Nezināmā olimpisko spēļu vēsture._1

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga".

1. turpinājums. Iepriekšējo lasiet šeit.

  1. nodaļa. Masu skrējiens uz vietas.

Olimpiskā renesanse.

Pieņemts uzskatīt, ka antīkās olimpiskās spēles atjaunoja un pirmo reizi organizēja 1896. gadā franču barons Pjērs de Kubertēns (1863-1937). Taču pēc XXIX Olimpiādes beigām Pekīnā, 2008. gada 24. augustā Lielbritānijā, Čipingkempdenas pilsētas laukumā, pulksten 16 notika īpaša ceremonija, kuras laikā tika nolasīts Britu olimpiskās asociācijas paziņojums. Tajā tika teikts, ka „Olimpiskās spēles, kas notiks Londonā, 2012. gadā, kļūs par unikālu 400. gadadienu pirmo britu olimpisko centienu atmodai”. Bet 2012. gada 1. jūnijā notikšot oficiāli svētki par godu mūsdienu olimpisko spēļu 400-gadei, kas ir atdzimušas un notiek Lielbritānijā līdz pat šodienai. Tas nozīmē tikai vienu – ideja par olimpisko spēļu atdzimšanu, ko Kubertēns izteica 1892. gadā, nepavisam nebija jauna, bet viņš, tēlaini runājot, nebija pirmais, pat ne otrais vai trešais. Viņa paziņojuma brīdī jau 280 gadus Eiropā un Amerikā bija notikušas 341 lokālas un starptautiskas spēles pēc seno, olimpisko spēļu parauga.

Leģendāro Olimpiju 1766. gadā atrada angļu arheologi. Pēc tam sekoja pirmais francūžu mēģinājums sākt izrakumus 1829. gadā, Alfejas upes ielejā, kas bija nesekmīgs, kaut arī iedvesmoja 15 gadus veco vācu jaunieti Ernstu Kurciusu (1814-1896). 23 gadu vecumā Kurciuss apmeklēja šīs vietas kā filozofijas vēsturnieka Hristiana Augusta Brandisa (1790-1867), kurš ieņēma Grieķijas karaļa Otona I (1815-1867) kabinetpadomnieka posteni (1833-1862), dēla audzinātājs. Vēlāk kļuvis par arheologu, Ernsts Kurciuss pēc daudzu gadu pētījumiem 1852. gadā Berlīnē pabeidza savu ziņojumu „Olimpija” ar aicinājumu izvilkt dienas gaismā seno helēņu dārgumus, ko slēpj Alfejas upes dūņas. Taču vācu zinātnieka plāniem bija lemts piepildīties tikai pēc 23 gadiem 1875. gada oktobrī. Pēc sešus gadus ilgušiem izrakumiem Ernsts Kurciuss izdeva 3 sējumu darbu „Olimpija. Vācu Reiha organizēto izrakumu rezultāti”. Pasaule uzzināja par artefaktiem un seno Olimpiāžu norises smalkumiem.

Ilgi pirms laika, kad angļu arheologi atklāja Olimpiju, un pirms sekoja Kurciusa izrakumi, vēl 1612. gadā seno spēļu atdzimšanas ideju realizēja karaļa prokurors Roberts Dovers (1575-1652). Karaļa Džeimsa I (1566-1625) valdīšanas laikā (1603-1625) viņš Glosteras grāfistes Čipingkempdenas (Chipping Campden) pilsētā noorganizēja Kotsvolda Olimpiskās spēles (Cotswold Olimpick Games). Spēles ar vietējo iedzīvotāju piedalīšanos notika katru gadu piektdienas vakarā pirms Svētās Trīsvienības dienas jeb Vasarsvētkiem (maija beigas – jūnija sākums) līdz par 1852. gadam. Formāli par spēļu pārtraukšanas iemeslu tika minēts iemesls, ka to laikā notika huligānisma gadījumi, taču visdrīzāk tā laika puritāniskās sabiedrības varas pārstāvjus neapmierināja visai brīvā spēļu gaisotne.

Sacensību programmā ietilpa: jāšanas daudzcīņa (ātruma sacīkstes un medības), paukošana ar koka nūjām, vesera mešana, skriešana maisos un cīņa ar paklupināšanu (Shin-Kicking). Sacensību laikā notika arī dziedoņu un muzikantu konkursi, bet augstdzimušām personām tika sarīkots šaha turnīrs. Spēles bija populāras džentriju – sīkmuižnieku – vidū. Kotsvolda Olimpiskās spēles tika atjaunotas 1962. gadā un notiek katru gadu. Mūsu dienās spēles atklāj vietējās baznīcas mācītājs, kas tērpies Viduslaiku prokurora drānās, tēlojot Spēļu dibinātāju Robertu Doveru, bet spēļu programma ir papildināta ar virves vilkšanu, klinšu kāpšanu un tekvondo. Spēles organizē Roberta Dovera Kotsvolda Olimpisko spēļu biedrība.

Daži pētnieki uzskata, ka Dovera interesi par olimpiskajām spēlēm varēja izraisīt nedaudz senāk dzīvojušais dramaturgs Tomass Kids (1558-1594), kura lugās esot bijušas ainas no antīkās vēstures ar atlētu cīņām. Taču dotā versija paliek tikai hipotēzes līmenī, tāpēc ka Tomass Kids simtprocentīgi ir zināms tikai kā „Spāņu traģēdijas” (1592) autors, viņa darbu lielākā daļa ir zuduši vai nepadodas atribūcijai.

Lai kā tur arī nebūtu ar sēra Dovera iedvesmu, viņa gara bērns – Kotsvolda Olimpiskās spēles – ir iedvesmojušas kā minimums vienu lielu literātu. 1749. gadā Džilberts Vests (1703-1756) pārtulkoja sengrieķu dzejnieka-līriķa Pindara (522-448 p.m.ē.) Īstmijas, Nemejas un Pītijas spēļu olimpionikiem un uzvarētājiem veltītās epinīkijas. Šie paši materiāli kalpoja par pamatu antīko spēļu vēstures izpētei un disertācijai, ko sarakstīja Vests. Abi darbi tika izdoti vienā grāmatā „Pindara odas un virkne citu darbu prozā un dzejā, kuriem pievienota disertācija par Olimpiskajām spēlēm” (1749).

Tas ir pirmais zinātniskais darbs modernajā vēsturē, kas veltīts antīkajām Olimpiskajām spēlēm, kas deva impulsu tālākiem pētījumiem. Pilnīgi iespējams, ka tieši Dovers un Vests deva impulsu angļu arheologiem sākt meklējumus un izrakumus Alfejas upes ielejā 1766. gadā. Izrakumi pa īstam tā arī netika uzsākti, taču leģendārā Olimpija beidzot tika atrasta un tagad par tās esamību neviens vairs nešaubījās. Ziņa par to uzreiz izplatījās visā pasaulē.

Pēc dažiem gadiem Olimpisko spēļu rīkošanas pieredzi ieguva arī Vācija. 1774. gadā Johans Brenhards Bazedovs (1724-1790) publicēja „Sākuma darbus” un Desavā atklāja „Cilvēkmīlestības skolu” („Philanthropinum”). Viņš savu uzmanību veltīja bērniem un izstrādāja elementāru fiziskās audzināšanas sistēmu, kas sastāvēja no trīs sadaļām: kustīgās spēles, fiziskās iemaņas elementāru darbu veikšanai un sākotnējā, militārā apmācība.

Visinteresantākais ir Bazedova sistēmas pirmais punkts – kustīgo spēļu programma, kas ieguva nosaukumu „Desavas pentatlons” (Dessauer Pentathlon). Pēc trīs apmācības gadiem skolā jaunieši un meitenes 1777. gada 24. septembrī uzstājās pilsētas svētkos ar „Desavas pentatlona” paraugdemonstrējumiem. Sacensības skatītāju vidū ieguva lielu popularitāti. Pēc tautas svētku beigām jauno atlētu uzstāšanās arī ieguva nosaukumu „olimpiskās”. Tam bija vienkāršs izskaidrojums, jau no paša sākuma Bazedova uzvarētāji tika saukti par „olimpionikiem”. Turklāt jāsaka, ka šajās Spēlēs uzvarētājus pirmo reizi mūslaiku vēsturē apbalvoja ar medaļām un naudas balvām 20-30 talleru apmērā. Turklāt, visi dalībnieki saņēma ziedu virtenes. Spēļu programmā bija pieci sacensību veidi: skriešana, bumbas spēle, jāšana, šķēpa mešana un tāllēkšana. Sacensību tiesneši bija skolotāji un paši audzēkņi.

Bazedova spēļu organizācija plaši izplatījās visā Vācijā, kur sāka rīkot lokālas Spēles pedagoģiskos nolūkos skolu jaunatnes vidū. Parasti, tie bija paraugdemonstrējumi publisku eksāmenu veidā. Vācu vingrošanas (Turnverein) pionieri rīkoja sacensības pēc Bazedova parauga. Taču no tīri audzinošiem mērķiem „Desavas pentatlons” pakāpeniski sliecās uz militāro pusi, nākošo karavīru sagatavošanai armijas dzīvei. Bazedova sekotāju vidū bija: pirmās vācu sporta veidu klasifikācijas autors Johans Kristofs Fridrihs Gutss Mutss (1759-1839) un Fridrihs Ludvigs Jans (1778-1852), ko uzskata par vācu vingrošanas radītāju.

Viņu aktīva darbība bija veltīta, lai paaugstinātu Vācijas aizsardzības spējas un spētu stāties pretī Francijas imperatora Napoleona Bonaparta (1769-1821) iekarošanas kariem. Izglītības iestāžu mācību programmās kā obligāta parādās fiziskā audzināšana, kas savukārt veicināja to, ka XIX gadsimta vidū Vācijā rodas pirmās sporta organizācijas.

Taču visumā Vācijas sporta sistēmas attīstību apturēja Reihstāga deputāti, kas 1878. gadā pieņēma „Likumu pret kaitīgiem un bīstamiem sociāldemokrātijas centieniem”. Tas vēsturē bija pirmais un savā veidā arī vienīgais likums, kas aizliedza darboties valstī esošajiem vingrošanas klubiem. Šī akta darbības laikā tika izformētas 350 strādnieku organizācijas, tūkstošiem cilvēku tika arestēti vai bija spiesti maksāt soda naudas. Taču drīz pēc tam, kad šo likumu atcēla, jau 1890. gadā tika dibinātas vācu strādnieku vingrošanas savienības Berlīnē un Leipcigā, 1893. gadā dibina Vācu strādnieku sporta savienību un Strādnieku vingrošanas federāciju (ATB), bet 1895. gadā Strādnieku velosporta federāciju.

Starp citu, desmit gadus pirms tam, 1868. gada 1. jūlijā tika aizliegtas galda spēles un visi spēļu nami tika pasludināti par nelikumīgiem un slēgti, bet to īpašnieki un apmeklētāji saņēma dažādus sodus – no soda naudām līdz arestiem. Spēļu parādi tika atzīti par neesošiem. Starp citu, ja tika konstatēts, ka lielas naudas summas zaudētājs ir bijis alkohola vai narkotiku reibumā, tad uzvarētājam bija jāatgriež visa summa no reibuma vaļā tikušam īpašniekam, bet par pašu spēles faktu abiem nācās maksāt sodu likmes lielumā.

Turpinājums sekos.