Neoimperiālisms mūsdienu Krievijā: slimības vēsture.

8. jūnijs, 2014CHOCO-664x397

1. Pēc Kremļa aktivitātēm rodas vairāki jautājumi

Krievijas militārā agresija pret Gruziju un Ukrainu ir pilnībā izkliedējusi postmodernās ilūzijas, skaidri un skaudri apliecinot, ka jaunā Krievija ir Rietumiem naidīgs spēks, kas, grib pārzīmēt Eiropas robežas, kļūstot par bīstamāko krīžu izraisītāju kopš PSRS sabrukuma. Vērojot Kremļa aktivitātes, rodas vairāki jautājumi: kas liek Krievijas politiskajai elitei ielaisties visnotaļ riskantā impērijas reanimācijas projektā? Kāpēc vairums Krievijas pilsoņu to atbalsta, lai gan saprot, ka viņu dzīves kvalitāte no tā stipri cietīs? Ar ko jārēķinās Krievijas kaimiņiem un pasaulei kopumā, ja Krievijas neoimpēriskās ambīcijas netiks savaldītas? Un visbeidzot: kādai ir jābūt Rietumvalstu atbildei uz Krievijas tieksmi pēc hegemonijas? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, ir tapis šis raksts.

2. Šķietamās imperiālisma ēras beigas

Pirms simt gadiem pasaulē dominēja septiņas impērijas: Vācijas, Austroungārijas, Krievijas, Osmaņu, Britu, Francijas un strauji augošā Japānas impērija. Pēc Pirmā pasaules kara pirmās četras impērijas sabruka.

Tomēr jau pēc četriem gadiem komunistiem izdevās atdzemdināt Krievijas impēriju, tiesa, ar citu nosaukumu, citu valdošās varas kastu un pilnīgi citu ideoloģiju un kultūru. Pēc piecpadsmit gadiem nacisti mēģināja atdzemdināt Vācijas impēriju. Šis mēģinājums 1945. gadā beidzās ar nacionālu katastrofu. Drīz pēc tam – 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā – likvidējās britu un franču impērija. Šoreiz ne kara rezultātā (kā Vācijas, Osmaņu un Japānas impērija), nedz centrbēdzes spēku dēļ (kā Austroungārijas impērija), bet gluži vienkārši tāpēc, ka imperiālisms bija kļuvis neracionāls: jaunās domāšanas, proti, egalitārisma jeb sociālās vienlīdzības ideoloģijas laikmetā valstij ir jānodrošina visiem pilsoņiem puslīdz vienādi dzīves apstākļi – kā politiski, tā arī ekonomiski, taču impēriju daba un būtība neietver sevī pilsoņu vienlīdzības ideju. Tāpēc 20. gadsimta trešajā ceturksnī pasaules politiskajā kartē parādījās virkne jaunu valstu, bet Britānija un Francija, kam vēl nesen piederēja lielākā daļa planētas teritorijas, kļuva par samērā nelielām, bet ekonomiski stabilām valstīm ar neparasti augstu iedzīvotāju vairuma dzīves līmeni.

Baisais komunistu zombijs, kas bija radīts uz Krievijas impērijas drupām, noturējās visilgāk, līdz beidzot, neizturējis bruņošanās sacensību un attīstīta sociālisma ekonomiskos eksperimentus, arī tas 1991. gadā sabruka. Šķita, ka imperiālisma ēra ir beigusies. Ja ne uz mūžu mūžiem, tad vismaz uz gana ilgu laiku. Taču kopš PSRS sabrukuma pagāja vien daži gadi, un Krievijas Federācija jau atkal nosprauda kursu uz impērijas atjaunošanu.

Patlaban veidojums ar nosaukumu Krievijas Federācija jau atkal ir kļuvis bīstams ne vien kaimiņiem, bet arī pasaulei kopumā. Militāra agresija pret Gruziju un Ukrainu, svešu teritoriju okupācija un aneksija (Abhāzija, Dienvidosetija, Krima), neiecietības propaganda pret ikvienu, kas nav krievs, klaja naida kurināšana pret ASV un Eiropas Savienību (īpaši pret Poliju un Baltijas valstīm), netīras spēles un spekulācijas ar krievu tiesībām ārvalstīs, kā arī spēcīgs spiegu, aģentu un provokatoru tīkls – uz tādiem pamatiem tiek būvēta Kremļa ārpolitika. Turklāt šo politiku atbalsta vairums Krievijas iedzīvotāju. Saskaņā ar aptaujām, vairāk nekā astoņdesmit procentu Krievijas iedzīvotāju ir gatavi savilkt jostas ciešāk, atteikties no virknes tiesību un brīvību, lai tikai Krievijas Federācijas teritorija tiktu paplašināta uz kaimiņvalstu rēķina. Un te nu mēs nonākam pie ievadā izvirzītajiem jautājumiem.

3. Kādēļ Krievijas politiskajai elitei ir vajadzīga jauna impērija?

“Krievija vai nu kļūs par impēriju, vai izzudīs,” tā 2010. gadā rakstīja Aleksandrs Prohanovs, viens no Kremļa galvenajiem ideologiem. Lai cik dīvaini tas šķistu, bet impēriskā domāšana raksturīga ne tikai Krievijas Federācijas līderiem Putinam, Medvedevam, Lavrovam, Žirinovskim un viņu ideologiem Duginam un Prohanovam, bet arī ievērojamākajiem opozīcijas pārstāvjiem Navaļnijam, Hakamadai, Baronovai. Tātad pat maz ticamā, drīzāk hipotētiskā varas maiņas iespēja neļauj cerēt, ka Kremlis labprātīgi varētu atteikties no impēriskām ambīcijām.

Jau tā pasaulē lielākās valsts (Krievija tāda ir palikusi arī pēc PSRS sabrukuma) robežu paplašināšana politiskajai elitei šķiet svarīgāka par neattaisnotiem materiāliem zaudējumiem, sabojātām attiecībām ar kaimiņiem un pasauli kopumā. Tā šķiet svarīgāka par nepieciešamību sakārtot Krievijas rūpniecību, lauksaimniecību, infrastruktūru un sociālo jomu, svarīgāka par iespēju attiecības ar kaimiņvalstīm veidot uz abpusēji izdevīgiem sadarbības noteikumiem. Pirms 25 gadiem tas pats Prohanovs nodēvēja krievus par “pašu valsts vēstures aplaupītiem un apkrāptiem”. Ironiski un zīmīgi, ka nu arī Prohanovs ir pievienojies “aplaupītajiem un apkrāptajiem”, ik uz soļa publiski paužot apgalvojumu, ka Krievija var eksistēt tikai un vienīgi kā impērija.

Zbigņevs Bžezinskis, poļu izcelsmes ASV politiķis un politologs, ir pārliecināts, ka viens no galvenajiem pašreizējās Kremļa elites ambīciju iemesliem ir Džordža Buša-vecākā un Klintona koķetērija ar Kremli pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma, ko krievi maldīgi iztulkoja kā mājienu, ka ASV redz viņos līdzvērtīgus spēlētājus un dod zaļo gaismu Krievijas “nacionālo interešu” eskalācijai postpadomju telpā. Grāmatā “Lielais šaha galds” Bžezinskis raksta: “Uzsvērti draudzīga attieksme, ko Rietumi, īpaši ASV, demonstrēja jaunās Krievijas vadītājiem, pavedināja viņus ļauties maldīgu iedomu eiforijai. Viņiem glaimoja tuvās attiecības ar pasaulē spēcīgākās lielvalsts līderiem, un šķita, ka arī paši ir līdzīgas lielvalsts līderi. Kad amerikāņi palaida apritē saukli par “nobriedušām partnerattiecībām” starp Vašingtonu un Maskavu, krieviem šķita, ka agrākās sacensības vietā ir sākusies jauna attiecību stadija un ASV ir devušas svētību Krievijas kundzībai pasaules telpā. Tāpēc Krievija būs ne tikai likumīga PSRS tiesību mantiniece, bet arī Savienoto Valstu partnere, nosakot jaunu pasaules kārtību. Šāda viedokļa galvenā problēma ir tā, ka tam nav ne iekšpolitiska, ne ārpolitiska seguma.”

Borisa Jeļcina administrācija nesaprata, cik maldīgas un bīstamas ir šādas iedomas. Militāristu spārna ietekmē 1993. gadā Kremlis nostājās separātistu pusē Abhāzijas (Gruzija) un Transnistrijas (Moldova) konfliktā, ko vēl pirms PSRS sabrukuma bija izplānojuši un izprovocējuši padomju specdienesti.

Putina nākšana pie varas sakrita ar naftas cenu kāpumu. Tas ļāva uzlabot valsts ekonomisko situāciju. Uz šā fona Džordža Buša-jaunākā koķetērija ar Kremli palīdzēja Putinam pilnībā noformulēt neoimpērisko doktrīnu, kuras īstenojumu patlaban varam vērot Ukrainas austrumos un dienvidos.

Jāpiebilst, ka drīz pēc tam, kad Putins bija pasludinājis PSRS sabrukumu par divdesmitā gadsimta “lielāko ģeopolitisko katastrofu”, krievu politiķiem un oligarhiem tika skaidri norādīts, ka ieeja Rietumeiropas un Ziemeļamerikas elites klubos viņiem ir slēgta. Formālais stāvoklis, personiskā labklājība (iegūta visnotaļ apstrīdamā veidā) un pat tas, ka viņu bērni mācās izcilākajās ārvalstu skolās, nav padarījis viņus par savējiem. Tas izraisīja ne vien aizvainojumu, bet arī neprātīgu vēlmi apliecināt sevi kādā citā, alternatīvā veidā, kaut vai reanimējot Krieviju kā impēriju.

Vēl viens svarīgs neoimpērisko ambīciju iemesls sakņojas Kremļa līderu izcelsmē. Viņi ir ne vien padomju sistēmas produkti, bet arī tās valdošās elites augsti stāvoši locekļi vai to pēcteči. Lielākā daļa jaunākās paaudzes pārstāvju ir uzauguši vai nu nomenklatūras, vai to apkalpojušo cilvēku ģimenēs.

Padomju elite kopš Ļeņina un Staļina laikiem ir skaidri zinājusi, ka PSRS var pastāvēt tikai un vienīgi izolācijā un ekspansijā. Tā vēlas kontrolēt visu pasauli, jo sakārtot savu teritoriju nespēj, bet jebkurš salīdzinājums tai nāk par sliktu. Kolīdz cilvēkiem tiks dota iespēja salīdzināt, “otrajam reiham” būs beigas. Tā tas arī notika 1991. gadā. Kremlis nav spējīgs efektīvi pārvaldīt valsti, tāpēc tam ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai novērstu tautas masu uzmanību no pašmāju katastrofām un patiesajām problēmām. Šim nolūkam tiek radīts iekšējā un ārējā ienaidnieka tēls. Krievija tiek pasludināta par pasaules glābēju, bet Rietumu demokrātija – par ļaunuma un izvirtības iemiesojumu. Krievijai no visiem stūriem uzglūn iedomāti pretinieki rusofobi, kas cenšas sagraut un pazemot vareno un neuzvaramo valsti. Absurdi? Jā. Toties efektīvi.

4. Kāpēc vairums Krievijas pilsoņu atbalsta šo bīstamo politiku?

Skaidrs, ka impēriskās domāšanas atbalsts tautas masās ir tikai un vienīgi propagandas nopelns. Lai cik nesekmīgi būtu komunisti ekonomikas un sociālajā jomā, viņu propagandas mašīna darbojas teicami. Tiesa, propagandas efekts ir ierobežots laikā. Turklāt ir sastopami pret propagandu imūni indivīdi. Tomēr vairākums Krievijas iedzīvotāju tai ar prieku pakļaujas.

Lai izprastu šo dīvaino mehānismu, nepieciešams neliels atskats Krievijas vēsturē. Kopš piecpadsmitā gadsimta beigām līdz pat 1861. gadam deviņdesmit pieci procenti Krievijas iedzīvotāju atradās pilnīgi beztiesiskā stāvoklī. Nav iespējams salīdzināt krievu dzimtļaužu stāvokli ar Eiropas valstu, arī Baltijas, zemnieku stāvokli. Pat visskarbākajos laikos Eiropas zemniekiem bija iespēja vai nu pāriet, vai vismaz aizbēgt no kāda pārāk despotiska feodāļa pie cita. Krievijā šādas iespējas nebija. Tur dzimtļaudis patiesībā bija vergi – kaut kas starp mājdzīvnieku un darbarīku. Viņu stāvoklis bija pilnīgi beztiesīgs un bezcerīgs. Nekādu īpašumtiesību. Dzimtļaudis laulāja pēc vergtura prāta, laulātos varēja pārdot dažādiem saimniekiem, šķirt vienu no otra un bērniem. Valsts ģeogrāfiskais plašums savienojumā ar analfabētismu nedeva iespēju bēgt. Turklāt pareizticības krievu variants liedz jelkādu sociālu pretestību.

Taču pat atlikušie pieci procenti, kas skaitījās brīvi cilvēki, patiesībā bija viscaur atkarīgi no kroņa, jo Krievijā nebija privātīpašuma neaizskaramības garantiju.

Verdzības atcelšana uz piecdesmit sešiem gadiem (1861 – 1917) bija pārāk īss laiks, lai vairums cilvēku spētu pārvarēt verdzisko mentalitāti, sāktu cienīt privātīpašumu, sava un citu cilvēku darba augļus, kā arī novērtētu brīvības garšu. Komunistu diktatūra no 1917. līdz 1991. gadam reanimēja un mākslīgi uzturēja pie dzīvības sabrukušās impērijas zombiju: cilvēkiem atkal tika atņemtas tiesības uz privātīpašumu, atjaunots vergu darbs lēģeros, atdzemdināta dzimtniecība kolhozos, ieviesta pieraksta sistēma, liegta iespēja izbraukt ārpus valsts robežām.

1991. gadā PSRS sabrukums gan ļāva ieviest privātīpašumu, tomēr brīvības un demokrātijas mehānismi daudziem palika neizprotami.

Liela daļa mūsdienu Krievijas iedzīvotāju ne tikai nesaprot, ka impēriskā domāšana nav savienojama ar patiesu demokrātiju un ekonomisku labklājību, bet pat nespēj novērtēt labklājību kā tādu. Ļoti daudziem pagaidām nav izprotams, kas tas ir – prieks par savu valsti kā par mājvietu. Jo ne viņiem pašiem, ne viņu senčiem tādas valsts – mājvietas – nekad nav bijis. Taču ikvienam ir nepieciešams kaut kas, ar ko varētu lepoties. Zaudējuši padomju ideoloģijas radīto identitāti – uzvarētāji, paši stiprākie, paši kosmiskākie un nukleārākie –, daudzi jūtas apjukuši.
Tādēļ viņi ir gatavi lepoties kaut vai ar to, ka Krievija demonstrē spēku un pievieno sev pašas provokāciju novājinātu kaimiņu teritorijas.

Tiesa, kā raksta žurnāliste Natālija Gevorkjana, katras injekcijas iedarbība ir īslaicīga, ja vien tā nepārsniedz pieļaujamo devu ar labi zināmo iznākumu. Ilgi uzturēt patriotisko degsmi nebūs viegli, turklāt ar laiku tas var kļūt arī bīstami. Nacismam un rašismam raksturīgā revanšisma, nacionālās vai šķiriskās unikalitātes un mesiānisma ideoloģija apdraud sabiedrību, kas nav spējusi izveidot demokrātiskās vērtībās un pilsoniskā atbildībā balstītu imunitāti.

Taču jāpatur prātā arī tas, ka vairāk nekā astoņdesmit procentu Krimas aneksijas atbalstītāju ir amorfa, anonīma masa, bet atlikušajam mazākumam katram ir savs konkrēts vārds un uzvārds.

5. Kas jāņem vērā Krievijas kaimiņiem?

“No imperiālistiem mieru nav iespējams izlūgties.” Tā savulaik rakstīja PSRS līderis, augstākā ranga čekists Jurijs Andropovs. Tātad no Krievijas neko labu sagaidīt nevar. Lai gan mēģinājums pa otram lāgam atdzīvināt zombiju diezin vai spēs iedvest tam dzīvības pazīmes uz ilgāku laiku, tomēr posts un ļaunums var tikt radīts liels. To apliecina asiņainie notikumi Gruzijā 1992. – 1993. un 2008. gadā. To apliecina arī Ukrainas pieredze. Ja Rietumi turpinās lavierēt un retoriski atrunāties, par nākamo Krievijas upuri var kļūt Igaunija un Latvija. Un tad Rietumi būs nopietnas dilemmas priekšā: vai nu atzīt savu sakāvi, vai pieļaut jaunu pasaules karu.

Pieredze rāda – Krievija ies tik tālu, cik tālu tai ļausim. Tādēļ ir tikai viens risinājums – apvaldīt agresoru. Ar militārām, ekonomiskām vai kādām citām metodēm, to lai izlemj politiķi. Taču jāpatur prātā, ka patlaban Krievijas Federācija ir salīdzinoši vāja un neorganizēta, tāpēc šajā etapā tās impēriskās ambīcijas varētu apvaldīt ar minimāliem zaudējumiem. Vilcināšanās gadījumā sekas varētu būt daudz nopietnākas.

No angļu valodas tulkojusi Vija Beinerte.

www.la.lv/neoimperialisms-musdienu-krievija-slimibas-vesture/