Nelielas domas, smēķējot naktsvidus cigareti.

Man patīk smēķēt uz balkona – daudz vairāk īstu cilvēku, nekā televīzijā, kuru jau vairāk kā gadu neesmu skatījes, ja neskaita kādu Rīgas „Dinamo” spēli piesmēķētā bārā, un patiesāki stāsti, nekā piedāvā prese – ko man dažreiz sanāk lasīt, izbaudot savus tramvaja braucienus. Aizvakar redzēju, kā meitenīte, tā ap gadiem četrpadsmit, tērpusies mētelī un kaut kādās treniņbiksēs vilka pa mūsu pagalma vēl nenokusušo sniegu tādu mazu melnu sunīti. Viņš, protams, pretojās, tomēr izvēles nebija – šis ietiepīgais, žurkveidīgais radījums ik pa laikam apstājās, un no malas raugoties, to bija patiešām žēl – ziniet, nav patīkami redzēt asfikcijas procesus, pat uz dzīvniekiem. Acīmredzot, meitenei nebija īpašas vēlmes iet pastaigāties ar savu mīļdzīvnieku, tomēr, ja reiz vecāki liek, un saka, ka (vārda pēc, sauksim meiteni šādi) Lienītei būs iet ārā ar suni, un ne kā savādāk, tad tam sunim būs čurāt uz puskusušā sniegavīra pašā pagalma vidū, un nekur citur. Es uz to visu skatos un domāju par formālismu, par legālā un ētiskā attiecībām, par to, vai meitenes pienākums pret vecākiem ir pārāks par suņa pašsajūtu (Kanta filosofijas ietvaros) – man šķiet, ka risinājums šai problēmai ir, ka meitenei vajadzētu vest ārā suni, bet tā, lai viņš nemēģinātu sevi nožņaugt kaklasiksnā, bet es vēl neesmu par to īsti drošs.

Mikrorajonu romantika. Tāda vienkārša – ar ziemsvētku eglītēm, kuras janvāra beigās, acīmredzot pēc pareizticīgo svinēšanas datumu beigām, tiek izlidinātas pa logu no n-tā stāva, un tad, no rīta, to sažuvušie zari rēgojas manu acu priekšā; ar tukšām alus pudelēm un vienu spilgti oranžu, nepatīkamu šļirci, kura manī izraisa riebumu, un bērniem kas bļaustās, kad nāk mājās no skolas – viss kā pieklājas. Pirmā iepazīšanās ar kaimiņu no „stāvu augstāk” notika iedodot viņam cigareti. Pašlaik es ceru, ka viņa rīta izsmēķis neielidos manā kafijā, kaut gan, iespējams viņš smēķē dzīvoklī un palaiž garām pusi no jautrības. Ķengarags nav purvciems – mums blakus ir Daugava, un man šķiet, ka tur vēl kāds nesen bļitkoja. Un tad jaunās māmiņas, kuras, neskatoties uz to, ka pensionāri cīnās par budžeta naudu aktīvāk par jaundzimušajiem, vēl aizvien ir diezgan lielā skaitā, un viņām vajag palīdzēt iecelt ratiņus tramvajā; arī kaķu tantes, kuras tos ņaudošos zvērus noteikti zina nosaukt vārdos, un mīl vairāk par viņu nepaklausīgajiem mazbērniem, kuri jau sen noteikti kā nenāk ciemos tā nezvana; arī skaistās (un Ķengaragā neglītas sievietes nedzīvo!) jaunietes, augstpapēžu apavos, kuras klūp, nakts vidū nākdamas no kāda pasākuma, jo ne kājas īsti strādā, ne piemērota virsma iešanai – bet ja reiz cilvēkam ir labi, un citiem netraucē, vai man būtu jāmoralizē? Taisnības labad, jāteic, ka neesmu savā galā redzējis nevienu, kurš censtos kādam sadot pa galvu par kādu īstu vai izdomātu nodarījumu, visi savās dzīvēs ir ieinteresēti pietiekami, lai netraucētu par savējām interesēties citiem.

Nu, ko lai saka – nav jau nekāda augstā klase, tomēr, man patīk. Balkons ir daudz labāks par televizoru. Cilvēki, lai kādi viņi arī nebūtu, ir sasodīti iedvesmojoši. Laikam esmu pārstājis viņus nicināt. Nu, nevajag tiem ļaudīm Hābermāsu un Jungu – man vajag. Ceru, ka izdosies kādu reizi uzrakstīt kaut ko, ko arī viņiem vajadzēs. Tad es varēšu droši teikt, ka neesmu eksistējis veltīgi.

Pēc līdzīgas analoģijas – biju Taurupē. To mazo skoliņu taisījās slēgt, tomēr, izskatās, ka tā uzreiz vis nenotiks. Pāris brīvās dienas, līdz mācību sākumam, vadīju tur stundas tēva vietā. (Izņemot mūziku, jo no tās neko nejēdzu vēl joprojām – paldies gēniem, un iedzimtajam slinkumam) Četrdesmit minūtes ir ļoti, ļoti maz, ja tajās ir jāpastāsta par Dekartu vai par pirmssokrātiešiem, vai – kas vēl jautrāk – par to, kam filosofija vispār ir nepieciešama. Šeit noderēja gan pašas pirmās lekcijas pieraksti – vai kāds no jums vēl atceras tos neeksistējošos ziloņus mūsu galvās, no kuriem mūs ārstē psihiatri – kā arī Kūļa izteikumi par to, ka ja nav filosofijas, tad jākļūst par ķīniešiem, vai ko tamlīdzīgu. Bērni ir nogurdinoši, īpaši lielā skaitā un ar spalgām balsīm. Darbā jau esmu pie tiem pieradis, tomēr, skolā ir gaužām savādāki apstākļi. Kā pēc tulkošanas darbiem, tā arī tagad sapratu, kādēļ šo profesiju māca augstskolā – tomēr, bērni ir jauki. Viņos var saskatīt tādu patīkamu naivumu, ziniet, to pašu, kas noteikti bija acīs mums, sak, pabeigsim vidusskolu, iesim studēt, viss būs lieliski, sasniegsim visu iespējamo, pēc tam pelnīsim daudz naudas – visi jau zina, ko viņi tālāk darīs un tamlīdzīgi. Tas bija tikpat iepriecinoši, kā balkons.

Un, velkot kaut kādas kopsakarības, man šķiet, ka es arī pasniedzējus sāku saprast labāk. Iespējams, viņi mūsos redz kaut ko līdzīgu, un iespējams, ka katrs no viņiem patiešām uzskata, ka tā grāmata, kuras autors viņš ir, patiešām ir mums vajadzīga, patiešām palīdzēs mums nonākt līdz kaut kādiem uzskatiem, kuri mūsu dzīvēs būs gana nozīmīgi, un šo pozitīvo domu atļaus nepazaudēt, bet gan virzīt uz kaut kādiem vairāk vai mazāk saskatāmiem mērķiem. Es ceru, ka šobrīd nekļūdos, jo man patiktu uzskatīt, ka vieta, kurā studēju, ir gana vērtīga iestāde – bet vismaz bērnišķīgi mēs neesam. Tikai bieži vien, ļoti, ļoti neapmierināti. Katrā ziņā, lieliski, ka nekļuvu par juristu. Un gaidu visus ciemos pie manis – uz balkona vietas ir daudz. Tikai pazvaniet iepriekš, un nedusmojieties par gariem dienasgrāmatas ierakstiem. Dzīve patiešām iet uz augšu, un ir par ko priecāties.