Nezināmā olimpisko spēļu vēsture._3

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

3. turpinājums.

Kubertēns.

Tagad mēs beidzot esam nonākuši līdz tam, lai rūpīgi apskatītu to, kā ir veidojušies uzskati cilvēkam, kuru pieņemts saukt par mūsdienu Olimpisko spēļu dibinātāju. Daudzos avotos Kubertēns tiek rādīts kā vispusīgu, dziļu augstāko izglītību guvis cilvēks, kas ļāvis viņam ieplānot un realizēt grandiozo, starptautiskās olimpiskās kustības projektu. Izspriedīsim, vai tas tā bija un kuriem pieder šīs idejas.

Pjērs Fredī de Kubertēns bija trešais no četriem bērniem itāļu Fredī dzimtas ģimenē, kas 1400. gadā apmetās Dro miestiņā, Parīzes tuvumā. Pjēra Fredī dzimtas krustēvs – karalis (1461-1483) Ludviķis XI (1423-1483) 1477. gadā piešķīra Fredī muižnieka titulu un kambarkunga amatu. Augstais tituls atnesa Fredī ģimenei lielu bagātību un ļāva 1577. gadā iegādāties Kubertēnas muižu Versaļas tuvumā. No tā laika Fredī dzimta varēja savam uzvārdam pievienot savā īpašumā esošās muižas muižas nosaukumu. Vēlāk Fredī dzimtas pārstāvji nonāca dažādos sabiedrības slāņos, viņu vidū bija bruņinieki, tirgotāji, ierēdņi, juristi, diplomāti, mākslinieki un zaldāti. Viņu vidū bija gan dziļas ticības cilvēki, gan ateisti.

Ja Pjēra de Kubertēna vectēvs bija pārliecināts antiklerikālis, tad viņa tēvs Šarls Luī Fredī (1822-1908) tieši otrādi, bija tik ļoti ticīgs, ka, būdams mākslinieks, gleznoja tikai reliģisku tēmu gleznas. 1846. gadā viņš apprecas ar ebreju meiteni Marī Marselu Žigo de Krizenuā (1823-1907). Tā kā viņa ir grāfiene no ievērojamas de Krizenuā dzimtas, tad viņa atteicās būt par baronesi de Kubertēnu. Bija vēl cits iemesls. Marī Marsela Žigo nepārgāja vīra ticībā – kristietībā – tāpēc, ka pēc jūdaisma likumiem bija mantojusi no mātes iespēju būt par grāfu dzimtas de Mervilu galveno turpinātāju. Pēc Pjēra piedzimšanas 1863. gadā ģimene pārbrauc uz mātes dzimtsmuižu Mervilu pie Havras Normandijā.

Kad bērni pieaug, ģimene pārceļas uz Parīzi. Pabeidzis sākumskolu pie Svētā Ignācija jezuītu koledžas Parīzē, Kubertēns turpat iegūst arī pilnu vidējo izglītību – trīs bakalaura pakāpes (humanitāro zinātņu, 1880.; precīzo zinātņu, 1881. un tiesību zinātņu, 1885.). Vecāki uzstāja, lai viņš turpina mācības slavenajā Sensīras kara skolā, taču Pjērs iesniedza dokumentus Sorbonnā, Filozofijas fakultātē, kaut arī mācīties tur tā arī nesāka.

Sorbonnas universitātes bibliotēkā viņa rokās nokļuva filozofa Hipolīta Tena (1828-1893) darbi. Tens sīki apraksta fiziskās audzināšanas sistēmu angļu skolās, kas atstāj neizdzēšamu iespaidu uz Kubertēnu. Tik spēcīgu, ka viņš dodas mācīties uz Regbijas pilsētu Lielbritānijā, uz Tomasa Arnolda (1795-1842) skolu. Tieši par šo skolu sajūsminājās Tens, bet Kubertēna vēlmi vēl vairāk uzkurināja fakts, ka skolā par pasniedzēju bija skolas dibinātāja dēls Toms Arnolds (1823-1900).

Kas tad tā bija par skolu, uz ko tā centās nokļūt Kubertēns? Interesanta ir cita slavena Regbijas skolas skolnieka Čārlza Litvidža Dodžsona (nākošā Lūisa Kerola, 1832-1898, „Alises Brīnumzemē”, 1865, autora un matemātikas profesora) liecība. 1844. gadā viņu, 12 gadus vecu pusaudzi, sūtīja mācīties uz vienu no labākajām publiskajām skolām Anglijā, Regbijas pilsētā. Savos memuāros viņš vēlāk rakstīja, ka viņam uzreiz ārkārtīgi nepatika reglaments, sporta un spēka kults, kas radīja „verdzības” institūtu un jaunāko skolnieku pakļaušanos vecākajiem. Divi galvenie priekšmeti skolā bija latīņu valoda un krikets, bet pamudināšanas veids – pēriens.

Taču galvenais, ar ko skola kļuva slavena, bija – spēle „īstiem vīriešiem”. Regbijs kļuva par sugas vārdu. Apmēram ap šo laiku – XIX gadsimta vidus – kļūst zināms tā sauktais jēdziens – angļu džentlmeņa gars (gentlemanly spirit), ko iepotēja ne vien aristokrātiem, bet arī visiem, kas bija spējīgi maksāt par apmācību. Skolas direktors Tomass Arnolds izstrādāja „gara audzināšanu”, kas bija balstīta uz sportu, audzēkņu vertikālu hierarhiju, humanitārām zinātnēm un reliģiju.

Devies uz Angliju, iegūt trūkstošo „džentlmeniskuma” daļu, kur viņš pirmo reizi jau bija bijis divdesmit gadu vecumā 1883. gadā, šoreiz Kubertēns tur paliek uz veseliem trīs gadiem (1886-1888). Viņš regulāri šaudījās no Francijas uz Angliju, pametot mācības malā, taču, iegūstot aizraušanos ar sportu. Kubertēna ceļošana nebija velta. Anglijā, kā viņš saprata, viņš bija atradis ideālu augstākās sabiedrības jaunatnes apmācības sistēmu. Kubertēns bija sapratis, ka tikai sports var kļūt par universālu, pedagoģisku līdzekli. Toreiz viņu ļoti nomāca fakts, ka visas viņa tuvākās aprindas sastāvēja tikai no dīkdienīgiem dendijiem (dandy), kuru vidū bija grūti atrast „īsteni cēlus cilvēkus”. Viņam radās ideja par „īstu pedagoģiju un atlētisku audzināšanu”, ko viņš tomēr tā arī nepublicēja. Viņš vienkārši atsaucās uz tajos laikos britu sabiedrībā populāro „Muskuļoto kristiešu” (Muscular Christians) apmācības metodi. Savas uzvedības idejas viņš grasījās propagandēt un izplatīt ne vien aristokrātijas, bet arī buržuā vidē.

1889. gada 26. aprīlī Pjēra Kubertēna dzīvē notiek liktenīgs pagrieziens. Viņš ir viens no 500 000 skatītājiem, kas vēro Parīzes Vispasaules izstādes atklāšanu, kas veltīta Revolūcijas (1789-1794) simtgadei. Izstādes atklāšanas dienā organizētā, memoriālā Republikas Olimpiāde izsauc publikā vispārēju sajūsmu. Starp ekspozīcijas paviljoniem Marsa laukumā pēc simts gadiem atkal sacenšas atlēti.

Šeit jāatzīmē, ka sporta spēles izstādē bija tikai atklāšanas dienā. Taču Kubertēnam, kas jau nākošā dienā atstāja Parīzi, tās uz visiem laikiem palika kā nemainīgs izstādes pavadonis ar neatkārtojamu svētku un sporta propagandas atmosfēru. Izstādē izmantotie antīkie simboli un rituāli, kā vēlāk savos memuāros raksta Kubertēns, atstāja uz viņu milzīgu iespaidu un parādīja, kā var īsi un tajā pašā laikā dziļi un tēlaini attēlot seno Olimpisko spēļu un tās kultūras vērtības jēgu. Un izdarīt to pavisam savādāk nekā muzejos.

Tūlīt pēc Olimpiādes Vispasaules izstādē Kubertēns dodas uz Jauno Pasauli. Viņš ir daudz dzirdējis par sportiskiem notikumiem bagāto dzīvi ASV. Ceļojums, kas ilga gandrīz divus gadus, parādīja viņam patiesi pārsteidzošus atklājumus sportā. Viņš ieraudzīja veselus sporta šovus, kas iedarbojās ar Eiropā neredzētu spēku. Sacensības tika noformētas kā sporta izrāde ar atbalsta grupām (cheerleaders), kas radās tieši 1880. gadu beigās un skatītājos izsauca emociju vētru. Ko bija vērti amerikāņu futbola mači, par kuriem Kubertēns bija dzirdējis, un, kas kā sports bija izveidojies, pateicoties regbijam?

Regbija spēle bija radusies tajā pašā Anglijas pilsētas Regbijas skolā, kur bija mācījies Kubertēns. 1823. gada 7. aprīlī futbola mača laikā sešpadsmit gadus vecais Viljams Vebs Elliss 1806-1872) iedrošinājās pārkāpt noteikumus, satvēra bumbu ar roku un skrēja uz pretinieku pusi. Šī spēles taktika iepatikās arī citiem audzēkņiem, bet spēli sāka dēvēt par regbiju. Vēlāk futbolu tieši ar šādu taktiku sāka kultivēt skolā. Bet pirmā amerikāņu futbola spēle (sākumā regbija un futbola sajaukums) pēc Starptautiskās amerikāņu futbola federācijas (IFAF) versijas notika 1869. gada 6. novembrī Ņubrunsvikas pilsētā (Ņudžersijas statā) starp Ratgeras un Prinstonas universitāšu komandām. Kubertēns toreiz redzēja sacensības, kādas pazīstam mēs arī tagad – ar tačdauniem un punktiem par to, ka bumba ienesta pretinieka galējā zonā, ko ieviesa tikai 1875. gadā.

Taču, neskatoties uz Kubertēna sajūsmu, amerikāņu sportā viss nemaz nebija tik lieliski un skaisti. Publisko sacensību otra puse bija to atkarība no šovbiznesa likumiem, kas izpaudās cietsirdībā un maču pērkamībā. Apstiprinājums ir vēsturisks fakts, kas noticis nedaudz vēlāk. Pēc ziņojuma avīzē „Chicago Tribune” par to, ka 1905. gada sezonas laikā ir gājuši bojā 18 futbolisti, bet 159 ir guvuši dažāda smaguma traumas, ASV 26. prezidents (1901-1909) Teodors Rūzvelts (1858-1919) paziņoja: „Ja futbolisti nemainīs noteikumus, tad mēs vispār aizliegsim futbolu. Par cietsirdību negodīgā spēlē ir jāievieš sodi. Vai nu mainiet spēli, vai mēs no tās atteiksimies”.

Turpinājums seko.