soļošanā, šķēršļu skrējienā, lēkšanā, mešanā, kravas vai ievainotu pārvietošanā, peldēšanā, paukošanā un voltižēšanā, jāšanā, dejās un šķēršļu pārvarēšanā ar kāpņu, kāršu un virvju palīdzību. Tika paredzēta ārstu un pedagogu kontrole. Amoross izdeva teorētisku traktātu „Normālā, militārā un civilā vingrošana” („Gymnase normal, militaire et civil”, 1826), bet pēc tam praktisku „Fiziskās, vingrošanas un morālās audzināšanas rokasgrāmatu” („Manuel d’éducation physique, gymnastique et morale”, 1830), savdabīgu atlasu ar 53 vingrojumu tabulām.

Tajā pašā laikā francijā rodas arī vingrošanas estētiskais novirziens. 1839. gadā savus slavenos kursus atklāj Fransuā Delsarts (1811-1871). Pievērsis uzmanību tam, ka elementāras baleta mākslas kustības palīdz efektīgāk izteikt vingrošanas vingrinājumu raksturu, viņš izveido veselu kustību estētikas programmu, kas balstīta uz klasisko mūziku. Viņa mācekļu un klausītāju vidū bija komponists Šarls Guno (1818-1893), mākslinieks Engrs (1780-1867), rakstnieks Teofils Gotjē (1811-1872). Un pat Francijas karalis (1830-1848) Luī-Filips I (1773-1850) aicināja viņu uz individuālām nodarbībām pilī.

Diemžēl Delsarts neatstāja savas sistēmas aprakstu. Viņa daiļrades pētnieks S. M. Volkonskis (1860-1937) definēja šo mācību, kas nonākusi līdz mums dažu autoru atmiņās, kā „veidotu uz dziļi filozofiskas bāzes, ar zinātnisku secību, bagātu ar nebeidzamām iespējām, kā estētisku vingrošanas sistēmu, kas tuva brīvai izpausmei dejā”.

Delsarta sekotājs bija mūzikas skolotājs no Ženēvas Emīls Žaks-Dalkrozs (1865-1914), kurš attīstīja viņa sistēmu, liekot audzēkņiem „spert soļus” mūzikas pavadījumā. Tādu nodarbību rezultātā tika atrastas individuālas kustības konkrētai mūzikai. Ar laiku viņš konstatēja, ka noteiktu vingrojumu izpildīšana rada kustību ābeci, ko pēc tam var apgūt jebkurš cits audzēknis.

Delsarta sistēma atrada praktisku pielietojumu medicīnā. Tas notika pateicoties ungāru izcelsmes fiziologam Žoržam Demeni (1850-1917), kurš augsti novērtējis sava tautieša pieredzi, izstrādāja terapeitisku un atveseļojošu vingrošanas sistēmu sievietēm, akcentu liekot uz viņu anatomiskajām īpatnībām, kurām ir būtiskas dzimuma atšķirības, salīdzinājumā ar vīrieša ķermeni. Sieviešu treniņa īpatnība pēc Demeni metodes bija daudzpakāpju un pakāpeniska vingrinājumu sistēma, kas bija paredzēta vairākiem gadiem.

Demeni uzstājās pret Linga zviedru vingrošanas sistēmu, jo uzskatīja, ka tā ir pārāk reglamentēta. Turklāt viņam īpaši imponēja Delsarta sistēmas fizisko vingrojumu muzikālais pavadījums. Tam par iemeslu bija Demeni aizraušanās ar mūziku. Vēl pirms iestāšanās Sorbonnas Medicīnas fakultātē viņš pabeidza konservatoriju vijoles klasē un spēlēja operas teātra orķestrī.

Neskatoties uz jūtamu ieguldījumu fiziskās audzināšanas attīstībā, Demeni galvenie sasniegumi saistās nevis ar vingrošanu, bet vairāk ar jauna virziena attīstību zinātnē. Kļuvis par ārstu un medicīnas profesoru, Demeni eksperimentēja ar cirka ekscentriķu stroboskopisko fotografēšanu. Tas atnesa viņam slavu kā vienam no kinematogrāfa pionieriem. Taču vēl lielāku slavu atnesa ne pati „filmēšana”, cik tās apraksti, kas kļuva par pamatu jaunam mūsdienu zinātnes virzienam, ko vēlāk nosauca par biomehāniku.

Turpinājums seko.